Salvadors Dalī: Ģēnija dienasgrāmata (2)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Varonis ir tas, kas saceļas pret tēva varu un paliek uzvarētājs.
Zigmunds Freids.
Gatavodamies rakstīt to, kas sekos, es vispirms vēršos pēc palīdzības pie savām lakotajām kurpēm, ar kurām nekad nevaru ilgi staigāt, jo tās man velnišķīgi spiež. Parasti es tās uzauju tieši pirms kādas savas publiskas uzstāšanās. To sāpīgā pēdu spiešana līdz galējai robežai stimulē manas oratora spējas. Šīs izsmalcinātās, žņaudzošās sāpes liek man dziedāt ne sliktāk par lakstīgalu vai kādu neapoliešu ielas dziedoni — tie, starp citu, arī valkā pārāk šaurus apavus. Kaut kur no pašām būtības dzīlēm nākusī asā fiziskā iekāre, arvien pieaugoša mokoša spīdzināšana, ko izjūtu, pateicoties savām lakotajām kurpēm, piespiež mani burtiski šķaidīties ar cēlām patiesībām, kuras ir galēji īsas, koncentrētas un vispārinātas, pateicoties tai visaugstākajai sāpju inkvizīcijai, ko rada lakotās kurpes manās kājās. Tātad es apauju savas lakotās kurpes un sāku mazohistiski un nesteidzīgi izklāstīt visu patiesību par to, kā mani izslēdza no sirreālistu grupas. Es galīgi nospļaujos par tenkām, kuras par mani var izplatīt Andrē Bretons; viņš vienkārši nespēj man piedot to, ka es palieku pēdējais un vienīgais sirreālists, tomēr svarīgi, lai kādā jaukā dienā visa pasaule, izlasījusi šīs rindas, uzzinātu, kā patiesībā tas viss notika. Tālab nāksies pievērsties manai bērnībai.
Es nekad nepratu būt vidusmēra skolnieks. Laikiem es, šķiet biju pilnīgi noslēgts pret jebkādām zinībām, gluži vai dižojos ar šo pēdīgo muļķību, tad pēkšņi nodevos mācībām ar tādu uzcītību un tādām zināšanu alkām, kas varētu apmulsināt jebkuru. Lai stimulētu šādu centību, bija vajadzīga kāda ideja, kas mani sevišķi aizrautu.
Pirmais no maniem skolotājiem — dons Estebans Traiters — veselu gadu man atkārtoja, ka Dieva nav. Turklāt vēl absolūti kategoriski apgalvoja, ka reliģija — tā ir “sieviešu darīšana”. Kaut arī biju vēl tīrais bērns, šī doma mani patiesi sajūsmināja. Likās — tajā slēpās kāda liela patiesība. Es taču par tās patiesumu katru dienu varēju pārliecināties paša ģimenes piemērā: uz baznīcu gāja vienīgi sievietes, tēvs to atteicās darīt, sevi pasludinādams par brīvdomātāju. Lai apliecinātu savu brīvdomību, viņš pat visnenozīmīgākos izteicienus izpušķoja ar briesmīgiem, tiesa, visai kolorītiem zaimiem. Katru reizi, kad kāds par to bija sašuties, viņš ar neslēptu labpatiku atkārtoja sava drauga Gabriela Alamara aforismu: “Zaimi ir labākā kataloniešu valodas rota.”
Agrāk jau esmu stāstījis par tēva traģisko likteni. Tas ir Sofokla cienīgs. Būtībā tēvs man bija cilvēks, ko es par visu vairāk apjūsmoju, ko par visu vairāk arī atdarināju, taču tas mani netraucēja sagādāt viņam lielas ciešanas. Lūdzu Dievu, lai tas dod patvērumu tēvam savā Debesu valstībā, kur, esmu pārliecināts, viņš arī mīt, jo trīs pēdējos viņa dzīves gadus iezīmēja visdziļākā reliģiskā krīze, kas galu galā viņam atnesa mierinājumu un pēdējo grēku atlaišanu.
Bērnībā, kad mans prāts tiecās pēc zināšanām, es neatradu tēva bibliotēkā nekā cita kā vienīgi ateiska satura grāmatas. Tās pārlapojot, es pamatīgi, nenoticot nevienam apgalvojumam, pārliecinājos, ka Dievs neeksistē. Ar neticamu pacietību es lasīju enciklopēdistus, kuri šodien pēc mana uzskata, spēj uzvēdīt vienīgi neizturamu garlaicību. Voltērs katrā savas “Filozofiskās vārdnīcas” lappusē mani apgādāja ar tīri juridiskiem argumentiem (līdzīgi tēva argumentiem, jo arī viņš bija notārs), kuri neapgāžami liecināja, ka Dieva nav.
Atklājis Nīči, es biju dziļi šokēts. Melns uz balta viņš nekautrīgi paziņoja: “Dievs ir miris!” Lūk, kā! Es vēl nebiju paspējis pierast pie domas, ka Dievs vispār neeksistē, kad mani kāds jau aicināja piedalīties tā bērēs! Mana sāka rasties pirmās aizdomas. Zaratustra man šķita grandiozu mērogu varonis, par kura dvēseles cēlumu es patiesi sajūsminājos, bet tajā pašā laikā manās acīs viņš sevi stipri kompromitēja ar tām bērnišķīgajām spēlēm, kuras es, Dalī, jau sen biju pāraudzis. Pienāks laiks, un es viņu pārspēšu ar savu diženumu! Jau nākamajā dienā pēc grāmatas “Tā runāja Zaratustra” pirmās izlasīšanas man bija savs personisks ieskats par Nīči. Tas vienkārši nebija stiprs cilvēks, jo ļāvās vājībai kļūt par bezprāti, bet tieši tad galvenais ir nezaudēt prātu. Šīs pārdomas kļuva par pamatu manai pirmajai devīzei, kurai bija lemts tapt par vadmotīvu visai manai dzīvei: “Vienīgā atšķirība starp ārprātīgo un mani ir tā, ka es neesmu ārprātīgs.” Trīs dienās es pilnīgi noriju un sagremoju Nīči. Pēc šī kanibāliskā cienasta palika vēl nenotiesāta tikai viena filozofa personības detaļa, vien vienīgs kauliņš, kurā es biju gatavs iekosties ar zobiem, — viņa ūsas. Vēlāk Federiko Garsijam Lorkam, kuru apbūra Hitlera ūsas, bija lemts pasludināt, ka “ūsas ir cilvēka sejas traģiska konstante.” Bet man Nīči vajadzēja pārspēt visā, pat ūsās! Taču manas ūsas neviesīs skumjas, nevedinās uz domām par katastrofām, neatgādinās biezas miglas un Vāgnera mūziku. Nē, nekad! Man būs galos nosmalcinātas, imperiāliskas, superracionālistiskas ūsas, vērstas pret debesīm, gluži kā vertikālais misticisms, kā spāņu vertikālie sindikāti.
Nīčes lasīšana tā vietā, lai nostiprinātu manu ateismu, pirmo reizi manā dvēselē modināja minējumus un pārdomas attiecībā uz pirmsmistisko iedvesmu, kam bija lemts vainagoties ar spožiem panākumiem 1951. gadā, kad es strādāju pie sava “Manifesta”1, turpretim pati filozofa personība, viņa matusega, viņa neiecietība pret asarainiem, sterilizējošiem kristīgajiem tikumiem, gluži pretēji, iekšēji kalpoja manu antisabiedrisko, antiģimenisko instinktu attīstībai, bet ārēji man palīdzēja iezīmēt savu siluetu. Tieši pēc “Zaratustra” izlasīšanas es arī sāku audzēt savas iemīļotās matu šķipsnas, kuras aizsedza manus vaigus līdz mutes kaktiņiem, mani vārnas spārnu krāsas mati krita uz pleciem kā sievietēm. Nīče manī pamodināja domas par Dievu. Bet ar to arhetipu, kuram, ilgi nedomājot, sāku klanīties, kuru sāku atdarināt, pilnīgi pietika, lai es tiktu izstumts no ģimenes. Es tiku padzīts, tāpēc, ka pārlieku centīgi studēju un burtiski sekoju tām ateistiskajām, anarhistiskajām pamācībām, kuras biju atradis sava tēva grāmatās. Turklāt tēvs nespēja paciest, ka es jau pārspēju viņu visā, pat zaimošanā, kurā es ieliku daudz vairāk niknuma nekā viņš pats.
Četrus gadus pirms izraidīšanas no ģimenes es nodzīvoju nepārtrauktā, ekstrēmistisku galējību pilnā “garīga nihilisma” stāvoklī. Šie četri gadi man patiesi bija nīčiski. Ja aizmirstu šo gadu atmosfēru, tad daudz kas manā dzīvē varētu likties neizskaidrojams. Tas man bija Heronas cietumā sēdēšanas laiks, laiks, kad Barselonā Rudens salonā par piedauzību tika noraidīta viena no manām gleznām, kad mēs kopā ar Bunjuelu parakstījām apvainojošu vēstuli, kas bija adresēta humānistiem un visām izcilākajām Spānijas personībām, ieskaitot Nobela prēmijas laureātu Huanu Ramonu Himēnesu. Visiem šiem demaršiem pa lielākajai daļai absolūti trūka pamatojuma, taču es tādā ceļā centos parādīt savu “valdītgribu” un sev pašam pierādīt, ka neesmu pieejams sirdsapziņas pārmetumiem. Par manu supercilvēku vis nebija lemts kļūt sievietei, bet supersievietei, kuras vārds bija Gala.
Kad sirreālisti pirmo reizi ieraudzīja tēva mājā Kadakesā manu gleznu, ko tikko biju pabeidzis un ko Pols Eliārs nokristīja par “Drūmajām rotaļām”, viņi bija stipri šokēti par tajā attēlotajām skatoloģiskajām2 un anālajām detaļām. Pat Gala toreiz kaislīgi nosodīja manu darinājumu, pret viņas spriedumu es tobrīd sacēlos, bet kopš tā laika tam paklanos. Tolaik es gatavojos pievienoties sirreālistu grupai, tikko cītīgi izstudējis un pa kauliņam izšķirojis visas viņu idejas un lozungus. Nebiju vēl paspējis ar vislabākajiem nodomiem iestāties šajā grupā, kad man jau dzīrās vardarbīgi izdarīt uzbrukumu, līdzīgu tam, kādu es biju piedzīvojies no savas personiskās ģimenes puses. Gala pirmā mani bija brīdinājusi, ka sirreālistu vidū es cietīšu no tiem pašiem “veto”, tiem pašiem aizliegumiem, kādi bija manās mājās, un ka būtībā viņi visi ir parasti buržuā. Manu spēku ķīla, viņa pravietoja, — turēties vienādā distancē no pilnīgi visiem mākslas un literatūras virzieniem. Ar intuīciju, kas toreiz vēl pārspēja manu paša intuīciju, viņa piebilda, ka ar manas analītiskās paranoiski kritiskās metodes oriģinalitāti pārpārēm pietiktu jebkuram šīs grupas biedram, lai atdalītos un nodibinātu savu atsevišķu personisku skolu. Taču mans nīčeiskais dinamisms nevēlējās uzklausīt Galas vārdus. Es kategoriski atteicos sirreālistos redzēt tikai vēl vienu literāri māksliniecisku grupu. Es uzskatīju, ka viņi spēj cilvēku atbrīvot no “racionālās praktiskās pasaules” tirānijas. Es vēlējos kļūt par iracionālā Nīči. Būdams fanātisks racionālists, es vienīgais zināju, ko vēlos. Es iegremdējos iracionālā pasaulē, nevis dzīdamies pēc pašas Iracionalitātes, nevis tādēļ, lai pielīdzinātos visam pārējam, ar Narcisa patmīlību paklanītos paša atspulgam vai paklausīgi tvertu jutekliskās sajūtas, nē, man bija cits mērķis — mesties cīņā un gūt “Uzvaru pār iracionālo”3. Tajā laikā mani draugi, tāpat kā daudzi citi, to vidū arī pats Nīče, padodamies romantiskam vājumam, ļāva sevi ieraut iracionālā pasaulē.
Galu galā, kā sūklis piesūcies ar visu, ko tolaik bija paspējuši publicēt sirreālisti, un papildinājis to ar Lotreamona un marķīza de Sada darbiem, es iestājos grupā apbruņojies ar visai jezuītiska rakstura labiem nodomiem, bet ne brīdi nešķirdamies no pilnīgi skaidras, slepenas apņemšanās drīzāk kļūt par šīs grupas vadoni. Kāpēc gan man pēkšņi vajadzētu sākt mocīties ar reliģiskiem sirdsapziņas pārmetumiem sava jauniegūtā tēva Andrē Bretona priekšā, ja tos nejutu pret to, kam patiesi biju pateicību parādā par savu nākšanu pasaulē?
Tātad es sirreālismu pieņēmu par skaidru zeltu kopā ar visām tām asinīm un ekskrementiem, ar kuriem tik bagātīgi savus niknos pamfletus bija izpušķojuši tā uzticamākie piekritēji. Tāpat kā lasot tēva grāmatas, es izvirzīju sev mērķi kļūt par priekšzīmīgu ateistu, tā arī šeit es tik iejūtīgi un uzcītīgi apguvu sirreālisma ābeci, ka ļoti drīz kļuvu par vienīgo konsekvento, “īsto sirreālistu”. Galu galā viss beidzās ar to, ka mani izslēdza no grupas, jo es biju pārmērīgi dedzīgs sirreālists. Un atkal Galai Gradivai4, “avangardā soļojošajai”, “Nevainojamajai intuīcijai”, izrādījās taisnība. Šodien es varu jums teikt, ka no visām manām pārliecībām tikai divas nevar izskaidrot ar vienkāršu valdītgribu: pirmā — tā ir ticība Dievam, ko es ieguvu 1949. gadā, otrā — nesatricināma pārliecība, ka Galai vienmēr būs taisnība visā, kas būs saistīts ar manu nākotni.
Kad Bretons atklāja manu glezniecību, viņš bija redzami šokēts par skatoloģiskajām detaļām, ar ko tā pievazāta. Mani tas izbrīnīja. Tas apstāklis, ka es debitēju ar s.., vēlāk varētu tikt interpretēts no psihoanalīzes pozīcijas kā laba vēsts par zelta lietu, kas — ak, laime! — kādā dienā solīja nolīt pār manu galvu. Veltīgi centos sirreālistiem iestāstīt, ka šīs skatoloģiskās detaļas var tikai palīdzēt gūt panākumus visai mūsu kustībai. Veltīgi iesaucu palīgā visu laiku un tautu gremošanas ikonogrāfiju — vistu, kas dēj zelta olas, Danajas vēdergraizes, zeltu kakājošu ēzeli —, neviens man negribēja ticēt. Tad es pieņēmu lēmumu. Ja jau viņi nevēlas s.., ko es tik devīgi viņiem piedāvāju, jo sliktāk viņiem pašiem. Tā ka slaveno anagrammu “Avida Dollars” (“Dolārus alkstošais”), ko Bretons centīgi izraudzījās divdesmit gadus vēlāk, būtu bijis iespējams ar pilnām tiesībām gaišredzīgi sastādīt jau tolaik.
Man pietika sirreālistu klēpī pavadīt tikai vienu nedēļu, lai saprastu, ka Galai bijusi taisnība. Viņi izrādīja zināmu iecietību pret maniem skatoloģiskajiem sižetiem. Toties pasludināja ārpus likuma, uzlika “tabu” daudz kam citam. Es bez grūtībām sastapu šeit tos pašus aizliegumus, no kuriem biju cietis savā ģimenē. Attēlot asinis man atļāva. Es pat drīkstēju pēc vēlēšanās tām pievienot nedaudz kaku. Bet uz kakām bez piedevas man vairs nebija tiesību. Man bija atļauts parādīt dzimumorgānus, bet nekādu anālu vīziju. Uz jebkuru pakaļu viņi raudzījās ļoti greizi. Pret lezbietēm viņi izturējās visai labvēlīgi, bet nemaz necieta pederastus. Vīzijās bez kādiem ierobežojumiem tika pieļauts sadisms, lietussargi un šujmašīnas, turpretim jebkuri reliģiski sižeti, kaut vai tīri mistiskā plāksnē, bija kategoriski aizliegti visiem, izņemot atklātus dievzaimotājus. Vienkārši pasapņot par Rafaēla Madonnu, bez mazākā zaimošanas nodoma — par to nedrīkstēja pat ieminēties...
Kā jau teicu, es kļuvu par simtprocentīgu sirreālistu. Un pilnīgi vaļsirdīgi un apzināti nolēmu no vest savus eksperimentus līdz galam, līdz viskliedzošākajām un absurdākajām galējībām. Es jutu sevī gatavību darboties ar tādu Vidusjūras paranoiķa liekulību, uz kādu savā samaitātībā biju spējīgs vienīgi es. Pats svarīgākais man tolaik šķita pēc iespējas vairāk sagrēkot — kaut arī tajā brīdi mani ļoti sajūsmināja poēmas par Svēto Jāni Kristītāju, kuras es biju iepazinis tikai pēc Garsijas Lorkas aizrautīgajām deklamācijām. tomēr es jau nojautu, ka pienāks diena un man nāksies izlemt jautājumu par attieksmi pret reliģiju. Līdzīgi Svētajam Augustīnam, kurš, nodevies izvirtībai un orģijām, lūdza Dievu dāvāt viņam Ticību, es piesaucu Debesis, piebilstot: “Bet tikai ne tūlīt. Kāpēc mums nepagaidīt mazliet...” Pirms mana dzīve izmainījās, kļuva tāda, kāda tā ir tagad — par askētisma un tikumības paraugu —, es vēl ilgi turējos pie sava iluzorā sirreālisma, cenzdamies izbaudīt polimorfo netikumu visā tā daudzveidībā, kā gulošais veltīgi cenšas kaut uz brīdi aizkavēt projām slīdošā bakhantiskā sapņa pēdējās drumslas. Nīčeiskais Dionīss visur sekoja man pa pēdām gluži kā pacietīga aukle, kamēr es beidzot atklāju, ka tam galvā parādījies šinjons, bet piedurkni rotā apsējs, uz kura attēlots krusts ar atliektiem galiem — līdzīgs kāškrustam. Tātad visai šai lietai bija lemts beigties ar kāškrustu jeb — lai piedod man šo izteiksmi! — vienkārši salīkt, kā pamazām sāka līkt un smirdēt daudz kas visapkārt.
Es nekad neliedzu savai auglīgajai, elastīgajai iztēlei izmantot visstingrākās zinātniskās metodes. Tas tikai piedeva noteiktību manām iedzimtajām dīvainībām un kaprīzēm. Tā, pat atrazdamies sirreālistu grupas vidū, es iemanījos katru dienu piespiest viņus norīt pa vienai idejai vai tēlam, kuri bija pilnīgā pretrunā ar tradicionālo “sirreālistisko gaumi”. Būtībā, lai ko es pasniedzu, — nekas viņiem nebija pa prātam. Viņiem, redziet, nepatika pakaļas! Un es ar smalku viltību pasniedzu veselām kaudzēm labi aizmaskētu pakaļu, dodams priekšroku tām, kuras krāpšanā varētu sacensties ar paša Makjavelli mākslu. Bet, ja man gadījās konstruēt kādu sirreālistisku objektu, kurā nepavisam nepavīdēja neviena tāda veida vīzija, tad tā simboliskā funkcija visādā ziņā uz mata atbilda tūpļa darbības principam. Tā tīram un pasīvam automātismam es pretstatīju savas slavenās analītiskās paranoiski kritiskās metodes aktīvo domu. Es vēl arvien nejutu entuziasmu attiecībā uz Matisu un abstrakcionistiskajām tendencēm, tāpat kā agrāk, devu priekšroku ultraretrogādajai un graujošajai Mesonjē tehnikai. Cenzdamies aizšķēršļot ceļu pirmatnējiem dabas objektiem, es sāku ieviest supercivilizētus priekšmetus modernā stilā, kurus mēs ar Dioru kolekcionējām un kuriem vienā labā dienā bija lemts nākt modē kopā ar virzienu, kas pazīstams ar nosaukumu “new look”.
Tajā laikā, kad Bretons par reliģiju ne dzirdēt negribēja, es, pats par sevi saprotams, nevilcinoties izgudroju jaunu reliģiju — tā bij vienlaikus sadistiska un mazohistiska un tajā pašā laikā tieši saistīta ar paranoiskiem stāvokļiem un halucinācijām. Uz to mani pamudināja Ogista Konta darbu lasīšana. Man ienāca prātā doma, ka sirreālistu grupai varētu izdoties paveikt to, ko filozofs nepaspēja. Sākumam bija nepieciešams ieinteresēt ar nākamā dižā priestera Andrē Bretona mistiku. Mans nodoms bija izskaidrot viņam, ka tad, ja viss, ko mēs aizstāvam, patiesi ir pareizs, mums vajag to piepildīt ar kaut kādu reliģiozi mistisku saturu. Jāatzīstas, ka man jau toreiz bija nojauta, ka galu galā mēs tā vai tā atgriezīsimies pie patiesībām, ko sludināja apustuliskā Romas katoļu baznīca, kura jau tad maz pamazām mani apžilbināja ar savu starojumu. Uz maniem skaidrojumiem Bretons atbildēja ar iecietīgu smaidu, uzticīgi atgriezdamies pie Feierbaha, kura filozofija — kā mēs to tagad zinām un ko mēs toreiz vēl nevarējām nojaust — grēko ar dažiem ideālisma elementiem.
Kamēr es lasīju Ogistu Kontu, cenzdamies rast izturīgu pamatu savai jaunajai reliģijai, Gala īstenībā pierādīja, ka no mums abiem tieši viņa ir daudz konsekventāka pozitīvisma piekritēja. Veselām dienām Gala pazuda pie krāsu tirgotājiem, antikvāriem, māksliniekiem, restauratoriem, iegādājoties no tiem otas, lakas un visu pārējo, kas man būs vajadzīgs tajā dienā, kad beigšu aplīmēt savus audeklus ar lubu bildītēm un papīra gabaliem un galu galā nopietni sākšu pievērsties īstai glezniecībai. Protams, tajā laikā, kad biju pilnīgi nodevies savas dalīiskās kosmogonijas radīšanai — ar matērijas sabrukšanu pareģojošajiem izplūstošajiem pulksteņiem, ceptajām olām šķīvī bez šķīvja, ar enģeliski skaisto fosfēnu halucinācijā, ka man atgādināja manā piedzimšanas brīdī zaudēto intrauterīno paradīzi, — es pat dzirdēt nevēlējos ne par kādu tehniku. Man nepietika laika, lai visu to pienācīgi attēlotu. Jutos apmierināts, ja bija saprotams, ko vēlos pateikt. Par manu darinājumu pabeigšanu un noslīpēšanu lai parūpējas nākamās paaudzes. Bet Gala domāja citādi. Kā māte bērnam, kas cieš no apetītes zuduma, viņa man pacietīgi atkārtoja:
— Priecājies, mazuli Dalī, kādu retumu esmu tev sadabūjusi! Pamēģini, tā taču ir šķidra ambra, turklāt vēl neizdedzināta. Stāsta, ka ar to gleznojis pats Vermērs.
Uzmetis lūpu un ar nepatiku lūkodamies uz atradumu, es kā mācēdams izvairījos:
— Jā, jā! Protams, šai ambrai ir sava vērtība. Bet tu taču labi zini, ka man nav laika tādiem niekiem. Ir svarīgākas lietas. Man prātā ir kāda satriecoša ideja! Redzēsi, visi apstulbs, jo sevišķi sirreālisti. Bet necenties mani atrunāt, iedomājies, šis jaunais Vilhelms Tells jau divas reizes man rādījies sapnī! Skaidrs, ka runa ir par Ļeņinu. Es vēlos to uzgleznot ar trīsmetrīgu pakaļas vaigu, kas balstīsies uz kruķa. Šim nolūkam man vajadzēs piecarpus garu audeklu... Es noteikti uzgleznošu savu Ļeņinu ar šo viņa lirisko piedēkli, lai tas man maksātu ko maksādams, pat ja mani par to izslēgtu no sirreālistu grupas. Uz rokām Ļeņinam būs mazs zēns — tas būšu es. Un Ļeņins skatīsies uz mani ar cilvēkēdāja acīm, un es iekliegšos: “Viņš grib mani apēst!...”
Bet to jau nu Bretonam es neteikšu! — piebildu, iegrimdams visdziļākajās un cildenākajās pārdomās. Šādā stāvoklī esot, man nereti gadījās pieslapināt bikses.
— Nu tad esam vienojušies, — Gala atkal maigi ierunājās. — Rīt es tev atnesīšu ambru, kas būs izšķīdināta lavandas eļļā. Tiesa, tas maksās milzīgu naudu, bet, vienalga, es vēlus, lai tu to lietotu, kad gleznosi savu jauno Ļeņinu.
Ļeņina liriskais pakaļas vaigs, man par lielu vilšanos, nepavisam nešokēja manus draugus sirreālistus. Šī vilšanās manī pat radīja zināmas cerības. Ja jau tādas tās lietas, tad var iet tālāk un mēģināt īstenot neiespējamo. Mana domāšanas mašīna, apgādāta ar karsta piena glāzi, radīja sašutumu tikai vienā pašā Aragonā.
— Laiks izbeigt ar šiem ekscentriskajiem Dalī izlēcieniem! — viņš dusmās iekliedzās. — Tagad viss piens jāsaņem bezdarbnieku bērniem.
Bretons nostājās manā pusē. Aragons izskatījās vienkārši smieklīgs. Šai izdomai īstajā laikā vajadzēja smīdināt pat manus stingros radiniekus. Tiesa, Aragonam jau tad bija kaut kādi visai nelokāmi politiski uzskati, kam bija lemts ar laiku viņu novest tur, kur viņš atrodas patlaban, skaidrāk izsakoties — praktiski nekur.
Tajā laikā Hitlers acīmredzami kļuva arvien hitleriskāks, un reiz es uzgleznoju audeklu, kurā nacistu aukle gluži mierīgi adīja, sēžot milzīgā peļķē. Paklausīdams dažu tuvāko draugu sirreālistu uzstājīgajam lūgumam, es biju spiests aizkrāsot uz tās piedurknes apsēju ar kāškrusta attēlu. Nekad nebūtu domājis, ka šī zīme spēj izraisīt tik spēcīga emocijas. Pats biju kā apsēsts ar to, tā ka burtiski murgoju par Hitleru, kurš nezin kādēļ man tēlojās sievietes veidolā. Daudzi audekli, ko šajā periodā gleznoju, tika iznīcināti, kad Franciju okupēja vācu armija. Mani taisni apbūra Hitlera mīkstā, tuklā mugura, kuru tik saderīgi apņēma nemainīgais ciešais mundieris. Katru reizi, kad sāku gleznot ādas portupeju, kas stiepās no jostas siksnas un gluži kā lence aptvēra pretējo plecu, zem formas svārkiem jaušamais Hitlera miesas mīkstais pakļāvīgums mani noveda līdz īstai ekstāzei, izraisot garšas sajūtas — kā kaut ko pienīgu, barojošu, vāgnerisku — un liekot sirdij ārprātīgi dauzīties no neparastā uzbudinājuma, kādu es neizjutu pat intīmas tuvības brīžos. Hitlera tuklā miesa, kas man atgādināja dievišķīgu sievietes miesu ar nevainojamu, sniegbaltu ādu, uz mani iedarbojās hipnotizējoši. Par spīti visam, pilnīgi apzinoties šādu lēkmju psihopatoloģisko raksturu, es tīksmīgi neskaitāmas reizes iečukstēju sev ausī:
— Liekas, šoreiz tu beidzot esi notvēris īsto ārprātu!
Bet Galai es teicu:
— Atnes man ambru, kas izšķīdināta lavandas eļļā, un vissmalkākās otas. Nekādas krāsas nespēs apmierināt manas precizitātes un pilnības alkas, kad beidzot sākšu gleznot ultraretrogrādajā Mesonjē manierē to superbarojošo murgu, to mistisko un vienlaikus miesisko ekstāzi, kas mani visu sagrābj, tikko sāku uz audekla atveidot Hitlera miesā iegriezušās elastīgās ādas portupejas pēdas.
Veltīgi es sev bez gala atkārtoju, ka šis hitleriskais murgs ir pilnīgi apolitisks, ka darbs, kuru iedvesmojis šis sievišķīgais fīrera tēls, ir skandalozi divdomīgs, ka visus šos tēlu ne mazāk iekrāso melnais humors kā Vilhelma Tella un Ļeņina portretus; veltīgi es to pašu atkārtoju saviem draugiem — nekas nelīdzēja. Jaunā krīze, kas bija aptvērusi manu daiļradi, izraisīja aizvien vairāk un vairāk aizdomu sirreālistu nometnē. Lieta kļuva pavisam nopietna, kad paklīda baumas, it kā Hitleram gluži pa prātam esot dažu manu gleznu sižeti, kuros attēloti gulbji, dvesmo vientulība un lieluma mānija, jūtams Vāgnera un Jeronīma Bosha gars.
Ar man piemītošo pretrunīgumu es situāciju tikai vēl saasināju. Es lūdzu sasaukt mūsu grupas ārkārtēju sanāksmi, lai apspriestu hitlerisma mistiku no iracionalitātes antikatoliskās, nīčeiskās izpratnes viedokļa. Es cerēju, ka diskusijas antikatoliskais aspekts Bretonam varbūt liksies vilinošs. Vēl jo vairāk — Hitleru es aplūkoju kā nobriedušu mazohistu, kuru apsēdusi uzmācīga ideja izraisīt karu, lai pēc tam to varonīgi zaudētu. Būtībā Bretons bija iecerējis īstenot vienu no tām nemotivētajām, bezjēdzīgajām akcijām, kuras tik augstu kotējās mūsu grupā. Tā stūrgalvība, ar kādu es centos iedabūt hitlerisma mistiku sirreālistiskajā kontekstā, un ne mazāk neatlaidīgā cenšanās sadisma elementiem sirreālisma koncepcijā piedot reliģiozu nozīmi — turklāt gan viena, gan otra ieguva vēl izaicinošāku jēgu, pateicoties manas analītiskās paranoiski kritiskās metodes attīstībai, kas draudēja iedragāt automātisma dogmas kopā ar tam piemītošo paštīksmināšanos, — nevarēja nenovest pie nepārtrauktiem strīdiem un ķīviņiem ar Bretonu un viņam tuvu stāvošiem līdzjutējiem. Starp citu, pēdējie, par spīti šefa pieaugošajām bažām, jau sāka paklusām svārstīties starp mani un viņu.
Es uzgleznoju pravietisku gleznu par fīrera nāvi. Tā ieguva nosaukumu “Hitlera mīkla”, par ko izpelnījos nacistu nolādējumu un viņu pretinieku nometnes vētrainu aplausus, kaut gan šim audeklam, tāpat kā visai manai daiļradei, — to es nepārstāšu atkārtot, kamēr vien dzīvošu, — nebija nekāda apzināta politiska zemteksta. Varu atzīties — pat tagad, kad rakstu šīs rindas, es pats tā arī neesmu līdz galam uzminējis šīs slavenās mīklas slepeno jēgu.
Tad, lūk, kādu vakaru arī bija sasaukta kopā sirreālistu grupa, lai pasludinātu spriedumu manam tā sauktajam hitlerismam. Šī sanāksme, kuru sīkumos diemžēl lielākoties esmu aizmirsis, bija viena no ārkārtējām. Ja kādu dienu Bretons izteiks vēlēšanos ar mani sastapties, es noteikti palūgšu viņu parādīt man protokolu, ko viņi droši vien pēc diskusijas pabeigšanas uzrakstīja. Tajā brīdī, kad mani tūlīt varēja izslēgt no sirreālistu grupas, man mācās virsū angīna. Kā parasti, drebēdams no bailēm, kad biju pamanījis pirmās slimības pazīmes, es stājos savu tiesātāju priekšā ar termometru mutē. Kamēr risinājās šis process — bet tas ieilga stipri pāri pusnaktij; kad atgriezos mājās pār Parīzi jau ausa gaisma —, es, cik atceros, mazākais četras reizes pārbaudīju savu temperatūru.
Teikdams savu dedzīgo runu pro domo, sevis un savu darbu aizstāvībai, es vairākas reizes nokritu uz ceļiem, tiesa, nepavisam ne tādēļ, lai lūgtu viņus mani neizslēgt, kā pēc tam viņi nepareizi apgalvoja, — tieši otrādi, es vienkārši apelēju pie Bretonam, cenzdamies piespiest viņu saprast, ka mana hitleriskā mānija ir tīri paranoiska parādība un pēc savas dabas absolūti apolitiska. Es mēģināju viņiem izskaidrot arī to, ka nevaru būt nacists kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka tad, ja Hitleram izdosies iekarot Eiropu, viņš to izmantos, lai iznīcinātu tur visus histēriķus, kāds esmu arī es, kā tas jau izdarīts Vācijā, kur pret tiem izturas kā pret kaut kādiem deģenerātiem. Un, beidzot, šis sievišķīgums un neapstrīdamā netiklība, ar ko man asociējas Hitlera tēls, nacistiem noderēs par pilnīgi pietiekamu iemeslu, lai mani apvainotu zaimošanā. Turklāt visiem zināms, kādā fanātiskā cieņā es noliecu galvu Freida un Einšteina priekšā, bet viņus abus taču Hitlers izdzina no Vācijas, kas pietiekami pārliecinoši parāda, ka pēdējais mani var interesēt tikai kā manas patoloģiskās apmātības objekts, vēl arī tādēļ, ka manā uztverē viņš ir personība, kam piemīt nepārspējama katastrofiska varonība.
Galu galā visi noticēja manam pilnīgam nevainīgumam, tomēr man nācās parakstīt kaut kādu dokumentu, kurā es līdzās visam pārējam apliecināju, ka neesmu proletariāta ienaidnieks. Man jāsaka — es to parakstīju ar vieglu sirdi, jo pret proletariātu man nekad nav bijis nekādu īpašu jūtu: ne simpātiju, ne — vēl jo mazāk — antipātiju.
Pēkšņi kā skaidra Dieva diena mani apžilbināja viena neapšaubāma patiesība: nav iespējams palikt īstam sirreālistam, ja piederi pie grupas, kuru vada kaut kādas politiskas kaislības, vai tas būtu literatūrā vai glezniecībā, saistīts ar Aragonu vai Bretonu.
Nebūs bijis uz zemes neviens cilvēks, kurš līdzīgi man būtu pretendējis tēlot patiesu bezprāti, dzīvu, organizētu, ar īsti pitagorisku precizitāti šī vārda visnīčeiskākajā nozīmē. Bet notika tas, kam bija jānotiek, — parādījās Dalī. Sirreālists līdz kaulu smadzenēm, “nīčeiskas valdītgribas virzīts”, viņš pasludināja pilnīgu brīvību, ko neierobežoja nekādi estētiski vai morāli spaidi, un paziņoja, ka iespējams iet līdz galam, līdz galējām, ekstremālām robežām jebkurā daiļrades eksperimentā, nedomājot ne par kādu konsekvenci vai pēctecību. Es prasīju sev tiesības izaudzēt Ļeņinam trīsmetrīgus pakaļas vaigus, ar viņa portretu aizdarīt hitlerisma galertu, bet, ja vajadzīgs, tad visu to pildīt ar Romas katolicismu. Katram tiesības būt sev pašam un ļaut citiem kļūt par to, par ko tiem labpatīkas, visās savās izpausmēs un funkcijās — zarnu darbības traucējumos un fosfēnu halucinācijās, kaut vai morālistam, kaut vai askētam, kaut vai pederastam vai koprofagam5. Manu pusaudžu gadu polimorfā netikumība sasniedza histērisku zenītu: mani žokļi kāri pārmala Galu, es iemīlējos smirdošos ēzeļos, kuri izplatīja ireālu, transcendentālu amonjaka smaku. Un, protams, svētas kā liturģija man kļuva cilvēka ķermeņa smaržas. Cilvēki uzskatīja par apkaunojošu bojāt gaisu vai nodoties anālām baudām — nekādu pakaļu, kaut tās būtu sausas un tīras! — viņi grieza degunu projām arī no savām, kā pagadās, samudžinātajām, samezglotajām iekšām. Un visam tam pāri pacēlās diženu, uzpūtīgu masturbatoru milzīgās, tūskainās, izmocītās fizionomijas, smieklīgi aplipušas ar saviem galma sienāžiem, kam bija komunistu viepļi, napoleoniski vēderiņi un hitleriski bālas cisas un kas tā vien tīkoja ielīst man rīklē. Taču viss vēl tikai sākās!
Bet Bretons uzdrošinājās pateikt “nē” pašam Dalī! Un, ja iedziļinās viņam pat savā ziņā bija taisnība — visā šajā haosā viņš centās atstāt sev tiesības izvēlēties starp ļaunumu un labumu, ļaunumu un labumu...
Tomēr kaut kādā ziņā viņš kļūdījās — pat saglabājot sev izvēles tiesības, vajadzēja piespiest sevi pierast un iemīlēt šos eksotiskos, garšīgos dalīiskos augļus. Bet viņš patiesi maldījās, uzskatīdams, it kā Dalī, racionālists līdz kaulu smadzenēm, vēlētos pilnīgi izzināt Iracionālo, lai iegūtu no tā kaut kādu jaunu cilvēcisku materiālu, paplašinātu literāro repertuāru, — patiesībā viss bija pilnīgi otrādi: Dalī vēlējās gūt uzvaru pār Iracionālo, lai ierobežotu tā varu un pakļautu to savai gribai. Dalī filozofiskie žokļi gluži kā varens ciklotrons alka visu saberzt pulverī, sadalīt artilērijas apšaudei savus iekšējos neitronus, lai šo sirreālistiskajā sapnī redzēto nožēlojamo bioloģisko konglomerātu, kas veidots no iekšām un slāpekļa savienojumiem, pārvērstu tīrā mistiskā enerģijā. Un, tikko šī no pūšanas baktērijām ņudzošā, trūdošā būtne iegūs pilnīgu un galīgu apgarotību, piepildīsies cilvēka jēga un sūtība uz zemes — un viss pārtaps bagātībā.
Šo brīdi tad arī izraudzījās Kirkgardas sirēna, lai, atdarinādama saldbalsīgu lakstīgalu, nodziedātu savu bezkaunīgo, riebīgo dziesmu. Un te visas eksistenciālisma rensteļu žurkas, kuras okupāciju pārlaizdamas, pa pagrabiem kopojās, izgrūzdamas lamas un spiegdamas no riebuma, metās virsū sirreālistu dzīru vēl joprojām kūpošām ēdienu paliekām, līdz tās kā miskastēs sastinga to kuņģos. Viss bija ārkārtīgi neķītrs, taču vispretīgākais bija pats cilvēks!
— Nē! — šajā brīdi iesaucās Dalī. — Vēl viss nav zaudēts. Vajag saukt palīgā prātu un palūkoties uz lietām racionāli. Visas mūsu miesiskās bailes var padarīt cildenas ar neaptveramo nāves skaistumu, nostājoties uz ceļa, kas ved uz garīgu pilnību un askētismu. Šo misiju spēja izpildīt tikai viens vienīgs Spānietis, kas jau devis pasaulei visvelnišķīgākos un baigākos atklājumus, kādus jebkad pazinusi vēsture. Šoreiz viņš bija aicināts pakļaut tos savai gribai, izgudrot to metafizisko ģeometriju.
Vajadzēja atgriezties pie cēlās sudraba un olīvu krāsas, kuras lietoja Velaskess un Surbarans, pie reālisma un misticisma, kuri, kā noskaidrojies, ir līdzīgi un viens no otra neatdalāmi. Vajadzēja augstākās kārtības transcendentālo realitāti iekļaut kaut kādā uz labu laimi paņemtā, nejaušā īstās, reālās īstenības fragmentā — tās īstenības, kuru, pakļaudamies redzamā absolūtajam diktātam, kādreiz attēlojis Velaskess. Bet tas viss jau pats par sevi nosaka neapstrīdamu Dieva eksistenci, jo viņš taču ir visaugstākā kārtība! Tāds dalīiskā racionālā izpratnes mēģinājums biklā un gandrīz neapzinātā formā tika īstenots žurnālā “Mīnotaurs”. Pikaso ieteica izdevējam Skirā piedāvāt man darināt ilustrācijas “Maldorora dziesmām”. Un, lūk, reiz Gala uz brokastīm ielūdza Skirā un Bretonu. Viņa panāca, ka man piedāvāja žurnāla vadīšanu; tā pēkšņi piedzima “Mīnotaurs”. Mūsu dienās — tiesa, pilnīgi citā plānā — daudz neatlaidīgāki mēģinājumi atklāt racionālo neapzinātajā vērojami lieliskā izdevuma “Etude carmelitienne” lappusēs, kurš iznāk manis dziļi cienītā tēva Bruno vadībā. Par nelaimīgo “Mīnotaura” mantinieku negribas ne runāt — tas tagad plūc zāli izdevniecības “Verve” liesajās materiālistiskajās ganībās.
Divas reizes pēc kārtas man vēl bija lemts liekulīgi apspriest ar Bretonu manu jauno reliģiju. Viņš neko negribēja saprast. Es atmetu ar roku. Mēs vairāk un vairāk attālinājāmies viens no otra. 1940. gadā, kad Bretons ieradās Ņujorkā, es viņa tūlīt, tajā pašā iebraukšanas dienā, piezvanīju, vēlēdamies apsveikt un norunāt satikšanos, viņš to nolika nākamajā dienā. Es viņa izklāstīju savu ideju par mūsu jauno ideoloģisko platformu. Mēs vienojāmies bagātināt un paplašināt mūsu sirreālistiskos eksperimentus un galīgi novirzīt to no dialektiskā materiālisma ceļa. Bet tajā pašā vakarā es uzzināju no draugiem, ka Bretons jau paspējis palaist par mani baumas, apvainojot mani hitlerismā. Tolaik tādi bezkaunīgi apmelojumi bija pārāk bīstami, lai es varētu atļauties turpināt mūsu sadarbošanos. Kopš tā laika mēs vairs neesam redzējušies.
Un tomēr mana iedzimtā intuīcija, kas pēc jutīguma varētu sacensties tikai ar Geigera skaitītāju, man saka, ka pagājušajos gados Bretons it kā tuvojies man. Lai nu ko teiktu, bet viņa intelektuālo darbību nozīmīguma ziņā tomēr nekādi nevar salīdzināt ar epizodiskajiem teatrālajiem eksistenciālistu panākumiem.
Tajā dienā, kad es neierados uz norunāto tikšanos ar Bretonu, nomira sirreālisms tajā nozīmē, kādu mēs abi tam bijā piešķīruši. Kad nākamajā dienā kāda no lielākajām avīzēm mani lūdza dot sirreālisma definējumu, es atbildēju: “Sirreālisms — tas esmu es!” Un es patiesi tā domāju, jo esmu vienīgais, kas to spēj tālāk attīstīt. Es nekad neko nenoliedzu, bet, gluži pretēji, visu apstiprināju, paaugstināju, noliku vietā, pakļāvu prāta gribai, atbrīvoju no materiālās čaulas un apgaroju. Mans tagadējais kodolmisticisms nav nekas citas kā paša Svētā Gara apgarots manas dzīves sākuma perioda velnišķīgo sirreālistisko eksperimentu auglis.
No franču valodas tulkojusi Sarmīte Madžule.
1. Domāts 1952. g. Parīzē izdotais “Mistiskais manifests”.
2. Skatoloģisks — ar fekālijām saistīts.
3. Dalī darbs “Uzvara pār Iracionālo” (1935).
4. Epitetu Gradivus (latīņu val.) senatnes dzejnieki lieto kopā ar Marsa vārdu: Mars Gradivus — kara dievs. Gradiva — V. Jensena noveles varone, kam veltīts kāds Zigmunda Freida apcerējums.
5. Koprofagi — dzīvnieki, kas barojas ar ekskrementiem.
Sveta 16.03.04 12:07
Nesen nopirku šo grāmatu, jo ir jāraksta kursa darbs par viņu.Man ļoti patīk viņa darbi un arī šī grāmata ir interesanta,bet vairāk kā lasāmviela un lai tuvāk izprastu šo dīvaino mums cilvēku.Kursa darbam maz noder, bet priekš sevis ir ļoti laba
v 01.02.11 14:37
un ko tu pateici, čivinātāja?