Māris Mikulāns: Ceļotskumja (14)

2007. gada 14. decembrī, plkst. 15:12

Rubrika: ¼ Literatūra

Māris Mikulāns šogad jau otro reizi ieguva Prozas lasījumu galveno balvu (pirmo – 2003. gadā, kad startēja kā Literārās Akadēmijas ‘māceklis’). Māra radošajā kontā vairākas lugas, kas arīdzan godalgotas dramaturģijas konkursos. ¼ Satori no autora izdīca iespēju pirmpublicēt tekstu, kas tika nolasīts 2007. gada Prozas lasījumu noslēguma pasākumā.

__

Jau izsenis viņam nācās mērot šo ceļu vairākas reizes gadā. Trīs vai četras stundas vilcienā vai autobusā turp vai atpakaļ. Sākumā bija ceļotprieks. Pēc tam ceļš kļuva par simbolisku dzīves daļu.

Torīt viņš nopirka šņabi un uztaisīja dūšu stacijas tualetē. Sametās labāk.

Ceļotskumja. Atkal braucu. Ausīs krāc vētra. Prāta vētra. Bija laiks, kad viņi dziedāja, bet tagad visi klusē. Man ausīs.

Viņa jau piedzima ar sejas formu. Kāds nepārredzams posts – jau piedzimt ar sejas formu. Viņas seja ir tik atklāta kā pornogrāfija. Skaistums – lielākā sievietes nelaime. Pakaļa kļūst par viņas īsto seju. Pakaļa kā auglis? Kad visi jukuši pēc veselīgiem, bet dioksīnu saturošiem augļiem? Es gan ēdu speķi. Nu pakaļa – tas arī ir speķis. Nav ko runāt ar svešiem priekšmetiem. Tu negribi to iegūt, svarīgs ir pats process. Šajā cīņā katrs par kaut ko cīnās. Par idejām vai ideju trūkumu, labklājību vai labklājības trūkumu. Par dažādas līkuma pakāpes taisnību. Sievietes audzina bērnus, vīri kaujas par kapavietu.

Gribu būt jauns, skaists un mežonīgā novadā. Viss, ko mēs gribam, ir mīlestība. Viss, ko mēs dabūjam, ir sekss. Un lielpilsēta. Tu gribi to, kā nav. Forši būtu, ja tu gribētu to, kas ir. Atkal šie lieliskie, melnzilie, zemie mākoņi. Gribas sevi saplosīt. Piedošu to sev kā bārenim.

Lielais, melnais ķermenis aizsoļo pa lauku,

Visu mūžu mīlēšu tevi – veco mauku.  

Sen nebiju tā smējies kā tēva bērēs. Viens kapracis bija distrofiķis, pārējie arī piedzērušies. Ko gan viņš domāja, spļaudams asinis pie Lielajiem Vārtiem? Īstens katolis. Viņš izskatījās nobijies.

Es negribu gulēt zemē aukstā decembra naktī. Tas ir tik riebīgi! Uzrādiet, lūdzu, savu miroņa apliecību!

Mēs esam projām aizgājuši,

Mūs vairāk neredzēs neviens.

Mēs esam lapās pārvērtušies

Un tumšā mežā slēpjamies.

Kamēr esi dzīvs, vari spēlēt nāvi.

Tad Jēzus teica: „Visi kropļi, nāciet pie manis, un es jums ka došu…!”

Apjoz gurnus. Uzvelc savas padauzu bikses un ākstu zābakus. Lai darāmies un priecājamies, un kļūstam par alkoholiķiem! Dedz, dedz! Citi jutīs, ka smirdi.

Vēl pa malciņam? Lūdzu, nodariet man to prieku. Jūs, kas esat ar alkoholu uz „tu”!

Nekad nesaki „pūlis”, ja neesi gulējis ar pieciem. Apčurātas sliedes pie Alotenes – kurš redzējis tās mēness gaismā? Es jau nu ne. Draugus aizvieto draudzīgi paziņas.

Tev uz T-krekla rakstīts „Tīģeris. Dienvidindija.” Tu neesi tīģeris un neesi bijis Dienvidindijā. Tu dalies ar mani savās domās par sevi. Es tevi nevērīgi klausos. Un uzzinu par dažāda līkuma pakāpes taisnību. Alus ir pieaugušo limonāde. Šis šampanietis ir tik reibinošs, bet šis šņabis ir tik spirdzinošs. Tu esi jauns, talantīgs, atvērts, bez kompleksiem un aizspriedumiem. Šķiet, jau esi piedzimis ar sejas formu. Bet viss, kas tev sanāks, būs tikai tūpļa kūka. Jo mēs esam laika viļņu putas.

Ceļabiedrs izkāpa pie Lielā Kanjona. Tad viņš aizmaldījās bērnības labirintos, lai meklētu laimi. Bet to neatrada. Un, tikai atgriezies tagadnē, juta, ka tā varētu būt blakus.

Ātri, ātri steidzas viņa,

Rokā – zelta pātadziņa,

Tērpta lateksā un kniedēs

Mūsu bērnu dienas biedēs.

Tad arī viņš izkāpa un mazpilsētas veikalā nopirka veco laiku konfektes – karameļu spilventiņus. Dzīvoklis, kurā tik daudzi gadi pavadīti kopā ar ģimeni, tukšs un pamests. Pat spokus nemanīja. Īrnieks nospēris sienas pulksteni un aizmucis.

Valsts Zemes Dienestā viņš cienāja darbinieces ar karamelēm un šokolādi. Tuvojās Ziemassvētki.

-„Baidos, ka Jūsu atnestā izziņa nederēs,” teica viena no kundzēm.

-„Es nesaprotu,” - viņš brīnījās - „šī izziņa liecina, ka esmu nomaksājis zemes nodokli.”

-„Nē. Nepieciešama izziņa, ka nav zemes nodokļa parādu,” kundze skatījās uz viņu un mēģināja smaidīt.

-„Kāda Dieva žēlastība, ka esmu piedzēries,” viņš nodomāja. Tad skubīgi traucās uz takšu stāvvietu. Laika nebija daudz. Viņš pazina taksistu un teica: „Tu taču pērn saskrējies ar autobusu!” Arī taksists viņu atminējās un teica: „Mēs ar tavu tēvu strādājām kopā.”

Atkal ceļš, suņa spalvām aplipis mašīnas sēdeklis, šoferim klēpī kuce, viņam – kortelītis, lai ceļotskumja turas pa gabalu. Brēc stulbās kaijas. Diena gandrīz galā.

Notāre viena pati apkalpoja divus rajonus. Septiņas pilnas darbdienas viņš bija patērējis uzgaidāmajā telpā. Taču šoreiz viss notika citādi. Viņš iepazinās ar lauku džentlmeni un paņēma vēl šņabi. Uzgaidāmā telpa pārvērtās īpatnēji smaržojošā dvēseļu dārzā. Miglā kā skābi, dzelteni citroni karājās klientu sejas. Un katrai bija sava līkuma pakāpes taisnība. Toties viņi abi jutās labi. Uzradās meitenes, skanēja mūzika.

Tu, vecais bomzi, vienīgais mans čoms,

Ar tevi tusēt ir kā lauzīt repu baigu.

Jau nokūpējis dzīves kāsis tavs,

Ko tikko iestūmi sev feisā svaigu.

Bija melna nakts, un visi autobusi uz Rīgu nokavēti, kad sekretāre nosauca viņa vārdu.

„Mēs esam kļuvuši kā viena ģimene,” viņš teica, ieiedams notāres kabinetā. Viņa pasmaidīja. Viņš parakstījās un samaksāja. Testaments bija stājies spēkā.

2007. gada decembris