K.S. Luiss: Džordžs Orvels (5)
2008. gada 10. februārī, plkst. 13:02
Rubrika: Bibliotēka
Iespējams, tagad, kad kņada ap Orvela 1984 televīzijas uzvedumu sāk rimties, ir piemērots brīdis izvirzīt jautājumu, kas jau labu laiku nodarbinājis manu prātu.* Kāpēc — pat pirms nesenā popularitātes buma — uz vienu cilvēku, kas zināja Dzīvnieku fermu, es sastapu desmit, kas zināja 1984?
Šeit mums ir divas viena autora grāmatas, kas būtībā aplūko vienu tēmu. Abas pauž ļoti rūgtu, godīgu un godājamu atteikšanos. Tās izsaka tāda cilvēka vilšanos, kas ir bijis pazīstamā, entre guerre tipa revolucionārs, bet vēlāk sācis saskatīt, ka visi totalitārie valdnieki, lai cik krāsaini būtu viņu krekli, vienādā mērā ir Cilvēka ienaidnieki.
Tā kā šī tēma skar mūs visus un vilšanās bijusi plaši izplatīta, nav brīnums, ka gan viena, gan otra vai abas grāmatas ir atradušas daudz lasītāju, un abas neapšaubāmi ir ļoti ievērojama rakstnieka darbi. Kas mani mulsina — tā ir šī zīmīgā publikas izvēle par labu 1984. Jo man tā šķiet (bez lieliskā un par laimi nošķiramā "Newspeak" pielikuma) tikai interesanta grāmata ar saviem trūkumiem, kamēr Ferma ir ģēnija darbs, kas var krietni pārdzīvot konkrētos un (cerēsim) pārejošos apstākļus, kas to izprovocēja.
Sāksim ar to, ka Ferma ir stipri īsākā no abām grāmatām. Pats par sevi tas, protams, neliecina, ka tā ir labākā grāmata. Esmu pēdējais, kas tā varētu domāt. Kallimahs gan apgalvoja, ka liela grāmata ir liels ļaunums, bet es savukārt esmu pārliecināts, ka Kallimahs ir liels snobs. Mana apetīte ir pamatīga, un, kad apsēžos lasīt, man patīk sātīga maltīte. Bet šajā gadījumā šķiet, ka īsākā grāmata paveic visu to pašu, ko garākā, un vēl vairāk. Garākā grāmata neattaisno to, ka ir garāka. Tajā ir sausi zari. Un, manuprāt, mēs visi varam redzēt, no kurienes tie nāk.
1984 murgu valstī valdošie lielu daļu laika velta — un tas nozīmē, ka lielu daļu laika jāziedo arī autoram un lasītājiem — savādai antiseksuālai propagandai. Patiešām varoņa un varones mīlas dēka vismaz tikpat lielā mērā šķiet protesta žests pret šo propagandu, kā dabisks jūtu vai apetītes iznākums.
Protams, nav šaubu, ka totalitārās valsts saimnieki var būt neprātīgi noskaņoti pret seksu, tāpat kā pret jebko citu, un tādā gadījumā šis neprāts, tāpat kā viss viņu neprāts, būs sāpīgs. Taču šajā konkrētajā tirānijā, ko attēlojis Orvels, mums nav parādīts nekas tāds, kas darītu iespējamu tieši šo neprātu. Noteiktie viedokļi un attieksmes, ko šī ievirze laiku pa laikam ienesa nacistu prātā, šeit nav parādīta darbībā. Vēl ļaunāk, tās uzmācīgā klātbūtne grāmatā mūsu visu prātos raisa jautājumus, kuriem patiesībā nav īpaši ciešas saistības ar galveno tēmu un, kas, modinot interesi paši par sevi, ir vēl jo vairāk traucējoši.
Patiesībā, kā es to saprotu, šis neprāts ir iemaldījies no agrīnāka (un daudz nevērtīgāka) perioda autora domāšanā. Viņš uzauga laikā, ko (ļoti neprecīzi) dēvēja par "antipuritānismu", kad ļaudis, kas gribēja — izsakoties ar raksturīgu Lorensa frāzi — "nomelnot seksu"* tika uzskatīti par niknākajiem ienaidniekiem. Un, vēlēdamies ļaundarus iespējami nopulgot, viņš nolēma mest pret viņiem šo, tāpat kā visas pelnītās apsūdzības.
Taču princips, ka ikkatra nūja ir pietiekami laba, lai ar to sistu ļaundari, šajā gadījumā izrādās liktenīgs. Bieži daudzsološs "sliktais tēls" (piemēram, Bekija Šārpa) ir ticis samaitāts, papildinot to ar neatbilstošu tikumu. Visas vietas, kas 1984 veltītas šai tēmai, manās ausīs skan māksloti. Es šobrīd nežēlojos par to, ko daži sauktu (attaisnoti vai nē) par "sliktu smaku" erotiskajos teksta fragmentos. Vismaz es nežēlojos par sliktām smakām vispār, tikai par krāpšanas smaku.
Taču šī ir tikai uzskatāmākais piemērs trūkumam, kas caur un cauri padara 1984 vājāku nekā Ferma. Tajā ir pārāk daudz paša autora psiholoģijas: pārāk daudz ļaušanās tam, ko viņš jūt kā cilvēks, neizretinot un nepārstrādājot ar to, ko viņš iecerējis kā mākslinieks. Ferma ir pavisam cita līmeņa darbs. Šeit ideja ir projicēta un distancēta. Tā kļūst par mītu un runā pati par sevi. Autors parāda mums nīstamas parādības; personīgā naida uzplūdos viņš nestostās un nepārspīlē. Emocijas vairs neatņem viņam spējas, jo visas tikušas izmantotas, turklāt izmantotas, lai kaut ko radītu.
Viens no rezultātiem — satīra kļūst iedarbīgāka. Asprātība un humors (kuru nav garākajā darbā) tiek lietoti iznīcinoši. Lieliskais teikums: "Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem" trāpa dziļāk par visu 1984.
Tādējādi īsākā grāmata paveic tieši to pašu, ko garākā. Bet tā paveic vēl vairāk. Paradoksālā kārtā, pārvēršot visus varoņus par dzīvniekiem, Orvels padara viņus daudz cilvēcīgākus. 1984 tirānu cietsirdība ir nīstama, bet ne traģiska; nīstama kā nīstams ir cilvēks, kas novelk dzīvam kaķim ādu, nevis traģiska kā Reganas un Gonerilas cietsirdība pret Līru.
Traģēdija prasa izjust pret upuri zināmu minimālu cieņu, bet 1984 varonis un varone nesasniedz šo minimumu. Viņi vispār kļūst interesanti tikai tikmēr, kamēr cieš. Tā ir pietiekama prasība (Dievs zina) pret mūsu simpātijām reālajā dzīvē, bet ne daiļliteratūrā. Centrālais varonis, kas izbēg no neesamības tikai caur spīdzināšanu, ir neveiksme. Un varonis un varone šajā stāstā ir katrā ziņā tik garlaicīgi, sīki radījumi, ka ar viņiem var iepazīstināt vienreiz nedēļā sešus mēnešus pēc kārtas un tik un tā neatcerēties.
Dzīvnieku fermā tas viss ir mainīts. Cūku alkatība un viltība ir traģiska (ne tikai nīstama), jo esam radīti, lai rūpētos par visiem šiem godīgajiem, labi domātajiem vai pat varonīgajiem dzīvniekiem, ko tās ekspluatē. Zirga Boksera nāve mūs aizkustina vairāk nekā visas otrās grāmatas izsmalcinātākās cietsirdības. Un ne tikai aizkustina, bet pārliecina. Šeit, neraugoties uz maskēšanos dzīvnieku izskatā, mēs jūtam, ka atrodamies reālā pasaulē. Tāda — rijīgu cūku, kampjošu suņu un varonīgu zirgu gūzma — tāda ir cilvēce; ļoti laba, ļoti slikta, ļoti nožēlojama, ļoti godājama. Ja cilvēki būtu tikai tādi, kā atainoti 1984, diez vai būtu vērts par viņiem rakstīt stāstus. Šķiet, ka Orvels nav spējis viņus saskatīt, kamēr nav ielicis dzīvnieku fabulā.
Visbeidzot Dzīvnieku ferma formāli ir gandrīz nevainojama, viegla, spēcīga, līdzsvarota. Šajā darbā nav neviena teikuma, kas nepapildinātu veselumu. Mīts pasaka visu, ko autors grib pateikt un (kas ir vienlīdz svarīgi) nepasaka neko citu. Šeit ir objet d'art, kas sniedz tikpat nemainīgu gandarījumu kā Horācija oda vai Čipendeila krēsls.
Šī iemesla dēļa man 1984 pārākā popularitāte šķiet tik nomācoša. Kaut ko, protams, jāpieļauj tīri garuma dēļ. Grāmatu tirgotāji apgalvo, ka īsās grāmatas nepērk. Un tam ir attaisnojoši iemesli. Nedēļas nogales lasītājs grib saņemt kaut ko tādu, kas ilgs līdz svētdienas vakaram, ceļotājs grib kaut ko, kas ilgs līdz pat Glāzgovai.
Un vēl, 1984 pieder žanram, kas tagad ir pazīstamāks nekā dzīvnieku fabula. Es domāju žanru, ko var dēvēt par "Distopijām", murgainām nākotnes vīzijām, kas, iespējams, aizsākās ar Velsa Laika mašīnu un Kad pamostas guļošais. Es gribētu cerēt, ka šie iemesli ir pietiekami. Katrā ziņā būtu biedējoši, ja nāktos secināt, ka vai nu iztēles darbība ir tik panīkusi, ka lasītāji visā daiļliteratūrā pieprasa reālistisku ārieni un nespēj uztvert nevienu fabulu kā kaut ko vairāk par "jaunatnei domātu" vai arī, ka gultas ainas romānā 1984 ir piedeva, bez kuras tagad nav iespējams pārdot nevienu grāmatu.
Lewis, C. S. George Orwell. In: Lewis, C. S. On Stories: And Other Essays on Literature. New York: Harvest Books, 2002, pp. 101–104.
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane.
* 1984 adaptāciju BBC pārraidīja 1954. gada 12. decembrī.
* "Pornography and Obscenity" izdevumā Phoenix: The Posthumous Papers of D.H.Lawrence, red., Edward D. Macdonald (1936).
dzimmijs13 11.02.08 7:40
-Noteiktie viedokļi un attieksmes, ko šī ievirze laiku pa laikam ienesa nacistu prātā, šeit nav parādīta darbībā-
Atšķirīga attieksme. Kad padomijas pēdējos gados izlasīju 1984, tad lasot par antiseksa apvienībām, man prātā nebija nacisti, bet sakrālais teikums - U nas seksa ņet.
Arī teikums - Lielais Brālis vēro - ir vērtība, kas stabili iesakņojusies kultūrā. Reiz sarunājos ar vienu amerikāni, kurš nebija grāmatu tārps, bet raksturojot mūsdienās plaši izplatīto praksi noteikt cilvēku atrašanās vietu pēc mobilā telefona frekvences, viņš lietoja tieši šo teikumu.
no-one 11.02.08 15:17
Kas man besī ir, ka LV šādi teksti par 1984 parādās tikai kultūras portālos pieaugušo aprindām pārsvarā, kkādās avīzēs un viss. Citur par tiem vidusskolēni diskutē un burtiski zina no galvas daļu konkrētā darba. Rietumeiropā 1984 lasījuši ir lielākā daļa vidusskolas beidzēji, LV labi ja viens no katras klases. Vot, tas man besī.
reinis 14.02.08 16:46
luiss var iet bekot