Andra Manfelde: reiz viņš tevi nosauca... (12)
2008. gada 16. janvārī, plkst. 13:01
Rubrika: ¼ Literatūra
Foto: Jānis Indāns
***
reiz viņš tevi nosauca par naktstaureni
un tu uztetovēji nedaudz virs potītes
ar sarkanu un zaļu
melnām līnijām lidojošu
ar katru gadu tas sarecē
aizvien tumšāks un biezāks
un taureņa kontūras sāk atgādināt ķēdes
taureņa zaļais tādu ar ko pārlej brūces
un sārtais kā pušums
nē nav vairs cerību tāds jau vairs neaizlidos
ilgas mēdz sāpēt kā liesmiņas
mēdz svilināt kā slimība pakrūtē
vienalga tagad ar skaudību atceries
to pazemojošo svētdienas rītu gaismu
kas iepļaukājusi un norāvusi pārsējus
izsviedusi tevi no nakts reibstošām iekšām
gluži kā tuksnesī Jonu
kauns skatīties
visi cilvēki kā cilvēki
ar ziediem rokās
ar zvanu skaņām
putniem priecīgi svilpojot
dodas stipri un taisni
stingām granīta mugurām
taisni iekšā
un katedrāļu durvis smagas kā lācara akmens
šiem veras līdz galam vaļā
un šie var stāvēt godīgu sirdi
un nosarkt
redzot vien tevi
kad tu kurpju smailēs gāzelējies uz māju pusi
ne jau vairs gazeles gaitā
ne jau vairs puķes vieglumā
kaunēties
kad tavas acis atgādina sagūstītas zivs asarošanu
blāvojošu un dilstošu mēnesi
un čūskādas gurni vairs neizskatās lepni
novērsties redzot
kad uz lūpām palikušas vairs tikai līnijas
šīs izplūdušās klauna kontūras
kas nodreb pēdējiem aplausiem skanot
un viss siltums sārtums un saldums
tik atdevīgs palicis uz viņa lūpām
kad viņš teica - "tu līdzinies"
žēl tagad to rītu
žēl tagad tas liekas svētīgs
kā karavīra atgriešanās bez bruņām
bet tomēr pēc kaujas
un vai nav vienalga kas uzvar
un žēl arī tā ka sekoja vēlāk
visas tās nastas un smagums
un bezgalīgā izturēšana
gaidīšana un stindzinošais nogurums
un tad jau atdevīgais un pazemīgais nogurums
izsapņotais par mīlestību pārtapis sapnī par laimi
krāsainu solījumu katalogā
ik rītu tu to atrodi pastkastītē
tāds salds mierinājums
mājsaimnieču veiksme atgādina krievu ruleti
viens pilns izmisums starp tūkstošiem nebeidzamu izdevumu
un tu nezini kad tas trāpīs
tā nemanot
saritināties un saritināties
līdz tava āda sāk līdzināties kāpura ādai
līdz mati pūkojas tik plānām vējainām stīgām
ka šķiet tur spēlē nāve
un viss ko spēj izvilināt ir žēlas
tāda dziesma kā smarža
rūgta rudens ziedu izelpošana pirms salnas
kad ziedam vairs nevajag dzert
sirds bez slāpēm
saritinājusies atpakaļ kāpurā
ja nu nāvi arī sauc sieviete?
jo abas tik līdzīgas vārtiem
kā piemēram zeme un klēpis
ja caur tevi atnāk
un caur tevi aiziet
tad kam tu esi līdzīga?!...
ak Dievs kāds smagums
tētiņš ar mākoņu bārdu
ar krustu vienā un balodi otrā saujā
iekalts freskā
par meliem nākamajām paaudzēm
par to kā mums nebūs bīties
pieradināta un paklausīga
vienmēr piesaucama klēpju dieviņa
jā tāds jau tev sieviete nepateiks
kā tikt no šejienes ārā
bet Kungs kuram mūžīgi 33?
vai ko zina par plēsīgām alkām?
kas saritinājušās sievietes augumā pamazām saēd tās miesu?
kā tās ieņemtas?
ar skūpstu?
vai iespējams?
ar cita cilvēka muti
ar dvašu pret māliem un ādu
vai tiešam vārdu?
kas iesākumā rakstīts?
bet varbūt ticību?
kas piemīt vien muļķiem
šo noticēšanu "tu esi mans taurenis"
šo izturēšanu "mūžīgi mūžam"
tu esi lidonis sačervelējies ziedā
tu esi žilbstoša zeltaina gaisma
recoša kāpura gļotās
vai mans Kungs kam 33 tiešām to zina?
smagnējumu nogurumu salīkšanu sarepēšanu smakošanu
šo lēno kušanu trūdos
un atmiņu par māllēpenēm un cīruļa dziesmu kas vēl jo projām trīs iekšā?
kas nebeidzas
šo disonansi Visaugstākais Vārdā Nenosaucamais Neattēlojamais un Svētais
vai Žēlīgais zina?
tad arī šim plukušajam taurenim atver vārtus tai brīdī kad viņa smaržo rūgti
kad viņai vairs neslāpst
