Bogdans Pjaseckis: Memento (14)
2007. gada 6. decembrī, plkst. 1:12
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Foto: Stefan Hings - www.lilt.de
Bogdans Pjaseckis (Bohdan Piasecki) – dzimis Varšavā vairāk kā pirms ceturtdaļgadsimta, gājis franču skolā, studējis angļu literatūru un pašlaik raksta disertāciju par literatūras tulkošanas teoriju Vērihas Universitātē Lielbritānijā. Ieviesis SLAM jeb runātā vārda dzejas pasākumus un sacensības Polijā, un pats turpina aktīvi piedalīties vietējos un starptautiskos lasījumos un runātās dzejas sacensībās. Viņš ir vienīgais Eiropas dzejnieks, kas guva iespēju piedalīties Poetry Slam Pasaules Kausa izcīņā, kas notika pagājušajā vasarā Parīzē. Šo darbu tulkojumi sagatavoti šī gada novembrī Prāgas Starptautisko dzejas dienu tulkošanas darbnīcu laikā, un iespēju tos publicēt var uzskatīt par īpašu, jo Bogdana dzejoļi tapuši kā balsī lasāmi teksti, uzstāšanos laikā saglabājot improvizācijas iespēju.
MEMENTO
Bet Bogdans reiz teica, ka negrib vairs iet uz filologiem, jo grāmatas tomēr var lasīt pats, bet matemātiku pašam iemācīties – grūti. Bet nākamajā dienā viņš jau katram, kas gatavs klausīties, sacīja, ka būs mūziķis, bet Vojteks man pa kluso pateica, ka Bogdans jau sacerējis pirmo skaņdarbu
Bet Bogdana tētis reiz nodibināja mūsu skolu, pirms tam bija zaldāts, tad politiķis, un visi viņu pazina, tikai nevienam viņš nepatika, jo viņš drukāja komunistiem bībeles, kaut kā tā.
Bet Bogdans reiz no mājas sienas pie Lenartoviča ielas izrubināja šautenes lodi, kas gan bija galīgi plakana, dīvaini, vēlāk viņš to samainīja pret Romka laimīgo korķīti, bet Romeks kopš tā laika vienmēr korķīšu spēlē zaudēja, teica, ka neesot taisnīgi
Bet Bogdans vienreiz, kad spēlējām fūzi, iesita tiešo ar papēdi, jo gribēja padot Vojtekam, bet viņam nesanāca, toties trāpīja vārtos, un pēc tam visiem stāstīja, ka gribēja tā jau no paša sākuma, bet neviens viņam neticēja, lai arī gols bija desmitniekā
Bet Bogdanam bija jaunāks brālis, kas visur gribēja iet viņam līdzi, un mums nekas nebija pretī, jo kopumā viņš bija tīri foršs, tas nekas, ka tik jauns, tikai reizēm viņam stundas beidzās vēlāk, nekā mums, un tad viņš staigāja pa Mokotovu, mūs meklēdams, un viņu tētis, tas ir, Bogdana un viņa brāļa tētis, dusmojās
Bet, kad visi gāja uz līdztekām, un kāda nebija, tad Bogdans gāja pie viņa pagalmā un sauca tā:
- Janūūūš, vari nākt laukā?
- Nezinu! Mammu, varu iet laukā?
- Paēdīsi pusdienas!
- Paēdīšu pusdienas!
- Nu lūūdzu, bet kad viņš paēdīs, viņš varēs nākt?
- Tad redzēs.
- Nu lūūdzu, Janušmamm, mēs iesim uz līdztekām...
Bet Bogdans lasīja grāmatas, pat, ja tās nebija uzdotas, un Riseks tādēļ teica, ka viņš ir savāds
Bet Bogdans vienreiz sakāvās ar vienu puiku no vecākās klases, jo tas bija pateicis, ka Varšavas sacelšanās bija stulba un bezjēdzīga, jo beigās tik un tā ienāca krievi, bet Bogdans viņu izsauca uz divkauju, pēc stundām sporta laukumā, līdz tam, kurš pirmais nokritīs, bet Bogdans zaudēja, jo tas tur bija vecāks, bet visi tik un tā Bogdana pusē, jo kurš tad tā runā par sacelšanos un pēc tam vēl sit mazāko
Bet Bogdans pa vienu vasaru tā izauga, ka tad, kad atgriezās skolā, bija jau garāks par dažiem učukiem, un reiz viens viņam pajautāja, cienītais, ko jūs šeit darāt, šeit ir skola, un Bogdans teica tādā zemā balsī, ka, ā, protams un atvainojās un sāka jau doties uz durvīm, un mēs visi šausmīgi smējāmies, bet Remiks pat apkrita toreiz no smiekliem
Bet no Bogdana tēta mums visiem mazliet bija bail, jo, kad gājām pie Bogdana, viņš sēdēja aiz tāda milzīga galda, skatījās un braucīja ūsas. Bogdans teica, ka viņš tā smaidot, bet Vojteks tik un tā nebija īsti drošs. Pat manējie nebija vienmēr sajūsmā, ka es ar Bogdanu draudzējos, man šķiet, ka tādēļ, ka viņiem arī no Bogdana tēta bija mazlietiņ bail
Bet Bogdans vienreiz nolauza priekšējo zobu, tā slīpi, un Bogdans kādu laiku baigi smieklīgi izskatījās, taču, tam zobam pateicoties, viņš iemācījās svilpot, nekustinādams lūpas, varēja svilpot visās stundās, un učuki nesaprata, kas notiek, bet galu galā viņš aizgāja pie zobārsta, un pielīmēja viņam to trūkstošo gabaliņu, un tad visi saprata gan, kas svilpojis, bet bija jau par vēlu
Bet pie Bogdana vienreiz pēc stundām atnāca divi veči, viens bez cepures, lai arī bija janvāris, teica viņam, ka tētis sūtījis viņam pakaļ, un mums visiem drusku skauda, jo viņi atbrauca ar Varšavu, ko tajā laikā negadījās tik bieži redzēt
Bet Bogdans nākamā dienā nebija skolā, aiznākamā arī ne, un nākamajā arī ne, un nākamajā arī, un tad vienā avīzē bija rastīts, ka Bogdans aizmucis uz ārzemēm kopā ar mammu, bet Bogdanam mammas nebija, tāpēc tā nevarēja būt taisnība, lai vai kā – līdz gada beigām es sēdēju viens, un Bogdans vairs tā arī neuzradās
Bet Bogdanu atrada vēlāk, pēc gada, ar nazi sirdī kādā Lešnas pagrabā, un mēs visi bijām uz bērēm, un mani vecāki kaut ko čukstējās, bet Bogdana tētis taisnoja ūsas, un man bija auksti, šausmīgi, šausmīgi auksti, un vēlāk mēs kaut kā vairs negājām uz līdztekām
Un tikai Vojteks pēc tam mazliet raudāja, jo bija pazaudējis lapu ar Bogdana pirmo opusu, bet tas taču bija sēru maršs, būtu tieši derējis bērēm
1956. gada janvārī 16 gadīgais Bogdans Pjaseckis tika nolaupīts no skolas un nogalināts, noziegumu, visticamāk, veikuši viņa tēva, skandalozā politiķa Boļeslava Pjasecka, politiskie ienaidnieki. Zēna līķis tika atrasts gandrīz gadu vēlāk, kādā pamestā blokmājas pagrabā pie Lešnas ielas, tagad – Solidarnošč ielas, ar nazi sirdī un pārsistu galvaskausu.
Slepkavas tā arī netika atrasti.
Ticība
„So, you're from Poland, huh?
You're very religious over there, aren't you?
80% catholic, or so I've heard.
Very traditional, very - what's the word? - very quaint.
Sort of old-fashioned, but hey, it takes all kinds, right?
I'd love to come and visit one day.
So... Do you believe in God yourself?”
Parasti es atbildu ar ‘jā’
Viņi jau grib tikai labu, Dievs zina,
Turklāt,
Tā ir viena no trīs lietām, ko viņi zina par Poliju,
Un, kā likums, šajā stadijā,
Viņi zina arī to, ka vodka man negaršo,
Bet vienīgā lietā, ko esmu nozadzis,
ir ‘Supersama’ groziņš, un to pašu – netīšām,
un viņiem paliek tikai
viens gājiens šajā
atvērto-cilvēku-dzīvīgā-sarunā-kurā-tie-jokojot-salīdzina-stereotipus- par-savām-valstīm-bet-viņi-jau-nemaz-nedomā-nopietni-zina-ka-stereotipi-ir- slikti
Tādēļ viņi sper pirmo soli:
Un tu, vai tu tici Dievam?
Parasti es atbildu ar ‘jā’
Un lai jau brīnās, ka ir tādi cilvēki, kas mēdz būt baznīcā šad tad pa nedēļu un mēdz būt vietās, kur mēdz būt citādi ļaudis, ne tādi kā tie, kas mēdz šad tad būt baznīcā
Viņos rodas slimīga interese
Līdzīga kā bērniem, lupinot no ceļgala kreveli
Es redzu, kā viņos uzrakstās avīžraksts,
Un gaidu jau pirmo šāvienu,
Kādu piezīmīti par pedofīliju
Un par Da Vinči kodu
Un tu, vai tu tici Dievam?
Parasti es atbildu ar ‘jā’
Galu galā, tā esmu audzināts
Eju uz baznīcu, lūdzos, sūdzu grēkus, nezogu, nenokauju,
meloju, bet man ir sirdsapziņas pārmetumi,
Ar sievu pirms kāzām negulēju, Dievs liecinieks,
Esmu izlasījis visu Bībeli
Man ir visi simptomi, diagnozi uzstādīt viegli
Un tādēļ, kad jautā
Un tu, vai tu tici Dievam?
Parasti es atbildu ar ‘jā’
Bet laiku palaikam tomēr padomāju, kāpēc gan
Ja es tiešām ticētu,
Ja būtu pārliecināts, ka ir kāda visvarena būtne, kas vēl man tikai un vienīgi labu,
Ka mana dzīve ir tikai īss ievads mūžīgai laimei,
Es taču nestāvētu te, runājot mikrofonā tādas muļķības, vai ne?
Dzejoļu vietā lasītu sprediķus
Tu! Cik maksāja tavs alus? Cik – tava žakete?
Kā tev staigājas zābakos, ko šuvuši bērni Ķīnā?
Kā tu vari smieties, ja divus kvartālus tālāk citi liekas gulēt izsalkuši?
Kādēļ jūs mācāties, strādājat, ja reiz ir tik daudz, ko darīt?
Es nebūtu diezko ērts paziņa, ko?
Bet varbūt nebūtu sprediķu,
Varbūt
Nemaz nemēģināju jūs pārliecināt
Un, mani ieraugot, jūs teiktu „ē, šito es esmu kaut kur redzējis”
Un beigās pat atcerētos:
Katrā TVN 24 pārraidē, katrā CNN un BBC ziņu izlaidumā
Es tur rēgojos ekrāna stūrī
Aiz reportiera
Ārstējot slimos Indijā
Barojot izsalkušos Somālijā
Spēlējoties ar brazīļu zagļu bandu bērneļiem
Palīdzot cunami, zemestrīču un viesuļvētru upuriem
Bet Nike vadībai
Microsoftam
un Coca-colai
Sarīkotu prezentāciju par kamieļiem un adatas acīm
Iededzis saulē un vējā un kluss,
es būtu, kā vilnis, kas it neko nejautā,
un kas kustas vien tādēļ, ka jākustas
Tādam diezko daudz čomu vis nebūtu, ne?
Bet varbūt es nemaz arī tik daudz nestrādātu
Varbūt sēdētu mierā, sastindzis mīlas un mistikas pilnā ekstāzē
Vērojot liesmu lokāmies manī, iekšpus,
Bet manas kājas būtu kolonnas, kas balsta ķermeņa katedrāli
Un krūšu kurvis kļūtu ar tabernākulu,
No ribu starpām pludotu gaisma,
Un plecu vietā rēgotos krusts,
Un es gaidītu, kad Viņu tajā sitīs
Bet galvaskauss tikmēr pārtaptu gaismeklī
Un svēti dūmi celtos no manām ausīm, acīm un mutes,
Bet mana mēle kā zvans bez vārdiem paustu
Slavu
Visvarenajam
Dievam!
Nu, paskatieties uz mani. Un es taču
parasti atbildu ‘jā’
Atmiņa
Jūs noteikti zināt, kā smaržo mazs ciematiņš vasarā, kalnu ciematiņš.
Vai esat bijuši Rumānijā? Vasarā? Pusnaktī?
Viss smaržo pēc pienenēm un pēc žūstoša māla.
Ciematiņš briesmīgs, no betona un no šķembām, bet aiz tā ciemata - kalni.
Tieši pusnaktī.
Viņa pirmajā acu uzmetienā bija mazliet vecāka par mani;
klēpī – segā ietīts bērnelis.
Viņa sēdēja mājas priekšā, smaidīja.
Iedams pa ielu, es pamanīju viņas smaidu, mazliet izklaidīgu, bet tas
visai pasaulei teica, ka bērniņš guļ, un ka šo svētku sakarā
viņa labprāt padalītos ar kaut ko. Ar noslēpumu. Ar plāceni.
„Zini, piedzemdēju bērnu par spīti savai mātei
un visai ģimenei. Tas man otrais. Tikai piena man nav.
Un piena pulverim nepietiek naudas.
Tāpēc mans dēliņš – skaists taču, vai ne? – nevarēs staigāt.
Vienreiz biju pilsētā pie ārsta, bet autobusi dārgi.
Un reti brauc. Vīrs bez darba.
Bet ģimene ar mani kopš dzemdībām nerunā.
Un tu – brīvdienās? Noteikti aizej kalnos, tur ir klosteris,
kur dzīvo lādētājmūki – aiznes viņiem pāris olas,
bet viņi par to nolādēs katru, ko vien tu vēlies.”
Man somā bija Minolta, vecs aparāts, noteikti dārgāks,
nekā piena krājumi gadam. Es viņu nofotografēju.
Viņa bija ļoti pateicīga un aizkustināta.
Domāju,
ka atcerēšos to līdz mūža galam.
Labāk domāt par citām lietām, piemēram, ka
dzeja var izmainīt pasauli,
nav taisnība, ka dzejoļi pazustu pirmie, ja pēkšņi – katastrofa.
Esmu dzirdējis vārdus, kas paši jau veido strofas.
Vārdus, kas pēkšņi var pārvērst putnā kupri
Un vārdus, kas pieskaroties panāk,
ka nekad vairs nejutīsi, ka tā ir tā vieta, ka tas ir viss, un ka tu neko vairāk negribi,
un vārdus, kas krīt kā krusa, kā lietus, kā sniegs,
vārdus, kas logu rūtīs krustus un nulles iezīmē.
Zinu arī tādus, kas, pat čukstēti, kliedz.
Esmu dzirdējis vārdus, kas atstāj zīmes uz pilsētas sienām, līdz ar ložu caurumiem, līdz ar baložu ligzdām.
Sīkus vārdus, parastus vārdus un dižus vārdus,
patiesības vārdus, skaistus vārdus un kakla laužamos vārdus,
mežonīgus un jaunus, un bezsamaņas vārdus,
nezinu tikai, vai tos visus vēl kādreiz atmiņā atsaukšu.
Mājās attīstīju bildes un noslēpu tās aploksnē,
iebāzu avīžu kaudzē, ko pēcāk netīšām izmetu.
Pāris turpmākās dienas nekādi nebiju iepriecināms.
Varētu attīstīt vēlreiz, bet tad man vēlreiz vajadzētu
attīt atpakaļ to pašu ceļojumu, vismaz atmiņās.
Mēs neesam svēti... Cik daudz vispār var prasīt?
Kaut kā jānogaida, jāiztur kaut kā
Pārāk maz spēka,
un pārāk gara ir bijusi ziema.
Līdz mūža galam to aizvien aizmirsīšu.
Labāk domāt par citām lietām,
spuldzītēm, piemēram:
jūs jau zināt, kad spuldzīte izdeg, ir dzirdams būkšķis, it kā tā būtu piebāzta,
bet, ja tā būtu tukša, saplīstu tikai ar stikla tinkšķi; tieši klusums,
piepildīts ar gaisu, rada skaņu, bet,
ja spuldzīte nebūtu tukša,
tās gaisma pēc brīža pazustu vieglītēm – zibsnis, un
gaisma pazūd klusumā. Zem stikla nekā nav, tādēļ dzirdi būkšķi tai brīdī,
kad spuldzīte izdeg.
Tas ir fakts. Atcerēšos to līdz mūža galam.
Klusums
Man patīk sēdēt un klausīties vārdus sausus un žiglus
caur vārdiem čukstus un čaukstus caur sīkiem stikliem
logos skatīties brīnīgu skatienu
kā visapkārt viss slīkst un nirst vārdu šņirkstošā baseinā
un kā pirksti saķer un pieķeras skaņu glābšanas virvei
sitamie šķīvji basi un šņācošas svilpes čvirksti
skatīties kā ik mirkli slīpāka izstiepjas ēna
vēl garāka nekā dienas visaugstākās ēkas
no visdziļākā klusuma viļņiem kas salūzt skaņu vētrās
zini
es klusuma bīstos un brīžos
kad neviens neko nevar dzirdēt
es noslēpjos vārdos
ar ko pārpilna galva prāts
manas smadzenes nikni tur bradā
tajos vārdos un lejā krīt garām
prasās uz miglām un gravām
uz dziļām un ēnainām alām
te ir troksnis
un klusums it nekad
te neieskatās
mīkstajā purvā no sadzirdētajām skaņām
grimstu es viegli un mierīgi un bez bažām
jo redzi
klusumā klusākā vēl par pašu pašu visklusāko
pirmā vārda atbalsi vienmēr saklausu
Dāvana
Gribi? Uzdāvināšu tev pilsētu
Kad tu iesi pa ietvi iela skries tev pa priekšu
ik uz stūra satiekoties ar citām ielām
Miedzot tām saprotoši ar luksoforiem
un apdāvinot tās ar gājējiem un ar mašīnām
Un pārmaiņus pametot tev zem kājām arvien jaunākas ielas plātnes
Kas spēlē zem tavu papēžu adatām
hītus ko cits neviens nezina.
Gribi? Uzdāvināšu tev pilsētu
Kad redzēsi tramvaju piestājam it kā tas būtu aizdomājies
tas ir tādēļ ka viņš tev zīlē sliežu un vadu tīklos semaforu maiņās
Kā tavas rokas līnijās
Atklāsi ka tā kailā zara atbilstība
Sakarsušā asfalta plaisām
Nemaz nav nejauša
Tāpat sapratīsi ka autobusu numuri ir šifra fragmenti
Gribi? Uzdāvināšu tev pilsētu
Iemācīšu kā spēlēt fūgu uz taustiņiem
no viadukta balustrāžu ēnām un laternu gaismām
Un parādīšu tev kā naktī no takša aizmugurējā sēdekļa redzams:
kāpņu telpas ir filmas lentē kadri
Mainās un liek kopā kustīgas bildes
Animētas variācijas par tavas dzīves tēmu
No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode.
maita 07.12.07 15:32
Lieliski!!!
Kad tikšu paŗi sajūsmas pirmajam šokam, tad arī pamatošu, kāpēc (ņemto vērā portāla jauno virzienu:)...
aita 07.12.07 21:40
Es tieshi to pashu veelos teikt - lieliski, lieliski! Arii veel neesmu pratusies noformuleet 1) kaapeec 2) kaadaa virzienaa 3) par ko utt, ak, piedod, bet lieliski ir.
ita 07.12.07 23:07
tas ir tiešām forši. bet interesanti cik daudz tā ir improvizācija, vai viņš tekstu vairāk mīca uz vietas visiem par prieku un tikai lielās līnijās ir iepriekš apdomājis, vai tomēr vairāk lasa jau gatavu.