Sols Belovs: Nobela lekcija 1976. gadā (0)
2004. gada 18. augustā, plkst. 16:14
Rubrika: Nobela lekcijas
Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem es biju spilgti izteikts aplamnieks augstskolas pēdējā kursā. Man bija kļuvis par paradumu pierakstīties uz lekcijām kādā noteiktā priekšmetā un tad lasīt literatūru gluži citā zinību nozarē. Tā, piemēram, kad vajadzēja grauzties cauri «Naudai un banku lietām», es lasīju Džozefa Konrāda romānus. Iespējams, Konrāds mani saistīja tāpēc, ka bija tipisks amerikānis – no savām saknēm atrāvies polis, kas zēģelēja pa pasaules jūrām, runāja franciski un rakstīja angliski – izcili skaisti un spēcīgi. Man, imigrantu bērnam, kas uzaudzis Čikāgas imigrantu rajonā, – nekas man nevarēja šķist vēl dabiskāks kā slāvs, kas strādā par britu jūras kapteini, pazīst Marseļu kā savu kabatu un raksta savdabīgi austrumnieciskā angļu valodā. Taču
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Iesakām izlasīt
Šie aizrautīgie vārdi rakstīti pirms kādiem astoņdesmit gadiem, un mums it kā vajadzētu tos uztvert līdz ar šķipsniņu mūslaiku sāls. Es piederu pie tas lasītāju paaudzes, kurai bija zināms garu garais cēlo vai cildeni skanošo vārdu saraksts, tur bija tādi jēdzieni kā «nesatricināmā pārliecība» un «cilvēcība», kurus atmeta Ernests Hemingvejs un viņam līdzīgi rakstnieki. Hemingvejs ierunājās to zaldātu vārdā, kuri kāvās Pirmajā pasaules karā, Vudro Vilsona un citu balamutīgu valstsvīru runu iedvesmoti; taču valstsvīru augstie vārdi būtu jāvērtē pēc jauno cilvēku sastingušo līķu rindām, ar kurām izbruģēti karalauku ierakumi. Hemingveja jauneklīgie lasītāji bija pārliecināti, ka divdesmitā gadsimta šausmas ar savu nāvējošo radiāciju ir padarījušas nebaudāmu un nokāvušas ticību humānismam. Tāpēc es piekodināju sev, ka vajag pretoties Konrāda retorikai. Bet es nekad neesmu domājis, ka viņš būtu kļūdījies. Viņš runāja tieši ar mani. Tomēr jūtu cilvēks izrādījās vājš, viņš neizjuta neko citu kā vienīgi vājumu. Bet, ja šāds cilvēks savu vājumu un atšķirtību atzina kā reālu un gremdējās sevī, vēl vairāk nošķirdamies vientulībā, viņš atklāja, ka ir nesaraujami saistīts ar citām atšķirtībā mītošām būtnēm.
Es nejūtu vajadzību Konrāda spriedumiem uzkaisīt skepses sāli. Bet ir rakstnieki, kuriem «konradiskie» romāni – itin visi šāda tipa daiļdarbi – šķiet zuduši uz mūžīgiem laikiem. Beigti un pagalam. Tādos uzskatos ir, piemēram, Alēns Roba-Grijē kungs, viens no franču literatūras līderiem, «lietisma» (choseisme) runasvīrs. Viņš raksta, ka lielajos mūslaiku darbos – Sartra «Nelabumā», Kamī «Svešiniekā», Kafkas «Pilī» – vairs nav raksturu; šajos daiļdarbos nav atrodami cilvēki, bet... jā, teiksim, būtības. «Raksturu romāns,» Robs-Grijē saka, «pieder pagātnei pilnībā un bez atlikuma. Tas attēlo noteiktu laikmetu, kurš iezīmē cilvēciskās individualitātes apogeju.» Bet no tā nepavisam neizriet, ka būtu sasniegts kaut kas labāks, – to atzīst arī Robs-Grijē. Tikai – tāda ir patiesība. Individuālie raksturi ir aizslaucīti. «Pašreizējais vēstures periods drīzāk gan ir administrējamo masu laikmets. Pasaules likteņus mēs vairs nevaram identificēt ar zināmu cilvēku un zināmu ģimeņu celšanos un krišanu.» Un Robs-Grijē turpina, sacīdams, ka Balzaka buržuāzijas laikos bijis ārkārtīgi svarīgi, lai tev būtu savs vārds un savs raksturs, jo raksturs bijis ierocis cīņā par izdzīvošanu, cīņā par panākumiem. Tanīs laikos «tas jau kaut ko nozīmēja, ja tev piederēja sava seja šinī pasaulē, kur personība parādījās gan kā izziņas līdzeklis, gan kā izpētes sākums un gals». Bet mūslaiku pasaule, viņš secina, ir daudz pieticīgāka. Tā ir atteikusies no indivīda visvarenības. Bet vienlaikus kļuvusi godkārīgāka, «jo ieskatās vēl dziļāk cilvēkā. Ārkārtīgais «cilvēka» kults ir pavēris ceļu daudz plašākai indivīda izpratnei, tātad apjēgsmei, kas vairs nav tik antropocentriska.» Tātad – Robs-Grijē mierina – mūsu priekšā pavēries jauns ceļš un jaunu atklājumu iespējas.
Ielaisties polemikā par tādu jautājumu kā šis man nav ne mazākās vēlēšanās. Mēs visi gaužām labi zinām, ko tas nozīmē, kad «raksturi» tev ir līdz kaklam. Cilvēciskie tipi kļuvuši melīgi un apnicīgi. D.H.Lorenss jau mūsu gadsimta rītausmā secinājis, ka mēs, cilvēciskās būtnes ar puritānisma samaitātajiem instinktiem, mēs, kas vairs netiekam mīlēti, esam kļuvuši cits citam fiziski pretīgi. «Līdzi jūtošā sirds ir salauzta,» viņš teicis. Un turpinājis: «Mēs smirdam viens otram tieši nāsīs.» Savukārt klasikas iespaids Eiropā gadsimtu gaitā kļuvis tik liels, ka ik zemei ir savas personības, pēc kurām to pazīst, – Moljērs, Rasīns, Dikenss, Balzaks. Drausmīgs fenomens! Varbūt tas saistāms ar brīnišķīgo franču teicienu: «S'il y a un caractere, ii c‘est mauvais.» («Ja viņam ir raksturs, tad viņš ir briesmīgs.» – M.P.). Tas rosina domu, ka cilvēce, pēc dabas būdama neoriģināla, sev nepieciešamo tiecas aizņemties no ērtākajiem un izdevīgākajiem avotiem – tāpat kā jaunas pilsētas bieži vien tiek uzbūvētas no veco gruvešiem. Tādējādi – saskaņā ar psihoanalītisko koncepciju – raksturs izrādās atbaidoši sastindzis veidojums, kaut kas tāds, kam mēs esam spiesti pielāgoties un kam nepavisam nespējam sajūsmā krist ap kaklu. Arī totalitārās ideoloģijas uzbruka buržuāziskajam individuālismam, dažkārt identificējot cilvēka raksturu ar īpašumu. Netiešas norādes par to saklausāmas Roba-Grijē strīdīgajā darbā. Nepatika pret personību, karikatūriskā izlikšanās un melīgā būtība ir devusi noteiktus politiskos rezultātus.
Taču šoreiz mani interesē jautājums par mākslinieka prioritātēm. Vai tas ir nepieciešami un labi, ka viņam jāsāk ar vēstures analīzi, ar idejām un sabiedriskajām sistēmām? «Atgūtajā laikā» Prusts runā par to, ka jauno un izglītoto lasītāju vidū arvien lielāku atsaucību gūst darbi ar ievirzi uz aizraujošu analīzi, uz morāles un sociālo jautājumu izpēti. Viņš teic, ka salīdzinājumā ar Bergotu (romānista tēls Prusta «Pazudušo laiku meklējot») tie dod priekšroku, viņuprāt, dziļākiem rakstniekiem. «Bet ar to pašu brīdi,» Prusts saka, «kad mākslas darbi tiek vērtēti ar saprātu, nekas vairs nav drošs, ne uz ko vairs nevar paļauties: katrs var pierādīt to, kas viņam patīk.»
Roba-Grijē paziņojumi nav nekāds jaunums. Tie liek mums atbrīvoties no buržuāziskā antropocentrisma un radīt prasībām atbilstošus mūslaiku progresīvās kultūras klasiskus sacerējumus. Bet raksturs? «Kopš tas jau piecdesmit gadus slimo, nopietni esejisti daudzkārt ir parakstījuši tam nāves spriedumu,» raksta Robs-Grijē, «tomēr it nekas nav spējis raksturu nogāzt no pjedestāla, kur to uzcēlis deviņpadsmitais gadsimts. Tagad tā jau ir mūmija, bet tāda, kas citu tradicionālās kritikas godāto vērtību vidū aizvien vēl sēž savā tronī, ar to pašu – viltus! – cēlumu apdvesta.»
Roba-Grijē esejas virsraksts – «Par dažiem novecojušiem jēdzieniem». Man pašam ir līdz kaklam novecojuši jēdzieni un dažnedažādas mūmijas, bet nekad nav bijis pretīgi lasīt romāna lielmeistarus. Un ko mums darīt ar raksturiem viņu grāmatās? Vai nepieciešams pārtraukt rakstura pētījumus? Vai tas, kas tik dzīvīgs šajos darbos, nu būtu beigts un pagalam? Vai maz iespējams, ka cilvēciskas būtnes nonākušas strupceļā? Vai tiešām individualitāte tik ļoti atkarīga no vēsturiskajiem un kultūras apstākļiem? Vai šo apstākļu vērtējumu, ko mums tik «autoritatīvi» pasniedz, var atzīt par pieņemamu? Man tā vien šķiet, ka problēma slēpjas nevis cilvēcisko būtņu patiesajās interesēs, bet nupat minētajās idejās un vērtējumos. To neauglīgais tukšums un nesaskaņa ar īstenību liek mums atgaiņāties abām rokām. Mums jāielūkojas pašiem sevī, lai atrastu savu rūpju un bažu cēloņus.
Fakts, ka raksturam nāves spriedumu «parakstījuši visnopietnākie esejisti», nozīmē vienkārši to, ka vēl viena grupa mūmiju – visnotaļ godājami izglītotās sabiedrības līderi – ir ierunājušies autoritatīvā tonī. Tas tik būtu humors, ja šiem nopietnajiem esejistiem piešķirtu tiesības parakstīt nāves spriedumus literatūras stiliem un formām! Un vai pēc kultūras lai nāktu kārta mākslai? Kaut kas ir sanācis aplam.
Nekas nevar aizliegt romānistam atteikties no «rakstura», ja uz to rosina daiļrades stratēģija. Bet ir muļķīgi to darīt, balstoties uz teorētisku spriedumu, ka, lūk, tas laikmets, kas iezīmējas kā individualitātes apogejs u.t.t., ir pagājis. Savus intelektuāļus mēs nedrīkstam iecelt sev par priekšniekiem! Un it nekā laba viņi negūs, ja viņiem ļausim kontrolēt daiļmākslas. Vai tiešām, romānus lasot, viņi neko citu daiļdarbos neatrod kā vien savu uzskatu apstiprinājumu? Vai mūsu aicinājums šīs zemes virsū ir tikai šādas spēlītes?
Elizabete Bouvena reiz teica, ka vārda meistari raksturus nemaz nerada. Tie jau iepriekš eksistē īstenībā, autoriem tie tikai jāatrod. Ja mēs raksturus neatrodam, ja mūs piemeklē neveiksme, tad tā ir mūsu vaina. Jāatzīst – raksturus atrast nepavisam nav viegli. Laikam gan nekad nav bijis tik grūti noformulēt cilvēcisko būtņu eksistences nosacījumus kā patlaban. Tiem, kas māca, ka mēs dzīvojam cilvēces kopvēstures agrīnā stadijā, droši vien ir taisnība. Ar plašu vērienu mēs esam salieti kopējā traukā un, šķiet, pārdzīvojam savā apziņā jauno apstākļu radītās grūtības. Amerikā pēdējos četrdesmit gados daudzi ir baudījuši «augstāku izglītību», bet bieži vien tā ir apšaubāma svētība. Sešdesmito gadu nemieros mēs pirmoreiz ievācām moderno doktrīnu, izjūtu, jaunāko psiholoģisko, pedagoģisko un politisko ideju vispārējās izplatības augļus.
Ik gadus mums acu priekšā noliek kaudzēm grāmatu un raksturu, kas amerikāņiem izskaidro viņu pašreizējo situāciju, un tie ir vai nu gudri, vai vientiesīgi, ekstravaganti vai traģiski biedējoši, vai arī vājprātīgi sacerējumi. Un visi atspoguļo mūsu krīzi, dodot padomus, ko mums būs darīt; un šos īstenības analītiķus ir dzemdinājis tas pats haoss, radījušas tās pašas jukas, kuru pārvarēšanai viņi
Atļaujiet man brīdi pakavēties pie šīm dzemdību mokām. Privātajā dzīvē tās rada haosu, gandrīz vai paniku. Ģimenēs – vīriem, sievām, vecākiem, bērniem – apjukumu, sabiedriskajā uzvedībā, personiskās uzticības apliecinājumos, seksuālajā praksē (es nenosaukšu te visas jomas, gari saraksti ir garlaicīgi) – jo lielāku apjukumu. Un rokrokā ar šīm privātās dzīves jukām attīstās sabiedriskais apjukums. Avīzēs lasām to, kas mūs parasti valdzina zinātniskajā fantastikā: The New York Times min nāvējošo starojumu un krievu un amerikāņu mākslīgos pavadoņus, kas kara stāvoklī riņķo izplatījumā. Žurnāla Encounter novembra burtnīcā pat tik nosvērts un zinošs ekonomists kā mans kolēģis Miltons Frīdmens pasludina, ka, turpinoties līdzšinējam sabiedriskajam patēriņam, Lielbritānija drīz vien nonāks turpat, kur tādas nabadzīgas zemes kā Čīle. Un zinātniekā pašā pravietojums izraisa šausmas. Vai patiešām brīvības un demokrātisko tiesību cildeno tradīciju avots, kas izlauzās pasaulē ar Lielo Brīvības hartu, nu ņem un izsīkst diktatūrā? «Ikvienam, kas uzaudzis šo tradīciju garā, ir gandrīz neiespējami dabūt pār lūpām vārdus, ka Lielbritānijai draud briesmas zaudēt savu brīvību un demokrātiju, un tomēr tas ir fakts!»
Šīs izjūtas rodas no tā, ka mēs cenšamies sadzīvot ar faktiem un datiem, kas mūs, burtiski, apdullina. Ja es ielaistos strīdos ar profesoru Frīdmenu. es varētu prasīt, lai viņš savās aplēsēs ņem vērā arī valsts un sabiedrisko institūtu pretošanos, atšķirīgo kultūras līmeni Lielbritānijā un Čīlē, tradīciju un nacionālā rakstura dažādību; taču mans mērķis nav vis ielaisties neauglīgās debatēs, bet pievērst jūsu uzmanību drausmīgajiem pareģojumiem, ar kuriem mums jāsadzīvo, nekārtību saknēm un postažas vīzijām.
Varētu domāt, ka ar vienu tādu rakstu vienam žurnāla numuram pilnīgi pietiktu, taču kādā citā Encounter lappusē profesors Hjū Setons-Votsons apspriež Džordža Kenana pārskatu par amerikāņu deģenerāciju un tās ietekmi visā pasaulē. Aprakstīdams amerikāņu trūkumus, Kenans min noziedzību, pilsētu pagrimumu, narkomāniju, pornogrāfiju, dzīves seklumu, izglītības līmeņa pazemināšanos; viņš secina, ka mūsu milzīgais spēks it neko nedod. Mēs nespējam būt pasaules līderi un, apgrēcībās slīgdami, varbūt nejaudāsim aizstāvēt paši sevi. Profesors Setons-Votsons raksta: «Sabiedrību nespēj nosargāt it nekas, ja tās augšējais simttūkstotis vīru un sievu – kājāmejošie spēki, tā viņu palīgi, kas veido lēmēju domāšanu, – stingri apņēmušies kapitulēt.»
Tik daudz par kapitālistisko lielvaru. Un kādi ir tās idejiskie pretinieki? Es pāršķiru žurnāla Encounter lappuses un nonāku pie Kembridžas universitātes angļu valodas pasniedzēja Džordža Votsona kunga nelielā pētījuma par kreiso rasismu. Viņš pastāsta, ka Sociāldemokrātiskās federācijas dibinātājs Haindmens Dienvidāfrikas karu dēvējis par žīdu karu; ka Vebi laiku pa laikam pauduši rasistiskus uzskatus (tāpat kā pirms viņiem Raskins, Kārlails un T. H. Hakslijs); viņš pavēsti, ka mazākās Austrumeiropas slāvu tautas Engelss pasludinājis par kontrrevolucionāriem etniskiem atkritumiem; un noslēgumā Votsona kungs citē Rietumvācijas «Sarkanās armijas» frakcijas pārstāves Ulrikas Meinhofas publisko paziņojumu oficiālajā nopratināšanā 1972. gadā – par «revolucionāro iznīcināšanu». Viņas izpratnē Hitlera antisemītisms Vācijā esot bijis pamatos antikapitālistisks. «Aušvica,» viņš citē U. Meinhofu, «nozīmē tikai to, ka seši miljoni žīdu tika nogalināti un izmesti Eropas atkritumu kaudzē par to, ka viņi bija naudasžīdi (Geldjuden), – un tie viņi arī bija.»
Es pieminēju šos kreisos rasistus tāpēc, lai pierādītu, ka mūsu izvēle nepavisam nav vienkārša nostāšanās gaismas vai tumsas bērnu pusē. Labā un Ļaunā robežšķirtne nebūt nesadala simetriski politisko pretspēku rindas. Bet es savu esmu pateicis: mēs esam atvērti visiem satraukumiem un bažām. Mūsu dienišķos draudus rada visa pagrimums un krišana, mēs esam uzbudināti privātajā dzīvē un nomocīti ar sabiedriskajām problēmām.
Un literatūra, māksla – kā ar tām? Nu ko, visapkārt valda briesmīga jezga un troksnis, tomēr tas mūs nav pilnīgi pārmācis. Mēs arvien vēl spējam domāt, just, atšķirt labu no slikta. Tīrāko, smalkāko, augstāko cilvēka darbību nav pārmākusi trakošana un muļķība. Vēl ne. Grāmatas aizvien vēl raksta un lasa. Varbūt ir kļuvis daudz grūtāk aizsniegties līdz modernā lasītāja mutuļainajam prātam, taču izlauzties cauri troksnim līdz klusuma zonai ir iespējams. Un šinī klusuma zonā mēs varam atrast lasītāju, kas mūs uzticīgi gaida. Pretišķībām saasinoties, pastiprinās arī tieksme pēc būtiskā. Nebeidzamo krīžu cikls, kas aizsākās ar Pirmo pasaules karu, ir radījis cilvēku, kurš izgājis caur svešādām un drausmām kataklizmām un kura dvēselē acīmredzami izgaisuši daudzi jo daudzi aizspriedumi, kurš izmetis no apziņas viltus ideoloģijas un spēj sadzīvot ar daudzām vājprāta formām; un šai cilvēkā dzīvo neapslāpējama tieksme pēc gluži parastām, noturīgām cilvēciskajām vērtībām, piemēram, pēc patiesības, brīvības, saprāta. Es nedomāju, ka tas ir pārspīlējums, daudz kas to apstiprina. Dezintegrācija? Jā, protams. Daudz kas dezintegrējas, bet mēs pieredzam arī neparastu attīrīšanās procesu. Un tas turpinās jau ilgi. Ielūkojoties Prusta «Atgūtajā laikā», es redzu, ka viņš to ir skaidri apzinājies. Viņa romāns, kas tēlo Francijas sabiedrību Pirmā pasaules kara laikā, apliecina rakstnieka mākslas spēku. Prusts neatlaidīgi apgalvo, ka bez mākslas, izvairoties pārdzīvot individuālas un kolektīvas šausmas, mēs nevaram iepazīt ne sevi, ne arī kādu citu cilvēku. Vienīgi māksla izspiežas cauri tiem vairogiem, ar kuriem lepnums, kaislības, prāts un ieradums – šīspasaules šķietamās realitātes – apjož tevi no visām pusēm. Bet eksistē cita – patiesā realitāte, kas mums allaž pazūd no skata. Šī otrā īstenība aizvien sūta mums savus impulsus, kurus bez mākslas uztvert nespējam. M.Prusts šos impulsus dēvē par «patiesajiem iespaidiem». Un patiesie iespaidi, mūs urdošās nojautas bez mākslas paliktu apslēptas mums pašiem, mums paliktu tikai «praktisko mērķu terminoloģija, kuru kļūdaini saucam par dzīvi». Tolstojam bijis gandrīz tāds pats uzskats. Tādos viņa darbos kā «Ivans Iļjičs» aprakstīti šie «praktiskie mērķi», kas aizslēpj mums gan dzīvi, gan nāvi. Pirmsnāves ciešanas noārdot aizslietņus, ar skatienu caururbjot «praktiskos mērķus», Ivans Iļjičs kļūst personība, «raksturs».
Prusts spējis ieturēt līdzsvaru starp iznīcību un mākslu, stingri turēdamies pie uzskata, ka māksla ir dzīves nepieciešamība, diža patstāvīga realitāte, maģisks spēks. Taču māksla jau ilgu laiku bijusi atrauta no cilvēka galvenās darbības un iecerēm. «Mākslā un anarhijā» vēsturnieks Edgars Vinds raksta, ka Hēgelis jau sen ievērojis, ka mākslai vairs netiekot ziedota cilvēka galvenā enerģija. Šo enerģiju saņemot zinātne – «nepielūdzamais racionālās izziņas gars». Māksla atkāpusies dzīves perifērijā. Tur tā izveidojusi «plašu un daudzkrāsaini mirdzošu horizontu». Protams, arī zinātnes laikmetā cilvēki aizvien vēl glezno un raksta dzejoļus, taču, kā teicis Hēgelis, lai cik brīnišķīgi modernajos mākslas darbos izskatītos dievi, lai cik augstu cēlumu un pilnību mēs atrastu Dieva Tēva un jaunavas Marijas tēlos, viss velti: viņu priekšā ceļos mēs vairs nemetamies. Jau sen mēs vairs pielūgsmē nekrītam ceļos. Prāta atjautība, izpētes drosme, atklājuma svaigums – lūk, kas ir aizstājis «tiešās klātbūtnes» mākslu. Šīs tīrās mākslas lielākais sasniegums, pēc Hēgeļa domām, ir tas, ka, atbrīvota no kādreizējās atbildības, māksla vairs nebija «nopietna». «Ar formas skaidrību» tā pacēla dvēseli «pāri jebkādai sāpīgai iesaistīšanai realitātes trūkumos». Es nezinu, kas gan šodien iestātos par mākslu, kura paceļ dvēseli pāri sāpīgajai saistībai ar realitāti. Tāpat es nebūt neesmu pārliecināts, ka tieši zinātnes racionālais gars ir tas, kas pašlaik angažējis cilvēka centrālo enerģiju. Šai centrā (iespējams, tikai pagaidām) šķiet vārāmies krīžu mutulis, ko es te cenšos attēlot.
Deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropā dzīvoja rakstnieki, kas nekad nebūtu ļāvuši pārtrūkt literatūras saitēm ar cilvēka galveno darbības lauku un iecerēm. Šāda iedoma vien būtu traumējusi Tolstoju un Dostojevski. Taču Rietumos plaisa starp lielajiem rakstniekiem un sabiedrības pamatdaļu radās. Māksliniekos attīstījās viegli pamanāms nicinājums pret buržuāzijas masu un vidusmēra lasītāju. Izcilākie literatūras un mākslas darbinieki skaidri redzēja, kādu civilizāciju Eiropa ir uzcēlusi: krāšņi mirdzošu, bet nestabilu, viegli ievainojamu un jau iepriekš nolemtu katastrofai, kā atzīst vēsturnieks Ēriks Auerbahs. Daži no šiem rakstniekiem, viņš saka, «radīja svešādus un neskaidru šausmu pilnus darbus vai arī šokēja publiku ar paradoksāliem un ekstrēmiem uzskatiem. Daudzi nemaz nerūpējās, lai viņu uzrakstīto varētu saprast, – vai nu tāpēc, ka nicināja sabiedrību, vai tāpēc, ka savu iedvesmu izspīlēja līdz pielūgsmei, vai arī traģiska vājuma pēc, kas liedza autoriem būt vienkāršiem un reizē patiesiem.»
Divdesmitajā gadsimtā literatūras galvenais strāvojums tomēr saglabājas nemainīgs, jo, neskatoties uz radikālisma izpausmēm un jaunievedumiem, mūsu laikabiedri tik un tā paliek gaužām konservatīvi. Viņi seko saviem 19.gadsimta līderiem un turas pie vecajiem standartiem, atveidojot vēsturi un sabiedrību tāpat kā iepriekšējā gadsimtā. Kā gan rakstnieki rīkotos šodien, ja redzētu, ka literatūra atkal reiz var angažēt cilvēka «centrālo enerģiju», un ja viņiem nāktos atzīt, ka tajā modusies milzu tieksme pamest dzīves perifēriju un atkal būt vienkāršai un reizē patiesai?
Nu, protams, mēs nespējam atgriezties dzīves centrā tikai tāpēc vien, ka to vēlamies; taču fakts, ka to kāds grib un alkst, nav mums vienaldzīgs, un krīžu spēks ir tik liels, ka tas var saukt mūs atpakaļ uz centru. Bet neviens nevar pavēlēt rakstniekiem, ko viņiem būs darīt. Iztēlei pašai jāatrod sava taka. Taču ikviens drīkst karsti vēlēties, lai rakstnieki – t.i., mēs – no perifērijas atgrieztos centrā. Mēs patlaban neatveidojam cilvēci adekvāti īstenībai. Kā tad amerikāņi novērtē paši sevi, kā viņus vērtē psihologi, sociologi, žurnālisti un rakstnieki? Pēc itin kā vienotas standartuztveres viņi redz sevi mums tik traģiski tuvos atveidos. Šis standartuztveres atveidi – apnicīgi gan Robam-Grijē, gan man – sakņojas mūslaiku pasaules uzskatā: mēs tēlojam savās grāmatās patērētājus, municipalitātes ierēdņus, futbola entuziastus, mīlētājus, televīzijas skatītājus ... Un pēc vienotās standartuztveres viņu dzīve ir savdabīgs nāves paveids. Pastāv taču cita dzīve, kas strāvo no mūsu cilvēciskās pašapziņas un noliedz standartuztveres veidojumus un neīsto dzīvi – nāves-dzīvi, kas mums tiek gatavota. Jo tā ir neīsta, mēs to zinām, un mūsu apslēptā, ik brīdi uzliesmojošā cīna pret nāves-dzīvi nekad nevar izdzist tāpēc, ka šis pretspars rod spēku neizsīkstošajos zemapziņas avotos. Iespējams, cilvēkiem ir par smagu, ja literārā darbā pārāk daudz realitātes, bet viņi arī necieš pārāk daudz nereālā, pārāk stipri sagrozītu patiesību.
Mēs neesam par sevi augstās domās, nedomājam celt sevi debesīs. Mūsu kopīgie sasniegumi ir tik tālu «pārspējuši» mūs pašus, ka mēs sevi «attaisnojam», norādot uz šiem panākumiem. Mēs, parastas cilvēciskas būtnes, šķērsojam Atlantiju četrās stundās reaktīvajā lainerī, kas iemieso tās vērtības, uz kurām mēs varam pretendēt. Un te nu mēs uzzinām, ka Rietumzemes dārziem klāt slēgšanas stunda un kapitālistiskās civilizācijas gals ir durvju priekšā ... Pirms dažiem gadiem Sirils Konolijs rakstīja, ka mums būs jāpieredz «pilnīga mutācija – ne vien tāda, ko varētu saukt par kapitālistiskās sistēmas sabrukumu, bet tāda realitātes pārvērtība, kādu nav spējis paredzēt ne Kārlis Markss, ne Zigmunds Freids». Tas nozīmē, ka mēs vēl neesam sarukuši pietiekami sīki, mums jābūt gataviem sarukt vēl sīkākiem. Nezinu, vai to saukt par intelektuālu analīzi vai par analīzi ar intelekta palīdzību. Posts paliek posts. Būtu vairāk nekā muļķīgi nelaimes dēvēt par uzvarām, kā to daži valstsvīri centušies darīt. Taču es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka intelektuāli izglītotā sabiedrībā pastāv diezgan apjomīgs tādu priekšstatu uzskaitījums, kuri ieguvuši cieņu, – tur ir ieskati par sabiedrību, cilvēka dabu, šķirām, seksu, politiku, saprātu, fizikālo pasauli un dzīves attīstību. Tikai daži no vislielākajiem rakstniekiem uzņēmušies nepatīkamo pienākumu jaunā gaismā pārvērtēt šos priekšstatus jeb ortodoksijas. Spēcīgāk šādi ieskati izgaismoti vienīgi Džoisa vai D.H.Lorensa, bet ne sīkāku autoru grāmatās, taču tie pastāv it visur, un neviens tiem nemet nopietnu izaicinājumu. Cik ir to rakstnieku, kuri kopš divdesmitajiem gadiem būtu vēlreiz ielūkojušies D.H.Lorensa darbos vai pierādījuši atšķirīgus uzskatus par dzimumspēju un industrializētās civilizācijas iespaidu uz cilvēka instinktiem? Gandrīz gadsimtu literatūra izmantojusi vienu un to pašu ideju, mītu un stratēģijas krājumu. «Visnopietnākie esejisti pēdējos piecdesmit gados,» saka Robs-Grijē. Jā, tiešām. Eseja pēc esejas, grāmata pēc grāmatas apstiprina to pašu visnopietnāko esejistu – bodleristu, nīčeistu, marksistu, psihoanalītiķu, utt., u.t.jpr. – visnopietnākās domas. To pašu, ko Robs-Grijē saka par raksturu, varētu sacīt arī par šīm domām un idejām, pamatojot vispārzināmās atziņas par masu sabiedrību, dehumanizāciju un tamlīdzīgi. Kā tas viss apnicis! Cik nožēlojamā gaismā mēs tiekam parādīti! Šādi iegūti atveidi mūs atgādina tikpat daudz, kā mēs atgādinām rekonstruētus izmirušos reptiļus un citus briesmoņus paleontoloģijas muzejā. Mēs esam krietni vien izveicīgāki, daudzpusīgāki, ar labāku artikulāciju, un mums ir vēl daudz kas cits – mēs visi to jūtam.
Kas tad patlaban atrodas centrā? Šobrīd tā nav ne māksla, ne zinātne, bet cilvēce, kas apjukumā un neziņā tiecas pārliecināties, vai tās eksistence turpināsies vai arī ņems galu. Visi un ikviens ir sākuši darboties. Tādā laikā mums ir būtiski svarīgi atbrīvoties no liekā balasta, nosviest kavēkļu nastas, ieskaitot izglītības slogu un citas mantotās banalitātes, lai katrs pats spriestu un domātu, pats rīkotos. Konrādam bija taisnība, kad viņš vērsās pie tās mūsu būtnes daļas, kurā iemīt talants. Tas mums jāuzrok un jāsameklē zem daudzo uzskatu sistēmu grabažām. Šo sistēmu bankrots var nest mums svētlaimīgu un gluži nepieciešamu atbrīvošanos no priekšrakstu žņaugiem, no pārlieku striktiem apziņas ierobežojumiem un maldiem. Es pats aizvien biežāk atmetu oficiāli atzītus uzskatus, kuriem ilgi esmu piekritis (vai arī domājis, ka tiem piekrītu), un cenšos saskatīt, ar ko tad patiesi esmu dzīvojis un ar ko dzīvo citi. Kas attiecas uz Hēgeļa minēto mākslu, kas, atbrīvota no «nopietnības», mirdz dzīves nomalēs, ar formas skaidrību paceļot dvēseli pāri sāpīgajai saistībai ar realitātes trūkumiem, – tāda māksla patlaban, kad risinās cīņa par izdzīvošanu, nevar pastāvēt. Taču nepavisam nav tā, ka cilvēkiem, kas iekļāvušies šai cīņā, piemistu tikai rudimentārs humānisms bez kultūras un ka viņi neko nesaprastu no mākslas. Tieši mūsu netikumi un vainas, mūsu izkropļotība parāda, cik mēs esam bagāti domā un kultūrā. Cik daudz zinām. Pat – cik dziļi jūtam. Šī cīņa, kas rausta mūs konvulsijās, liek tiekties pēc vienkāršības, liek vēl un vēl visu apsvērt un izskaust sevī traģisko vājumu, kas neļauj rakstniekiem – un arī lasītājiem – būt vienkāršiem un reizē patiesiem.
Rakstniekus ļoti ciena un uzklausa. Izglītotā sabiedrība pret viņiem izturas ar apbrīnojamu iecietību, turpina tos lasīt un pacieš vilšanās citu pēc citas, gaidot no mākslas to, ko nevar atrast teoloģijā, filozofijā, sociālajās teorijās un saņemt no zinātnes. Cīnoties par izdzīvošanu, mutuļa centrā dzimušas neizsakāmas, sāpīgas ilgas pēc plašāka, pilnīgāka, aptverošāka vērtējuma par to, kas ir cilvēks, kas esam konkrēti mēs un kam mums šī dzīve. Mutuļa vidū cilvēce cīnās ar vienotu pretinieku par atbrīvošanos, bet indivīds cīnās pret dehumanizāciju, lai atgūtu un paturētu savu dvēseli. Ja arī rakstnieki atkal nenonāks dzīves centrā, tad ne jau tāpēc, ka pirmtiesības tur atrasties piederētu kādam citam. Tā tas nav. Ceļš ir brīvs. Ja tikai viņi paši to vēlas iet.
Mūsu patiesā stāvokļa būtība – sarežģītība, neskaidrība un sāpes – mums parādās domu plaiksnījumos, kādos Tolstojs un Prusts domā par «patiesajiem iespaidiem». Šī būtība uzplaiksni un tad izgaist... Kad tā izgaisusi, atkal uzmācas šaubas. Taču visu laiku mums, šķiet, paliek dzīva saikne ar savas būtības dziļumiem, no kuriem nāk šie plaiksnījumi. Mūsu patiesā spēka izjūta – spēka, ko saņemam it kā tieši no Visuma, – arī tā rodas un izzūd. Par to jārunā ar nožēlu, jo it nekas jau nav pierādāms, tāpēc ka mūsu valoda ir neadekvāta un tikai nedaudzi par to uzdrīkstas runāt. Viņiem būtu jāsaka, ka tur ir gars, – bet to teikt ir tabu. Tā nu visi cieš klusu, lai arī gandrīz ikviens to jūt.
Literatūras jēga ir šajos «patieso iespaidu» uzplaiksnījumos. Romāns šūpojas turp un atpakaļ starp šo pasauli ar tās priekšmetiem, darbībām, parādībām un to otro pasauli, no kuras nāk «patiesie iespaidi» un kura liek ticēt, ka labais, pie kā mēs tik sīksti – ļaunuma priekšā pat stūrgalvīgi – turamies, nav ilūzija.
Nevienam, kas nav aizvadījis garus gadus, romānus rakstot, tas nemaz nevar ienākt prātā. Romāns nav pielīdzināms ne liroepikai, ne liriskās drāmas pieminekļiem. Bet tas ir pats labākais, ar ko šobrīd varam nodarboties. Romāns ir vieta, kur patverties garam. Daiļdarbs tiek nobalansēts starp nedaudziem patiesajiem iespaidiem un milzumu viltus iespaidu, no kuriem uzbūvēta celtne, ko saucam par dzīvi. Romāns mums stāsta, ka ikviena cilvēciskā būtne dzīvo vairākās atšķirīgās esmēs, ka pati par sevi jebkura atsevišķa esme ir ilūzija, ka šīs daudzās esmes kaut ko tomēr nozīmē, uz kaut ko tiecas un kaut ko piepilda; romāns sola mums jēgu, harmoniju un pat taisnīgumu. Džozefs Konrāds ir teicis patiesību: māksla cenšas atrast fundamentālo, nezūdošo, būtisko šinī pasaulē – gan tās lietās un matērijā, gan dzīves un dzīvības faktos.
No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs.
Grāmata, 1990. gada oktobris.
