Garlībs Merķelis: Latvieši (5)
2008. gada 4. janvārī, plkst. 17:01
Rubrika: Bibliotēka
(fragmenti)
Merkelis G. Izlase. Rīga, 1969. Tulkojums: Ābrama Feldhūna redakcijā. lpp. 78-79; 64-70.
Kāds muižnieks, kas sajuta, ka muižas īpašnieks var gan sev iemantot augstāku slavu nekā likt katru gadu izvest tūkstoš vezuma mēslu vairāk par savu priekšgājēju un ka zemnieku pārticība īstenībā ir dzimtkunga drošākais bagātības avots, izlietoja visus spēkus, lai celtu savu zemnieku labklājību. Viņš ar tiem apgājās saudzīgi, prasīja tikai to, ko prasīt viņam bija tiesības, rūpējās par viņu bērnu mācīšanu; viņš pūlējās ieviest zemnieku saimniecībās rosību un kārtību un, lai pamudinātu tos uz tikumību un uzcītību, tad darbīgākajiem, krietnākajiem un pieklājīgākajiem zemniekiem izdalīja jostas ar savu ģerboni. Šīs sava veida ordeņa lentas, kas saprātīga cilvēka acīs bija tikpat pagodinošas un dažā ziņā varbūt pat vairāk cienījamas nekā visas citas, kādas piešķir valdnieka labvēlība, izraisīja tik dzīvu sacenšanos, ka S. muižas
Iesakām izlasīt
Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrība kā neatļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods. Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs. Bet es ticu — mani lasītāji būs tik taisnīgi, ka ienīdīs nevis sakropļoto raksturu, bet šā sakropļojuma cēloņus. Riebumu pelna nevis senās Romas pundurīši, bet gan vergu tirgotāji, kas bērnus ieslodzīja kastēs, lai tos padarītu par monstriem.
[...]
Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam viņš noņem cepuri un saraujas čokurā — par palocīšanos to nevar saukt —, kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju. Ja viņu uzrunā, tas katrā jautājumā saskata savtīgu viltību un tādēļ vienmēr atbild izvairīgi. Tūkstoš piedzīvojumu viņam mācījuši, ka ir ārkārtīgi viegli atsegt sev kādu vārīgu vietu, ko varētu izmantot muižnieku rijīgā mantas kāre; tādēļ vāciešiem ļoti grūti izzināt viņa apstākļus, viņa saimniecības veidu, viņa ienākumus vai pat viņa lietotos ārstniecības līdzekļus. Par visvienaldzīgāko lietu viņš runā kā par kādu noslēpumu. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu; arvien tam ir uzskaitāma vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas. Turpmāk redzēsim, cik šāda izturēšanās ir pareiza un prātīga.
Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs pavisam zemē nospiestais gars, ir ar rūgtu riebumu savienots naids. Tūkstoš dažādos veidos latvieši to izrāda pret saviem apspiedējiem. "Vācisks" viņu sarunā pašu starpā apzīmē visu, kas ir augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, visu, kas nīstams.* "Ak tu vāciete!" — tā kāda sieva, zemē gulēdama, lamāja badīgu govi, kas viņu bija nogāzusi. "Vācieši nāk" — ir bubulis, ar ko apklusina raudošus bērnus. Kāda māte savus bērnus mudināja bēgt, ieraugot dzimtkungu pastaigājamies. "Bēdziet," viņa teica. "Vai neredziet, ka viņš jau nūju kuļā!"[1] Muižnieks, ko, starp citu, uzskata par prātīgu vīru un cilvēku pazinēju, pasauca pie sevis nevis bērnus, lai tos ar mīļiem vārdiem vai dāvanām iedrošinātu, bet gan māti, izbāra to un piedraudēja, ka likšot nopērt.
Še kāds nopietnākas dabas notikums. Kad pirms vairākiem gadiem F. muižā bija nemieri, tad zemnieki uz lielceļa nošāva svešu mednieku, kam tur bija iegadījies garām iet. Slepkavas tiesā liecināja, ka viņi šo cilvēku nemaz neesot pazinuši, taču tas esot bijis vācietis.
Šādi izteicieni latviešiem pasprūk tik bieži, tie tik labi atbilst viņu stāvoklim un tautas spēka dēļ ir tik nopietni ņemami, ka visu kārtu vācieši bieži atzīstas: "Ja izcelsies vispārējs dumpis, nepaglābsies neviens vācietis." Tāpat viņi slepenībā dreb, ja robežām tuvojas karš vai arī ja kara dēļ armiju atvelk no provinces; it īpaši kopš zemnieki galvasnaudas nemieros[2] izrādīja tādu stūrgalvību un drosmi, ka pat karaspēks viņus tikai ar pūlēm spēja atkal ieslēgt važās. "Mūsu arējie ienaidnieki," — tā mēdza teikt zviedru un poļu kara laikā, "mums nekā liela nepadarīs; bet iekšējie..." Un tomēr — bet nekonsekvence ir tik parasta cilvēku īpašība, ka man nav vērts pie tās pakavēties. Cilvēki visur līdzinās tam franču brīvdomātājam, kas sev gavēņa dienā licis cept olu rausi. Viņš to izsviedis ārā pa logu, kad tuvojies negaiss, bet pēc tā pāriešanas licis cept jaunu.
Dabiski, ka šim naidam pievienojas nepārvarams pretīgums pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīm redzams uzlabojums.[3]
Kāds vecs zemnieks man teica: "Vai nu mums par tā saucamajiem atvieglinājumiem tūdaļ jāsamaksā ar jaunām smagākām nastām, vai arī kungi mēslo mūs tāpat kā savus laukus, lai mēs viņiem turpmāk nestu vairāk augļu." Šā pamatotā ieskata dēļ dažos apgabalos tīši atstāja novārtā vai izšķieda muižas iedalītās jaunās sēklas, citos nodedzināja jaunos dzīvokļus, kas bija tīrāki un ērtāki, un gandrīz visā Vidzemē zemnieki stūrgalvīgi pretojās, kad muižnieki par viņiem gribēja samaksāt galvasnaudu.[4] Šo pēdējo tā saukto labdarību tomēr turpmāk aplūkosim tuvāk. Vispār latvietis no sava kunga tikai ar nepatiku pieņem visu, ko viņš nevar uz vietas izlietot tieši savā labā, tas ir, apēst vai nodzert.
Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme. Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja tiem šim nolūkam trūkst naudas, tad vīrieši nes pārdot labību, bet sievietes — savas drēbes. Pieredzējuši mācītāji un zemes īpašnieki sūdzas, ka latvieši ar divkāršu sparu aizejot pa šo maldu ceļu — par netikumu es šo solamen miseriae neuzdrošinos saukt —, pat ja viņi līdz četrdesmitajam mūža gadam no tā izvairījušies. Man liekas, šī piezīme pati jau atrisina jautājumu, kāpēc žūpošana šai tautā tik izplatīta. Tā kā vairākām, pat gandrīz visām viņu rakstura kļūdām ir viena sakne, tad lai man ir atļauts par šo punktu izteikties plašāk.
Ikdienišķi cilvēki velkas pa lielo ceļu, nekad neejot turp, kur viņi grib, bet kurp plūst pūlis ap viņiem. Viņi mūžīgi pārvēršas, tikai tai ziņā paliekot nemainīgi, ka pieņem apkārtējo lietu krāsu, tāpat kā teiksmainais hameleons. Viņiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Viņi baudīja dzīvi kopā ar frančiem, kādi tie bija agrāk, viņi politizē starp angļiem, skopuļo starp holandiešiem un piedzeras starp latviešiem no šūpuļa līdz kapam. Turpretī tas, kam daba līdz ar ugunīgāku temperamentu piešķīrusi vairāk rakstura enerģijas un vairāk spēju, nogriežas no iemītā ceļa un skrien pa purviem un muklājiem, pa birzēm un pļavām pakaļ krāšņajam tēlam, ko tam rāda viņa fantāzija, kamēr šā tēla krāsas pamazām izdziest un tas izzūd zilā gaisā. Noguris viņš tad apstājas un atņem elpu. Aukstasinīgi, ar asu un pareizi vērtējošu skatienu viņš aplūko un apsver pasauli un visu to, ko līdz šim ar savām pūlēm panācis; viņš bauda savu pūļu augļus un stingrā gaitā tuvojas drošam mērķim. Lai gan viņam vairs nav tās ugunīgās kvēles un to skaisto sapņu, kādi bija jaunībā, tad tomēr viņu atalgo pieticīgāka vēlēšanās, kas retāk viļ, un īsts prieks; tā neikdienišķas cilvēks atgriežas ikdienas dzīves lokā kā stiprs, darbīgs vīrs, un gadsimteņi svētī viņa mūžu; vai arī viņš aizmiegtām acīm klīst tālāk pa iztēles burvju dārzu. Ļaudis nesaprašanā nolūkojas viņam pakaļ, brīnās par šo dīvainību un nožēlo to.
Iedomājaties dzimtcilvēku latvieti šajās krustcelēs, ko parasti sasniedz pirms četrdesmitā mūža gada un kas izšķir visas turpmākās dzīves gaitu. Līdz šim jaunības sapņi un neizpildāmi nodomi nav ļāvuši viņam saskatīt šausmīgo stāvokli un mudinājuši to būt darbīgam un kārtīgam. Bet nu, kad visi citi pilsoņi sāk ievākt sava jaunības spēka ražu, — ko lai viņš pļauj, ko lai vēl kāro? Cieņu un godu? Tagad tikai viņš skaidri redz, ka tādu viņam nemaz nav, ka nekad viņš nespēs izkļūt no savas niecības. Viņš atrodas burvju lokā, kuru pārkāpt nedrīkst un kur ienīstā despota atzinīgais smaids ir vienīgā alga, ko viņš var iegūt; un šis smaids ir tikai maksa par verdzisku pazemību un padošanos muižnieku dižciltīgajām kaislībām. Bagātību? Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā vien dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspiešanas veidiem. Un viņa bērni — ai! — tie neizbēgami būs vergi, tāpat kā viņš, tie varbūt nemantos neko vai mantos tikai niecīgu mazumu no tā, ko viņš ieguvis,[5] un droši vien līdz kapam nesīs to dzelzs jūgu, zem kura ļimst arī viņš. Bez drosmes un spēka viņš grimst atpakaļ pie saviem brāļiem, pār kuriem viņu bija pacēlusi velta godkārība, un padodas vienīgajai baudai, ko viņš pazīst, vienīgajam līdzeklim kā aizmirst savu postu — žūpošanai.[6]
Kuram cilvēku draugam sirds nepukst stiprāk aiz sašutuma, kad viņš te redz, ka veselas tautas ir iespīlētas vienā kārtā un ar likumiem — ar likumiem! — es brīnos, rakstīdams šīs rindas, lai gan man šī lieta kļuvusi tik ikdienišķa, — tiek nospiestas nabadzībā un postā.[7] Ja tas tā nebūtu, ja latvieti ar varu nenoturētu uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos augstāko mākslu, pat zinātņu laukā.
Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Nerunājot par to, ka latvietis pats izgatavo visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus, viņu vidū ir daudz visāda veida amatnieku, kas gandrīz visi bez apmācības kļuvuši par tādiem un ko bieži pamatoti vērtē augstāk par vāciešiem. Dažkārt viens un tas pats cilvēks prot pat vairākus amatus. Tā A. muižā es redzēju kādu cilvēku, kas bija mūrnieks, zirgu kalējs un atslēdznieks, kā arī otru, kas bija dzirnavnieks, namdaris, galdnieks un dreimanis un strādāja tik labi, ka viņa kungiem pat vissmalkākajiem darbiem reti ievajadzējās vācu amatnieka. Bet visumā viņu apdāvinātība, ko katrā citā zemē apbrīnotu, tiem dara vairāk posta nekā laba. Augstmaņi aicina šos amatniekus uz muižu arāju vietā, kuri zemniekiem būtu jāsūta, un bez pārtraukuma liek savā labā strādāt. Cik netaisni, jo laba amatnieka izpeļņa taču daudzkārt pārsniedz arāja dienas algu! Ja arī tā nerīkojas, tad dzimtcilvēkam tomēr nemaz neprasa, cik augstu viņš vērtē savu. darbu, bet dod, cik grib, vai arī nedod nekā, un viņi nedrīkst ne pīkstēt. Vēl vairāk! Bez sevišķas kunga atļaujas viņš nedrīkst nevienam svešam strādāt. Es zinu gadījumu, kad mūrnieku, kas strādāja svešā muižā, viņa kungi spītībā atsauca un, piedraudot ar pērienu, noliedza viņam tur vēl kaut vienu akmeni uz otra uzlikt. Viņš, protams, zaudēja arī algu par savu nepabeigto darbu.
Vēl piemērs, kā veicina īstu mākslinieka talantu starp latviešiem — Mindē skolotājs latvietis bez kaut kādas pamācības izgatavoja ļoti labi skanošas ērģeles ar koka stabulēm. Pārsteigts par šādām talanta pazīmēm, dzimtskungs deva atļauju savu instrumentu dāvināt baznīcai un pa dievkalpojuma laiku uz tā spēlēt, jo arī mūziku šis apdāvinātais dabas dēls bija iemācījies bez citu palīdzības. Zemnieku draudze bija atzinīgāka. Svētku dienās upuru maks iet vienreiz apkārt skolotāja labā. Katrs saimnieks apsolīja viņam iemest divus grašus; bet jau nākamajos svētkos viņš dabūja tikai pa puskapeikai un pamatoti beidza šķiest savas pūles nepateicīgo ļaužu labā. Tagad viņš esot šausmīgs dzērājs. Kas gan metīs uz viņu pirmo akmeni?
Nāk prātā stāsts par jūras laupītāju kapteini, kas pret mērenu izpirkšanas maksu atlaidis visus gūstekņus, izņemot koklētāju, kurš savas prasmes dēļ bija kļuvis par viņa mīluli. Tikai tad, kad nelaimīgais bija tīšām sakropļojis savu labo roku, viņš to atlaidis. Līdzīgā kārtā — Ruhes prasmīgākajiem amatniekiem par savu talantu bija jāsamaksā ar ģimeni un dzimteni. Lielskungs, tukšs cilvēks ar dīvainām iedomām, savas izšķērdības dēļ bija spiests muižu pārdot, un viņa zemnieki par to ļoti priecājās, jo jaunos kungus daudzināja par sevišķi cilvēcīgiem. Darījumu noslēdza; bet fon S. kungs paturēja sev minētos amatniekus, kurus viņš gribēja aizvest uz kādu citu savu muižu.
Nelaimīgie cilvēki krita tam pie kājām un lūdza, lai nešķirot viņus no savējiem. Viņš nebija pielūdzams, kamēr lielākā daļa izmisumā aizbēga tikai tad viņš atteicās no pārējiem.
Ja talanta izpaudumam ir tādas sekas, tad tikai brīnums varētu latvieti vēl pamudināt uz mākslu un darba mīlestību. Pat sava tīruma apstrādāšana viņam kļūst vienaldzīga. Bagātīgi ienākumi, kā jau teikts, viņam nepalīdz tikt uz priekšu, un maizi viņam dos kungs, ja tas negribēs zaudēt savu lauku apstrādātājus; tas ir prātojums, kuru ļoti bieži dabū dzirdēt no latvieša mutes.[8]
Arī bezjūtībai ir tās pašas saknes. Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem, un asinsradniecības saites pret dzelžainā trūkuma spiedienu ir tikai zirnekļa tīkls. Var novērot bezjūtības izpaudumus, kas katrā svešiniekā izraisa ārkārtīgu sašutumu. Tā, piemēram, Š. muižā viena gada laikā divas reizes atkārtojās gadījums, kur dēli savus sirmajos vecākus sasita līdz asinīm un brālis, pilnīgi skaidrā prātā ķildojoties, gandrīz nāvīgi ievainoja otru brāli. Pirms dažiem gadiem D. muižā kāds saimnieks savai sievai un bērniem vairākas dienas lika ciest badu, tādēļ, ka viņam netikās ne atstāt krogu, ne arī izlaist no rokam pieliekamā kambara atslēgu. Viņa brālis beidzot aizgāja tam pakaļ, bet ceļā no mugurpuses notrieca viņu zemē, vairākās vietās savainoja galvā un izrāmīja ar maizes nazi, jo nelaimīgā cilvēka sieva viņa brālim bija piekodinājusi, lai vīru uz māju vairs nevedot. A. muižā 1794. gadā noslīka kāds latvietis. Tā kā ārsta tuvumā nebija, es pats aizsteidzos uz turieni ar pāris apkalpotājiem. Kamēr mēs pūlējāmies nelaimīgo atdzīvināt, visa viņa ģimene ap mums nolikās gulēt. Pēc stundas pamodās viņa brālis. Tas apvaicājās, vai mūsu pūlēm esot panākumi, un, kad dzirdēja "nē", paņēma noslīkušā kažoku, apsedzās ar to un atkal mierīgi aizmiga.
Te man varbūt kāds iebildīs, ka šādi piemēri gan var noderēt pierādījumam par atsevišķu cilvēku, nevis par veselas tautas raksturu. Tomēr to daudzums ir izšķirošais, jo katras tautas raksturu taču var izprast vienīgi no atsevišķiem gadījumiem. Lielāko daļu no atstāstītajiem notikumiem es pieredzēju viena gada laikā starp viena kunga zemniekiem.
* Ne par vienu tautu citas tautas nespriež tik slikti kā par vāciešiem. Kā zināms, vēl nesen (un varbūt arī tagad) itālieši iedomājās vācieti kā miegainu, neapdāvinātu cilvēku, franči — kā neveiklu, neaptēstu, angļi — kā pedantu. Krievi katru pļāpīgu un afektētu ģeķi sauc par "ņiemec", bet latvieši un igauņi — kā iepriekš teikts. No kurienes ir radušies šie pretējie spriedumi?
[1] Piedodiet man šo izteicienu! "Kuļā," sacīja sieva, un es to atkārtoju. Kaislības nav izvēlīgas vārdos, un to vietā lietot daiļākus nozīmē tos viltot.
[2] 1784. gadā.
[3] E. muižas īpašnieks gribēja pierunāt savus zemniekus, lai viņi malku no attālā meža neved ar ratiem, bet gan pludina pa garām tekošo upi; tomēr zemnieki nebija pierunājami, tāpēc ka tas bija muižnieka priekšlikums.
[4] Taisni otrādi nekā 1582. gadā, kad latvieši, ceļos mezdamies, lūdzās, lai viņiem neuzliekot naudas sodus, bet labāk lai perot.
[5] Varbūt arī tēva saimniecību vai pat lopus ne. Dzimtskungs pa lielākajai daļai rīkojas ar zemnieka atstāto mantu, kā viņam tīk; bet it sevišķi viņš pēc savas patikas izdala zemnieku mājas vai arī pievieno tās muižas laukiem.
[6] Ja arī nevar pieņemt, ka katrs latvietis sevī tā prāto, tad tomēr nav ko šaubīties, ka viņš šo secinājumu rezultātus ļoti dzīvi izjūt; un tas nozīmē vairāk, nekā prātojot secināt.
[7] Tiesa, brīvie latvieši var nodarboties ar ikkatru amatu, bet dzimtļaudīm nav nekāda līdzekļa, kā iegūt brīvību, un neviena cunfte nedrīkst uzņemt latviešu mācekļus.
[8] "Daba ir taisnīga pret cilvēkiem. Tā atalgo viņu pūles; tā padara tos strādīgus, ar smagāku darbu savienodama arī lielāku atalgojumu. Bet, ja patvarība piesavinās dabas sniegto algu, tad cilvēkam darbs atkaļ kļūst pretīgs un bezdarbība viņam liekas augstākais un vienīgais labums."
Monteskjē, "Likumu gars".
dz 05.01.08 8:18
dažreiz latvieši ir vācieši (arī fašisti un nacisti) krieviem! tādi esot lavtieši
velns 07.01.08 20:12
šis teksts ir apmēram tikpat smieklīgs kā Šlāpina anekdotes par vidējo latvieti. atceros, senos laikos satori bija tāda sadaļa "bez-nopietni", kur arīdzan bija prikolīgs fragments no Kampanellas "Saules pilsētas". domāju, šis teksts tur labi iederētos.
vispār ideja rokā! meklēt absurdus citātus no rietumu klasikas, raut laukā no konteksta un lipināt kopā - vot, īsta avangarda literatūra!
velns 07.01.08 20:13
vienīgi stulbi, ka Jerofejevs ar savu "Manu mazo ļeņiniānu" jau pasteidzies priekšā.