Dilans Tomass: Bērna Ziemassvētki Velsā (7)

2007. gada 23. decembrī, plkst. 12:12

Rubrika: Bibliotēka

Vieni Ziemassvētki tik ļoti līdzīgi otriem, ka gados, kas palikuši aiz jūras pilsētiņas stūra, no kuras vairs neatnāk ne skaņas, izņemot tālo balsu zumoņu, ko es reizēm dzirdu pirms pašas aizmigšanas, es neparko nevaru atminēties, vai bija tā, ka sniga sešas dienas un naktis, kad man bija divpadsmit gadu, vai arī sniga divpadsmit dienas un naktis, kad man bija seši gadi.

Visi Ziemassvētki, kopā saķērušies, ripo lejup uz divmēļainās jūras pusi, gluži kā vēsā, žiglā mēnesripa tuntuļotu pa debesīm, kas izrādās mūsu iela; tie apstājas pašā ledainajā viļņu korē, zivis saldējošā ūdens klaja malā, un es ietiecos ar rokām sniegā un ceļu laukā visu, kas tajā atrodams. Un mana roka ierušinās vilnasbaltajā svētku bumbā, milzu zvana mēlē, kas apstājusies pie korāļdziedošās jūras pašas maliņas, un no turienes izceļu misis Protero un ugunsdzēsējus.

Bija Ziemassvētku priekšvakars, pēcpusdiena. Es sēdēju misis Protero dārzā un kopā ar viņas dēlu Džimu gaidīju kaķus. Sniga. Ziemassvētkos vienmēr sniga. Decembris manās atmiņās ir balts kā Lapzeme, kaut arī neviena ziemeļbrieža tuvumā nebija. Toties bija kaķi. Mēs — pacietīgi, aukstasinīgi un nesatricināmi, rokas zeķēs ievīstījuši, — ­sēdējām un gaidījām, kad varēsim appikot kaķus. Mēs gaidījām, kad tie lunkani slīdēs pār dārza gala mūri, slaiki un gari kā jaguāri, un tie ar šausmīgām ūsām, šķaudošie un šņācošie, un tad mēs ar Džimu, Hjūdsonbejas mednieki no Čukstu ielas, redzīgi kā lūši, pilnā bruņojumā un mokasīnos tērpti, varēsim raidīt savas nāvējošās pikas taisni viņu acu zaļumā. Taču kaķi, gudrinieki, tā arī neparādījās.

Mēs stāvējām klusi un nekustīgi, kā jau eskimosu zābakos tērptiem Arktikas medniekiem pienākas, mūžīgo sniegu — mūžīgo, jau kopš trešdienas — klusumā ievīstīti, un nedzirdējām misis Protero pirmo kliedzienu no apgaismotā iglu dārza viņā galā. Vai arī, ja kaut kas atnāca līdz mūsu ausīm, tas mums izlikās kā sengaidītā pretinieka un upura, kaimiņa polārā kaķa, ņaudiens. Taču balss drīz vien pieņēmās spēkā.

„Deg!” misis Protero kliedza un rībināja pusdienu gongu.

Un mēs ar sniega pikām rokās skrējām pāri dārzam uz māju; un tiešām no ēdamistabas vēlās laukā dūmi, un pusdienu gongs šķindēja kā traks, jo misis Protero ziņoja par postījumiem gluži kā Pompeju pilsētas ziņnesis. Tas bija vēl iespaidīgāk, nekā ja visi Velsas kaķi būtu rindiņā sasēdušies uz mūra. Mēs ielauzāmies mājā, pikām bruņojušies, un apstājāmies uz piedūmotās istabas sliekšņa.

Kaut kas tik tiešām svila — un pamatīgi, varbūt tas bija misters Protero, kurš pēc pusdienām mēdza aizsnausties, avīzi uz sejas uzklājis. Bet nē, viņš stāvēja istabas vidū, nopūzdamies: „Ir nu gan jauki Ziemassvētki!” — un sita dūmos ar čību.

„Izsauc ugunsdzēsējus!” misis Protero sauca un iesita pa gongu.

„Tur taču neviena nebūs,” misters Protero atsauca, „ir Ziemassvētki!”

Liesmas nekur neredzēja, bija tikai dūmu mākoņi, kam pa vidu stāvēja misters Protero un vicināja čību, it kā diriģētu istabā dūmus.

„Dariet kaut ko!” viņš uzsauca. Un mēs iemetām dūmos sniega pikas — domāju, misteram Protero tomēr netrāpījām, — un metāmies laukā uz telefonbūdiņu.

„Piezvanīsim arī policijai,” Džims teica. „Un ātrajai palīdzībai.” „Un Ernijam Dženkinsam, viņam patīk ugunsgrēki.”

Taču mēs piezvanījām tikai ugunsdzēsējiem, un drīz tie ieradās ar visu lielo mašīnu, un trīs lieli vīri aizsargcepurēs ienesa mājā dzēšamo aparātu; misters Protero akurāt paspēja iziet no istabas, un ugunsdzēsēji atvēra balona krānu. Neviens nav pieredzējis trokšņaināku Ziemsvētku vakaru. Kad ugunsdzēsēji bija aizgriezuši dzēšambalonu ciet, viņi palika stāvam slapjās, piedūmotās istabas vidū, un tieši tad no otrā stāva nokāpa mis Protero, Džima tante, un ilgi uz viņiem noskatījās. Mēs ar Džimu stāvējām un ļoti klusām gaidījām, ko viņa tiem teiks. Viņai vienmēr atradās īstie vārdi. Nolūkojusies trīs garajos ugunsdzēsējos, kas, mirdzošās cepurēs tērpti, stāvēja dūmu, pelnu un kūstošu sniegpiku vidū, viņa tiem teica: „Vai jūs vēlētos kaut ko palasīt?”

Pirms gadu gadiem, kad es vēl biju mazs zēns, kad Velsā vēl bija vilki un putni sarkanu flaneļa lindraciņu krāsā lidinājās gar kalnu asajām mugurām, un mēs caurām naktīm un dienām dziedājām un vārtījāmies alās, kas smaržoja kā svētdienas pēcpusdienas mitruma pievilgušā lauku mājas viesistabā; kad mēs, diakonu žokļu kaulus klabinot, medījām angļus un lāčus, vēl pirms pirmā auto, pirms riteņa, pirms zirģeļa ar hercogienes seju, kad mēs neapseglotos zirgos jājām pār naiviem un laimīgiem piekalniem, tajos laikos sniegs sniga bez mitas un vienā laidā. Bet te man viens mazs puika pienāk un saka: „Pagājšgad arī sniga. Es uzcēlu sniegavīru, un mans brālis nogrūda to zemē, un es nogrūdu brāli zemē, un tad mēs dzērām tēju.”

„Bet tas nebija tas pats sniegs,” es saku. „Mūsu sniegu ne vien bēra no baltiem spaiņiem debesīs; mūsējais vēl arī izšķetinājās no zemes, viļņoja un pludoja no koku rokām un augumiem; pa nakti tas pārklāja namu jumtus kā ķērpji vai kā vistīrākās sūnas, acumirklī apmargoja žogus un nosēdās arī uz pastnieka, kas vēra vaļā vārtiņus, izgaismojot visu kā mēma, sastingusi vētra no baltām, saplēstām Ziemassvētku kartiņām.”

„Tolaik arī bija pastnieki?”

„Jā, ar zibošām acīm un degungaliem, sarkaniem kā ķirši. Izplestām, nosalušām kājām viņi pielāčoja pie durvīm un lielmanīgi padauzīja pa tām ar cimdotajām rokām. Bet bērni dzirdēja tikai un vienīgi zvaniņu zvanīšanu.”

„Tu gribi teikt, ka tie pastnieki sparīgi zvanījās pie durvīm, un tāpēc viņi dzirdēja?”

„Nē, jo tie zvaniņi, ko bērni dzirdēja skanam, bija viņos pašos.”

„Es tikai dažreiz dzirdu pērkonu, zvaniņus nekad.”

„Skanēja arī baznīcu zvani.”

„Viņos iekšā?”

„Nē, nē, nē, tie skanēja sikspārņu melnajos, sniega baltajos zvanu torņos, kur aiz auklām tos raustīja baznīctēvi un stārķi. Un tie skandēja savu skandējamo pār sniega marlē ietīto pilsētu, pār sastingušajiem pūdercukura vaļņiem un saldējumgalotņu kalniem un skanēja arī pār jūras krakšķošo vāku. Šķita, ka visas baznīcas dzied prieku tieši zem mana loga un visi vējrādītāji, cik vien var saredzēt, arī pagriežas uz Ziemassvētkiem.”

„Pastāsti vēl par pastniekiem!”

„Tie bija parasti pastnieki, ko nokausējusi iešana sniegā, suņi un Ziemassvētki. Viņi klauvēja pie durvīm ar zilajiem klauvēkļiem...”

„Mūsu durvīm ir melns klauvēklis...”

„Un tad viņi stāvēja uz Laipni Lūdzam paklājiņiem mazās, kupenu aizpūstās verandās un krekšķinājās, un šņākuļoja, un pūta no elpas gariņus — garainīšus, un mīņājās no vienas kājas uz otru kā mazi puikas, kam negribas vairs iet laukā.”

„Un tad dāvanas?”

„Un tad Dāvanas, pēc tam, kad saņemts Ziemassvētku Sūtījums. To atdevis, nosalušais pastnieks ar sārtu rozīti deguna pogas galā šūpodamies slidinājās lejup pa vēsi spīdīgo kalna galu, un celiņš, kas veda tam pāri, bija nospodrināts un gluds kā pēcpusdienas tējas paplāte. Ledus pārklātajos zābakos viņš slāja kā tāds zvejniekpaps.

Viņam uz muguras šūpojās soma kā sasalis kamieļa kupris, un, balansēdams uz vienas kājas, pastnieks pagriezās ap stūri un, dievavārds, prom viņš bija.”

„Pastāsti vēl par Dāvanām.”

„Bija Derīgās Dāvanas: milzīgi boksa cimdi no senajiem treniņu laikiem, dūraiņi, adīti milzu sliņķiem, zebru šalles no tādas dzijas, kad atgādina zīdainu gumiju un ko varētu pa taisno piestiprināt pie galošu maliņām; beretes, kas krīt uz acīm, no lupatām sašūti tējkannu sildītāji un trušiem piemērotas huzāru cepures, balaklavu cepures galvasgriezēju cilšu upuriem; no tantēm, kas allaž valkāja vilnas drēbes tieši uz miesas, varēja dabūt spurainas, kodīgas vestes, ko uzvelkot, varēji brīnīties, kā tām tantēm vēl vispār ir āda; un vienreiz no tantes, kura gan, jāteic, tagad gan mūsu pulkā vairs netrallina, es dabūju mazu, tamborētu somiņu degunam. Un tad vēl grāmatas bez bildēm, kurās mazi zēni, lai arī brīdināti tā nedarīt, dodas slidot uz saimnieka Žila dīķi un tad, protams, ņem un noslīkst; un grāmatas, kurās var izlasīt visu par lapsenēm, izņemot to, kāpēc. ”

„Stāsti tālāk par Nederīgajām Dāvanām.”

„Mitrumizturīgas somas un daudzkrāsainas želejas konfektes, un salocīts karogs, un mākslīgs deguns, un tramvaja vadītāja cepurīte, un aparāts, kas caursit biļetes un zvana; nekad ne katapulta; vienreiz nevienam neizskaidrojamas kļūdas dēļ — maziņš cirvītis; un gumijas pīle, kas, kad to saspiež, izdveš visnepīliskāko skaņu, kādu vien iespējams iztēloties, ņaudošu mū, kas izklausās drīzāk pēc kaķa, kam par visām varītēm gribētos būt par govi; un krāsojamā grāmata, kurā es varēju izkrāsot zāli, kokus, jūru un zvērus, kādā vien krāsā iegribēju, un no tās aizvien lūkojas drebelīgi debeszila aita, ieēdusies sarkanā pļavā zem varavīkšņainu un zirņuzaļu putnu spārniem. Cietās un staipīgās karameles, īrisi un asorti, kraukšķi, skrimšķi un trauslie cepumi, pildītie rieksti un glazētās kūkas, marcipāns un Velsas kausētais sviestiņš velsiešiem. Un spožu zaldātiņu karapulki, kas, ja nespēj cīnīties, vienmēr tomēr var bēgt. Un cirkus spēle, un domino laimīgā čūska, un visādas Vieglo Hobiju spēles Mazajiem Inženieriem — kopā ar instrukcijām. Ak, viegli tas bija varbūt vien Leonardo! Un svilpe, ar ko sakaitināt suņus, lai tie sāk lēkāt un riet, līdz pamodina veco vīru blakus dzīvoklī un tad viņš dauza ar spieķi pa sienu, ka mūspusē gleznas vien līgojas. Un cigarešu paciņa: ieliec vienu mutē un stāvi ielas stūrī un stundām, vainīgs juzdamies, gaidi, kad nāks kāda vecāka kundze un sarās tevi, ka tik jauns un pīpē, un tad tu, sajūsmināti smīkņādams, ņem un noēd to gardu muti. Un tad tās brokastis ar baloniem, kas pakarināti virs galda.”

„Vai tur arī bija Onkuļi, kā mūsu mājās?”

„Ziemassvētkos vienmēr ir Onkuļi. Tie paši Onkuļi. Un Ziemassvētku rītā, iesvilpis suņu svilpē un bruņojies saldajām cigaretēm, es dodos izlūkos pilsētelē, lai zinātu, kas tur jauns, un katrreiz atrastu beigtu putniņu pie Pasta Ēkas vai arī pie baltajām, tukšajām šūpolēm; varbūt sarkankrūtīti, bet pavisam izdzisušām krūtiņām. Vīriešus un sievietes, kas brien vai šļūc atpakaļ no baznīcas ar sasarkušiem deguniem un vēja aprautiem vaigiem, visus albīnus, kuru neīstās melnās spalvas stīvi izceļas uz neticīga sniega fona. No katras gāzes lampiņas pie katra priekšnama durvīm nokarājas pa āmuļa zariņam; un, protams, netrūkst arī šerija un valriekstu, un alus, un krekeru pie pusdienkarotēm; un kaķi, ierāvušies savos kažokos, noskatās kamīna liesmās; kārtīgi sakrautās pagales šķauda, krāsns kruķus un saldos kastaņus gaidīdamas. Daži prāvi vīri sēž āra verandā bez apkaklēm, tie, gandrīz vai pavisam droši, ir Onkuļi, kas noprovē jaunos cigārus, vēro tos, turot izstieptā rokā, tad paceļ lēni pie mutes, tad jāpaklepo, tad atkal roka ar cigāru jāizstiepj priekšā, it kā tas grasītos uzsprāgt; un vēl tur dažas sīkas tantes, kam nav vietas ne virtuvē, ne arī kur citur šai mājā, tāpēc tās piemetušās pašā maliņā uz krēslu roku balstiem vai arī pret atzveltnēm, elpu ievilkušas, tur balansē, baidīdamās saplīst kā tasītes trauslas un bālas vai krūzītes.”

Tādos rītos nav daudz ļaužu, kas izietu kupenu pilnajās ielās; tikai ikreiz kāds vecāks vīrs sinepju krāsas katliņu galvā, dzeltenos cimdos, un, kā jau ikviens šajā gada laikā, ar sniegu mazlietiņ aplipis, viņš dodas uz balto spēļu laukumu un tad atpakaļ, un viņš to darītu, visvienalga, vai lietus vai ugunsgrēks, Ziemassvētki vai Pastarā diena; reizēm divi jauni un lokani vīri ar milzīgām, spīdīgām pīpēm, bez mēteļiem un ar vējam pamestām šallēm, nerunādami kāto taisni uz pamesto pludmali, izstaigājas laikam pirms pusdienām, lai tad labāka ēstgriba, vai arī vienkārši viņiem tīk iet un  pūst gaisā dūmus, kas zina, un tad viņi iet taisni viļņos, līdz it nekā varis nav palicis pāri, vien divi saritinājušies dūmu mutuļi kā tādas neaizmirstamas mežrozītes.  Tad es, sniegu žļurkstinādams, lumpačoju uz mājām, cik ātri vien spēju, un gaļas mērce, ko citi jau ēd, un putna smarža, un brendijs, un pudiņš, un maltā gaļa jau rāpjas man augšup uz nāsīm, bet tad no gandrīz vai pavisam aizputinātas ielas iznāk puika, uz mata kā es, ar cigareti rozīgā iemutī, un ar vijolīšpieskaņu acīs, lielīgs un lecīgs kā vēršu dresētājs, pilnīgi viscaur glūnīgu skatienu.

Negribēju viņu ne redzēt, ne dzirdēt un būtu jau ķēris pēc suņa svilpes un cēlis pie mutes, un aizsvilpis prom viņa lielīgo ģīmi, ja vien viņš pēkšņi, vijolīškrāsā piemiedzis aci, nepieliktu to sev pie lūpām un neiepūstu tā briesmīgi skaļi, griezīgi, augsti un šausminoši, tā ka desmitiem muļķīgu, ziņkāri vaigu sāk spiesties pie mājeļu rotātām rūtīm, lai klausītos, kā svilpe visā garumā aizsvilpj pa ielu. Pusdienās bija tītars un liesmojošs pudiņš, un pēc pusdienām Onkuļi sasēda kamīna priekšā, palaida vaļīgāk visas pogas, pārlika lielās, svīdīgās delnas pār pulksteņu ķēdēm, ierūcās mazliet un aizmiga. Mātes, tantes un māsas steidzīgi šaudījās šurpu un turpu, nēsājot terīnes. Besijas tante, kas jau pa diviem lāgiem bija izbijusies no uzvelkamās peles, pēkšņi pie bufetes apraudājās un tad iedzēra mazliet mežogu vīna. Sunim sametās slikti. Dozijas tantei nācās citu pēc cita iedzert trīs aspirīnus, bet Hannas tante, kam garšoja portvīns, stāvēja sniega ielenktā pagalma vidū un dziedāja kā tāds pamatīgkrūtīgs strazds. Es gribētu piepūst visus balonus, cik vien man ir, jāredz taču, cik lieli tie vispār var sanākt, un, kad tie pārsprāgtu, pārsprāgtu visi kā viens, Onkuļi mostos un rūkdami pielektu kājās. Pārpilnajā un pasmagajā pēcpusdienā, kad Onkuļi šņākuļo kā tādi delfīni un kad laukā kūst pamazām sniegs, es varu sēdēt starp papīra vijām un ķīniešu lampiņām un skrubināt dateles vai arī mēģināt taisīt kareivja modelīti, rūpīgi sekojot Instrukcijām Mazajiem Inženieriem, lai galu galā radītu kaut ko, ko citi notur par jūras tramvaju.

Vai arī es, jaunajiem zābakiem čīkstot, dotos laukā baltajā pasaulē, ietu uz lielo kāpu un pasauktu arī Džimu un Denu, un Džeku, lai visi kopā tad lumpačotu pa klusajām ielām, atstājot milzīgas pēdas uz sniega klātajām ietvēm.

„Zvēru, ka cilvēki domās, ka te gājuši pāris nīlzirgi.”

„Ko tu darītu, ja tiešām ieraudzītu pa mūsu ielu nākam nīlzirgu?”

„Es darītu šitā — bums! Un pārmestu viņu pār žogu, un viņš ripotu lejā pa kalnu, un tad es viņam pakasītu aiz auss, un viņš luncinātu asti.”

„Un ko tu darītu, ieraugot divus nīlzirgus?”

Kamēr nīlzirgi, nāsīm kā plēšām cilājoties un smagajiem sāniem biedīgi kustoties, dunēja un rībināja cauri vēja sanestajām kupenām uz mūsu pusi, mēs bijām nonākuši pie mistera Daniela mājas.

„Iestūķēsim misteram Danielam sniega piku pasta  kastē.”

„Labāk uzrakstīsim kaut ko sniegā.”

„Uzrakstīsim: misters Daniels tā kā spaniels lumpaču ļempačiem lēkšo pa zāli.”

Vai arī mēs devāmies pastaigā pa balto krastu. „Vai zivis arī var redzēt, ka snieg?”

Pār jūru gulšņāja klusa viena mākoņa padebess. Tagad mēs bijām sniega akluma sisti ceļotāji ziemeļu piekalnēs, un milzīgi suņi nokarenām ausīm un ar vīna muciņām pakaklēs vieglā solī pielēkšoja mums klāt, rejot vienā balsī: „Visaugstākie!” Mēs atgriezāmies mājās pa noplukušām ieliņām, kur tikai pāris bērnu ar plikiem, sarkaniem pirkstiņiem spēlējas riteņu izbrauktā sniegā un pīkst kaut ko mums nopakaļ, balsīm izsīkstot, kad mēs uzkāpjam kalnā, kur nonākam ostas putnu klaigāšanā un kuģu vaidos un pūtienos tur, aizputeņotajos ūdeņos. Un tad pie tējas tases jau atmodinātie Onkuļi ir labā prātā; un ledus kūka galda vidū paceļas kā tāda marmora kapu plāksne. Tante Hanna bagātīgi lej tējai klāt rumu, jo tāda diena taču ir tikai vienreiz gadā.

Un kur nu vēl garās pasakas, ko stāstījām pie kamīna, gāzes lampiņām burbuļojot kā ūdenslīdējiem. Garumgarajās naktīs, kad neuzdrošinājos atskatīties pār plecu, spoki dūca kā pūces, un mazajā istabiņā zem trepēm bija salīduši visādi zvēri, un vēl arī tikšķēja gāzes skaitītājs. Atceros, vienreiz mēs devāmies dziedāt korāļus, kaut arī ielās nebija ne pašas plānākās mēness maliņas, kas varētu kaut mazliet apgaismot mūsu gājienu, un garās ielas galā bija celiņš, kas veda uz milzīgu māju, un mēs sākam iet pa to celiņu tumsā, un visiem bija bail, un katram pa akmenim rokā, tā — katram gadījumam, un visi bija pārlieku lepni, lai teiktu kaut vienu vārdu.  Vējš iepinās kokos, un skanēja tā, it kā alās šņākuļotu veci un diezgan riebīgi veči, kam, ļoti iespējams, ir arī peldplēves starp kāju pirkstiem. Mēs pienācām mājas tumšajai grēdai. „Ko viņiem dziedāsim? „Klau, vēstneši”?”

„Nē,” Džeks teica, „„Labo karali Venceli”. Skaitu līdz trīs.” Viens, divi, trīs, un mēs sākām dziedāt, augstās un šķietami attālās balsīs, kas pazuda tumšajā sniegā ap namu, kur mitinājās visādi ļaudis, no kuriem nevienu mēs nepazinām. Mēs stāvējam cieši kopā, sāniski blakus tumšajām durvīm. Labo karali Venceli, palūko kādas dzīres ir Stīvenam... Un tad no durvīm atskanēja sīka, sausa balss, kāda mēdz būt ļaudīm, kas ilgu, ilgu laiku ne ar vienu nav runājuši; sīka, sausa balss, trausla kā olas čaumala, izlīda laukā pa atslēgas caurumu. Un, kad mēs beidzot mitējāmies skriet, attapāmies savas mājas priekšā, un pat verandā jau bija jauki; zem siltā ūdens pudeles, kas kāri rija gāzi, šūpojās baloni, un visā pilsētā atkal valdīja miers.

„Varbūt tas bija spoks,” Džims ieminējās. „Lai arī drīzāk — troļļi,” piebilda Dens, kas mūždien lasīja grāmatas. „Iesim iekšā un palūkosim, vai nav palikusi kāda želejkonfekte,” ieteica Džeks. Un tā mēs arī darījām.

Ziemassvētku vakarā allaž skanēja mūzika. Viens no Onkuļiem spēlēja ermoņikas, brālēns dziedāja „Sarkano ķirsi,”, cits kāds dziedāja „Dreika bungas”. Namiņā bija ļoti silti. Tante Hanna, kas ap to brīdi bija pievērsusies pastinaku vīnam, dziedāja dziesmu par Sirdīm, kas asiņo, un par Nāvi, un tad vēl kaut kādu, kur bija teikts, ka viņas sirds ir kā putna ligzdiņa, un tad atkal visi smējās; un tad es gāju gulēt. Skatoties laukā pa guļamistabas logu nebeidzamajā dūmkrāsas sniegā, ko viegli gaismoja mēness, es redzēju citu māju logos spīdam gaismas un dzirdēju no tiem mūziku kūpam, un tā kāpa augstāk un augstāk garajā, taisni krītošajā naktī. Es nogriezu gāzes lampiņu, ielīdu gultā. Es pateicu pāris vārdus tuvajai un svētajai tumsai, un tad es aizmigu.

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.