Laura Cimža: ūdeni man, Salome, atnes (27)

2007. gada 2. decembrī, plkst. 12:25

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

1982. gada 16. septembris.
atnācu un apgūlos cieši blakus.
tagad tava kārta.

a

auksts
ļoti gribu
tevi
karstu un kūpošu
ar citrona
daiviņu
un divām
tējkarotēm
cukura


ā

tu smaržo
pēc siltiem
kastaņiem
un vēl
pēc kaut
kā
plūmes sniegā


b

ļoti vajag
lai kāds
mugurai
pieglaužas
un starp
lāpstiņām
atveras mazas
mazītiņas durtiņas
caur kurām
lēni un maigi
vijas ābolu etiķa
tvaiki
un tā lēnām
lēnītiņām
noindē mani


c

garša pāriet
no tevis manī
un jūtu
jūra kļūst
sāļa kad
sviedri
pāršķeļ lūpas
vaidos
un
skūpstos
un palagu
putās visu
dievs piedos
āmen


č

uzplēšu
krūtis pret
tavām plaukstām
zem ādas
sārts zefīrs
un
kaut kur
dziļāk
sirds notrīs


d

tējā ir
skumjas
un vēl
kaut kas
laikam
aveņu stublāji

neskaries
neskaries
manām cukura
krūtīm klāt
labāk pastāsti
ko domāji

nē
labāk nē


e

sašūpojas ielas
un iesmejas
šai mājai
nav ieejas


ē

no sākuma
atkārto
to kas bija
pašā sākumā
un palaid
vaļā
un tad
sāc no gala
un atkārto
to kas bija
pašā sākumā
tikai skaļāk


f

sapil
lāses
turziņā
un
sasilst
līdz melnai

un es
tik viegli
atmostos
ka prieks


g

tavs ķermenis
būs mājas
ar verandu
ienākšu
padzeršu
mazliet
un skatīšos
caur ādas
stiklu
kā saule
riet


ģ

trīs vīri laivā
pie galda
sēž un dzied
un
skatās ārā
kā snieg


h

mauj dzērve
dzērvenēs
kas manos
krūšu galos
un lietus lietus
tavus skūpstus
noskalos
līdz saknēm
zemē


i

kad saņemšu
rokās tavu
galvu
mazliet
notrīcēs ceļi
mati smaržos
pēc miklas
elpas
un
pacelsies migla
pār sausajiem
pirkstiem

bet lūpās lūpās
žūs slāpes
un saburzīti
vārdi
ūdeni man,
Salome, atnes