Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Bērtrands Rasels: Džordža Orvela nekrologs
5. februārī, plkst. 16:02
Džordžs Orvels bija vienlīdz ievērojams gan kā cilvēks, gan kā rakstnieks. Viņa personīgā dzīve bija traģiska — un traģismu radīja ne vien slimība, bet viņa mīlestība pret cilvēci un nespēja uzturēt par to kādu mierinošu ilūziju. Mūsdienās cilvēks, kurš viktoriāņu laikā būtu bijis kārtīgs radikālis ar ticību cilvēka pilnveidojamībai un secīgam evolucionāram progresam, ir spiests sastapties ar faktiem, kas ir daudz skarbāki par tiem, kas mūsu vectēviem piedāvāja spožas iespējas attīstīt veiksmīgu polemiku. Kā jau jebkurš līdzjūtīgs un labsirdīgs jauns cilvēks, Orvels nekavējoties metās cīņā pret sava laika un tautas sociālo iekārtu; cerības šajā cīņā viņam sniedza arī Krievijas revolūcija. Tās drīz vien sagrāva viņa apbrīnotā Trocka un trockistu liktenis un metodes, ko pret viņiem Spānijas pilsoņu kara laikā izvērsa staļinisti;
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Orvels pēc dabas nebija nedz pesimists, nedz slimīgi pārņemts ar politiku. Viņam bija plašas intereses, un, dzīvojot nesāpīgākā laikā, viņš būtu bijis pat ļoti samierniecisks cilvēks. Lieliskajā esejā par Dikensu Orvels, neliedzot savas simpātijas, atļaujas komentēt Dikensa pārliecību, ka viss būtu labi, ja cilvēki rīkotos labi, un ka institūciju reforma patiesībā nav pats nepieciešamākais. Orvelam bija pārāk stipras simpātijas pret cilvēkiem, lai no tiem norobežotos pavisam. Dikensu viņš īsumā raksturo kā „smejošu, ar vieglu dusmu pieskaņu balsī, taču tie noteikti nav ļaunuma vai triumfa smiekli. Tāda cilvēka seja, kurš nemitīgi cīnās pret kaut ko, taču dara to atklāti un bezbailīgi; sirsnīgi dusmīga seja — citiem vārdiem, īsts deviņpadsmitā gadsimta liberālis, brīvais intelektuālis, tā tipa cilvēks, kādu vienlīdz necieta visi sīkie, smirdīgie ortodoksālie grupējumi, kas tagad cīnās par mūsu dvēselēm”.
Tāpat kā ceturtajā gadsimtā dominēja teoloģija, mūsu gadsimtā dominē politika, un tāpēc Orvelu atcerēsies tieši pēc politikai veltītajiem tekstiem — īpaši pēc „Dzīvnieku fermas”.
„Dzīvnieku ferma” gluži dabiski rosina to salīdzināt ar „Gulivera ceļojumiem”, īpaši ar to daļu, kurā vēstīts par Hoihniem. Tiesa, Orvela dzīvnieki, pat cēlais zirgs, nav tiešā veidā līdzīgi Svifta radītajiem saltā prāta iemiesojumiem. Bet Orvels, tāpat kā Svifts pēc karalienes Annas nāves, piederēja zaudētāju pusei, un tādēļ abi autori bija mērojuši garu sakāves ceļu. Abi to ietvēruši skaudrā un meistarīgā satīrā. Taču, kamēr Svifta satīra pauž universālu un nevienu nesaudzējošu naidu, Orvela teiktajā aizvien šķiet ieslēpta arī laipnība: viņš ienīst savu mīļo cilvēku ienaidniekus, savukārt Svifts var mīlēt (un arī tikai mazliet) savu ienaidnieku ienaidniekus. Svifta mizantropija cēlusies galvenokārt no sašķobītām ambīcijām, savukārt Orvels to iemantojis, redzot, kā lielu ideālu galvenie aizstāvji paši tos maziski nodod. Izvērstajā esejā par „Guliveru” Orvels nesaudzīgi un pārliecinoši atklāj Svifta sīkmanīgās cerības un dumjos ideālus. Svifta sakāves apziņai Orvels nekādā ziņā netiecās pievienoties.
Ir kāda ļoti interesanta, īsa Orvela eseja „Par Velsu, Hitleru un Pasaules Valsti”, — tā tapusi 1941. gadā; tā gada sākumā Velss, kas nebija guvis mācību no 1914. gadā pieļautās muļķības, ietiepīgi apgalvoja, ka Hitlera militārie spēki ir izsīkuši: „viņa atslābusī un izkliedētā armija tagad, domājams, nav diez ko lielāka par to, kāda bija itāļiem, pirms tos iegrūda pārbaudījumos Grieķijā un Āfrikā,” — tā, tiek minēts, esot teicis Velss. Nostājoties pret Velsa propagandu par „Pasaules Valsti”, Orvels jautā: „Kāda ir jēga norādīt, ka Pasaules Valsts ir vēlama forma? Visi saprātīgie cilvēki gadu desmitiem būtībā ir bijuši vienisprātis ar Velsa kunga sacīto; taču saprātīgiem cilvēkiem, lūk, nepieder vara”.
Orvels, lai arī negribīgi un mokoties, dzīvoja reālajā pasaulē. Vecišķie radikāļi, tādi kā Velss un es pats, nespēj īsti rast pieeju absolūtajai varai. Jo vairāk tādēļ esmu pateicīgs tiem, kas, līdzīgi kā Orvels, piestiķē Sātanam dekoratīvos ragus un nagus, bez kuriem viņš aizvien šķistu abstrakcija.
Mūsu laiks prasa daudz lielāku pārliecības spēku, nekā bija nepieciešams astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā. Iedomājieties Gēti, Šelliju un Velsu uz pāris gadiem ieslodzītus Būhenvaldē; kādi viņi no turienes iznāktu? Saprotams, ne tādi paši, kā iegāja. Gēte vairs nebūtu „Olimpa dzejnieks”, Šellijs „intelektuālais eņģelis”[1], un Velss būtu zaudējis ticību prāta visvarenībai. Visi trīs būtu iepazinuši reālo, tā laika pasauli, bet vai viņi būtu ieguvuši gudrību? Tas būtu atkarīgs no viņu drosmes, izturības spējām un intelektuālo pārliecību spēka. Vairums filozofu spēj ar plašāku skatu tvert pasauli tad, kad ir gana paēduši, nevis — kad iedzīti bada neprātā, un tas, ka šausmīgas ciešanas padara cilvēkus viedus, nekādā ziņā nav vispārējs likums.
Mūsu laika cilvēki, kas temperamenta un konģeniālās kapacitātes ziņā līdzinās Gētem, Šellijam vai Velsam, ir, personīgi izdzīvojot vai citiem līdzi jūtot, pieredzējuši ciešanas, ko visbiežāk var salīdzināt ar ieslodzījumu nāves nometnē. Orvels bija viens no tādiem cilvēkiem. Viņš sevī glabāja neiedragājamu patiesības mīlestību un neizvairījās no aizvien jaunām sāpīgām mācību stundām. Taču viņš zaudēja cerību, un tieši šī iemesla dēļ nekļuva par mūsu laikmeta pravieti. Varbūt, ka pasaulē, kāda tā ir, nav iespējams apvienot patiesību un cerību; ja tā, visi pravieši ir viltus pravieši. Manā gadījumā jāsaka — esmu pārāk ilgi dzīvojis laimīgākā pasaulē, lai spētu tik dedzīgi pieņemt kādu doktrīnu. Tādos cilvēkos, kāds bija Orvels, es saskatu pusi, bet tikai pusi, no tā, kas pasaulei ir vajadzīgs; otra puse vēl aizvien ir jāmeklē.
Russell, Bertrand. George Orwell. World Review, June 1950, pp. 5–7.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
[1] Metjū Arnolda (Matthew Arnold) apzīmējums Šellijam, minēts grāmatā „Essays in Crticism, Second Series”, 1888.