Džonatans Kalers: Pielikums. Teorētiskās skolas un virzieni (1)
2007. gada 3. decembrī, plkst. 17:12
Rubrika: Bibliotēka
Pirkt grāmatu interneta grāmatnīcā JĀNIS ROZE
Pielikums Džonatana Kalera grāmatai "Literatūras teorija. Ļoti saistošs ievads"
Esmu izlēmis sniegt ievadu teorijā, izgaismojot noteiktus jautājumus un diskusijas, nevis “skolas”, taču lasītāji ir tiesīgi sagaidīt, piemēram, skaidrojumus par jēdzieniem strukturālisms un dekonstrukcija, kas parādās literatūrkritikas diskusijās. Šeit sniedzu īsus aprakstus par mūsdienu teorētiskajiem virzieniem.
Literatūras teorija ir nevis no realitātes atrauts ideju kopums, bet institucionalizēts spēks. Teorija lasītāju un rakstnieku kopienās eksistē kā diskursīva prakse, kas nesaraujami saistīta ar izglītības un kultūras iestādēm. Trīs teorētiskie modi, kuru ietekme kopš 60. gadiem bijusi visspēcīgākā, ir plašas pārdomas par valodu, reprezentāciju un kritiskās domas kategorijas, ar ko nodarbojās dekonstrukcija un psihoanalīze (reizēm saskaņoti, reizēm savstarpējā konfrontācijā); dzimtes un seksualitātes lomas analīze ikvienā literatūras un kritikas aspektā, kam vispirms pievērsās feminisms un pēc tam dzimtes
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Vairāki nozīmīgi teorētiski virzieni pastāvēja arī pirms 60. gadiem.
Krievu formālisms
Krievu formālisti 20. gs. sākumā uzsvēra, ka kritiķiem vajadzētu nodarboties ar literatūras “literārumu” — ar verbālajām stratēģijām, kas padara to literāru, ar valodas pašizcelšanos un tā radītā pārdzīvojuma “atsvešināšanu”. Pievēršot uzmanību nevis autoriem, bet verbālajiem “paņēmieniem”, viņi pasludināja, ka “paņēmiens ir vienīgais literārais varonis”. Mums jājautā nevis “ko autors šai vietā saka?”, bet gan “kas šeit notiek ar sonetu?” vai “kas piemeklē romānu šajā Dikensa grāmatā?”. Šīs grupas trīs pamatfigūras ir Romāns Jākobsons (Роман Якобсон, 1896–1982), Boriss Eihenbaums (Борис Эйхенбаум, 1886–1959) un Viktors Šklovskis (Виктор Шкловский, 1893–1984) — viņi pārorientēja literatūras studijas uz formas un tehnikas jautājumiem.
Jaunā kritika
T. s. “jaunā kritika” radās ASV 20. gs. 30. un 40. gados (radniecīgu virzienu Anglijā pārstāvēja Aivors Ārmstrongs Ričards (A. I. Richards, 1893–1979) un Viljams Empsons (William Empson, 1906–1984). Tā pievērsās literāru darbu vienotībai jeb integrācijai. Pretstatā vēsturiskajai metodei, ko praktizēja universitātēs, jaunā kritika traktēja dzejoļus kā estētiskas parādības, nevis vēsturiskus dokumentus, un pētīja mijiedarbi starp to verbālajiem raksturlielumiem, kas sarežģī nozīmi, neinteresējoties par autoru vēsturiskajiem nolūkiem un apstākļiem. Jaunie kritiķi (Klenss Bruks (Cleanth Brooks, 1906–1994), Džons Krouvs Rensems (John Crowe Ransom, 1888–1974), Viljams Kērts Vimsets (W. K. Wimsatt, 1907–1975) uzskatīja par kritikas uzdevumu izskaidrot individuālu mākslas darbu. Īpaši pievēršoties vairāknozīmībai, paradoksiem, ironijai, kā arī konotāciju un poētiskās tēlainības iedarbībai, jaunā kritika mēģināja parādīt katra poētiskās formas elementa ieguldījumu kopējā struktūrā.
Paliekošs jaunās kritikas mantojums ir tuvlasījuma tehnika un pieņēmums, ka jebkuras kritikas darbības pārbaudes kritērijs ir tās spēja radīt bagātīgākas, dziļākas individuālu darbu interpretācijas. Taču no 60. gadu sākuma vairākas teorētiskās perspektīvas un diskursi — fenomenoloģija, valodniecība, psihoanalīze, marksisms, strukturālisms, feminisms un dekonstrukcija — pārspēja jauno kritiku, piedāvājot bagātīgāku konceptuālo satvaru refleksijām par literatūru u. c. kultūras produktiem.
Fenomenoloģija
Fenomenoloģija aizsākās ar 20. gs. sākuma filozofa Edmunda Huserla (Edmund Husserl, 1859–1938) darbiem. Fenomenoloģija mēģina apiet subjekta un objekta, apziņas un pasaules nošķīruma problēmu, pievēršot uzmanību fenomenālās realitātes objektiem un veidam, kādā tie parādās apziņā. Mēs varam atlikt jautājumus par realitātes būtību vai pasaules izzināmību, aprakstot pasauli tā, kā tā atspoguļojas apziņā. Fenomenoloģija pārrakstīja kritiku, kas centās aprakstīt autora apziņas “pasauli”, — kā spilgti piemēri minami Žorža Pulē (Georges Poulet, 1902–1991) un Dž. Hilisa Millera (J. Hillis Miller, 1928) darbi. Taču vēl nozīmīgāka ir “lasītāja–reakcijas kritika” (Stenlijs Fišs (Stanley Fish, 1938), Volfgangs Īzers (Wolfgang Iser, 1926–2007). Lasītājs uztver literāru darbu caur apziņas prizmu — var, protams, argumentēt, ka literārs darbs ir nevis kaut kas objektīvs, kas pastāv ārpus tā pieredzes, bet gan lasītāja pārdzīvojums. Tādējādi kritika var aprakstīt lasītāja pakāpenisko virzīšanos cauri tekstam, analizējot, kā lasītāji rada nozīmes, saskatot sakarības, aizpildot “tukšumus”, paredzot un secinot, lai beigās gaidītais piepildītos vai arī no tā nāktos atteikties.
Vēl viena lasītājorientēta fenomenoloģijas versija ir “recepcijas estētika” (Hanss Roberts Jauss (Hans Robert Jauss, 1921–1997). Tā uzlūko literāru darbu kā atbildi uz jautājumiem, kas rodas “gaidu apvārsnī”. Tāpēc darbu interpretācijā vajadzētu pievērsties nevis lasītāja pieredzei, bet gan darba uztveršanas vēsturei un tās saiknei ar mainīgām estētiskām normām un gaidu kopumiem, kas ļauj lasīt šo darbu dažādos laikmetos.
Strukturālisms
Lasītājorientētai teorijai ir kas kopīgs ar strukturālismu, kurš tāpat pievēršas nozīmes rašanās procesam. Taču strukturālisms sākotnēji radās kā opozīcija fenomenoloģijai — strukturālisma mērķis bija nevis aprakstīt pieredzi, bet gan identificēt “dziļās” struktūras, kas dara pieredzi iespējamu. Fenomenoloģiska apziņas apraksta vietā strukturālisms mēģināja analizēt struktūras, kuras darbojas neapzināti (valodas, psihes, sabiedrības struktūras). Tā kā strukturālisms interesējās par nozīmju rašanos, tas bieži (piemēram, Rolāna Barta darbā “S/Z”) traktēja lasītāju kā toposu, kurā mīt pamatkodi, kas ļauj rasties nozīmei, kuru rada tieši lasītājs.
Ar jēdzienu strukturālisms lielākoties apzīmē franču domātāju grupu, kas 20. gs. 50. un 60. gados Ferdinanda de Sosīra valodas teorijas ietekmē piemēroja strukturālās valodniecības koncepciju sabiedrības un kultūras parādību pētniecībā. Vispirms strukturālisms attīstījās antropoloģijā (Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss, 1908), tad literatūras un kultūras studijās (Romāns Jākobsons, Rolāns Barts, Žerārs Ženets), psihoanalīzē (Žaks Lakāns), intelekta vēsturē (Mišels Fuko) un marksisma teorijā (Luijs Altisērs). Lai arī šie domātāji tā arī neizveidoja skolu, ar marķējumu “strukturālisms” 60. gadu beigās un 70. gados viņu darbi tika importēti Anglijā, ASV un citviet.
Literatūras studijās strukturālisms iestājās par poētiku, kuras interešu krustpunktā ir konvencijas, kas rada literāros darbus; tas mēģina nevis izstrādāt jaunas darbu interpretācijas, bet gan izprast to nozīmes un iedarbību. Taču Lielbritānijā un Amerikā tam neizdevās īstenot šo projektu — proti, sistemātiski izskaidrot literāro diskursu. Tā galvenais pienesums bija jaunas idejas par literatūru un tās pasludināšana par zīmjrades praksi līdzās citām praksēm. Tādējādi strukturālisms pavēra ceļu simptomātiskiem literāru darbu lasījumiem un aicināja kultūras studijas mēģināt izskaidrot dažādu kultūras prakšu zīmjrades procedūras.
Strukturālismu nav viegli atšķirt no semiotikas, vispārīgās zinātnes par zīmēm, kuras sākotne meklējama Sosīra un amerikāņu filozofa Čārlza Sandersa Pērsa (Charles Sanders Pierce) darbos. Tiesa, atšķirībā no strukturālisma semiotika ir starptautiska kustība, kas mēģinājusi palikt zinātnisku uzvedības un saskarsmes pētījumu ietvaros, lielākoties vairoties no filozofiskām spekulācijām un kultūras kritikas, kas rakstoro franču strukturālismu un tam radniecīgos virzienus.
Poststrukturālisms
Tiklīdz strukturālisms tika definēts kā virziens vai skola, teorētiķi no tā distancējās. Kļuva skaidrs, ka šķietamo strukturālistu darbi neatbilst strukturālisma idejai kodificēt un pārvaldīt struktūras. Barts, Lakāns un Fuko tika nodēvēti par poststrukturālistiem, kas gājuši tālāk par strukturālismu šaurā izpratnē. Taču daudzi aspekti, kurus saista ar poststrukturālismu, redzami šo pašu domātāju (kurus savulaik uzskatīja par strukturālistiem) agrīnajos darbos. Viņi bija aprakstījuši, kā teorijas samudžinās parādībās, kuras tās tiecas raksturot; kā teksti rada nozīmi, pārkāpjot konvencijas, kuras konstatē strukturālā analīze. Šie teorētiķi atklāja, ka nav iespējams aprakstīt pilnīgu vai konsekventu zīmjrades sistēmu, jo sistēmas nemitīgi mainās. Patiesībā poststrukturālisms nevis pierāda strukturālisma trūkumus vai kļūdas, bet gan atsakās no ieceres izpētīt, kas padara kultūras fenomenus domājamus un saprotamus, un uzsver zināšanu, totalitātes un subjekta kritiku. Tas traktē šos jautājumus kā problēmiskas sekas. Zīmjrades sistēmu struktūras kā zināšanu objekti nepastāv neatkarīgi no subjekta, bet ir subjektu struktūras, kas cieši saistītas ar spēkiem, kas tās rada.
Dekonstrukcija
Apzīmējumu poststrukturālisms attiecina uz plašu teorētisko diskursu loku, kuros tiek kritizēts priekšstats par objektīvām zināšanām un subjektu, kurš spēj sevi izzināt. Tādējādi poststrukturālismā ir līdzdalīgi it visi mūsdienu feminisma, psihoanalītisko teoriju, marksisma un vēsturiskuma virzieni. Taču poststrukturālisms pirmām un galvenām kārtām nozīmē dekonstrukciju un Žaka Deridā darbus, kas vispirms izpelnījās ievērību Amerikā. Deridā kritizēja strukturālistu izpratni par struktūru tajā pašā eseju krājumā, kas pievērsa Amerikas uzmanību strukturālismam (The Languages of Criticism and the Sciences of Man, 1970).
Visai vienkārši dekonstrukciju var definēt kā kritiku, kas vērsta pret Rietumu domai raksturīgajiem hierarhiskajiem pretstatiem — iekšpuse/ārpuse, prāts/ķermenis, burtiskais/metaforiskais, runa/rakstība, klātbūtne/prombūtne, kultūra/daba, forma/nozīme. Dekonstruēt šādu pretstatu nozīmē parādīt, ka tas ir nevis dabisks un neizbēgams, bet gan ir konstrukcija, ko radījuši diskursi, kurus tas pamato, kā arī pierādīt, ka dekonstrukcijas procesā norit konstruēšana, respektīvi, mēģinājums šo pretstatu izjaukt un pārrakstīt — nevis iznīcināt to, bet piešķirt tam atšķirīgu struktūru un funkcionalitāti. Taču kā lasīšanas veids dekonstrukcija, Barbaras Džonsones (Barbara Johnson) vārdiem izsakoties, ir “teksta konfliktējošo nozīmju spēku atšķetināšana”, mēģinājumi izpētīt spriedzi starp dažādiem zīmjrades veidiem, piemēram, starp valodas performatīvo un konstatējošo dimensiju.
Feminisma teorija
Ja feminisms sāk graut pretstatu vīrietis/sieviete un ar to saistītos pretstatus Rietumu kultūras vēsturē, tas ir poststrukturālisma variants, taču tā ir tikai viena feminisma šķautne. Feminisma teorija ir nevis vienota skola, bet gan sociointelektuāla kustība un diskusiju telpa. No vienas puses, feminisma teorijas iestājas par sieviešu identitāti, pieprasa sievietēm tiesības un popularizē sieviešu rakstīto kā sieviešu pieredzes atainojumu. No otras puses, feminisma teorijas kritizē heteroseksuālo matricu, kura organizē identitātes un kultūras, pretstatot vīrieti sievietei. Elēna Šouvoltera nošķir vīriešu pieņēmumu un paradumu “feministisko kritiku” no “ginokritikas” — feministiskās kritikas novirziena, kas saistīts ar autorēm-sievietēm un sieviešu pieredzes atainojumu. Abi šie veidi tiek pretstatīti tam, ko dažkārt Lielbritānijā un Amerikā dēvē par “franču feminismu”, kur “sieviete” nozīmē jebkādu radikālu spēku, kas sašķoba patriarhālā diskursa jēdzienus, pieņēmumus un struktūras. Arī feminisma teorija ietver abus virzienus — gan to, kurš noliedz psihoanalīzi tās nemainīgo seksisko pamatu dēļ, gan to, kuru pārstāv feminisma pārstāves, kuras spoži pārformulē psihoanalīzes pamatnostādnes, piemēram, Džeklina Rouza (Jacqueline Rose, 1949), Mērija Džeikabsa (Mary Jacobus) un Kadža Silvermana (Kaja Silverman, 1947), kuras uzskata, ka vienīgi ar psihoanalīzes palīdzību, izprotot normu internalizācijas problēmu, ir cerības saprast un pārdomāt sieviešu likstas. Savās daudzajās izpausmēs feminisms ir izraisījis ievērojamas literārās izglītības pārvērtības ASV un Lielbritānijā, paplašinot literāro kanonu un ieviešot daudzus jaunus problēmjautājumus.
Psihoanalīze
Psihoanalītiskā teorija ir ietekmējusi literatūras studijas gan kā interpretācijas stratēģija, gan kā teorija par valodu, identitāti un subjektu. No vienas puses, tā līdz ar marksismu ir visvarenākā mūsdienu hermeneitikas metode — autoritatīva metavaloda jeb tehniska terminoloģija, ko var piemērot gan literāriem darbiem, gan citām situācijām, lai saprastu, kas tad “īsti” notiek. Tas rada kritiku, kas ir uzmanīga pret psihoanalītiskām tēmām un attieksmēm. Taču, no otras puses, būtiskākā psihoanalīzes ietekme ir skaidrojama ar Žaka Lakāna darbiem, kurš pats bija franču psihoanalītiķis atkritējs, kas izveidoja savu skolu ārpus psihoanalītiskās tradīcijas un uzskatīja, ka ir nepieciešams atgriezties pie Freida. Lakāns postulēja, ka subjekts izriet no valodas, un uzsvēra, ka psihoanalīzē ārkārtīgi būtisku lomu spēlē t. s. freidiskais pārnesums (jeb transference), kura laikā analizējamais uztver psihoanalītiķi kā autoritatīvu figūru iz pagātnes (“iemīlēšanās savā psihoanalītiķī”). Šai gadījumā pacienta patieso stāvokli nenosaka psihoanalītiķis, kas interpretē pacienta diskursu, bet gan tas atklājas psihoanalītiķa un pacienta izspēlētajā būtiskajā scenārijā no pacienta pagātnes. Šāda pārorientācija padara psihoanalīzi par poststrukturālistu disciplīnu, kur interpretācija nozīmē vēlreiz izspēlēt tekstu, kuru jūs nepārvaldāt.
Marksisms
Atšķirībā no ASV poststrukturālisms Lielbritānijā neienāca ar Deridā un pēc tam ar Lakānu un Fuko, bet gan ar marksisma teorētiķa Luija Altisēra darbiem. Tā kā viņu lasīja kreisi noskaņoto britu marksistu aprindas, Altisērs aizveda savus lasītājus līdz Lakāna teorijai un izraisīja pakāpenisku transformāciju, kuras rezultātā, kā norāda Entonijs Īsthoups (Anthony Easthope, 1939–1999), “poststrukturālisms sāka aizņemt apmēram to pašu telpu, ko tā saimniekkultūra marksisms”. Marksistu izpratnē teksti pieder virsstruktūrai, kuru nosaka ekonomiskā bāze (“patiesās ražošanas attiecības”). Interpretēt kultūras produktus nozīmē atvedināt tos uz ekonomisko bāzi. Altisērs apgalvoja, ka sociālā kārtība nav vienots kopums, kura centrā atrodas ir ražošanas procesi, bet gan neskaidrāka struktūra, kurā atšķirīgi diskursa līmeņi vai tipi attīstās pēc dažādiem grafikiem. Sociālajām un ideoloģiskajām virsstruktūrām ir raksturīga “relatīva autonomija”. Balstīdamies Lakāna uzskatā par to, ka zemapziņa determinē apziņu, un cenzdamies izskaidrot, kā ideoloģija determinē subjektu, Altisērs ieliek psihoanalīzes shēmā marksisma versiju par indivīda determināciju sociālo kategoriju ietekmē. Subjekts nudien ir zemapziņas, diskursa un relatīvi autonomu, sabiedrību organizējošu prakšu saspēles auglis.
Šis secinājums ir Lielbritānijā izraisījis daudz teorētisku strīdu gan politiskajā teorijā, gan literatūras un kultūras studijās. Būtiski pētījumi par kultūras un zīmjrades attiecībām 70. gados parādījās filmu studiju žurnālā “Screen”, kas, atsaucoties uz Altisēru un Lakānu, mēģināja noskaidrot, kā subjektu pozicionē vai konstruē kinematogrāfiskās izteiksmes struktūras.
Jaunais vēsturiskums / Kultūras materiālisms
Lielbritānijā un ASV 80. un 90. gadus iezīmēja enerģiskas un teoretizējošas vēsturiskās kritikas rašanās. No vienas puses, pastāv britu kultūras materiālisms, ko Reimonds Viljamss definē kā “visu zīmjrades formu — tās reālo līdzekļu un rašanās apstākļu analīze, lielu uzmanību pievēršot arī rakstībai”. Renesanses speciālistus, kas bija ietekmējušies no Fuko (Ketrīna Belsija (Catherine Belsey), Džonatans Dolimors (Jonathan Dollimore, 1948), Alens Sinfīlds (Alan Sinfield, 1941) un Pīters Stelibrass (Peter Stallybrass)), īpaši interesēja subjekta vēsturiskā veidošanās un literatūras strīdīgā loma Renesanses laikmetā. Arī ASV jaunā kritika, kas ir mazāk sliecīga postulēt cēloņu un seku hierarhiju, pievērsās Renesansei, meklējot sakarības starp tekstiem, diskursiem, varu un subjektivitātes rašanos. Stīvens Grīnblats (Stephen Greenblatt, 1943), Luijs Montrouzs (Louis Montrose) un citi teorētiķi pētīja, kāda ir Renesanses literāro tekstu vieta starp citām tā laika diskursīvajām praksēm un institūcijām, traktējot literatūru nevis kā sociālās realitātes refleksiju vai produktu, bet gan kā vienu no vairākām antagoniskām praksēm. Galvenais jaunā vēsturiskuma temats bija “apvērsuma un ierobežošanas” dialektika — cik lielā mērā Renesanses teksti piedāvā patiesi radikālu tā laika reliģiskās un politiskās ideoloģijas kritiku un cik lielā mērā literatūras diskursīvā prakse savā šķietamajā graujošumā ir tikai līdzeklis apvērsuma enerģijas ierobežošanai?
Postkoloniālā teorija
Līdzīgs teorētisku jautājumu komplekts parādās postkoloniālajā teorijā, mēģinot saprast problēmas, ko radījusi eiropeiskā kolonizācija un tās sekas. Šai teorētiskajā tradīcijā postkoloniālās institūcijas un pieredze, no neatkarīgas valsts idejas līdz pat pašai kultūrai, ir cieši saistītas ar Rietumu diskursīvajām praksēm. Kopš 80. gadiem aizvien apjomīgāks tekstu kopums ir veltīts diskusijām par attiecībām starp Rietumu diskursa hegemoniju un pretošanās iespējām, kā arī par koloniālo un postkoloniālo subjektu veidošanos — tie ir hibrīdsubjekti, kas radušies, pārklājoties konfliktējošām valodām un kultūrām. Šo teorijas atzaru nostiprināja Edvarda Seda grāmata “Orientālisms” (1978), kas pēta, kā Eiropas zināšanu diskurss konstruē orientālo “citu”. Kopš tā laika postkoloniālā teorija un rakstība mēģina piedalīties kultūras un zināšanu konstruēšanā, ļaujot intelektuāļiem, kas nāk no postkoloniālajām sabiedrībām, “ierakstīties” atpakaļ vēsturē, ko rakstījuši citi.
Minoritāšu diskurss
Viena no politiskajām izmaiņām, kas panākta ASV akadēmiskajās iestādēs, ir mazākumtautību literatūras studiju pieaugums. Galvenās pūles pieliktas, lai atdzīvinātu un veicinātu melno, latīņamerikāņu, aziātamerikāņu un Amerikas iedzimto tekstu pētniecību. Diskusijas pievēršas attiecībām starp konkrētu grupu kultūridentitātes stiprināšanu, piesaistot tās rakstības tradīcijai, un liberālo mērķi pienācīgi atzīt kultūru daudzveidību un “multikulturālismu”. Teorētiskie jautājumi šai diskursā strauji sapinās ar jautājumiem par teorijas statusu. Dažkārt mēdz sacīt, ka teorija uztiepj “balto” jautājumus vai filozofisku problemātiku projektiem, kas cīnās par savu jēdzienu un konteksta iedibināšanu. Taču latīņamerikāņu, afroamerikāņu un aziātamerikāņu kritiķi turpina teoretizēt, attīstot minoritāšu diskursu pētniecību, definējot to atšķirību un formulējot to saikni ar dominējošām rakstības un domas tradīcijām. Centieni radīt “minoritāšu diskursu” attīsta gan jēdzienus specifisku kultūras tradīciju analīzei, gan izmanto šo marginalitātes stāvokli, lai izgaismotu “vairākuma” diskursa pieņēmumus un iesaistītos tā teorētiskajās diskusijās.
Zilo teorija
Tāpat kā dekonstrukcija u. c. mūslaiku teorētiskie virzieni, zilo teorija (aplūkota 7. nodaļā) izmanto marginālo — to, kas bija pastumts malā kā perverss, pilnīgi nepieņemams un radikāli atšķirīgs, lai analizētu centrālos kultūras veidojumus, proti, heteroseksuālo normatīvismu. Zilo teorija kļuvusi par produktīvu līdzekli, ar kuru var apstrīdēt ne vien seksualitātes interpretāciju kultūrā, bet arī pašu kultūru, kas balstīta homoerotisko attiecību noliegumā. Gluži kā feminisms un pirmsfeminisma etnisko studiju versijas, šī teorija smeļas intelektuālo enerģiju no sociālās atbrīvošanās kustībām un šo kustību forumos norisošām diskusijām par to, kādas stratēģijas un jēdzieni ir piemēroti. Vai mums būtu pienācīgi jānovērtē atšķirības un jāuzsver tās, vai arī jāapstrīd nošķīrumi, kas uzspiež atšķirībām kauna zīmi? Vai ir iespējams rīkoties abējādi? Teorijā uz spēles liktas gan rīcības, gan izpratnes iespējas.
No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis.
P. K. 03.08.09 10:24
Es maz lasu filozofu darbus, jo VISIEM filozofiem ir viens būtisks trūkums,
kas man neļauj ņemt pa pilnu visus viņus sākot ar Falesu un beidzot ar
I. Š.!