Džons Benvils: Vakardien es šķitu pieaudzis, šovakar – bērns (0)

2008. gada 23. janvārī, plkst. 23:59

Rubrika: Redzējumi

Džons Benvils, Bukera prēmiju saņemot. (Foto: AP, linkots no The Sydney Morning Herald)

Četras vai piecas nedēļas Bukera balvas ārprāta – tās ir ikgadējas mokas romānu rakstniekam, īpaši, ja viņa vai viņas darbs piedalās konkursā. Cilvēki, kas raduši saņemt mirdzošas balvas, teiksim, sportisti vai aktieri, savu darbu dara publiski, taču mēs, nabaga skribenti, pēc dabas esam kautrīgi radījumi, kas, savos kambaros ierāvušies, čakli nomelninām nevainīgi baltās lapas; brīdī, kad mediju starmešu gaismas mūs atrod, mēs saviebtām sejām izdvešam tikko dzirdamus ciešanu pilnus pīkstienus.

Sešiem šīgada Bukera balvai nominētajiem autoriem pagājušo pirmdien nācās pārciest krietnu pusstundu izsmalcinātas agonijas Hatchard grāmatnīcā Pikadīlijā. Hatchard ir viena no pēdējām īstajām grāmatnīcām pasaulē; runā, ka šeit iepērkas karaliskā ģimene, un saprotams, ka tas ir vairāk zīmola, nevis naudaszīmju dēļ; un mans iecienītākais grāmatu pārdevējs Rodžers Kacs ir lielisks un nenogurdināms izsmalcinātas lasāmvielas atradējs.

Tā nu es līdz ar sešiem pārējiem tajā pirmdienā sagūstītajiem rakstniekiem modrā izdevēju uzraudzībā atrados šajā grāmatnīcā, lai parakstītu kaudzēm balvai pieteiktā darba eksemplāru. Pēc tam mēs kādu brīdi tur pagrozījāmies, cenšoties uztraukumā nesašķaidīt plastmasas vīnaglāzes, kas mums iespiestas rokās, vērpjot virspusējas, asprātīgas sarunas un mēģinot citam pret citu neatiezt zobus. Tad sekoja fotogrāfi. Mēs visi tikām izsaukti alfabētiskā kārtībā – tātad es biju pirmais. Nevaru pat iedomāties, kā īstās zvaigznes pārcieš to fotogrāfu ņemšanos, ar ko jāsaskaras ik dienas – kaut kur nesen lasīju, ka zvaigžņu zvaigzne Parisa Hiltone dzird aparātu klikšķēšanu pat tad, kad tuvumā nav neviena ar kameru – proti, tā jau ir atavistiska pieredze, kas cēlusies no pirmatnējo cilvēku bailēm, ka līdz ar otra attēlu var atņemt arī daļu dvēseles.

Fotogrāfi – to varēja būt ap trīsdesmit – bez mitas izkliedz upura vārdu tā, lai tas ņemtu un paskatītos tobrīd vajadzīgajā objektīvā. Vienā brīdī viņi viltīgi sāk mūs saukt vārdos, pievienojot tikai misterus vai misis, prātīgi apsverot, ka neliela cieņas piedeva palielina iespēju saņemt vēlīgāku atbildi. Bukera dienu ir grūti izturēt, nepieļaujot iespēju anestezēties ar milzīgu, gandrīz fatālu alkohola devu. Iepriekšējo reizi, kad tiku iekļauts kandidātu sarakstā, es biju iereibis jau no pulksten 10 rītā – pateicoties šampanietim, ko malkoju jau lidmašīnā no Dublinas – jo tolaik Aer Lingus vēl aizvien bija aviosabiedrība, - bet ap četriem pēcpusdienā es vairs neturējos uz kājām. Šoreiz, savukārt, es rīta cēlienu pavadīju guļot pēc visas nakts lidojuma no Ņujorkas, iedzēru ne vairāk kā vienu malku Rodžera Kaca vīna, tad ieturēju pieklājīgas pusdienas ar savu izdevēju – viņa ir blonda skaistule, kuras identitāti pēc ceremonijas vēlējās noskaidrot visi, kas vien tovakar vēroja televīzijas translāciju no Gildhalles, - un tad es atgriezos Athenaeum Club, kur es biju apmeties, un vēlāk, kamēr mani intervēja satraucoši izglītots un saprotošs žurnālists no Los Angeles Times, es visu ilgo laiku dzēru tikai ūdeni. Ar ūdens glāzi rokā es jutos teju kā svētais.

Pusseptiņos vakarā mani savāca izdevēja, blondā skaistule, un aizveda uz Gildhalli. Pēc intervijas man bija apmēram stunda brīva laika, un es devos pastaigāties pa Sentdžeimsa parku, vienu no mīlīgākajām Londonas sabiedriskajām vietām. Piestāju uz Princeses Diānas piemiņas tiltiņa un vēroju piecas bļaustīgas kaijas un vienu mazu, bet mērķtiecīgu pīli – tās kāvās par maizes gabalu. Gluži kā finālistu saraksts, man iešāvās prātā, kā mēs seši, kuru vārdi jau visiem izziņoti. Pīle uzvarēja.

Gildhalle ir savāda celtne. Tā ir sena, bet nez kāpēc izskatās neīsta. Lielajā zālē vakartērps pūlis malkoja šampanieti un kāri pētīja balvas kanditādu sejas, kurām šajā mirkli nebija citas iespējas, kā paust emocionālu nulles stāvokli. Kāds priecīgi pavēstīja Kazuo Išiguro, ka viņš izskatās noslēpumains; vairāki cilvēki satriekti ievilka elpu, bet Išs, rāms cilvēks būdams, tikai pasmaidīja. Zadijas Smitas melnais jociņš izpelnījās vispārēju atzinību, savukārt Ali, ne mazāk priecīgā prātā, visiem demonstrēja savas novalkātās sporta kurpes. Es tikmēr ar tauriņu ap kaklu jutos kā melanholisks bruņinieks ciešās, karsējošās un neielokāmās bruņās.

Bukera nakts ilga četras stundas – tas ir, no brīža, kad pusseptiņos sākās pieņemšana ar šampanieti, kam sekoja agoniski izstieptas vakariņas, kurās, kā man likās, visi ēdieni garšoja vienādi, proti,  pēc uzsildīta kartona, – līdz pat paziņošanai, kam bija jānotiek precīzi 22.25 minūtēs. Augstu kora balkonā sēdēja BBC veči. Bukera šova vadītāja Kristija Varka no Newsnight, tāpat kā visi citi teļļuka cilvēki, izrādījās īsāka, nekā citiem bija licies; un es nešaubos, ka viņa to pašu nodomāja arī par mani.

Par ko tiek runāts Bukera vakariņās? Ir viena tēma, ko nevar, nedrīkst pieminēt, un tas ir žūrijas lēmums, kas pieņemts jau pirms vairākām stundām un nav zināms nevienai dzīvai dvēselei, izņemot saujiņu žurnālistu, kuriem balvas ieguvēja vārds paziņots pulksten sešos, lai paspētu to ievietot rītdienas avīzēs, un viņi visi kā viens ir nozvērināti klusēt nākamās četrarpus stundas. Sajūtai būtu jābūt mokošai; iedomājieties – jums paziņota vēsts, ko bars cilvēku vēlas uzzināt par visu vairāk, un jūs nedrīkstat to nevienam atklāt.

Mēs visi kaut kā izdzīvojām līdz pulksten desmitiem, kad sākās BBC pārraide no ceremonijas. Milzīgi ekrāni gar zāles malām rādīja mums izrādi ar pašu piedalīšanos. Visi aizvien bijām slimīgi nervozi un bāli, bet mēģinājām izskatīties vismaz vienaldzīgi un centāmies slēpt nodevīgi trīcošās rokas. Uz īsu mirkli atgriežas veselais saprāts, gluži kā trausls saules stariņš virs vētrā bangojošas jūras, un parādās jautājums: kāpēc es vispār, sasodīts, te sēžu, šajā absurdajā lokā, trīcot un drebot par to nolāpīto balvu? Kur palicis līdzsvars, koncentrēšanās, kur bezgalīgi smalkais un trauslais nolūks, kas ļāvis tapt manai grāmatai? Vakar es vēl it kā biju pieaugušais, šovakar esmu vairs tikai izputējušu vecāku bērns, kas sapņo par dārgu, spožu, sarkanu divriteni, ko varētu atnest Santaklauss. Iebāzis roku kabatā, es pabakstu aploksni ar atlocītiem stūrīšiem, kurā ar lieliem, bērnišķiem burtiem esmu uzšņāpis visu to vārdus, kam noteikti nedrīkstētu aizmirst pateikties gadījumā, ja es... Nē, nav vispār ko pieļaut tādu domu. Es ieraugu sevi ekrānā – izmisīga, spīdīga veikala skatloga manekena seja.

TAD NU BEIDZOT žūrijas vadītājs slienas kājās, lai paziņotu Bukera balvas 2005 ieguvēju. Sajūta tāda, it kā kristu. Smieklīgi. Es taču esmu mākslinieks, tam visam nav nozīmes. Kāda gan ir tā 52. ar pusi balva? Ak, apmēram 70 tūkstoši mārciņu, man galvā kaut kas sāk nekrietni kladzināt. Es iedomājos drukas mašīnu kādā attālā iespiestuvē un pirkstu, kas apstājies gaisā virs pogas “atkārtoti drukāt”. Es, nopriecājies par savu nekonsekvenci, iedomājos arī to vienu ielas stūri Parīzē, kad pirms vairākiem gadiem es tur...

Tiek nosaukts mans vārds, un visi ap galdu sēdošie izplaukst smaidā. Man prātā uzreiz iešaujas tās rindas no Filipa Larkina dzejoļa “The Whitsun Weddings”, kas vēsta par līgavas tēvu ar krunkaino pieri, kas nekad vēl nav iepazinis “tik lielu un pilnībā komisku veiksmi”. Es dodos pa kilometriem garu, pārāk košu un purvājam līdzīgu paklāju, kāpju augšā pa pakāpieniem, saņemu balvu, atiežu stīvu smaidu fotogrāfa priekšā, saku savus pāris vārdus un streipuļoju atpakaļ pie saviem galda biedriem, kas aizvien vēl eiforijā līgojas.

Skaidrāk par visu es jūtu pieaugam atvieglojumu, ko sniedz, lūk, kāda doma: man nekad, nekad vairs nevajadzēs uztraukties par šo balvu; varēšu kā iepriekš baudīt agros rudeņus; man nekad vairs nevajadzēs ieraudzīt nosodošo skatienu izdevējas sejā, kad žūrija atkal atstājusi manu jaunāko grāmatu malā klusējošā vienaldzībā… Nākamo septembri es varēšu vienā mierā nodoties rakstīšanai, jo nu taču reizi par visām reizēm, es esmu bukerots.

The Irish Times,
2005. gada 15. oktobris

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode