Rūta Mežavilka, Nils Sakss: Citu dzīves (6)

2008. gada 2. janvārī, plkst. 12:01

Rubrika: ¼ Literatūra

Kopš decembra sākuma elektroniskajā vidē www.hiperteksts.letonika.lv norit Hiperteksts. Ikviens var iesaistīties aizrautīgā tekstu lasīšanā un bīdīšanā, iesūtīt uzradītos hipertekstus un galvenajā balvā iegūt vakariņas ar rakstnieku. Patreiz Hiperteksta mājaslapā ir pieejams būvēšanas veids “Trešdaļa”, kur iespējams mainīt ‘teksta elementus’ un ‘Propa funkcijas’ viena autora teksta trešdaļā pret cita autora līdzīgiem teksta fragmentiem. Janvāra un februāra laikā aktivizēsies citi ceļošanas un tekstu būvēšanas veidi: Hiperceļošana, Konstruktors, Sinonīmi.
Visus rakstnieku tekstus – oriģinālstāstus līdzās to paralēlajām miniatūrām varēs lasīt no 15. februāra Hiperteksta lapā www.hiperteksts.letonika.lv, kad visas maskas kritīs. Bet līdz tam ¼ Satori lasītājiem piedāvāsim dažus no interesantākajiem rakstnieku radītajiem stāstiem – gan oriģinālminiatūras (viena autora radīts stāsts), gan ‘mutanttekstus’ (radīšanā roku pielikuši vairāki literāti). Kā pirmo: Rūtas Mežavilkas & Nila Saksa mutanttekstu “Citu dzīves”.

Haralds Matulis, Hiperteksta vadītājs
 

1.

Man ir stunda laika, kad varu būt viena un vingrot.

Tieši 20.00 ir jāierodas pēc bērna. Par šo laiku auklei ir samaksāts. Par laiku, kad esmu viena. Par šo stundu, kas ir ne gluži diena, ne vakars, kad saule jau nosēdusies aiz meža, un es atveru logu, lai iekšā gāžas saltais marta beigu gaiss. Būs atkal spalgs, dzidri zils agra pavasara vakars.

Novelku kostīmu, aizsperu prom kurpes un savalkātās zeķes. Kārtošu vēlāk. Prom, prom to visu, aizmirst. Piecas minūtes karstas dušas. Ūdens šalc. Visu dienu ir sēdēts, runāts, rakstīts. Mute ir sausa. Sasprēgājušās lūpas smeldz. Esmu izvērsti atbildējusi uz kādiem desmit e-mailiem, mazāk izvērsti – uz kādiem divdesmit, runājusi pa telefonu, bijusi trijās sapulcēs – viena ilga stundu, otra – piecpadsmit minūtes, trešā bija bezjēdzīgi nogurdinošs divstundu murgs. Pusdienlaiku ziedoju, lai uzrakstītu divas atskaites. Un tas viss – lai ļautiņi pēc iespējas vairāk pirktu jaunu pretgrumbu smēri. Piesaistīt viņu uzmanību, lūk, tas ir būtiski. Tualetē esmu bijusi četras reizes – un vienu no tām, lai izraudātos.

Noberzējos ar frotē dvieli. Mugura, kājas un rokas saspringtas, īpaši skausts. Vispirms izstaipīties, izpurināties. Iesildīšanās – velšanās. Desmit reižu. Mugura tīkami iesmeldzas. Dienas riebums sakrājies plecos, kaklā. Ieelpa – izelpa. Prom, nedomāt, ieklausīties asiņu dunoņā. Izjust katru skriemeli. Ķermenis strādā kā labi noregulēta mašīna. Kaķa poza. Kūkums, ieelpa, izstiepties, izelpa. Ceļgals pie pieres, kāja augšā. Turēt, elpot, sākumpoza. Tad noliekties uz priekšu sēdus. Turēt. Kobras poza. Koncentrēties uz krustiem. Stārķa poza. Aizvērt acis, saglabāt līdzsvaru. Vērpes poza. Augšstilbu muskuļi iesmeldzas. Krustos pulsē. Svecīte. Arkla poza.

Pateicoties jogai, es četrdesmit gadu vecumā spēju dzemdēt gandrīz dabiski.

Jogas sesiju beidzu ar elpošanas vingrinājumiem un saritinājušās lapas pozu. Asinis pulsē. Esmu dzīva, es čukstu, esmu dzīva, dzīva. Es esmu.

Noguļos uz muguras un iztēlē skatu milzīgas, dziļi violetas debesis augstu virs baltajiem reģipša plātņu griestiem. Piectūkstoš metrus virs dzelzsbetona konstrukcijām, kuras piesedz šis reģipsis, virs retajām spalvu mākoņu plēksnēm, sīkdama un bortugunis mirkšķinādama slīd vientuļa lidmašīna. Zeltainas iluminatoru gaismiņas retinātajā izplatījumā. Sīka siltuma un dzīvības kapsula. Iztēlojos pasažieru miegainās, sārtās sejas. Citu dzīves. Bērnībā man patika izdomāt viņiem katram savu stāstu. Katrs no šiem pasažieriem ir samaksājis kādus 100 eiro – vai pat tikai 30, ja biļete pirkta internetā, – lai nokļūtu no Helsinkiem uz Berlīni. Vai Prāgu. Vai Kopenhāgenu. Vai Briseli – iespēju daudz. Katram no viņiem ir savi iemesli atrasties šajā lidmašīnā.

Peldu tīkamā bezdomu klusumā, līdz kļūst vēsi.

Bērnībā bieži spēlējos ar domu, kā būtu, ja mūsu kvartālā nogāztos lidmašīna.

…lidmašīna pēkšņi sasvērās un, apgriezusies ap savu asi, krita. Aiz tās parādījās melnu dūmu vērpete. Vispirms atlūza lidmašīnas aste, tad spārni. Milzīgais baltais ķermenis, putekļus un liesmas šķiezdams, ietriecās dzīvojamo namu grēdās, pa ceļam noslaukot koku galotnes un augstprieguma līniju… Galvenais – lai krītošais vraks neskartu mūsu māju. Un vainas sajūta, ka esmu gribējusi papriecāties par kaut ko tik šausmīgu.

Pieceļos un aizveru logu.

 

2.

Ieskanas durvju zvans. Es paraugos pulkstenī – rādītāji sastinguši gandrīz vai taisnā lenķī, rādot pulksten astoņus. Tas nozīmē, ka ieradusies aukle. Mana stunda sev veltītā miera valstībā ir aiztraukusies ar virsskaņas lidmašīnas neapturamo straujumu. Es nepatikā noskurinos. Aukle atnākusi ne minūti vēlāk par laiku, kuru es viņai esmu samaksājusi. Samaksājusi no savām minūtēm un stundām, kuras pavadu atbildot uz e-pastiem, rakstot garas atskaites un dirnot vēl garākās sapulcēs. Katrs aukles stundas ceturksnis ir viens ne pārāk izvērsti atbildēts e-pasts, es pie sevis nodomāju. Taču tas nav galvenais. Svarīgākais ir tas, ka viņa atvedusi MANU bērnu. Un doma vien par to, ka es atkal ieraudzīšu SAVU puiku, acumirklī uzsūc sevī visas nepatikas atliekas kā brīnum-putekļsūcējs no TV veikala skatloga.

Lai arī mēs esam bijuši šķirti vien nepilnas divpadsmit stundas – kopš brīža, kad viņš, izēdis savu ikrīta brokastu pārslu bļodiņu ar pienu, uzspieda uz mana vaiga savas vēl pienaini miklās lūpas, un aiztraucās uz skolu. Čau, mammu! Viņš uzsauca, pirms ar skaļu blīkšķi, kurš sāpīgi atbalsojās manā ikrīta migrēnas plosītajā galvā, atsitoties pret dzelsbetona konstrukcijām, aizcirtās mūsu dzīvokļa metāla durvis.

Taču tagad, atverot tās pašas durvis, un ieraugot to pašu vienmēr nedaudz izspūrušiem matiem ieskauto SAVA bērna seju, es uzreiz saprotu, ka nekas vairs nav TĀDS PATS. Cauri maniem nupat izvingrinātajiem krustiem iztriecas raupja, atskabargaina sāpju bulta, bet krūtīs iešalc spējš karstuma vilnis, liekot man gandrīz vai saļimst no pēkšņā un negaidītā trieciena.

Es vēl nezinu, kas tieši ir noticis. Bet es TO sajūtu. Vai nu tas ir pateicoties jogas vingrinājumos izkristalizētajai maņai, ko daži dēvē par trešo aci, īpaši jutīgo piekto čakru, vai arī vienkārši iedarbojas sievietes intuīcija – tas tobrīd galīgi nav svarīgi. Svarīgi ir tikai tas, ko es sajūtu: Nekas vairs nav tāds pats. Bet, kas ir vēl daudzreiz sliktāk, nekas vairs NEKAD NEBŪS tāds pats.

Tikai kas TAS ir?

Es esmu pārāk satraukta, lai spētu izdarīt secinājumus. Es veicu pāris dziļas ieelpas, vizualizējot no manām nāsīm izejošo gaisu kā divas tumšzilas strūkliņas, kuras aiznes sev līdzi manī gruzdošo nemieru un neizpratni. Sāpes krustos atkāpjas kā sakauts karaspēks. Es sajūtos nedaudz atguvusi savu ierasto līdzsvaru.

Manas acis pa šo laiku ne uz brīdi nenovēršas no bērna. (Izņemot to īso laika sprīdi, kuru es pavadīju impromtum elpošanas vingrinājumā).

Viņa acis nesastopas ar manējām. Tā ir pirmā pazīme.

Es nedzirdu Čau, mammu! viņam tik raksturīgajā nevērīgajā, taču ar neviltotu bērna sirsnīgumu piepildītajā tonī. Tā ir pazīme Nr.2.

Taču tās varētu būt tikai nenozīmīgas garastāvokļa svārstības, kuras bērniem šajā vecumā mēdz būt raksturīgas. Pie velna – tāpat varētu būt vainas apziņa pēc tam, kad ir izsmēķēta pirmā cigarete, vai nomēģināts pirmais alus kauss. Bet es zinu – šoreiz tā nav cigarete, un tas nav alkohols. Nolādēts – es gribētu, lai tā būtu tikai cigarete. Jo TAS ir kaut kas daudzkārt sliktāks.

Un tā ir smarža, kas liek man tā domāt. Es noliecos pār SAVA zēna galvu, aizveru acis un ievelku viņa aromātu dziļi savos nāšu kanālos.

Es joprojām spēju nemaldīgi atsaukt atmiņā viņa smaržu, sākot no zīdaiņa vecuma. Toreiz MANA bērna galva smaržoja mazliet pēc kausēta sviesta, kad tas tikko uzmests uz pannas, un mazliet pēc no svaigas baltmaizes kukuļa atlauztas rikas, ja palaimējies to nopirkt veikalā vēl siltu, pa taisno no krāsns. Kad viņš bija nedaudz paaudzies, sācis staigāt un runāt (pirmais vārds, protams, bija Mamma) puikas aromāts sāka līdzināties garaiņiem, kuri paceļas virs vārītiem rīsiem, ja tie novārīti pareizi, sautējot virs lēnas uguns ar rokām (vēlams – ķīniešu) izvirpinātā māla katlā. Un vēl vēlāk, jau skolas vecumā, viņš smaržoja pēc mitrām smiltīm jūras krastā – smarža, kāda virmo gaisā siltā vasaras naktī pāri Kolkas pludmales sālūdenī noslīpētajiem oļiem, nedaudz piejaucēta ar svaigi plūktu aveņu saldeno aromātu.

Tieši tā viņš bija smaržojis šorīt, aizejot uz skolu. Un tagad šī smarža bija prom un pagalam. Tās vietā receptori manās nāsīs uztvēra kaut ko sāļu un skābenu. Līdzīgu tai smaržai, kāda iesitās sejā atverot no ledusskapja izņemtu piena paku, kurai vakardien beidzies derīguma termiņš.

Es acumirklī sapratu, kas TAS ir. Un no šīs domas vien asinis manā galvā sāka sāpīgi dunēt, bet ķermeni satricināja orkāna mēroga karstuma vilnis. Es satveru savu galvu rokās un tveru pēc gaisa. Brīdi apsvērusi domu par kādu elpas vingrinājumu līdzsvara atgūšanai, es to atmetu kā nereālu. Šādā situācijā nelīdzētu pat dziļi meditatīvais Dzaņ-Dzi stāvoklis.

Tobrīd mans skatiens pievēršas blakus stāvošajai auklei, par kuras eksistenci es uz mirkli pat biju piemirsusi. Un viss uzreiz top skaidrs. Viņas viegli izbiedētais skatiens, neizpratnē ieplestām acīm, vien kalpo par neapgāžamu pierādījumu (varu derēt, tas ir tādēļ, ka viņa nekad nebūtu iedomājusies – es viņas izdarīto atklāšu uzreiz un uz līdzenas vietas. Bet viņa mani nepazīst, o, nē, viņa nezina, uz ko es esmu spējīga). Bet tagad, kad visas pazīmes un novērojumi manā galvā sāk pamazām izkārtoties līdzīgi puzles gabaliņiem, veidojot pilnīgu notikumu ainu, es pamanu arī visas pārējās nodevīgās norādes, kuras tikai apliecina manu domu pareizumu.

Viņas viegli pietvīkusī seja. Nedaudz atrisušās matu šķipsnas.

Tas viss man šķiet tik labi pazīstams. Tādēļ vēl daudzkārt sāpīgāks.

Skatienam slīdot lejup pa viņas ķermeni, es ievēroju zem blūzes izspiedušos, cieti piebriedušos krūtsgalus, līdzīgus Sultanas rozīnēm, kuri slīd te uz augšu, te uz leju vienā ritmā ar viņas seklo, paātrināto elpu. Virs kakla izgriezuma ievizas spīdīga sviedru lāsīte.

Nolādēts! Es būtu tajā pat mirklī satvērusi viņas galvu aiz matiem un triekusi no visa spēka pret dzelzsbetona durvju stenderi, tā ka asinis pašķīst, ja vien turpat nestāvētu MANS bērns. Taču es nekad nepakļautu SAVU bērnu vardarbības ainām.

Tā vietā es vienkārši satveru aukles galvu aiz matiem un ievelku viņu sava dzīvokļa koridorā. Viņa pat neiekliedzas – varbūt no pārsteiguma par negaidīti pēkšņo pieķeršanu uz vēl mitrajām nozieguma pēdām, bet drīzāk tādēļ, ka vainas apziņa liedz viņai ko iebilst. Tomēr drošības pēc es viņai vēl klusām, tā lai MANS bērns nedzird, iečukstu ausī: "Klusē, mauka, vai arī es tūlīt izsaukšu policiju!" Un viņa klusēdama, bailēs ieplestām acīm, seko man, un es nogrūžu viņu uz koridora grīdas. Tad es pievēršos puikam. "Tu – tūlīt nāc iekšā!" Un viņš, acis no zemes nepacēlis, dziļam kaunam plosoties viņa bērna dvēselē, sper soli pār slieksni un dodas man garām uz dzīvojamo istabu, kur apsēžas uz viena no krēsliem pie ēdamgalda un paslēpj seju plaukstās.

Redzot viņu stāvoklī, kurā viņš pret savu gribu ir novests, manā sirdī kaut kas salūzt. Man gribas kliegt. Taču es apvaldu šo impulsu. Ne tagad! Šobrīd ir dažas steidzamākas lietas kārtojamas par manu personīgo emocionālo stāvokli.

Es aizcērtu dzīvokļa durvis un noslēdzu tās ar atslēgu.

Saglabāt asu, skaidru prātu. Rīkoties apdomīgi, taču stingri un noteikti. Ieelpa (gaiši zila strūkliņa), izelpa (tumši melna), un tad rīcība.

Vispirms es nolemju aukli ieslēgt pieliekamajā, līdz būšu noskaidrojusi visas detaļas, taču ātri vien atmetu šo ieceri – labāk viņu konfrontēt uzreiz. Lai viņa sēž un skatās. Un klausās arī, pie reizes.

Es gribu viņu ievilkt aiz matiem dziļāk savā dzīvoklī, taču paskatoties vien uz viņu mani pārņem dziļa pretīguma sajūta. Es gribu uzspļaut uz viņas, taču mana mute no dusmām ir izkaltusi sausa. Viņa – MANA bērna samaitātāja. Viņa ir pavedusi MANU mazo zēnu, un nav pakaunējusies atvest viņu atpakaļ, it kā nekas nebūtu noticis, pie mana dzīvokļa durvīm kā tādu izmantotu vienreizējās lietošanas preci. Ak, dievs, kā kaut kas tāds varēja notikt? Un kā tas varēja notikt tieši ar MANU bērnu?

Nevarētu gan teikt, ka es esmu pārsteigta. Sašutusi – jā, nikna – o, jā, bet ne pārsteigta. Es esmu jau agrāk dzirdējusi par šādām auklēm-izvirtulēm. Es esmu labi informēta par seksuālajām briesmonēm, kuras, maskējoties par nevainīgām auklēm, paved sev uzticētos bērnus visneiedomājamākos veidos. Esmu par to lasījusi avīzēs pie ikrīta kafijas tases, dzirdējusi pa radio mašīnā, braucot uz darbu, un vakarā pirms gulētiešanas redzējusi to televizorā. Izsalkušas vampīrenes, kuras uzglūn bērniem, lai izsūktu no viņiem spirgstošo dzīvības sulu. Zvēreņu bars, kas neatgriezeniski samaitā neaizsargātos un pašus mazākos, lai tikai apmierinātu savas kroplīgās fantāzijas. Un, lai arī šo monstru upuri pēc terapijas vairāku gadu garumā reizēm spēj atgriezties normālā dzīvē, tomēr bērnība un tās nevainība viņiem ir laupīta uz mūžu. Un tāpat uz mūžu viņu apziņā ir iededzināta nedzēšama kauna zīme. Aukle-izvirtule ir pats briesmīgākais, kas var notikt ar bērnu. Un nevajag nemaz būt bērnu psihologam, lai to atzītu. 

Un tomēr, un tomēr...es nekad nebiju domājusi, ka TAS var notikt ar MANU bērnu.

Viņai izskatījās tik nevainīga. Studente, kas dzimusi mazpilsētā, nevis galvaspilsētā. Studē sabiedriskās attiecības. Piepelnās pa vakariem ar bērnu pieskatīšanu. Tā viņa teica. Un es, muļķe, viņai noticēju. To es nekad sev nespēšu piedot. Un nekas nespēs attaisnot manu nevērību – ne apstāklis, ka aukles šobrīd ir gandrīz neiespējami dabūt, ne tas, ka lielākā daļa prasa tik nekaunīgi augstas summas, ka tad jau bezmaz vai labāk pašai pieskatīt savu bērnu. Kāpēc mani uzreiz nedarīja uzmanīgu viņas salīdzinoši saprātīgās prasības? Es un tikai es pati esmu vainojama SAVA bērna pavešanā, un šī apziņa būs mana mokošā pavadone visu atlikušo dzīves daļu. Šobrīd es pat nespēju iedomāties, kā es spēšu turpināt savu ierasto ikdienas ritmu. Kā es varēšu laiski sēdēt kārtējā sapulcē, zinot, ka MANS bērns ir samaitāts? Kā es spēšu atbildēt uz kārtējo e-pastu...

Un, runājot par pašu aukli-izvirtuli, kura ir vainīga pie šīs neiedomājamās traģēdijas, un kas zina, cik vēl bērnus viņa jau ir paspējusi pavest – ja prasītu MAN, ko ar tādu darīt, tad tur pietiktu ar ne pārāk izvērstu e-pastu: Izkastrēt, pakārt un izvarot. Tādas nav pelnījušas dzīvot. Un katra māte man piekristu.

Bet tagad man pēc iespējas ātrāk ir jānoskaidro visas detaļas. Lai varētu zēnam sniegt nepieciešamo palīdzību. Un aukli-izvirtuli nodot attiecīgo institūciju rokās.

Lai nevajadzētu viņai pieskarties, es iesperu ar kāju viņai pa vēderu un pamāju uz dzīvojamās istabas pusi. Par laimi viņa bez vārda runas saprot, kas no viņas tiek prasīts, un pa pusei rāpus, pa pusei skriešus, iemetas istabā, kur pie galda sēž MANS puika, un saļimst vienā no stūriem. Es pieeju pie viņas un, pārvarējusi pretīgumu, satveru viņas zodu savās rokās. "Skaties, kuce, ko tu esi izdarījusi! Es uzzināšu VISU, kas šodien ir noticis! Un tici man, ja tu domā, ka varēsi ar kaut ko TĀDU tikt cauri, tad tu mani vēl nepazīsti," es viņai pasaku caur sakostiem zobiem. Atlaidusi viņas zodu, es pamanu, ka siekalu dziedzeri manā mutē ir atsākuši darboties normālā režīmā, tādēļ pie reizes izmantoju izdevību un ielaižu slaidu, biezu šļuku viņas pārsteigtajā sejā. Bālgani ķīseļainais spļaudeklis noslīd gar viņas kreiso uzaci tieši acī, taču viņa neuzdrošinās pat pakustēties, lai to noslaucītu. Apbrīnojami, ko vainas apziņa spēj darīt ar cilvēkiem, es nodomāju, un tad pievēršos SAVAM dēlam. Viņš tagad ir mana absolūtā prioritāte.

Vispirms es nolemju lūkot pēc fiziskām nodarījuma sekām. Es neatceros, vai esmu to lasījusi kādā žurnālā vai dzirdējusi pa televizoru, tomēr šobrīd tā šķiet vispareizākā rīcība. Es lieku puikam piecelties un viņš negribīgi paklausa. Mana sirds sāpēs sažņaudzas kā pie kardiovaskulārās lēkmes, noraugoties viņa ciešanās un saprotot, ka viņam vēlreiz būs jāpārdzīvo notikušais, to tikai atceroties vien, taču dažas lietas ir vienkārši jānodara, lai cik sāpīgas tās arī nebūtu.

Lai sameklētu vardarbības pēdas uz ķermeņa, man viņš ir jāizģērbj, un es to lēnām sāku darīt, atpogājot sava dēla kreklu.

"Nē, mammu, lūdzu nē!" viņš raudulīgā balsī iečukstas. Es gribu raudāt līdz ar viņu, taču šobrīd man ir jābūt stiprai.

"Saņemies, esi kā vīrietis!" es viņam atbildu, noslidinot kreklu un atklājot viņa kailās krūtis. Es gan īsti nezinu, kādas tieši šīs vardarbības pēdas varētu izskatīties, taču neko aizdomīgu nemanu. Vismaz neko ārpus normas. Domājams, kaut kas vairāk mani sagaida viņa ķermeņa lejasdaļā. Es noliecos un, atpogājusi viņa džinsas, lēnām un uzmanīgi nolaižu apakšbikses. Viņš stāv nekustīgs. "Lūdzu, mammu, nedari to," viņš atkārto.

"Un no kā tev kaunēties? It kā es tevi nebūtu pliku redzējusi. Un, kā mēs noprotam, arī no viņas tev vairs nav nekas slēpjams," es nosaku, ar galvu nicīgi pamājot uz istabas stūri, kur ar tagad jau nedaudz apkaltušo spļaudekli uz savas šokētās sejas, nekustīga sēž aukle-seksuālais monstrs. Tomēr man paliek sava zēna pārāk žēl, lai arī es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, kam viņam jātiek pāri viņa paša labā. Es nolemju padarīt šo sāpīgo procedūru vieglāku, cik nu tas vispār šādā situācijā ir iespējams. Tādēļ, lai viņš nejustos kā vientuļš apskatei izlikts objekts, arī es nolemju izģērbties. Man, protams, tas nesagādā nekādu prieku, ņemot vērā, ka istabā atrodas svešiniece, taču sava bērna labā es esmu gatava uz visu. Mātei nekāda upurnasta nebūs par smagu, ja tas kaut mazliet atvieglos viņas bērna nešļavu. Tādēļ es novelku savu treniņkostīmu, kurā vēl pirms brīža veicu jogas vingrinājumus, un ar veiklu rokas kustību noslidinu apakšbiksītes. Krūšturi, nodarbojoties ar jogu, es nemēdzu valkāt – tas nelabvēlīgi ietekmē smalkās tchi enerģijas trešajā čakrā.

Tagad mēs stāvam viens otra priekšā pilnībā kaili. Ja uz viņa ķermeņa ir kādas vardarbības pēdas, tad tām šobrīd būtu jātop redzamām. Es uzmanīgi nopētu katru viņa ķermeņa centimetru, ar plaukstu pārbraucot viņa kailajai ādai, lai sataustītu kādu acīm nemanāmu anomāliju. Nekā.

Neko citu jau arī nevarēja gaidīt. Viņš noteikti nav aukles-izvirtules pirmais upuris, un viņa jau nu noteikti zina visus trikus, kā noslēpt savas pēdas, vai vismaz nodarīt savu lietu tā, lai tas nebūtu viegli atklājams. Viņa nav muļķe, taču arī es tāda neesmu.

"Es neesmu muļķe," es viņai tā arī pasaku, nemaz nemēģinot apslēpt nicinājumu virstoņus savā balsī.

Tad es pieliecos pie sava dēla sejas, tā ka mūsu pieres saskaras. Vispirms es aizveru acis un koncentrēju savu uzmanību uz zēna elpu. Viņa elpas vilcieni seko viens otram ātrāk, nekā ierasts. Taču es nezinu, vai tā ir droša pret viņu pastrādātās vardarbības pazīme, vai arī pašreizējās situācijas radītā satraukuma blakusefekts. Man ir vajadzīgi drošāki pierādījumi.

Es viņu noskūpstu. Ne TĀ, kā es to daru parasti – kā māte dēlu – kad viņš no rīta dodas uz skolu, vai vakarā pirms gulētiešanas, vai apsveicot dzimšanas dienā. Es viņu noskūpstu TĀ, kā to darītu aukle-izvirtule – kā sieviete vīrieti tajā daudzsološajā starpbrīdī, kad vakariņu šķīvji ir iztukšoti, bet televizors vēl nav izslēgts. Un kad skūpsts ir beidzies, es viņam prasu: "Vai viņa tev darīja kaut ko tādu?"

Man grūti noslēpt triumfa izteiksmi savā sejā. Stūrī sēdošā izdzimtene noteikti negaidīja, ka es izdomāšu tik viltīgu paņēmienu viņas vainas pierādīšanai. Un viņas neviltotā izbrīna pilnā klusēšana to apstiprina.

Taču zēns papurina galvu un klusi nočukst: "Nē, mammu, nē." Viņam noteikti ir neizsakāmi sāpīgi vēlreiz brist cauri savu ērkšķaino atmiņu durstīgi dzēlīgajam biezoknim. Un, dievs mans liecinieks, man tas ir vēl simtkārt sāpīgāk, taču es sev atgādinu, ka daru to tikai un vienīgi viņa paša labā.

Mani pārņem neapturama vēlme ātrāk noskaidrot patiesību. Ātrāk nonākt pie secinājuma. Ātrāk sasniegt atrisinājumu.

Tātad viņa pat neapgrūtināja sevi ar skūpsta prelūdiju, bet uzreiz ķērās pie uvertīras, es pie sevis nodomāju. Protams, ko tad no tādas varēja gaidīt.

Es noslīdu uz saviem ceļiem. Un daru ar savu roku TO, ko, visticamāk, seksuālā briesmone ir viņam nodarījusi. Man tas, protams, nesagādā nekādu prieku, taču apzinos, ka sava bērna labad man tas ir jāpaveic. Kādreiz, kad būs pietiekami paaudzies, viņš man būs par to pateicīgs.

Pabeigusi savu darbošanos, es viņam prasu – šoreiz jau nedaudz nepacietīgāk: "Nu, un vai šitā viņa tev darīja?"

Zēns neko neatbild, tikai noraidoši pakrata galvu. Viņa acis ir aizvērtas, un viņš satraukti koda savu apakšlūpu. Es to nolasu kā zīmi, ka esmu pavisam tuvu atklātībai. Tagad tikai nedrīkst padoties.

Es saprotu, ka nāksies iet līdz galam.

Apsēdusies uz grīdas, es salieku kājas pus-lotosa pozā. Mani jogas ievingrinātie muskuļi darbojas nevainojami, un es ceru, ka aukle ievēroja, ar kādu nepiespiestu vieglumu es ieņēmu šo samērā sarežģīto pozīciju. Viņai – ar tik aptumšotu apziņas stāvokli, nebūtu ko cerēt pat uz parasto žākļsēdi.

Tad, aptvērusi ar rokām sava dēla gurnus, es viņu palēnām nolaižu kobriņā. Kādreiz, ne tik sen, kad puika vēl bija mazāks, mēs ar jogu nodarbojāmies kopā. Un tā mēs saucām vienu no grūtākajām hatha-jogas pozām, kuras pilnais nosaukums ir Kobras ieritināšanās mangusta alā. Lai arī pēdējā laikā viņš ir pavadījis krietni vairāk laika datora priekšā, nevis uz jogas paklājiņa, tomēr es ar gandarījumu piefiksēju, ka viņa ķermenis nav zaudējis savu tvirtumu un lokanību. Bērnībai ir visbrīnišķīgākās priekšrocības.

"Vai viņa tev darīja tā?"

"Ne-e."

"Un tā..."

"Nē, mam, nē!"

"Tā?"

"Nē"

"Tā, tā..."

"Nē," puika nočukst un es pēkšņi saprotu, ka esmu izmēģinājusi visu, un ka viņam, pretēji maniem pieņēmumiem, NAV nodarīts pāri, vismaz šoreiz ne, un mani pārņem tik milzīga atvieglojuma sajūta, ka gribas raudāt un kliegt vienlaicīgi, tādēļ es sakožu savas lūpas, aizveru acis un uz brīdi vienkārši izbaudu šo fantastisko mirkli.

Nekas slikts nav noticis. Viss ir visfantastiskākajā kārtībā. Un es tā uztraucos. Man pat gribas sabārt puiku par to, ka viņš licis man tā satraukties, bet, protams, šajā brīdī es vienkārši nespēju dusmoties, tādēļ es pasmaidu un noskūpstu viņu – kā māte dēlu, kurš atgriezies mājās pēc tam, kad izsludināts bezvēsts prombūtnē.

"Ej uz savu istabu, dēliņ," es viņam saku, un puika tūliņ paklausa. Es nezinu, kas man bija uznācis, ka es tā sadomājos visu to sliktāko. Bet man ir neizsakāms prieks, ka manas briesmīgās priekšnojautas nav piepildījušās.

Es jūtos pacilāta. Un piepildīta.

Tā smarža, galu galā, varēja nozīmēt jebko. Varbūt vajadzēs uzmanīgāk pasekot līdzi viņa higiēnas ieradumiem, un nopirkt kādu labāku dušas želeju un padušu rullīti. Neticami, cik bērni ātri izauga – šķiet, vēl tikai vakar viņš smaržoja pēc piena un baltmaizes, bet šodien jau jāsmērē pretsviedru dezodorants.

Tad es atceros par aukli, kura joprojām sēž istabas stūrī. Man paliek nedaudz kauns, ka esmu tik slikti par viņu domājusi. Galā galā, viņa ir tikai studente, kas mēģina piepelnīties pa vakariem pieskatot bērnus. "Atvaino par to, ko es dusmās varbūt sarunāju," es viņai saku ar samierinošu smaidu, lai atkausētu vieglo neveiklības sarmu, kura uz brīdi, šķiet, pārklājusi mūs abas. "Bet tu jau noteikti saproti, cik mēs – mātes – viegli satraucamies. It sevišķi šajos laikos, ar visām tām lietām, kas mūsdienās notiek ar bērniem."

Es palīdzu viņai piecelties un sakārtoties. Viņa joprojām klusē. Bet saprot, es nodomāju. Sieviete vienmēr saprot otru sievieti, pat ja to skaļi neatzīst. Tīri jauka meitene, man nākas atzīt. Domāju arī turpmāk izmantot viņas pakalpojumus. It īpaši tagad, kad labas aukles ir gandrīz vai neiespējami atrast. Un arī puikam viņa, spriežot pēc visa, tīri labi patīk.

"Es tev samaksāšu par virstundām," es nosaku un iespiežu viņas saujā trīnīti. Tur aiziet viens mans samērā izvērsti atbildēts e-pasts, es domās piefiksēju. "Atlikumu vari paturēt," vēl smaidot piebilstu, jo par stundu viņai parasti maksāju divi piecdesmit. "Par nelielo pārpratumu."

Viņa nomurmina paldies un steidzīgi aizdodas savās gaitās – droši vien vēl jāpaspēj uzrakstīt kāda eseja vai projektdarbs augstskolai.

Bet es atveru logu un aizsmēķēju vakara cigareti. Tas ir viens no maniem nelielajiem grēciņiem. Tad es paraugos debesīs, kuras tagad jau satumsušas, un secinu, ka visas lidmašīnas šodien ir aizlidojušas. Manā sirdī ielīst miers, un es esmu gatava doties uz gultu.

 

Kobra mangusta alā

Vai viņa darīja kaut ko tādu?

Nē.

Dienas citāts

    Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais.  Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lieais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā.

    Garlībs Merķelis "Latvieši", 1796


Parakstīties uz ¼ Satori jaunumiem