Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (14)
Jānis Indāns: Pa vidu
22. augustā, plkst. 17:04
Te nu es esmu nolakotu mūra sienu skāvienā perpendikulāri tīksmīgiem alus burbulīšiem un teoretizējošiem jauniešiem, kam teorijas šķiet vienīgais viņu eksistences attaisnojums.
Man galvā ir pilnīga putra jeb, mūsdienīgāk izsakoties, domu un vēlmju muslis. Tas maisās, šķiet pats no sevis, un iezīmēt var kādas atsevišķas atmiņas par pagājušās vasaras mēģinājumiem krist cauri grīdām... nu labi, aizmirsties, bēgt no kādas neskaidras nolemtības sajūtas. Vēl ir kāda vietiņa atlikusi Artūra Puntes rakstam pēdējā “Lunā”, kas mani vairāk piesaistījis dēļ savas lingvistiskās formas, ne satura (tas pats vecais “latvieši VS krievi”). Šis bezbēdīgi pseidonaivais stils ir ļoti valdzinošs, it sevišķi uz visu pilsonisko “integrācijas procesu” fona. Bet tas nepasaka neko jaunu. Vienkārši - mēs visi gribam dzīvot, izpausties - ļaujiet mums to darīt. Un pat
ne tā. Liekas, ka Puntem šī nozelētā tēma vairāk ir kā līdzeklis, lai pasniegtu savu personisko poētisko klāstu.Izrādās, jaunieši teoretizē par mūziku. T. s. “Jauno mūziku” festivāla “Arēna” ietvaros. Balsis skan dziļdomīgi un ļoti sabalansēti. Izklausās, ka jau izrunājot kādu frāzi, viņi jau reizē ieklausītos otrā. Bet tas nu tā.
Kaut kur mušļa vidū kuļas Gata Krūmiņa jautājums: “Vai tu mīli šo dzīvi tik ļoti, cik gribu es tevi?” Nu, es varētu atbildēt, ka, ja mani kāda (esmu heteroseksuāls) grib, es to apzinoties, tik tiešām uz doto mirkli jutīšos kā tas Leonardo di Kaprio varonis no Holivudas blokbastera “Titāniks”, kurš kliedza: “I’m a king of the world!” Ak, šī burvīgi naivā saplūsme ar pasauli, mīlestība uz dzīvi, hmm... Tas viss norisinās kaut kādā Atlantijas okeānā perpendikulāri nozelētiem aisbergiem un saplēstu Morzes ābeču skicēm. Bet es esmu šeit - šajā mirklī, kas ir tik antideklarējošs kā melnais caurums.
Laikam jāatgriežas pie garāmbraucošo mašīnu starmešu halogēnzaķēniem un lakotās gaismas, kas mani tur savā skāvienā. To arī daru, ķerdamies pie pēdējā salmiņa - cigaretes, un pildot sevi ar nu jau nedzirkstījošā alus malkiem. Jauki ir domāt, ka tevi kāds apskāvis, vai ne?