Slavojs Žižeks: Pretošanās ir padošanās (4)
2007. gada 30. novembrī, plkst. 15:19
Rubrika: Redzējumi
Viena no acīmredzamākajām mācībām, ko snieguši pēdējie gadu desmiti, ir - kapitālisms ir nesagraujams. Markss salīdzināja to ar vampīru, un viena no būtiskākajām līdzībām tagad šķiet tā, ka arī vampīri allaž ceļas augšā no jauna, pat ja reiz sakauti līdz nāvei. Pat Mao mēģinājumi Kultūras revolūcijas laikā noslaucīt kapitālisma pēdas no zemes virsas noveda vien pie tā triumfālas atgriešanās.
Mūsdienu kreisie uz globālā kapitālisma hegemoniju un tā politisko piedevu - liberālo demokrātiju - reaģē daudzos un dažādos veidos. Ir iespējams, piemēram, pieņemt hegemoniju, bet turpināt cīnīties, lai panāktu pārmaiņas tās noteikumu ietvaros (tā ir Trešā Ceļa sociālā demokrātija).
Otrs variants - pieņemt, ka hegemonija nostiprinājusies uz palikšanu, tomēr nepieļaut tās sadalīšanos sīkākās vienībās.
Vēl cits veids: pieņemt jebkuras cīņas noderīgumu, jo hegemonija ir tik ļoti vis-ielencoša, ka īstenībā neatliek nekas cits, kā vien gaidīt „dievišķās vardarbības” izlaušanos - revolucionāro versiju Heidegera „tikai Dievs spēj mūs glābt”.
Vēl var arī - pieņemt, ka cīņa nes īslaicīgu labumu. Mūsdienu globālā kapitālisma triumfa laikos, kā tiek vēstīts, patiesa pretošanās nav iespējama, tāpēc viss, kas mums atliek līdz brīdim, kad pasaules strādnieku šķiras revolucionārais gars tiks atjaunots, ir - aizstāvēt to, kas palicis pāri no tāda veida labklājības, kuras ietvaros tie, kas ir pie varas, tiek konfrontēti ar prasībām, ko viņi, kā zināms, nevar izpildīt; un iedziļināties kultūras studijās un vienā mierā klusi veikt savu kritikas darbu.
Vai arī - tiek pieņemts fakts, ka problēma ir daudz pamatīgāka, un ka globālais kapitālisms ir tikai tehnoloģiju vai „instrumentālā prāta” principu izraisītas sekas.
Vai arī - tas uzstāj, ka iespējams noliegt globālo kapitālismu un valsts varu, nevis tiešā veidā tiem uzbrūkot, bet gan pārnesot cīņas laukumu ikdienas līmenī, kurā iespējams „veidot jaunu pasauli”; tādējādi kapitāla un varas pamati tiek pakāpeniski pavājināti un iekārta kādā brīdī sabruks (šādas rīcības piemērs ir Zapatistas kustība).
Vai arī - tiek ieņemta „postmodernā” nostāja, un akcents no antikapitālistiskās cīņas tiek pārnests uz multiplām politiski ideoloģiskās cīņas par hegemoniju formām, uzsverot diskursīvās reartikulācijas nozīmību.
Vai arī - kreisie ir pārliecināti, ka iespējams postmodernā līmenī atkārtot klasiskā marksisma žestu: atjaunojot kapitālisma ‘determinēto negāciju’; mūsdienu ‘kognitīvā darba’ pieauguma rezultātā pretnostatījums starp sociālo ražošanu un kapitālisma attiecībām ir kļuvis asāks kā jebkad, pirmoreiz dodot iespēju veidoties „absolūtajai demokrātijai” (tā būtu Hardta un Negri pozīcija).
Šīs nostājas netiek parādītas kā veids, kā izvairīties no dažiem „patiesi” radikāliem kreisi orientētās politikas paveidiem; tas, ko viņi cenšas mums parādīt, patiesībā ir šādas nostājas trūkums.
Kreiso spēku sakāve nebūt nav viss, kas noticis iepriekšējo trīsdesmit gadu laikā. Ir kāda cita, ne mazāk pārsteidzoša mācība, ko mums sniedz gan ķīniešu komunisti, kas ir pielikuši roku pie kapitālisma sprādzienveidīgās izplatības veicināšanas, gan arī Rietumeiropas Trešā Ceļa sociāldemokrātija. Īsumā tas ir tas pats: mēs varam izdarīt labāk princips. Tečeres revolūcija Apvienotajā Karalistē bija haotiska, impulsīva un ar neparedzamām sekām. Tonijs Blērs spēja to institucionalizēt jeb, Hēgeļa vārdiem runājot, pacelt (to, kas vispirms šķita esam) sekas - vēsturiska likumsakarība - nepieciešamības līmenī. Tečere nebija tečeriste, viņa bija tikai Tečere; tečerismam kā tādam formu (vairāk nekā Meidžors) piešķīra - Blērs.
Atbilde, kādu no dažu kritiķu puses izpelnās šīs kategorijas postmodernie kreisie, ir prasība pēc jaunas pretošanās politikas. Tie, kas aizvien pastāvēja, ka ir jācīnās ar esošo varu, palika vieni šajos pūliņos un turklāt saņēma nopēlumu par iestigšanu 'vecajā paradigmā': šodienas uzdevums, kā uzskata viņu kritiķi, ir pretoties varai, izkļūstot no tās ietekmes loka un radīt jaunas teritorijas ārpus tās kontroles zonas. Tā, protams, ir tikai fasāde kapitālisma uzvaras pieņemšanai. Pretošanās politika nav nekas vairāk kā Trešā Ceļa kreiso kustības moralizējošs pielikums.
Saimona Kričlija (Simon Critchley) jaunākā grāmata „Nebeidzami pieprasīt” ir gandrīz ideāls šīs pozīcijas iemiesojums. Kričlijaprāt, liberāli demokrātiskā iekārta ir ieviesusies uz palikšanu. Centieni to apgāzt izrādījušies bezspēcīgi, un jaunā politika ir jāveido, turoties no tās pa gabalu: tādas ir pretkara kustības, ekoloģiskās organizācijas, grupas, kas protestē pret rasu vai dzimuma ierobežojumiem, kā arī citas lokālās pašorganizācijas formas. Tai ir jābūt pretošanās politikai, kas bombardē valsti ar nebeidzamām, neizpildāmām prasībām, kas skaidri parāda, kādas ir tās spēju robežas. Galvenais arguments pretošanās politikas uzturēšanai un veicināšanai atsevišķi no pašas iekārtas atsaucas uz „nebeidzami pieprasošo” balsi, kas pieprasa taisnību: neviena vara nevar atbildēt uz šo pieprasījumu, jo tā galējais mērķis ir „īsteni politisks” - tāds, kas veicina pats sevis reproducēšanu (ekonomisko izaugsmi, sabiedrisko drošību utt.) „Protams,” Kričlijs raksta, „vēsturi ir rakstījuši cilvēki ar šautenēm un rungām rokās, un nav vērts stāties viņiem pretī ar augstprātīgiem jociņiem vai putekļu slotiņām. Un tomēr, kā rāda ultrakreisā anarhisma vēsture: tajā brīdī, kad kāds tver pēc šautenēm un rungām, tas jau ir sakauts. Anarhiskajai politiskajai pretošanās kustībai nevajadzētu atbalsot anarhiski vardarbīgos varas veidus, kam tā stāv pretī.”
Kas tad būtu jādara, piemēram, Amerikas demokrātiem? Jāpārtrauc kandidēt uz valsts varu un jānoslēdzas valsts ‘pažobelēs’, jāatstāj valsts pārvalde republikāņu rokās un jāuzsāk anarhistiska pretestība? Un ko Kričlijs darītu, ja viņam ceļā stātos tāds puisis kā Hitlers? Jādomā, tādā gadījumā derētu gan „attēlot un atspoguļot” pretī stāvošās varas nežēlību? Vai kreisajiem nevajadzētu nošķirt apstākļus, kuros uz nežēlību vajadzētu atbildēt, vēršoties pret to tiešā veidā, un tos, kuros varētu pietikt ar „augstprātīgiem jociņiem vai putekļu slotiņām”? Kričlija pozīcijas divdomība balstās savādi neloģiskā apgalvojumā: ja reiz iekārtai ir jāpaliek, ja jau ir neiespējami to (vai kapitālismu) iznīcināt, tad kādēļ gan censties no tās norobežoties? Kādēļ gan nedarboties valsts - iekārtas ietvaros? Kādēļ gan nepieņemt Trešā Ceļa pamatnostājas? Kādēļ gan ierobežot sevi tādas politikas ietvaros, kura, kā Kričlijs to pavērš, „nostāda valsti jautājuma priekšā un liek pastāvošajai kārtībai atbildēt pašai par sevi, turklāt nevis tāpēc, lai izrēķinātos ar valsti, kā varētu šķist, palūkojoties uz to utopiskā veidā, bet gan - lai to uzlabotu vai arī - lai mazinātu tās kaitīgo ietekmi”?
Šie izteikumi gluži vienkārši atklāj, ka mūsdienu liberāli demokrātiskās iekārtas, kā arī sapnis par „nebeidzami pieprasošo” anarhisma politiku pastāv tikai savstarpēji parazitējošās attiecībās: anarhisma aģenti nodarbojas ar ētisko domāšanu, un valsts nodarbojas ar sabiedrības pārvaldi un regulēšanu. Kričlija anarhiskais ētiski-politiskais aģents darbojas kā superego, kuram tīk bombardēt valsti ar prasībām, un, jo vairāk valsts cenšas šīs prasības apmierināt, jo vainīgāka tā sāk šķist. Pieskaņojoties šai loģikai, anarhisma aģenti virza savu pretestību nevis pret acīmredzamām diktatūrām, bet gan pret liberālo demokrātiju liekulību, un apsūdz tās pašu izvirzīto principu nodošanā.
Milzīgie protesti, kas pirms pāris gadiem notika Londonā un Vašingtonā, un bija vērsti pret ASV iebrukumu Irākā, jau vien ir skaidrs piemēram šīm dīvainajām simbiozes attiecībām starp varu un pretestību. To rezultāts bija paradoksāls - abas puses, izrādās, tika apmierinātas. Protestētāji izglāba savas šķīstās dvēseles - parādot, ka viņi nepiekrīt valdības rīcībai Irākas sakarā, savukārt pie varas esošie to mierīgā garā pieņēma, un tas pat nesa viņiem zināmu labumu - protesti ne tikai neatturēja no jau pieņemtā lēmuma veikt uzbrukumus Irākai; tie arī kalpoja par iemeslu šos uzbrukumus leģitimizēt. Lūk, piemēram, Džordžs Bušs uz demonstrācijām, kas bija vērstas arī pret viņa vizīti Londonā, reaģēja visnotaļ rāmi: „Redziet, tieši par to mēs cīnāmies, par to, ko cilvēki te dara, protestējot pret savu valdību - cīnāmies, lai šādi protesti būtu iespējami arī Irākā!”
Satriecoši, ka virziens, ko Hugo Čavezs ir uzņēmies kopš 2006. gada, ir tieši pretējs tam, ko izraudzījušies postmodernie kreisie: negrasīdamies pretoties valsts varai, viņš to vienkārši sagrāba (vispirms krāpnieciskā ceļā, tad - demokrātiski), un sāka negausīgi izmantot Venecuēlas valsts aparātu savu mērķu sasniegšanai. Vēl vairāk - viņš militarizēja spāņu kvartālus un sāka tur rīkot bruņotu vienību apmācību. Un tad galējie draudi: tagad, sākot manīt, kādus efektus izraisījusi kapitāla „pretestība” viņa likumiem (īslaicīgs dažu produktu trūkums valsts subsidētajos supermārketos), Čavezs ir nācis klajā ar plānu apvienot 24 viņu atbalstošās partijas vienā kopējā partijā. Pat daži no viņa sabiedrotajiem uz šo ideju raugās skeptiski: vai tā būs vērta tikpat, kā visas tās populārās kustības, kas Venecuēlas revolūcijai devušas tās garu, tās élan? Šī izvēle, lai cik riskanta, ir jāapstiprina pilnībā: uzdevums ir radīt jaunu partiju, kas darbotos nevis kā tipiska valsts sociālistiskā (vai peronistu) partija, bet gan kā aparāts, ar kura palīdzību iedarbināt jaunas politikas formas (tāpat kā zāle iesakņojas graustu rajonos). Ko mēs varētu sacīt, satiekot tādu Čavezu? „Nē, nesagrāb valsts varu, pakāpies malā, atstāj valsti un esošo situāciju tādu, kāda tā ir”? Čavezs bieži tiek uzlūkots kā klauns - bet vai nupat minētā atkāpšanās nepadarītu viņu par otru Subkomendantu Marko, ko daudzi meksikāņu kreisi tagad dēvē vienkārši par Subkomediantu Marko? Šodien tie ir lielie kapitālisti - Bils Geitss, apvienotie piesārņotāji, lapsu mednieki - kas „pretojas” valstij.
Viss līdz šim minētais liecina, ka patiesa pretošanās nozīmē nevis pastāvēšanu uz „nebeidzamām” prasībām, par ko ir zināms, ka pie varas esošie tās nevar izpildīt. Tā kā viņi zina, ka mēs visi to zinām, šāda „nebeidzama pieprasīšana” viņiem nerada nekādu apgrūtinājumu: „Cik jauki, ka jūs, uzstājoties ar galējām prasībām, atgādināt mums, kāda ir pasaule, kurā mēs visi gribētu dzīvot. Diemžēl, mēs dzīvojam šajā pasaulē, un mums ir jāiztiek ar to, kas ir.” Gluži pretēji, mums ir jābombardē pie varas esošie ar stratēģiski veiksmīgi izvirzītām, precīzām, galīgām prasībām, uz kurām nekādi nevar atbildēt ar tādiem pašiem vārdiem.
London Review of Books,
2007. gada 15. novembrī
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode
dzimmijs13 30.11.07 19:15
Lielisks raksta beigu secinājums, bet viena nelaime - lai valstij uzstādītu izpildāmas prasības, nepieciešams konkrētajā problēmā iedziļināties, izprast, aktīvi domāt. Pieprasīt galējības daudz vieglāk - apzinoties par to neizpildamību, nav arī atbildības, un pietiek ar dažiem viegli iegaumējamiem saukļiem.
maita 30.11.07 23:47
Bet tajā pat laikā pats cienījamais S.Ž. paredz izeju no šī anti-postpolitiskās situācijas, proti, vienkārši jānogaida, jo, piemēram, pocess, kura rezultātā kapitāls atrodas 1 - 3 lielu kompāniju rokās (un viss ir kapitāla sadalījumā, vai ne?) ar laiku organiski izvērtīsies procesā, kad lielās kompānijas sairs mazākos veidojumos ar no tā izrietošajiem kapaitāla sadalīuma veidiem un, attiecīgi, politisko un `cilvēcisko` dzīvi..
maita 30.11.07 23:47
Tā, kā, džentlmeņi, atkorķējam šampaniešus un gaidām!