Elizabete Pičukāne: Meklējot sievieti Latvijas vēsturē (6)

2007. gada 28. novembrī, plkst. 23:23

Rubrika: Redzējumi
Sieviete Latvijas vēsturē. R.: LU Akadēmiskais apgāds, 2007

„.. Gari un svinīgi vēstures apcerējumi mani nekādi nespēj aizraut. (..) Reizēm es lasu šādas grāmatas, ja to prasa pienākums, taču tās man neko neizsaka, drīzāk kaitina vai nogurdina. Ik lappusē tikai pāvestu un karaļu ķildas, kari un sērgas. Vīrieši nekam nederīgi, arī no sievietēm gandrīz neviena nav neko vērta, tas viss ir tik apnicīgi...”[i] Tā vēsturi raksturo Ketrīna Morlenda, Džeinas Ostinas grāmatas „Nortangeras abatija” varone. Kas zina, ko viņa teiktu mūsdienās, kad vēsturnieki un vēsturnieces pievēršas ne vien karu un karavadoņu vēsturei, bet arī ikdienas, sociālajai, tostarp dažādu iepriekš mazāk ievērotu un pētītu sociālu grupu vēsturei.

Rakstu krājums „Sieviete Latvijas vēsturē” ir mēģinājums aizpildīt daļu no visnotaļ lielā roba pētījumos par sievietēm Latvijas vēsturē. Grāmatā apkopoti darbi par laika posmu no 18.gadsimta līdz mūsdienām; varam uzzināt vairāk gan par atsevišķām personībām, gan sieviešu lomu un izpratni par sievietēm dažādos vēstures periodos. Krājuma veidotāji vēlējušies „iezīmēt sieviešu klātesamību mūsu pagātnē” (8.lpp.). Tas arī ir izdevies, un šīs grāmatas iznākšanu vērtēju kā vēl vienu būtisku soli ceļā uz sieviešu situācijas apzināšanu Latvijas vēsturē. Tā papildina arī vairākas (tomēr salīdzinoši retas) pēdējos gados manītās publikācijas par šo tēmu.

Vēl neatšķirot grāmatu, samulsina tās noformējums. Nav saprotams, kāpēc uz vāka zem krājuma nosaukuma ir čehu mākslinieka A.Muhas gleznotās sievietes attēls - vai tam ir kāda saistība ar sievietēm Latvijas vēsturē, vai arī tas šajā gadījumā reprezentē noteiktu iepriekšpieņemtu priekšstatu par sievieti vispār.

Krājums iepazīstina ar 13 autoru darbiem. Interesanti, ka autoru vidū ir ievērojams vīriešu pārsvars: 10 vīrieši un 3 sievietes. Nez, vai tas ir noteicis krājumā dominējošo pieeju, tomēr gribas vaicāt, kāds ir bijis autoru izvēles kritērijs. Vai tiešām vēsturnieces šī tēma interesē maz?

Grāmatas ievadā I. Lipša un K. Zellis sniedz pārskatu par Latvijā veiktajiem pētījumiem, kas ļauj apjaust kontekstu, kurā tapusi grāmata. Varam secināt, ka iepriekš bijis daudz publikāciju par šo tēmu. „Aiz kadra” gan palikuši ārvalstīs publicētie Latvijas pētnieku darbi - pilnīgākas ainas radīšanai varētu būt pieminēti arī tie. Ievadā parādīts arī grāmatas konceptuālais ietvars - lasītāji tiek iepazīstināti ar „dzimtes” (gender) un dzimtes perspektīvas jēdzieniem, tiek izmantots „sieviešu vēstures” jēdziens. Par dzimtes kategoriju gan minēts vien tas, ka to 1955.gadā ieviesa Dž. Manijs. Jautājums - kurš pirmais ir ieviesis dzimtes jēdzienu tā mūsdienu izpratnē - ir diskutabls. Daudzos avotos minēts gan Dž. Manijs (jēdziens gender role), gan psihologs Dž. Stollers (gender identity).[ii] Vēl citur varam atrast atsauces uz termina „dzimte” lietojumu, attiecinot to uz sievišķību un vīrišķību kā tipiem, jau 14.gadsimtā (Tomass Usks). Lai kurš būtu pirmais, būtu bijis vērtīgi paskaidrot, kas tieši ar šo jēdzienu ticis saprasts šī krājuma kontekstā.

Neviens ievada teikums nav veltīts apjomīgajam feministisko teorētisko pieeju klāstam un nepārtraukti aktīvo diskusiju virzieniem dzimtes un vēstures lauciņā[iii]. Dzimtes jēdziens ir izprotams ļoti atšķirīgi (piemēram, kā sociālais dzimums, dzimuma loma, dzimtes sistēma, performance jeb uzvedums, kā līgums utt.[iv]), taču krājuma autori nedefinē, ko ar to saprot - lielākoties lasītājiem tas jāmēģina atšifrēt pašiem. Neviens no autoriem nemaz nelieto dzimtes jēdzienu, tādēļ tā pieminēšana ievadā šķiet bijusi vairāk formalitāte, nekā krājuma pieejas pieteikums. Izskatās, ka „dzimte” tiek attiecināta vien uz sievietēm, kas savukārt pieņemtas par pašsaprotami definējamu grupu. Dzimtes perspektīva pārsvarā tiek izprasta kā palūkošanās uz sievieti vai sievietēm salīdzinājumā ar vīriešiem. Tomēr dzimtes perspektīva ietver arī kritisku pieeju un varas attiecību analīzi starp sievietēm un vīriešiem konkrētā sociālajā kontekstā. Tieši šo aspektu nereti pietrūkst.

Lai precīzāk raksturotu rakstos izmantoto pieeju, tie jāaplūko un jāvērtē atsevišķi. Vairāki autori ir pievērsušies nozīmīgām personībām Latvijas vēsturē. G. Ceipe rakstā „Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683-1750) un Brāļu draudzes kustība Vidzemē” pievēršas M.fon Hallartes ietekmei uz Vidzemes Brāļu draudzes kustību - rakstā atrodam apjomīgu informāciju par Vidzemes brāļu draudzi, Hallartes lomu tās attīstībā kā finansiālai un garīgai atbalstītājai, īpaši uzsverot, ka Hallarte ir latviešu nacionālās atmodas veicinātāja. Šis interesantais raksts būtu labs materiāls analīzei no dzimtes perspektīvas. Tomēr vienīgi teikums „Pirms Lieldienām nošķīra vīru un sievu saiešanas, lai tie atsevišķi noturētu savas kārtas sapulces” (18.lpp.) liecina par to, ka sievietes un vīrieši noteiktās jomās darbojušies atsevišķi. Kāda bijusi sieviešu loma Brāļu draudzē? Kā šajā kontekstā darbojās un tika uztverta pati Hallarte?

A. Strangas raksts „Rainis un Aspazija: izskaņa” ir īsākais šajā krājumā (apmēram 3 lpp., neskaitot attēlus). Nav saprotams, kāpēc tas ir iekļauts grāmatā. Runa ir par attiecībām starp Raini un LSDSP, kā arī starp Aspaziju un partiju pēc Raiņa nāves - tātad centrālais personāžs tomēr ir Rainis.

Kādas Latgales iedzīvotājas dzīvesstāsts un viņas lietu pasaule atklājas Z. Stapķevičas rakstā „„Un tas spogulis man ir gājis visu manu dzīvi...” Austrumlatvijas sievietes lietu pasaule 20.gs. 30.-90.gados mutvārdu vēstures spogulī”. Raksts parāda daudzas nianses šīs sievietes dzīvē saistībā ar laikmetu, kurā viņa dzīvojusi. Dažus no šī dzīvesstāsta aspektiem autore saista ar padomju laiku presē radīto sievietes tēlu. Tomēr lielākais uzsvars likts uz cilvēka saistību ar lietām un priekšstatiem par tiem, gandrīz vispār neaplūkojot to, kā ar lietu palīdzību tiek konstruēta sievišķība jeb veidojas priekšstats tieši par sievieti. Dažviet īsti nav skaidrs, vai runa ir par konkrēto sievieti vai sievieti vispār, piemēram, kā vienu no iemesliem raksta varones kļūšanai par partijas sekretāri minot, ka „tas atklāj sievietei raksturīgo prasmi pielāgoties apstākļiem un izmantot tos savā labā” (106.lpp.). Ja runa ir par sievieti vispār, šāda apgalvojuma izsacīšana nav pamatota.

R. Pārpuces rakstā „Moderna sieviete 20.gadsimta karā: Mērija Grīnberga un Latvijas muzeju kolekcijas izvešana 1944.-1946.gadā” runa ir par sievieti kara laikā, kad „viņa izcēlās ar „vīrišķīgiem varoņdarbiem”” (127.lpp.), izbraucot uz Vāciju līdzi izvestajiem muzeju krājumiem un palīdzot tos nogādāt atpakaļ Latvijā. Rakstā atklājas „modernās sievietes” (M. Grīnberga bijusi izglītota, ģērbusies „maisīgi”, smēķējusi, nav bijusi precēta) gaitas un viņas vērtējums laikabiedru acīs. Kaut arī autore raksta, ka viņas uzdevums bijis sniegt ieskatu šīs sievietes skatījumā pašai uz sevi, tomēr viņa piemin daudzus citus avotus un diemžēl pavisam nekomentē (raksta sākumā gan pamatojot, kāpēc) sekojošo izteikumu: „Kara apstākļos sieviete un tās loma sabiedrībā tiek skatīta caur atšķirīgu vērtību prizmu nekā miera apstākļos” (127.lpp.).

Sievietes un kara tēmai pievērsušies arī Ē. Jēkabsons („Latviešu sievietes militārajā dienestā Pirmajā pasaules karā”) un J. Ciganovs („Latviešu sieviešu palīdzības korpuss Atbrīvošanas cīņu laikā”). Pozitīvi vērtējams šķiet tas, ka Ē.Jēkabsons diskutē ar V.Zelči par latviešu strēlnieku vēsturi kā „maskulīnās dominantes pagātnes stāstu” (36.lpp.), kas neietver sievietes. Rakstā aplūkotas gan žēlsirdīgās māsas, gan arī karotājas, kas dažādos, nereti visai viltīgos veidos nokļuvušas frontē un cīnījušās, vēlāk pat saņemot apbalvojumus. Autors stāsta maz zināmu aizraujošu stāstu, mēģinādams atbildēt arī uz jautājumu, kas noteica sieviešu parādīšanos armijā. J. Ciganovs apraksta Latviešu sieviešu palīdzības korpusa darbību, kas galvenokārt bija vērsta uz palīdzību karavīriem gan frontes tuvumā, gan slimnīcās - viņu ēdināšana, apgādāšana ar apģērbu, grāmatu un laikrakstu piegādāšana, karavīru apbedīšana. Ē.Jēkabsona rakstā sievietes atspoguļotas gan „tradicionālajās” aprūpētāju, gan aizliegtajās karotāju lomās, bet J. Ciganova rakstā sievietes kā Atbrīvošanas cīņu dalībnieces un militārās palīdzības organizācijas locekles galvenokārt atklājas kā aprūpētājas. V. Ščerbinska raksts veltīts cita veida sieviešu organizācijām - studenšu korporācijām. Autors analizē to iekšējo kārtību un darbību, bet īpaši vēlos izcelt pieskaršanos arī varas attiecībām sieviešu vidū, runājot par dažādu tautību studenšu korporācijām.

Vairākos rakstos aplūkots sievietes tēls dažādos periodos. K. Zellis raksta par sievietes tēlu nacistu okupētajā Latvijā. I. Lipša rakstā „Sievietes tēla veidošana Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā (1934-1940): ideoloģija un īstenība” analizē gan pilsoniskās sievietes paštēlu (sieviete kā nacionālās ideoloģijas ieaudzinātāja, sieviete-māte, pavarda sargātāja un aktīva pilsone), gan sieviešu tēla veidošanu tālaika presē - diskusiju gan starp savus ieskatus publicējošajiem vīriešiem un sievietēm aktīvistēm, gan arī starp atšķirīgām sieviešu organizācijām. Autore apskata režīma nostāju, kas bieži vien līdzinājās pašu sieviešu paustajam - konservatīva, tomēr ļaujot sievietēm cīnīties par savām tiesībām. I.Lipša secina, ka centrālais mehānisms, ar kuru sievietes pašas iesaistījās un tika iesaistītas politikā, bija sociālā maternitāte. Rakstā runāts par pilsoniskajām sievietēm, kuras, apvienojoties biedrībās, iesaistījās diskusijās par sievietes lomu. Manuprāt, būtu svarīgi uzzināt arī, vai tikusi pausta minoritāšu sieviešu organizāciju nostāja šajos jautājumos un kāda tā bijusi.

Dažkārt autori nemana, ka paši konstruē sievietes tēlu, un viņu rakstīto tikpat labi var pakļaut analīzei no dzimtes perspektīvas viedokļa, kā to, ar kā analīzi viņi paši nodarbojas. I. Butulis rakstā „Ārzemju sievietes žurnāla „Zvaigzne” attēlos (1956-1959)” apskata publicētos attēlus dažādos griezumos (sieviešu ģeopolitiskā piederība, dinamika dažādās žurnāla sadaļās), secinot, ka šādi tika popularizēts jauns - brīvākas sievietes tips un tikuši apšaubīti padomju ideoloģijas stereotipi. Tam, ka puskailu un kailu sieviešu attēlu publicēšana tajā laikā bija sava veida pretošanās stratēģija, var piekrist, taču autoram trūkst kritiskas attieksmes pret šo it kā jauno šķietami brīvākas sievietes tipu, kas, savukārt, itin bieži bija „pamattips” valstīs, no kurām šie attēli nāca. Tāpat autors ieliek savu, nedefinētu sievišķības izpratni, kas šķiet nepietiekami skaidrota atsevišķos gadījumos: piemēram, izskato vērtējumu, ka „arī vairumā „darba sieviešu” fotoattēlu dominēja sievišķības cildinājums” (151.lpp.). Kas tieši tolaik tiek saprasts ar „sievišķību” jeb - kā tā tikusi veidota? Aprakstot attēlus, autors divreiz izmanto vārdu savienojumu „glītās sieviešu galviņas” (152. un 153.lpp.), kas arī pauž noteiktu sievišķības konstruēšanas veidu.

Divi raksti ir veltīti sievietēm politikā. J.Taurēna raksta tēma ir „Atmodas laika līderes un viņu iekļaušanās Latvijas elitē”. G. Krūmiņš pētījumā „Sievietes loma valsts pārvaldē Latvijā padomju okupācijas periodā” mēģina noskaidrot, kas liedza sievietēm ieņemt atbildīgus amatus šajā periodā. Autors nosauc retās sievietes, kas atradās augstos amatos un apraksta, kā viņas tajos nokļuvušas. Analizējot PSRS un tās pārvaldes veidošanos, Komunistiskās partijas principus un sfēras, no kurām bija lielākas iespējas nokļūt valsts vadībā, autors secina, ka te rodami iemesli, kāpēc sievietēm apstākļi nav bijuši labvēlīgi. Latvijā šķēršļi bijuši gan turīgi vecāki, gan laba izglītība, turklāt sievietes bija pārstāvētas visos varas līmeņos, izņemot reālo lēmumu pieņemšanas līmeni. Rakstu noslēdzot, G.Krūmiņš raksta: „Pēdējos 15 gados situācija ievērojami mainījusies, bet varbūt pilnīga dzimumu līdztiesība ir utopija un nevēlama parādība?” (164.lpp.) Kas tad ir „pilnīga dzimumu līdztiesība”? Katrā ziņā šim vārdu savienojumam varētu būt atšķirīgi skaidrojumi, tādēļ nav saprotams, kāpēc, autoraprāt, dzimumu līdztiesība varētu būt nevēlama parādība. G.Krūmiņš turpina, ka Skandināvijas valstis var būt sieviešu panākumu piemērs, „bet mums, lai gan valsts sniedz ievērojamu finansiālo atbalstu māmiņām un tēviem, demogrāfiskā situācija ar katru gadu pasliktinās” (164.lpp.). Vai tas nozīmētu, ka jāierobežo sieviešu tiesības?

Laulības institūciju 18. un 19. gadsimtā rakstā „Laulība - brīva izvēle vai nepieciešamība” skata G. Straube. Autors iepazīstina lasītāju ar arhīvu materiāliem, izsekojot konkrētiem laulību noslēgšanas gadījumiem. Rakstā minēti daži secinājumi par sieviešu situāciju - piemēram, atraitnēm bija grūtāk saīsināt pēc vīra nāves noteikto termiņu līdz nākamai laulībai, nekā vīriešiem. Autors jautā, vai sievietes bijušas konsekventas savā partnera izvēlē un precējušās, vai arī centušās laulības aizkavēt. Viņš piedāvā versiju: „Šķiet, savā vairākumā viņas bija tikpat dažādas kā mūsdienu sievietes.” (34.lpp.) Noslēdzošais teikums vēsta: „Tādējādi redzam, ka daudzas problēmas sievietes ceļā uz veiksmīgu ģimenes dzīvi bijušas jau pirms vairākiem gadu simteņiem un arī šodien nākas sastapties ar tām pašām likstām.” Šie secinājumi ir diezgan virspusēji, ņemot vērā, ka ir mainījušies laulību nosacījumi, sievietes un vīrieša loma laulībā, kā arī sociālais konteksts.

Neraugoties uz kritiskajām piezīmēm, krājumu lasīt nav garlaicīgi. Domāju, ka gan lasītājām, gan lasītājiem - tāpat kā Ostinas varonei, ja viņa būtu starp tiem - šī grāmata, kurā atrodams vērtīgs materiāls par sievietēm Latvijas vēsturē, varētu šķist saistoša. Tomēr solītā, bet nereti piemirstā dzimtes perspektīva un aplūkotā materiāla interpretācija no dzimtes teoriju viedokļa ir būtisks trūkums.

Pēdējie komentāri:

• kalnu auk 29.11.07 9:02

  forši, ka satori parādās arī šādi raksti - kaut nedaudz tiek ieturēts balanss ar "maskulīno dominanti".bet pati grāmata gan liekas drīzāk stereotipu atkārtošana, nevis to izgaismošana. lai gan principā vīriešu iesaistīšanās šādu jautājumu `risināšanā` ir vēlama parādība.

• Kornelija 29.11.07 17:15

  spriežot pēc recenzijas, grāmata diezgan garlaicīga, un arī autori lietai piegājušo visai konvencionāli

• maita 03.12.07 16:10

  "Dažkārt autori nemana, ka paši konstruē sievietes tēlu, un viņu rakstīto tikpat labi var pakļaut analīzei no dzimtes perspektīvas viedokļa, kā to, ar kā analīzi viņi paši nodarbojas"$Lūk, šī iemesla dēļ, dzimtes jautājumu apcilāšana man krīt uz nerviem. Šķiet, ka vienīgā izeja ir, ka sievietes nodarbojas ar mākslas vai citu darbu radīšanu un nekomentē tos, vai arī raksta pašas par sevi kā sievietēm, tb, pirmajā personā un tādējādi analizē jautājumu `kā ir būt sievietēm`. Visādi citādi es gaidu to laiku, kad sievietes beidzot pārstās pārmest vīriešiem viņu tēvutēvu nedarbus, beidzot būs aizuzrakstījušās visas savas `sieviešu vēstures`, jo tikai tad varēs sākt rakstīt jaunu tagadnes vēsturi (nevis ar atpakaļejošu datumu..), kurā būs gan sieviete, gan vīrietis un abi ne-dominējošās pozīcijās

Piedalies diskusijā: