Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (19)
Pauls Daija: Merķelis un latvieši
3. janvārī, plkst. 13:01
Pirms vērt vaļā muti, lai runātu par Garlība Merķeļa darbu “Latvieši” (Die Letten, 1796), gribētos tikt skaidrībā, vai un kam tas vispār vajadzīgs. Galu galā ir jau pagājuši vairāk nekā divsimt gadi, kopš grāmata sarakstīta, vairums no mums ar tās fragmentiem ir baidīti jau skolas solā, Merķeli vārda pēc zina visi, un visi arī zina, ka viņa grāmata ir pēdējā instance, uz kuru atsaukties sadzīviskās sarunās vai interneta diskusijās par latviešiem un – lai kas tā arī būtu – latvisko mentalitāti: “jau Merķelis teica, ka...” vai “palasi Merķeli” ir frāzes, kas labi noder tam, lai atrastu skaidrojumu jebkuram jautājumam, kāpēc dzīve Latvijā ir draņķīga, un vienlaikus apliecinātu savu izglītotību. Tomēr – un šis jautājums saistībā ar Merķeli mani interesē visvairāk – vēl joprojām nav skaidrs, kas tad Merķeļa grāmatu padara tik piemērotu latviešu pašidentifikācijai jebkurā laikmetā un kā – ja vispār – šis teksts ir ietekmējis veidu, kādā latvieši paši uz sevi skatās.
Uztverot “Latviešus” kā nopietni lasāmu tekstu, būtu lietderīgi atcerēties, ka pašu Merķeli latvieši tomēr nemaz neinteresē tik ļoti, kā varētu domāt – grāmatā to raksturojumam ir atvēlētas salīdzinoši nedaudzas lappuses, bet pārējais teksts, dāsni izraibināts ar antīkās literatūras sentencēm un vairāk vai mazāk zināmu filozofu citātiem, ir veltīts galvenokārt sociālekonomiskiem un politiskiem pārspriedumiem, un galvenā kritika vērsta pret Baltijas vācu muižniekiem (tieši viņiem, nevis latviešiem Merķelis grāmatas ievadā apsola “parādīt spoguli”). Acīmredzot galvenos pārpratumus radījis grāmatas pretenciozais nosaukums. Priekšstats, kāds rodas par latviešiem, ir spilgts, taču diez vai konkrēts un viegli pārskatāms. No vienas puses, latvietis ir slinks, gļēvs, zaglīgs, bez pašapziņas un mugurkaula. “Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu; arvien tam ir uzskaitāma vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas.” (64)[1] “Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme.” (65) “Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi.” (78) Sievietes “ir vienīgās, kas zem vispārējā jūga vēl var sajust dzīves prieku”, savukārt, lai drūmo un noslēgto vīriešu sirdis paceltos “līdz prieka augstumiem, [..] viņiem vajadzētu tā piedzerties, ka viņi paši sevis vairs nepazītu”. (73) Un tā joprojām. Droši vien jau redzat acu priekšā savus paziņas, kam šie raksturojumi atbilst mats matā. Citviet gan Merķelis apgalvo gluži pretējo, un grāmatas intonācija svārstās dažādās romantiskās galējībās. Ja vienā lappusē latvieši ir senas un augsti attīstītas civilizācijas pēcteči, kas būtu varējuši radīt “savus Kantus un savus Herderus” (59), tad citā lappusē – viņi slepkavo savus bērnus un vecākus, bet starplaikos pārtiek no dubļiem un atkritumiem; tas pats latvietis, kas žūpo, zog un lolo nākotnes sapņus par to, kā pārgriezīs rīkles visiem vāciešiem, izrādās, esot arī “gudrs, attapīgs, asprātīgs” (67), “viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, [..] tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama” (67) utt. Šīs nekonsekvences jebkurā lasītājā rada pamatotu neizpratni, tāpēc būtu labi atcerēties, ka tie latvieši, kas Merķeļa darbā parādās, ir nevis vēsturisks, bet drīzāk literārs tēls, kas autoru interesē tik daudz, lai varētu to izmantot kā argumentu diskusijā par dzimtbūšanas atcelšanu (šī iemesla dēļ jēdzieni „latvietis” un „zemnieks” grāmatā, kā tas 18. gadsimtā ierasts, lietoti kā sinonīmi). Neprazdams latviski pateikt ne pāris vārdu un nedzīvodams starp latviešiem, Merķelis viņus attēlo vispārināti, balstoties galvenokārt uz vācbaltiešu vidē izplatītajiem stereotipiem, kas gan, iespējams, ne vienmēr ir bijuši tālu no realitātes. Tomēr visām latviešu īpašībām Merķelis redz vienu cēloni – sociālo iekārtu; un tas nozīmē, ka viņš pat necenšas meklēt citus cēloņus, nedz arī skaidrot to, kāpēc latvieši viņa darbā ir tieši tādi un ne citādi. Līdz ar to, vienalga pozitīvi vai negatīvi attēloti, latvieši Merķeļa grāmatā atgādina inertu masu, kas ir pilnīgi atkarīga no ārējiem apstākļiem, tātad šajā gadījumā – vēstures upuris. Pie latviešu nelaimēm vainojama vēsture, sociālie apstākļi, jebkas cits, bet ne viņi paši. Tieši šis aspekts varbūt ir padarījis Merķeļa darbu tik populāru vēlākajās lasītāju paaudzēs.
Merķeļa grāmata pašsaprotamu iemeslu dēļ ilgus gadu desmitus bija aizliegta, bet, kad ap 1905. gada revolūcijas laiku pirmoreiz iznāca tās tulkojums latviski, tā kļuva par vienu no latviešu nacionālisma “atslēgas darbiem” un tika izmantota kā ierocis publicistiskajā cīņā pret Baltijas vāciešiem, savukārt pats Merķelis ieguva gluži vai mītisku oreolu, radīdams iespaidu, ka viņa atziņas nekad nenoveco. Merķelis tika viennozīmīgi atzīts par “latviešu draugu”, kas upurējis savu personīgo labumu vispārības labā, atklāti uzstājies pret arhetipiski ļauno “vācu baronu” nodarītajām vēsturiskajām pārestībām, savukārt “Latvieši” - par darbu, kura patiesīgums nav apšaubāms. Neglaimojošie izteikumi par latviešiem izrādījās vienīgais klupšanas akmens, un nekad nav bijis saprotams, ko ar tiem darīt (ne tik grūti bija akceptēt mūsdienu vēsturnieku noraidītās Merķeļa fantāzijas par latviešu senatni, kas ierosināja latviešu tautisko romantiķu darbu lavīnu, vēl mazāk problēmu sagādāja vienpusīgais un atbaidošais vācbaltiešu attēlojums). Dažādos laika posmos lasot Merķeļa darbu pavirši un izraujot no konteksta atsevišķas frāzes (tam šī grāmata, kā redzams, ir kā radīta), vieni minētos izteikumus uztvēra kā Merķeļa kļūdīšanos un sekošanu aizspriedumiem, citi kā apliecinājumu Merķeļa mīlestībai pret latviešiem, jo, kā zināms, sit tikai tie, kas mīl; vēl citiem tas noderēja, lai visas likstas un politiskās neveiksmes noveltu uz latviešu mentalitāti, savukārt pašu mentalitāti izskaidrotu ar smago pagātni, kas, protams, atbrīvo no jebkādas atbildības. Merķeļa patētiskais tonis, manuprāt, kļuva par pamatu arī saasināti nopietnai un pat traģiskai attieksmei pret sevi un savu vēsturi. Ja Merķeļa tradīcija vispār ir atstājusi kādu ietekmi uz latviešu attieksmi pret sevi mūsdienās, tad tā ir tieši nespēja uz sevi paraudzīties ar humoru un pašironiju, bet gan nopietnība un dramatisms, kas visbiežāk ved strupceļā, piedāvājot gatavas atbildes, vēl pirms ir uzdots kāds jautājums. No šāda mantojuma sen būtu laiks atbrīvoties.
Domājot par to, kādā ziņā un kāpēc Merķelis varētu būt aktuāls 21. gadsimtā, man negribētos apgrūtināt sevi un lasītājus ar salīdzinājumu starp „tālaika” un mūsdienu latviešiem. Paraugieties uz saviem paziņām un radiniekiem vai, vēl labāk, uz sevi, un izlemiet paši. Lai nu kā, Merķelis vēl joprojām, arī šodien, ir būtisks kā, ja ne pirmais, tad pirmais redzamākais autors, kurš uzdeva jautājumu “kas ir latvieši”. Diemžēl Merķeļa jautājums nebija adresēts pašiem latviešiem, un ar viņa piedāvātajām atbildēm īsti nav ko iesākt.