Aleksandrs Solžeņicins: Nobela lekcija 1970. gadā (3)
2004. gada 18. augustā, plkst. 11:58
Rubrika: Nobela lekcijas
Kāpēc atvērās šis bezdibenis? Vai bezjūtīgi esam bijuši mēs? Vai bezjūtīga ir pasaule? Vai varbūt iemesls ir valodu atšķirībā? Kāpēc cilvēks nespēj vienmēr sadzirdēt, ko otrs skaidri pateicis?
Kā mežonis, kurš neziņā pacēlis kaut ko dīvainu – ko okeāna izmestu? ko smilšu glabātu? vai no debesīm nokritušu nesaprotamu priekšmetu? – īpaši izlocītu, te blāvi mirgojošu, te apžilbinoši uzplaiksnījošu, – groza gan šā, gan tā, groza – meklē to pielietojamu, meklē sev saprotamā veidā ikdienišķi izmantojamu, nemaz neiedomādamies, ka tam ir kāda augstāka sūtība. Tā arī mēs. Mākslu rokās turēdami, pašpārliecināti uzskatām sevi par tās saimniekiem, droši to virzām, atjaunojam, reformējam, manifestējam, pārdodam par naudu, izdabājam varenajiem vai arī vēršam to izklaidējošu – līdz pat
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Runa, saņemot itāliešu Žurnālistu savienības prēmiju „Zelta klišeja”
Bet vai spēsim aptvert visu šo gaismu? Kurš uzdrošināsies sacīt, ka ir formulējis Mākslu? Uzskaitījis visas tās šķautnes? Bet varbūt jau aizgājušos gadsimtos ir i sapratis, i nosaucis vārdā, taču mēs neesam varējuši tam uz ilgu laiku pieķerties: mēs uzklausījām un noniecinājām, un tūlīt pat atmetām, kā vienmēr, steidzot nomainīt pat pašu labāko – ka tik pret jaunu! Un, kad ar mums atkal runās par veco, mēs pat neatcerēsimies vairs, ka tas jau ir bijis.
Viens mākslinieks iedomājas sevi esam neatkarīgas gara pasaules radītāju un uzkrauj savos kamiešos pasaules radīšanu, tās apdzīvošanu, visaptverošu atbildību par to, bet aizlūst, jo tādu nastu mirstīgs ģēnijs noturēt nespēj – kā vispār cilvēks, pasludinājis sevi par esības centru, nav spējis radīt līdzsvarotu garīgu sistēmu. Un, neveiksmes piemeklēts, uzveļ vainu par to mūžsenajai pasaules disharmonijai, mūsdienu saplosītās dvēseles sarežģītībai un publikas nesaprātībai.
Cits apzinās augstāku spēku pār sevi un kā nieka zellis priecīgs strādā zem Dieva debess, turklāt juzdams vēl lielāku atbildību par visu uzrakstīto, uzgleznoto, uzzīmēto, par dvēselēm, kas to uztver. Jo: ne viņa radīta ir šī pasaule, ne viņa vadīta; nav apšaubāmi tās pamati; māksliniekam dots vien asāk nekā citiem sajust, cik harmoniska pasaule, cik skaists un reizē kropļojošs cilvēka pienesums tajā, – un asi pārraidīt to cilvēkiem. Pat neveiksmēs, pat esamības zemākajos slāņos – trūkumā, cietumā, slimībās – viņu nevar atstāt noturīgas harmonijas izjūta.
Tomēr visa mākslas iracionalitāte, tās apžilbinošās izpausmes, tās neparedzamie atradumi, tās satricinošā iedarbība uz cilvēkiem ir pārāk liela burvestība, lai to spētu izsmelt mākslinieka pasaules uzskats, viņa iecere vai viņa necienīgo roku darbs.
Arheologi neatrod tādas agrīnas cilvēka eksistences stadijas, kurās nebūtu bijis mākslas. Jau pašā cilvēces rītausmā mēs to saņēmām no Rokām, kuras nepaguvām saskatīt. Un nepaguvām pajautāt – kam mums šī dāvana? Kā ar to rīkoties?
Visi pareģoņi ir maldījušies un turpinās maldīties, apgalvodami, ka māksla sairs, izdzīvos savas formas, mirs. Mirsim mēs, bet māksla – paliks. Un vai mēs pirms savas bojāejas sapratīsim visas tās šķautnes un visas sūtības?
Ne viss ir nosaucams. Ir kaut kas, kas ceļ augstāk nekā vārdi. Pat sastingušu, satumsušu dvēseli māksla iesilda augstai garīgai pieredzei. Ar mākslu mums dažkārt – neskaidri, uz mirkli – tiek sūtītas tādas atklāsmes, kuras saprāts nespēj izstrādāt.
Kā tas mazais pasaku spogulītis: ieskatīsies tajā un ieraudzīsi – ne jau sevi – uz mirkli ieraudzīsi Nepieejamo, ko ne jāšus, ne lidus nesasniegt. Un tikai dvēsele iesmeldzas...
Dostojevskis reiz mīklaini bilda: «Pasauli glābs skaistums.» Kas tas ir? Man ilgi šķita – vienkārši forma. Kā tas var būt? Kad, ko un no kā asinskārajā vēsturē ir glābis skaistums? Darījis cildenāku, cēlis – jā, bet ko ir glābis?
Tomēr skaistuma būtībā ir kaut kas īpašs, un ir kaut kas īpašs mākslas statusā: īstena mākslas darba pārliecības spēks ir nenoliedzams un pakļauj sev pat pretojošos sirdi. Politisku runu, uzmācīgu publicistiku, sociālās dzīves programmu, filozofisku sistēmu, kā redzams, var celt gludu un striktu pat uz kļūdaina pamata, uz meliem, un to, kas apslēpts, kas izkropļots, uzreiz nepamanīsi. Taču strīdu pieteic pretīrunāšana, publicistika, filozofija – un atkal viss tikpat strikti un gludi, atkal gali sanāk kopā. Tāpēc tām gan uzticas, gan arī neuzticas.
Tukši tiek malts, kas sirdij nav salds.
Turpretim mākslas darbs pats sevī nes savu pārbaudi: sadomātas, uztieptas koncepcijas saskarsmē ar tēliem šo pārbaudi neiztur – sabrūk kā koncepcijas, tā tēli, atklājas to nevarība un bālums, tie nevienu nepārliecina. Bet daiļdarbi, kas pasmelti patiesībā un parāda tās blīvo dzīvīgumu, mūs aizrauj, valdonīgi piesaista – un nekad, pat ne pēc gadu simtiem neviens neņemsies tos noliegt.
Tad varbūt senā trīsvienība – Patiesība, Labestība un Skaistums – nav vis vienkārši apvazāta parādes formula, kā mums šķita mūsu paštaisnās materiālistiskās jaunības laikos? Ja šo trīs koku galotnes savienojas, bet visredzamākie, visnelokāmākie dzinumi tajā pašā laikā tiek nomākti, nocirsti, ja tiem neļauj izspraukties, – tad, ka apgalvojuši pētnieki, varbūt dīvaini, iepriekš neprognozējami, negaidīti Skaistuma dzinumi izdīgs un tieksies augšup tajā pašā vietā, lai veiktu šo darbu par visiem trim?
Un Dostojevska teiktais «Skaistums glābs pasauli» tad nebūs vārdu spēle, bet – pareģojums? Viņam taču bija dots daudz ko un gaiši redzēt.
Un māksla, literatūra tad varēs taustāmi palīdzēt mūsdienu pasaulei? To mazumu, ko man, gadiem ritot, ir izdevies saskatīt šajā uzdevumā, mēģināšu šeit šodien izklāstīt.
Šajā katedrā, no kuras tiek lasīta Nobela lekcija, katedrā, kuru atvēl nebūt ne katram rakstniekam un tikai vienu reizi mūžā, es uzkāpu nevis pa trim četriem šā tā pieslietiem pakāpieniem, bet gan pa simtiem un pat tūkstošiem – nepieejamu, stāvu, apledojušu, nākošu no tumsas un saltuma, kur man bija lemts izdzīvot, bet citiem – varbūt apdāvinātākiem, spēcīgākiem par mani – aiziet bojā. Tikai dažus no viņiem es pats satiku daudzajās izkaisītajās Gulaga Arhipelāga salās; starp izsekošanas un neuzticības dzirnakmeņiem neiznāca ar katru izrunāties, par dažiem biju tik vien kā dzirdējis, vēl par citiem – tikai noģidis. Kas tai bezdibenī nogrima, kad bija jau ieguvuši vārdu literatūrā, tie vismaz ir zināmi, bet cik bija nepazītu, ne reizes publiski nenosauktu! Un gandrīz nevienam neizdevās atgriezties. Tur, aprakta ne vien bez zārka, bet pat bez apakšveļas, kaila, ar birku pie kājas pirksta, palikusi vesela nacionālā literatūra. Ne uz mirkli nav pārtrūkusi krievu literatūra, kaut, no malas raugoties, tā šķita tuksnesis esam. Tur, kur būtu varējis zelt mežs, pēc visām ciešanām palikuši divi trīs netīšām atstāti koki.
Kā lai es, upuru ēnu pavadīts, zemu noliektu galvu, palaizdams sev priekšā uz šo vietu citus, kas to agrāk pelnījuši, – kā lai es šodien uzminu un izsaku to, ko būtu gribējuši pateikt viņi?
Šis pienākums jau sen mums uzgula, un mēs to sapratām. Vladimirs Solovjovs teicis:
Un arī sakaltiem mums jāiziet ir pašiem
tas loks, ko dievi zīmējuši mums.
Nogurdinošajos lēģeru klejojumos – ieslodzīto ierindā, saltajā vakara miglā ar tajā mirguļojošo lukturu ķēdi – kaklā gana kāpis tas, ko gribētos izkliegt visai pasaulei, ja tikai pasaule spētu saklausīt kaut vienu no mums. Toreiz tik skaidri iedomājāmies, ko sacīs mūsu veiksmīgais sūtnis un kā atsauksies līdzjūtīgā pasaule. Mūsu redzesloks ietvēra sevī blīvi savirknētus ķermeniskus priekšmetus un dvēseles kustības, un šajā viendabīgajā pasaulē mēs neredzējām neko, kas varētu gūt pār to pārsvaru. Tās domas nav ne no grāmatām nākušas, ne arī patapinātas formas pilnībai, bet briedinātas cietumu kamerās un pie meža ugunskuriem – sarunās ar nu jau mirušiem cilvēkiem, tās dzīves pārbaudītas, no turienes izaugušas.
Ārējam spiedienam krītoties, mans un mūsu redzesloks paplašinājās un pakāpeniski, kaut pa spraudziņu, kļuva redzama un uzzināma šī «visa pasaule» – pavisam citāda, nekā mēs bijām cerējuši: «ne tā» dzīvojoša, «ne turp» tiecīga, bet tāda, kas purva slīkšņai sauc: «Kas par burvīgu pļaviņu!» – un betona kakla spīlēm: «Kas par smalkām krellēm!» – un, kur vieniem rit neremdināmas asaras, tur citi dej bezrūpīga mūzikla ritmā.
Kā tas varēja notikt? Kāpēc atvērās šis bezdibenis? Vai bezjūtīgi esam bijuši mēs? Vai bezjūtīga ir pasaule? Vai varbūt iemesls ir valodu atšķirībā? Kāpēc cilvēks nespēj vienmēr sadzirdēt otra skaidru valodu? Vārdi izskan un aizplūst kā ūdens – bez garšas, bez krāsas, bez smaržas. Bez pēdām.
Augot izpratnes pakāpei, gadu gaitā savā sastāvā, jēgā un tonī mainījās mana iespējamā valoda. Mana šodienas valoda.
Nu tā vairs maz līdzinās tai saltajos lēģeru vakaros sākotnēji iecerētajai.
Cilvēks ir mūžiem iekārtots tā, ka viņa pasaules uzskatu, ja tas nav hipnozes iedvests, viņa motivāciju un vērtējumu skalu nosaka personiskā un grupas dzīves pieredze. Kā māca krievu sakāmvārds: «Nepaļaujies uz to, ko miesīgs brālis māca, bet labāk uzticies savai greizajai acij!» Tas ir visveselīgākais pamats, uz ko balstīties, lai izprastu vidi un to, kā tajā jāuzvedas. Gadsimtiem ilgi, kamēr mūsu pasaule pletās noslēpumainā kurlā noslēgtībā, kamēr to nebija cauraudušas vienotas sakaru līnijas, kamēr tā nebija kļuvusi par vienotu, krampjaini pulsējošu kamolu, cilvēki savā ierobežotajā dzīves telpā, savā kopienā, savā sabiedrībā, visbeidzot, savā nacionālajā teritorijā nekļūdīgi vadījās no savas dzīves pieredzes. Toreiz katrs atsevišķs cilvēks spēja savām acīm saskatīt un pieņemt visiem kopīgu vērtējumu skalu: kas tiek atzīts par viduvēju, kas – par neiespējamu; kas ir cietsirdīgi, kas pārsniedz ļaundarības robežu; kas ir godīgums, kas – meli. Un, lai arī izkliedētās tautas dzīvoja ļoti atšķirīgu dzīvi un sabiedrisko vērtējumu skalas tām bija krasi atšķirīgas – tāpat kā to pieņemtās mēru sistēmas –, šī nesakritība tikai radīja izbrīnu nedaudzos ceļotājos vai arī kā ērmība tika apspriesta žurnālu rakstos, nekādā ziņā neapdraudot toreiz vēl par vienotu veselumu nekļuvušo cilvēci.
Taču pēdējos gadu desmitos cilvēce nemanāmi, pēkšņi ir kļuvusi vienota – cerīgi vienota un bīstami vienota, tik vienota, ka satricinājumi un iekaisumi vienā tās daļā gandrīz tai pašā mirklī pārmetas uz citām, kuras dažkārt nav pret tiem imūnas. Cilvēce ir kļuvusi vienota – tomēr citādi, nekā kādreiz noturīgi vienota bija kopiena vai pat nācija: vienotāja nav nedz pakāpeniski iegūta dzīves pieredze, nedz arī labsirdīgi par greizu nosauktā paša acs, pat ne dzimtā, visiem saprotama valoda, bet gan – pāri visām barjerām – starptautiskais radio un prese. Mums pāri veļas notikumu vilnis, par tā uzvirmojumu vienā minūtē uzzina puspasaules, taču mērauklas, lai notikumus izmērotu un novērtētu pēc mums nezināmo pasaules daļu likumiem, – tās nav ne ēterā pārraidāmas, ne avīžu lapās parādāmas. Šīs mērauklas ir tikušas pārāk ilgi un savdabīgi iestrādātas un apgūtas katras atsevišķas zemes un sabiedrības dzīvē, tās nav pa gaisu pārnesamas. Dažādos novados notikumus samēro ar savu, sūras pieredzes radītu vērtējumu skalu un spītīgi, pašpārliecināti spriež vienīgi pēc tās, ne pēc kādas citas.
Varbūt šādu skalu pasaulē nav daudz, bet vairākas ir katrā ziņā: sava skala tuviem notikumiem un sava – tāliem; veco sabiedrību skala un jauno sabiedrību skala; veiksminieku un neveiksminieku skala. Iedaļu nesakritība skalās ir kliedzoša: tās ņirb, žilbina, un mēs, lai nedarītu sev sāpes, atgaiņājamies no visām svešādajām skalām kā no neprāta, kā no maldiem un visu pasauli vērtējam pēc pašmāju skalas. Tāpēc mums šķiet, ka lielāks, sāpīgāks un neciešamāks ir nevis tas, kas patiešām ir lielāks, sāpīgāks un neciešamāks, bet gan tas, kas mums tuvāks. Bet visu, kas ir tāls, kas nedraud šodien pat applūdināt mūsu mājas slieksni, ar visiem tā vaidiem, nosmacētajiem kliedzieniem, salauztajām dzīvēm, pat miljonu upuriem mēs atzīstam par gluži ciešamu un tā mērogus – par pieņemamiem.
Vienā zemeslodes pusē, vajāti ne mazāk kā senajā Romā, ne tik sen par ticību Dievam klusuciešot dzīvības atdeva simtiem tūkstošu kristiešu. Otrā kāds neprātis (un visticamākais, ka viņš nav vienīgais) dzenas pāri okeānam, lai, ar tēraudu satriecis virspriesteri, atbrīvotu mūs no reliģijas! To viņš mūsu visu vietā izšķīris pēc savas skalas!
Tas, kas pēc vienas mērauklas iztālēm šķiet apskaužama laimība un brīvība, pēc citas un tuvumā izjūtams kā biedīgi spaidi, kas liek ķerties pie autobusu gāšanas. Tas, kas vienā novadā izsapņots kā neticama labklājība, citā novadā rada sašutumu kā mežonīga ekspluatācija, kas prasa nekavējoties sākt streiku. Atšķiras dabas nelaimju novērtējuma skalas: plūdi, kas prasījuši divsimt tūkstošus upuru, šķiet nenozīmīgāki par vietēja pilsētas mēroga notikumu. Atšķiras personības noniecināšanas mērauklas: kaut kur pazemo ironisks smīns un noraidošs žests, citur pat nežēlīgi sitieni tiek piedoti kā neveiksmīgs joks. Atšķiras soda mērauklas un ļaundarību mērauklas. Pēc vienas mērauklas iztēli satricina un avīžu slejas ar sašutumu pilda arests uz mēnesi vai izsūtīšana uz laukiem, vai «karceris», kur baro ar baltu maizīti un pienu. Pēc citas mērauklas ir pierasts un tiek piedots i divdesmit piecus gadus ilgs cietumsods, i karceri, kur sienas klāj ledus, bet cilvēks izģērbts apakšveļā, i trakonami veseliem cilvēkiem, i neskaitāmu neprātīgu, nez kāpēc kaut kur bēgošu cilvēku apšaušana uz robežas. Bet pavisam mierīga sirds ir par to novadu, no kura līdz mums nenonāk pat turienes norišu atblāzma – vienīgi nedaudzu korespondentu novēloti minējumi.
Un cilvēka redzei nevar pārmest šo divējādību, šo svešās, tālās nelaimes stingo neizpratni: tā nu reiz cilvēks ir iekārtots. Bet visai vienā kamolā saspiestajai cilvēcei šī savstarpējā neizpratne draud ar drīzu un dramatisku bojāeju. Ja ir sešas, četras, pat divas skalas, nevar būt vienotas pasaules, vienotas cilvēces: mūs saplosīs šis atšķirīgais ritms, atšķirīgās svārstības. Mēs neizdzīvosim uz vienas Zemes, kā nav dzīvotājs cilvēks ar divām sirdīm.
Bet kurš un kā apvienos šīs divas skalas? Kurš radīs cilvēcei vienotu
Tām ir pa spēkam šis brīnums: pārvarēt cilvēkam piemītošo nepilnību – mācīties tikai no paša pieredzes, atstājot neievērotu citu pieredzi. No cilvēka uz cilvēku, aizpildot viņa zemes dzīvei atvēlēto īso laiku, māksla pārnes visu svešas dzīves pieredzes slogu ar visiem tās grūtumiem, krāsām un sulām, tad jaunrada citu mantoto pieredzi – un ļauj to apgūt kā savu paša.
Un vēl vairāk, daudz vairāk nekā tas vien: gan valstis, gan veseli kontinenti ar novēlošanos – pat gadsimtu garumā – atkārto viens otra kļūdas, kaut viss šķiet tik acīmredzams! Bet nekā: tajā, ko vienas tautas jau pārdzīvojušas, apdomājušas un noraidījušas, citas pēkšņi saskata pašu jaunāko sasniegumu. Un arī šeit vienīgais mūsu pašu neizdzīvotās pieredzes aizstājējs ir māksla, literatūra. Tām ir dota brīnišķīgā spēja pāri valodu, paražu, dzīves veidu atšķirībām aiznest vienas nācijas pieredzi citai nācijai, kura nekad nav izdzīvojusi tās sūros gadu desmitos iemantoto pieredzi, tādējādi, ja vien laimējas, pasargājot veselu nāciju no lieka vai kļūmīga, vai pat postoša gājuma un līdz ar to saīsinot cilvēkvēstures līkločus.
Šo diženo, svētīgo mākslas īpašību es šodien uzstājīgi atgādinu no Nobela tribīnes.
***
Un vel kāda nepārvērtējama virziena literatūra aiznes savu nenoliedzamo blīvo pieredzi: no paaudzes uz paaudzi. Tādējādi tā kļūst par dzīvu nācijas atmiņu, tādējādi neļauj izdzist un glabā tās zudībā gājušo vēsturi – veidā, kas nepakļaujas kropļošanai un apmelošanai. Tā literatūra un valoda nosargā nacionālo dvēseli.
(Pēdējā laikā nācis modē runāt par nāciju nivelēšanos, par tautu pazušanu modernās civilizācijas tīģelī. Es tam nepiekrītu, taču šis jautājums būtu apspriežams atsevišķi; še būtu vietā sacīt vien to: nāciju izzušana darītu mūs nabagus ne mazāk kā cilvēku nonivelēšana pēc viena rakstura, viena ģīmja un līdzības. Nācijas ir cilvēces bagātība, cilvēci veidojošas personības; arī pati mazākā no tām ienes savas īpašas krāsas, slēpj sevī īpašu Dieva ieceres šķautni.)
Taču posts tai nācijai, kuras literatūra tiek pārrauta, ar spēku iejaucoties: tā nav vienkārši «preses brīvības» pārkāpšana, tā ir nacionālās sirds noslēgšana, nacionālās atmiņas iznīcināšana. Šāda nācija vairs neatceras sevi, šāda nācija zaudē garīgo vienotību – un, neraugoties uz šķietami kopīgo valodu, tautasbrāļi pēkšņi vairs nesaprot viens otru. Mēmas paaudzes dzīvo un mirst, nepastāstījušas par sevi ne sev pašām, ne pēctečiem. Kad tādi meistari kā Ahmatova vai Zamjatins, uz visu mūžu dzīvi iemūrēti, tiek nosodīti līdz kapa malai radīt klusuciešot, nedzirdēdami, kā atbalsojas viņu uzrakstītais, – tā nav tikai viņu personiskā nelaime, bet gan briesmas visai nācijai. Bet citkārt – arī visai cilvēcei: kad šādas klusuciešanas dēļ zūd vēstures kopsakarība.
Dažādos laikos dažādās valstīs ir kaismīgi, dusmīgi un daiļi spriests par to, vai mākslai un māksliniekiem ir jādzīvo vien sev vai arī mūžam jāpatur prātā savs pienākums pret sabiedrību un – bez aizspriedumiem tai jākalpo. Man pašam nav nekādu šaubu, taču nevēlos vēlreiz pārcilāt argumentu virtenes. Par šo tēmu viens no spožākajiem priekšlasījumiem bija Albēra Kamī Nobela lekcija – un es ar prieku pievienojos viņa secinājumiem. Turklāt krievu literatūrā gadu desmitiem pastāvēja šī sliecība – pārlieku neapbrīnot sevi, nelidināties pārlieku bezbēdīgi, un es nekaunos, cik tas ir manos spēkos, šo tradīciju turpināt. Krievu literatūrā izsenis iesakņojies priekšstats, ka rakstnieks savā tautā daudz ko iespēj, – un viņam ir jāiespēj.
Nemīdīsim kājām mākslinieka tiesības izteikt vienīgi paša pārdzīvoto un novēroto, novēršoties no visa, kas notiek pārējā pasaulē. Neizvirzīsim māksliniekam prasības, bet pārmest, lūgt, aicināt un vilināt – tas mums būs ļauts. Jo, raugi, savu dotību izkopšana tikai daļēji ir viņa paša ziņā, lielā mērā tās jau gatavas iedvestas viņā kopš dzimšanas, un līdz ar talantu viņa brīvajai gribai ir uzlikta atbildība. Pieļausim, ka māksliniekam ne pret vienu nav nekāda pienākuma, taču ir sāpīgi vērot, kā viņš var, pašradītās pasaulēs vai subjektīvu kaprīžu telpā aizgājis, reālo pasauli atstāt savtīgu, niecīgu vai pat vājprātīgu cilvēku rokās.
Mūsu 20.gadsimts pieteica sevi cietsirdīgāku nekā iepriekšējie, un viss, kas tajā baigs, nebeidzās tā pirmajā pusē. Tās pašas vecās akmens laikmeta jūtas – skopums, skaudība, nesavaldība, savstarpēja nelabvēlība, veikli paslēpušās aiz piedienīgiem segvārdiem – šķiru, rasu, masu, arodbiedrību cīņa –, plosa un arī saplosa mūsu pasauli. Pirmatnējais kompromisu noliegums ir pacelts teorētiska principa augstumos un tiek uzskatīts par ortodoksālisma tikumu. Tas prasa miljonu upurus nebeidzamajos pilsoņu karos, tas nospriego mūsu dvēseles pārliecībā, ka nav noturīgu vispārcilvēcisku labā un taisnīgā jēdzienu, ka tie visi ir plūstoši un mainīgi, tāpēc allaž jārīkojas tā, kā ir izdevīgi tavai partijai. Jebkura profesionāla grupa, tikko pamanījusi iespēju savā labā kaut ko izplēst – lai tas būtu nepelnīts, lai tas būtu lieks –, nekavējoties arī izplēš, kaut draudētu sabrukt visa sabiedrība. Rietumu sabiedrības mētāšanās amplitūda – kā tas izskatās, no malas raugoties, – tuvojas robežlīnijai, aiz kuras sistēma kļūst nestabila un ir lemta sabrukumam. Arvien mazāk rēķinādamās ar gadsimtos iedibinātās likumības grožiem, pa visu pasauli nekaunīgā uzvaras gājienā soļo vardarbība, nebažīdamās par to, ka tās neauglība vēsturē jau daudzkārt uzrādīta un pierādīta. Triumfē pat ne vienkārši rupjš spēks, bet gan demonstratīvs tā attaisnojums: pasauli pārplūdina nekaunīga pārliecība, ka spēks var visu, bet taisnīgums – neko. Dostojevska velni, kas šķita esam pagājušā gadsimta provinciāla šausmu fantāzija, mūsu acu priekšā aizložņā pa visu pasauli, iespraucas valstīs, kurās tie nebija ne iedomājami, – un, lūk, pēdējos gados aizdzītās lidmašīnas, sagūstītie ķīlnieki, sprādzieni un ugunsgrēki mums signalizē, ka velni ir pilni apņēmības satricināt un iznīcināt civilizāciju! Un tas var pilnībā izdoties. Jaunieši vecumā, kad nav citas pieredzes kā vien seksuālā, kad nekas vēl nav pašu izciests un pašu saprasts, jūsmīgi atkārto apķēzītos krievu 19.gadsimta beigu saukļus, domādami, ka atklāj nez ko nebijušu. Jaunradušos hunveibinisko, iznīcinošo degradāciju viņi, paši kļūdami nožēlojami, uztver kā rožainu paraugu. Mūžsenās cilvēka būtības paviršā neizpratne, nepieredzējušo siržu naivā pārliecība: šos te niknos, alkatīgos apspiedējus, šos valdītājus padzīsim, bet nākamie (mēs paši!), nolikuši malā granātas un automātus, būs taisnīgi un līdzjūtīgi. Gaidi vien! ... Bet tie, kuri kaut ko pieredzējuši un saprot, kuri varētu iebilst šiem jauniešiem, – daudzi no viņiem pat neuzdrīkstas iebilst, pat izdabā, lai tikai neiemantotu «konservatoru» slavu. Un arī tas nāk no 19.gadsimta Krievijas. Dostojevskis to nosauca par vergošanu progresīvām idejām. Minhenes gars nebūt nav vien pagātnei piederīgs, tas nebija epizodisks uzplaiksnījums.
Es pat uzdrošinos apgalvot, ka Minhenes gars 20.gadsimta ir dominējošais. Bailēs sastingusi civilizētā pasaule pēkšņi no pagātnes atsauktajam ņirdzošajam barbarismam neattapās pretstatīt neko citu, kā vien piekāpību un smaidus. Minhenes gars ir labklājīgu cilvēku gribas slimība, kam diendienā ļaujas tie, kuri par katru cenu alkst vieglu dienu, un materiālu labklājību paceļ par galveno zemes dzīves mērķi. Tādi ļaudis – un šodien pasaulē to ir vairākums – izvēlas pasivitāti un atkāpšanos: ka tik vēl turpinātos ierastā dzīve, ka tik vēl ne šodien mesties iekšā skarbumā, bet rīt – kazi – izspruksim ... (Bet neizspruksim nekad! Atmaksa par gļēvumu būs jo bargāka. Vīrišķība un pārvarētspēja atnāk vien tad, kad esam izšķīrušies upurēties.)
Ar bojāeju draud arī tas, ka fiziski saspiestajai, pārblīvētajai pasaulei netiek ļauta garīga saplūsme, zināšanu un līdzjūtības molekulām netiek ļauts pārlēkt no vienas puses otrā. Un pārrauta informācijas plūsma starp planētas daļām – tās ir vislielākās briesmas. Mūsdienu zinātnei nav noslēpums, ka pārraut informācijas plūsmu nozīmē pavērt ceļu entropijai, vispārējam sabrukumam. Pārrauta informācija pārvērš par šķitumu starptautiskus parakstus un līgumus: kurlumā iegrūstajā zonā neko nemaksā ačgārni iztulkot jebkuru līgumu, vēl vienkāršāk – to aizmirst, izlikties, ka tas nekad nav pastāvējis (to Orvels ir lieliski sapratis). Kurlumā iegrūstajā zonā dzīvo it kā nevis Zemes iemītnieki, bet marsiešu ekspedīcijas korpuss – viņi neko lāgā nezin par pārējo Zemi un ir gatavi iet un mīdīt to svētā pārliecībā, ka «atbrīvo».
Pirms ceturtdaļgadsimta cilvēces cerībās dzima Apvienoto Nāciju Organizācija. Diemžēl netikumiskā pasaulē arī tā ir izaugusi netikumiska. Tā ir nevis Apvienoto Nāciju Organizācija, bet gan Apvienoto Valdību Organizācija, kur līdzās nostādītas gan brīvi ievēlētās, gan varmācīgi uzspiestās, gan ar ieročiem varu sagrābušās. Vairākuma savtīgā neobjektivitātē ANO greizsirdīgi raugās, lai netiek darīts pāri vienu tautu brīvībai, un neliekas ne zinis par citu tautu brīvību. Iztapīgi balsojot, tā noraidīja priekšlikumu izskatīt individuālas sūdzības – atsevišķo mazo vienkārši cilvēku vaidus, kliedzienus, lūgšanos – tie taču pārāk sīki kukainīši tik diženai organizācijai. Savu divdesmit piecu gadu laikā izstrādāto labāko dokumentu – «Cilvēka Tiesību Deklarāciju» – ANO nepapūlējās padarīt par obligātu priekšnosacījumu valdību darbībai, tā nolemjot mazos cilvēkus viņu neievēlēto valdību varai.
Varētu domāt, ka mūsdienu pasaules veidols caurcaurēm ir zinātnieku rokās, ka viņi nosaka visu cilvēces tehniskās attīstības gaitu. Varētu domāt, ka tieši vispasaules zinātnieku sadraudzībai un nevis politiķiem jānosaka, kurp virzīties pasaulei. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienatnē paveiktais parāda, kādus kalnus varētu apgāzt, kopus strādājot. Tomēr nē – zinātnieki neuzrādīja spilgtu mēģinājumu kļūt par patstāvīgu darbīgu cilvēces spēku. Tie veseliem kongresiem novēršas no svešām ciešanām: tīkamāk palikt zinātnes ietvaros. Tas pats Minhenes gars ir izpletis pār viņiem savus atslābinošos spārnus.
Kāda tad šajā cietsirdīgajā, dinamiskajā, eksplozīvajā pasaulē uz tās desmit bojāeju robežas ir rakstnieka vieta un loma? Mēs taču neraidām it nekādas raķetes, nestumjam pat visnožēlojamāko lafeti, mūs visnotaļ nicina tie, kuriem iedveš cieņu vien materiāls spēks. Vai nebūtu dabiski arī mums atkāpties, zaudēt ticību labā nesatricināmībai, patiesības nedalāmībai un uzticēt pasaulei vien savus rūgtos malā stāvētāja vērojumus – cik bezcerīgi izkropļota cilvēce, cik ļaudis kļuvuši sekli, un cik grūti vientuļām, smalkām, skaistām dvēselēm atrasties viņu vidū?
Bet mums nav arī šīs iespējas aizbēgt. Ja reiz esam izvēlējušies vārdu, izvairīšanās nekad vairs nav iespējama: rakstnieks nav svešs savu tautiešu un laikabiedru tiesātājs, viņš ir līdzvainīgs visa viņa dzimtenes vai viņa tautas pastrādātajā ļaunumā. Ja viņa tēvijas tanki nopludina ar asinīm svešas valsts asfaltu, rakstnieka seja uz mūžu paliek notašķīta ar sarkanbrūniem traipiem. Ja liktenīgā naktī miegā ir nožņaugts Draugs, kas neuzticēšanos nepazīst, – uz rakstnieka delnām paliek tās auklas atstātie zilumi. Ja viņa jauniņie tautieši vaļīgi deklarē, ka netiklība ir pārāka par pieticīgu darbu, atdodas narkotikām vai tvarsta ķīlniekus – šī ļaunuma dvaka sajaucas ar rakstnieka elpu.
Vai mums pietiks nekaunības paziņot, ka neesam atbildīgi par mūsdienu pasaules augoņiem?
Par spīti visam, mani iedvesmo tas, ka dzīvi izjūtu pasaules literatūru kā vienu lielu sirdi, kas sitas mūsu rūpēs un bēdās, jo posts – gan dažādās izpausmēs – piemeklē mūs visus un visur.
Bez nacionālajām literatūrām pagājušos gadsimtos pastāvēja arī jēdziens «pasaules literatūra» – kā nacionālo literatūru virsotnes ietverošs loks. Kā literārās mijiedarbības kopums. Bet ir notikusi aizkavēšanās: lasītāji un rakstnieki citvalodu rakstniekus iepazina ar novēlošanos – pat par veselu gadsimtu –, un mijiedarbība nāca par vēlu, nacionālo literatūru virsotnes ietverošo loku manīja iezīmējamies pēcteči, nevis laikabiedri.
Turpretim tagad šī mijiedarbība starp dažādu valstu rakstniekiem un lasītājiem notiek, ja ne acumirklīgi, tad katrā ziņā tikpat kā acumirklīgi – to pats esmu izjutis. Manas dzimtenē diemžēl nenodrukātās grāmatas, neraugoties uz bieži vien slikto tulkojumu, ātri atrada atsaucīgus lasītājus pasaulē. Pie kritiskas to analīzes ķērās tāds izcils Rietumu rakstnieks kā Heinrihs Bells. Visus šos pēdējos gadus, kad, spītējot likumu slogam, mans darbs un mana brīvība tomēr nesabruka, kā gaisā pakārta, kā tukšumā, kā neredzamā un nedzirdamā nospriegotā sabiedrības līdzjūtības plēvītē turoties, gluži negaidīti sirsnīgā pateicībā iepazinu arī pasaules rakstnieku brālības atbalstu. Savā piecdesmitajā dzimšanas dienā biju pārsteigts, saņemdams apsveikumus no ievērojamiem Eiropas rakstniekiem. Nekāds pret mani vērsts spiediens nepalika nepamanīts. Man draudīgās nedēļās, kad tapu izslēgts no Rakstnieku savienības, pasaulē pazīstamu rakstnieku radītais aizsargvalnis pasargāja mani no bīstamākas vajāšanas, bet norvēģu rakstnieki un mākslinieki, rēķinoties ar man draudējušo iespēju tikt padzītam no dzimtenes, viesmīlīgi gatavoja man pajumti. Un, visbeidzot, arī manu kandidatūru Nobela prēmijai izvirzīja nevis tā valsts, kurā es rakstu, bet gan Fransuā Moriaks un viņa kolēģi. Un vēlāk savu atbalstu man izteica arī veselas nacionālas rakstnieku apvienības.
Tā sapratu un uz savas ādas izjutu: pasaules literatūra vairs nav abstrakts ietverošs loks, literatūrzinātnieku radīts vispārinājums, bet gan kāda kopīga miesa un kopīgs gars, dzīva sirdsvienība, kas atspoguļo augošo cilvēces vienību. Vēl joprojām asiņaini sārtojas elektriskās strāvas un automātu kārtu nospriegotās valstu robežas, vēl joprojām dažas iekšlietu ministrijas uzskata, ka arī literatūra ir to pārzināto valstu «iekšējā lieta», vēl joprojām avīžu virsraksti vēsta: «Viņiem nav tiesību iejaukties mūsu iekšējās lietās!» Bet tostarp mūsu Zemes šaurībā vairs neatliek vietas iekšlietām! Un cilvēci var glābt vienīgi visu līdzdalība visā: cilvēki Austrumos nekādā gadījumā nedrīkst būt vienaldzīgi pret to, ko domā Rietumos, un cilvēki Rietumos nekādā gadījumā nedrīkst būt vienaldzīgi pret to, kas notiek Austrumos. Daiļliteratūra, kas ir viens no smalkākajiem un jūtīgākajiem cilvēciskas būtnes instrumentiem, jau ir pieņēmusi, apguvusi, uztvērusi šo augošās cilvēces vienības izjūtu. Un es droši uzrunāju mūsdienu pasaules literatūru – simtus draugu, kurus nekad neesmu skatījis vaigā un, iespējams, nekad nesatikšu.
Draugi! Ja esam ko vērti, mēģināsim palīdzēt! Kas visās mūsu partiju, kustību, kastu un grupu nesaskaņu plosītajās valstīs izsenis bijis tas spēks, kurš nevis šķel, bet vieno? Tā ir rakstnieku sūtība: viņi sevi pauž savas tautas valodā, kas ir galvenā nācijas, tautas apdzīvotās zemes un īpaši laimīgos gadījumos – arī nacionālās dvēseles vienotāja.
Domāju, ka šajā trauksmainajā laikā pasaules literatūra spēj palīdzēt cilvēcei patiesi sevi iepazīt – par spīti tam, ko mēģina iestāstīt aizspriedumaini cilvēki un partijas. Tā spēj no viena novada uz citiem aiznest pieredzes koncentrātu, lai izlīdzinātu atšķirības vērtējumu skalā un mitētos ņirboņa mūsu acu priekšā, lai tautas iepazītu cita citas patieso vēsturi tik spēcīgi un sāpīgi kā pašu izdzīvotu, tā izsargoties no vēlīnām kļūdām. Bet mēs paši caur to varbūt iemācīsimies attīstīt sevī pasaules redzējumu: ar acs centru, kā katrs cilvēks, uztverot tuvējo, ar acs malām – to, kas notiek pārējā pasaulē. Tā paturēsim redzeslokā šīs pasaules sakarības un proporcijas.
Kurš gan cits, ja ne rakstnieks, lai izsaka nopēlumu ne vien pašmāju neveiksmīgajiem valdītājiem (dažā valstī tā ir visvieglākā maize, to dara katrs, kam vien nav slinkums), bet arī pašmāju sabiedrībai par tās gļēvo pazemību vai pašapmierināto vājumu, tāpat jauniešiem – par vieglprātīgiem secinājumiem – un jauniem pirātiem – par dūrienam paceltajiem nažiem?
Kāds bildīs: ko gan iespēj literatūra pret klajas vardarbības nežēlīgo spiedienu? Un tomēr neaizmirsīsim, ka vardarbība nepastāv, nespēj pastāvēt viena pati, tā vienmēr ir savijusies ar meliem. Tos abus vieno visradniecīgākās, visdabiskākās un visdziļākās saites: vardarbībai nav ar ko sevi piesegt, kā vien ar meliem, bet meliem nav uz ko balstīties, kā vien uz vardarbību. Katram, kurš reiz pasludinājis vardarbību par savu metodi, nenovēršami būs jāizvēlas meli par savu principu. Piedzimstot vardarbība darbojas atklāti un pat ir lepna uz sevi. Taču, tikko spēkā pieņēmusies un nostiprinājusies, tā jūt ap sevi gaisu retināmies un nespēj turpināt eksistenci citādi, kā vien miglas plīvurā ietinusies, saldām runām piesegusies. Nu tā vairs ne vienmēr un ne par katru cenu vienkārši aizžņaudz rīkli, nu tā biežāk prasa, lai pavalstnieki vien dod zvērestu melot, vien piedalās melos.
Vienkārša, vīrišķīga cilvēka vienkāršs solis ir nepiedalīties melos, neatbalstīt melīgu rīcību. Lai tie ienāk pasaulē un pat valda pār pasauli – bet tikai ne caur mani. Toties rakstnieku un mākslinieku spēkos ir kas lielāks: uzvarēt melus! Cīņā ar meliem māksla vienmēr ir uzvarējusi, vienmēr uzvar – uzskatāmi un pārliecinoši! Meli spēj turēties pretī daudz kam šai pasaulē – tikai ne mākslai!
Tikko taps izkliedēti meli, tūlīt pat vardarbība pretīgi atkailināsies, vecišķi vārgā vardarbība sabruks.
Tāpēc es, draugi, ticu, ka mēs spējam palīdzēt pasaulei tās svelmainajā stundā. Nevis aizbildināties ar to, ka mums nav ieroču, nevis nodoties bezrūpīgai dzīvošanai, bet gan – pieteikt kauju!
Krievu valoda iecienījusi sakāmvārdus par patiesību. Tie pauž – dažkārt pārsteidzoši precīzi – tautas nebūt ne mazo smago pieredzi:
Viens patiess vārds Visu pasauli atsver.
Šī šķietami fantastiskā enerģiju masas saglabāšanas likuma pārkāpšana ir manis paša darbības pamatā, uz tās balstīts arī mans aicinājums visas pasaules rakstniekiem.
No krievu valodas tulkojusi Tamāra Ringa
Grāmata, 1990. gada jūnijs
dons_Kihots 04.12.03 0:54
Mjaa...pat nemanaami ka lekcija lasiita 70-tajaa jeb jau 40 gadus kaa pieejama. Cilveece gandriiz vai tikai mazu "pasoliiti" ir speerusi iistenu veertiibu atziishanaa:( Vai tautu daba? Varbuut paaraak pesimistiski, bet buus sliktaak. Un asinainais terorisms, un 11. septembris, un musulmanju atskirigaas antiamerikaaniskaas juutas?...Bet varbuut tomeer ir iespeeja niideet sho ljaunumu, kaut vai uzklausot uzburto ienaidnieku? Ir saapiigi un vienlaikus liidz asaraam skaisti apzinaties, ka Visaugstais ljaava Solzenicinam izklut dzivam no gulaga sausminoshas elles kambara. Un iegutaa Nobela premija, ko vins ir pelnijis varbut pat vairak nekaa jebkurs ieprieksejais laureats, ir kaa atgadinajums, ka mees speejam uzveikt ljauno. Ir jatic!
pūce 01.01.04 11:35
Lekcija nolasīta 1970.gadā, bet šķiet, ka tā sarakstīta nesen un nolasīta šodien. Tas tikai lieku reizi pierāda Solžeņicina domu par mākslas un gara vispārcilvēcīgumu un mūžīgumu. Žēl, ka www.satori nav pieejama minētā Kamī Nobela lekcija.
neill 01.01.04 15:19
Ir jābūt laikam īpaši apdāvinātam , lai spētu izteikt savas domas,.. kaut gan, katrs mēs ejam savu ceļu, cits caur sāpi, kļūst ģeniāls, jo savādāk viņa pieredzei nebūtu nekādas vērtības, jo nebūtu taču ar ko salīdzināt! vārdi, vārdi,... ?? :)