Lidija Amejko: Dienesta piezīmes sakarā ar apvemšanos Ermitāžā (detaļas iekļaujot) (2)
2007. gada 25. novembrī, plkst. 13:39
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Š. g. 17. marta vakarā Ermitāžā, klātesot (visizcilākajiem, vislielākajiem, no pašām augšām) Van Deikam, Vermēram (Verneram?) no Bosha un mūsu pašu Vispjanskim, es, Gregors Senso (pieļāvu, atļāvos tādu galēju izlēcienu) apgānīju (traģiski, brutāli, nepiedodami) Van Deiku ar sava personīgā kuņģa saturu, kas gan, ja to varētu atzīt par vainu mīkstinošu apstākli, bija augstākās kvalitātes un satura, jo Ermitāžā, kā zināms, ir izcila virtuve.
Vēlos uzsvērt, ka, apgānot savu priekšnieku, Van Deika kungu, es (no manis neatkarīgu apstākļu dēļ, sakarā ar nesapra... es tā negribēju!!!) rīkojos pret savu gribu, lai arī, jāatzīst, saskaņā ar sava ķermeņa prasībām, kam es tomēr atļaujos nekādā ziņā nepiekrist.
Lai to visu pienācīgi izskaidrotu, man nāksies aprakstīt notikumus, kas noveda pie saturu apkaunojošas, neapturamas vemšanas Ermitāžā. Un tā, pirms desmit dienām, kā labi atceros, ceturtdienā, mani kā allaž pamodināja radio. Es jau tīrīju zobus, kad Ziņās (jo radio man ir arī vannas istabā) tika vēstīts par plūdiem Pueblas apgabalā Meksikā, kuru laikā gājuši bojā divi tūkstoši cilvēku. Nezinu vairs, vai aizrijos, vai arī tam, ka es sāku slīkt pats savā vannā, bija kāds cits iemesls. Laimīgā kārtā pēc Ziņām atskanēja laika prognoze, un man izdevās glābt radušos situāciju. Pēc tam braucu uz darbu, uz Rembrandt banku. Apsēdos, kā parasti, savā kabinetā pie datora un analizēju pēdējās dienās slēgto kontu tabulu, un vienā brīdī ieraduma pēc nedomādams ieslēdzu radio — nudien, pats nezinu, kāpēc un kā. Ziņās tieši stāstīja par metāna noplūdi un sprādzienu raktuvē, un apdegumus guvušajiem strādniekiem.
Parasti nebūtu tam pievērsis uzmanību, tādas lietas galu galā atgadās vienā laidā, bet... tas taču nudien bija šausmīgi! Sāku drebēt, man lija asaras, un Vanda, mana asistente, vēlāk sacīja, ka viņai tas licies pat skaisti un aizkustinoši: proti, bankas darbinieks pilnā uzvalkā sēž pie rakstāmgalda un tik ļoti jūt līdzi, kā teiktu filosofs Šēlers, nepazīstamiem, taču ciešanu mocītiem raktuvju strādniekiem! Kad sāku kaukt, Vanda pavisam izbrīnījās, jo par tik intensīvu līdzjūtību Šēlers tomēr nerunāja. Bet es iegaudojos un norāvu uzvalku, tad arī kreklu, izstiepu rokas uz priekšu un skatījos, cik strauji āda kļūst sarkana, sakrunkojas un tad pārvēršas milzīgās čūlās. „Teju kā Discovery kanālā!” — nodomāja kāda manu smadzeņu daļa, taču sāpes šo domu tūdaļ pat apklusināja.
Nokļuvu slimnīcā. Ārsts nevarēja vien nobrīnīties, ka man kas tāds atgadījies, vienkārši sēžot pie datora.
— Kur jūs to kompi turat, pagrabā, vai? — viņš vaicāja, izvilkdams no brūces gabaliņu ogles.
— Virtuālā realitāte? — viņš zem deguna murmināja. — Tikai kāpēc tā tik ļoti sāp, ko?
Pieklājīgi klusēju, jo nezināju, ko teikt, palūdzu tikai, lai nenosaitē man pirkstus līdz galam, jo jāstrādā pie datora. Uzreiz pēc doktorāta devos uz veikalu pēc lielāka uzvalka.
Kaut kā samulsu. Samulsu, jo visi bija vienā cenā.
— TĀ nav cena! — teica pārdevēja-konsultante. — Tas ir ražošanas gads.
— Kā tas iespējams? 1999 nav cena? Jūs esat pārliecināta?
— Neko nevar darīt, ka tagad ir tāds gads, kas izskatās kā cena.
Un pēc tam nopūtās:
— Žēl, ka es nepārdodu gadus, jo šis tādā gadījumā sen jau būtu beidzies.
Man iešāvās prātā, ka viņa kaut ko zina, un es nekļūdījos: veikalā skanēja radio, lai klientiem būtu tīkamāk, un pēkšņi sadzirdēju to šausmīgo džinglu! Uzreiz pieliku rokas priekšā ausīm, jo kuru katru mirkli varēja atskanēt Ziņas. Bet tad pārdevēja (kurai bija ļoti melni mati un dzeltenas acis) izstiepa pirkstu un ar vienu pieskārienu, nudien, kā īsta burve, pārslēdza stacijas.
— Mums nepatīk, kad pļāpā, — viņa noteica un zīmīgi man piemiedza dzeltenu aci. — Šeit lai skan tikai mūzika!
Man uznāca drebuļi. Bet nudien! Uz to es neiekritu. Tikai mūzika! Tikai mūzika!
Bet uzvalku nopirku tikai par vienu izmēru lielāku, jo tālākus sarežģījumus ieplānot negrasījos.
Devos uz Banku un ķēros pie darba — gaidīja bilance; ieslēdzu radio, tas tiesa, taču tikai tāpēc, lai (nepakļautos mediju spiedienam, parādītu, kurš te ir galvenais, neļaut sev sajukt prātā) kaut kas skanētu, jo tā esmu pieradis. Nolēmu tikai neklausīties informāciju, kurā stāsta par negadījumiem, tādēļ, izdzirdot pazīstamo signālu, uzreiz pagriezu pogu uz citu staciju. Jo cilvēks ir brīvs un viņam ir tiesības izvēlēties staciju! Skanēja maiga mūzika, mierīgi rakstīju uz priekšu savu bilanci, kad pēkšņi iedīcās džingls. Griezīgi kā žilete. Bezmaz pielēcu kājās no dīvāna. Visdīvainākais tomēr, ka tā bija tieši TĀ SKAŅA, no kuras centos aizbēgt. Tāpēc vēlreiz pagriezu pogu un nomainīju staciju. Ō, kas par atvieglojumu! Tomēr pēc īsa mirkļa atkal atskanēja TAS PATS džingls! Situācija sāka kļūt draudīga, tāpēc atmetu cipariem ar roku un, apsēdies tieši pretī radio, bāls un līdz pēdējam koncentrējies kā bumbvedēja pilots, mēģināju aizbēgt no stieptās, svilpojošās meldijas. Nosvīdušu pieri kā traks nēsājos šurpu turpu pa radio skalu, un džingls ne tikai metās man pakaļ, bet arī apsteidza, SĀKOTIES stacijā, pie kuras tieši grasījos apstāties. „Izslēdz taču,” es nodomāju, „Izslēdz, TO, Senso! Izslēdz! Tas nudien ir bīstami!” Un pēc tam: „Vēl tikai vienu staciju! Vienu un tad gan — viss!” — man tas tik ļoti atgādināja datorspēli. Taču tā bija spēle, par ko spēlmaņi var tikai sapņot: manas bailes bija īstas! Un tikai viena dzīvība.
Biju aizskrējis līdz skalas galam. Piespiests pie sienas, mētājos kā lamatās — bet slēdža poga ietiepās, un vairs nebija kustināma. Sāku skrējienu pretējā virzienā — viena stacija, otra, trešā... Pēkšņi sapratu, ka esmu zaudējis: tagad VISAS stacijas spēlēja tieši TO džinglu! Man vairs nebija, kur likties, kur slēpties. Tad ienāca Vanda un sacīja: „Van Deiks zvana, tas ir steidzami!” Palaidu vaļā radio pogu, pacēlu klausuli un izdzirdēju Van Deika balsi:
— Kā jums klājas, Senso kungs?
Džingls tikmēr paspēja kā klājas noskanēt līdz beigām, un radio ar neslēptu patiku izdvesa: — „Taivānā atkal notikusi zemestrīce!”
— Es jūtos lieliski, Van Deika kungs! — es teicu, jo tā jau vienmēr angliski saka, lai arī rakstāmgalds jau sāka drebēt un virs loga aplodas redzēju plaisājam sienu.
— Pēc aptuveniem aprēķiniem zem drupām atrodas 1999 cilvēki! — es vēl paspēju izdzirdēt, pirms griestu gabals uzgāzās man uz galvas, un es zaudēju samaņu.
Tiku hospitalizēts. Manā palātā gulēja astoņi vīrieši. Droši vien lieki piezīmēt, ka ikvienam no viņiem bija mazs radio vai pat televizoriņš. Viņi klausījās Ziņas, un nav jau brīnums, viņu stāvoklī to tikai vajadzēja kā dzirdēt, ka ir kāds, kam klājas vēl sliktāk.
Tieši runāja par karu Balkānos.
— Sakāvušies gan tie arābi! — nočerkstēja mans kaimiņš. — Viņi jau vienmēr sitas.
Kāds piezīmēja, ka tie nav vis arābi, bet mans kaimiņš palika pie sava:
— Albāņi ar neliksies mierā, ja arābi tā. Tie jau tic tam islāmam tāpat kā arābi!
Un sāka ēst no bleķa bļodiņas. Ziņās stāstīja par masu kapiem: par to, kā nogalināti, kā salauzti kauli, kā... Jutu, ka sāpes kļūst nepanesamas. Sāku kliegt.
— Izslēdzat tak to televizoru! — kāds teica. — Neredzat, ka cilvēks mokās?
— Tūlīt būs laika prognoze, gribu redzēt prognozi, — kaimiņš ietiepās.
— Nahuj jums tā prognoze! Da jūs vēl mēnesi necelsieties no gultas!
— Gribu zināt prognozi, — kaimiņš ieķērcās.
— Neredzat, ka cilvēks cieš? Mazliet līdzjūtības būtu izrādījis!
— Man bija vēl sliktāk, kad ieveda, — atņerkstēja kaimiņš, bet tam jau vairs nebija nozīmes.
— Nogalinātos sameta masu kapos! — sacīja televizors, un arī es, sāpju sviests, izvēlos no gultas un paliku uz grīdas garšļaukus.
Nākamajā dienā dabūju palātu — izolatoru sakarā ar pārlieku jutīgumu pret... skaņu. Ieradās neirologs, dauzīja man ar āmurīti, šur tur iebakstīja ar adatu. Jautāja, vai es kaut ko jūtu. Teicu, ka jā, īpaši, kad runā par skaitļiem, īpaši Ziņās — divi tūkstoši nogalināto, 1999 aprakti zem drupām...
— Jums sāp skaitļi?! — ieinteresējās neirologs.
— Jā... Kad saka — sāp.
— Bet tie taču tikai skaitļi! — ārsts brīnījās. — Skaitļus taču tāpēc izdomāja, lai nesāpētu.
— Kad saka...
Un tad viņš pēkšņi apskaitās:
— Saka! Saka! Saka 1999 jeb saka seši miljoni, lai nedomātu, neredzētu, lai ātrāk varētu norīt. Skaitļi ir kā mūris, aiz kura raud CITI un līst svešas asinis!
Bet pēc tam aprimās un saldā balsī noteica:
— Skaitļi ir tāpēc, lai MUMS nesāpētu, Senso kungs.
— Man sāp... — es atsāku, un mans ķermenis piepeši ņēma un apraudājās. Jo es pats taču nekad neraudu.
— Kādēļ man tas viss atgadās? — es, asaras rīdams, jautāju. — Kādēļ tieši man? Esmu analīžu daļas vadītājs Rembrandt Bankas filiālē...
— Nezinu, — ārsts sacīja.
Tad man kaut kas iešāvās prātā.
— Varbūt tas ir tāds gads! Kā cena...
— Cena, jūs sakāt? — ārsts brīdi aizdomājās. — Var jau būt. Redziet, mūsu laikos aizvien biežāk gadās, ka dvēsele... laikam būtu jāsaka "psihe", bet ja reiz esam šeit vieni paši! — viņš nemierīgi paskatījās visapkārt, pamezdams skatu pat aizdurvē un zem gultas. — Tātad, tā... dvēsele, nepietiekami aprūpēta un iesaistīta nemitīgā cīņā ar kaitīgo apkārtējo ietekmi, gluži kā dzērāja akna tiek pakļauta pilnīgai atmiršanai.
— Kā tā... atmiršanai? — es nesapratu.
— Viņa sastingst! Zaudē spēju amortizēt to pasauli, kam tā tika radīta, un pēc tam pakāpeniski atsakās funkcionēt.
— Un tālāk?
— Tālāk neko. Reizēm vēl gadās, ka dažās situācijās daudzmaz reaģē, bet visbiežāk kā pilnīgi lieka izkrīt pilnībā.
— Dvēsele? Izkrīt pilnībā? — biju šausmās.
— Jā. Turklāt tā nemanāmi. Kā mazs, pelēks olītis. Un pēc tam var dzīvot bez dvēseles veseliem gadiem! Ja nu vienīgi... — ārsts paskatījās manī smaidošu, apmierinātu skatienu, — ja nu vienīgi miesa kļūst par dvēseli! Un miesu jau vairs tik viegli ignorēt neizdodas, vai ne, Senso kungs? Un grūti par to aizmirst, īpaši tad, ja... sāp.
— Ja sāp, tad grūti, — es piekritu.
— Jūsu miesa uzkrāvusi sev uz pleciem visai ietilpīgu misiju! Misiju tikt galā ar to, kas dvēselei izrādījās nāvējošs. Jūs pielāgosieties, Senso kungs! — ārsts staroja. — Jūs vēl to nesaprotat, pašlaik viss vēl liekas sāpīgs un bezjēdzīgs, bet... — nu, padomājiet: viņi ir izraudzījušies jūs! Tieši jūs! Un tieši jūs piedalīsieties procesā.
— Es... Kādā procesā?! — tas izklausījās draudīgi.
— Nu, tajā pašā... Kā jau miljardiem gadu. Bet, ja jūs izdzīvosiet... — to teikdams, viņš saberzēja rokas, — jūsu organisms izrādīsies brīnišķīgāks par pārējiem!
Gribēju noskaidrot, vai tomēr varētu atrast savu dvēseli un panākt, lai nostājas savā vietā un atsākt darboties, bet ārsts man parakstīja ausu aizbāžņus un pēc tam, murminot „Kāds skaists process!”, izgāja no palātas.
No slimnīcas izrakstījos pēc paša vēlēšanās, jo tieši tuvojās Van Deika vizīte, bet analīžu rezultātu aizvien vēl nebija. Un pēc tam bija tās vakariņas Ermitāžā un arī minētā (necienīgā, zemiskā, zaimojošā) apvemšanās, ko izraisīja tieši mans ķermenis, kas īslaicīgi pildīja dvēseles pienākumus.
Jūs noteikti būsiet izpētījis lietas apstākļus, kā arī uzklausījis visu tobrīd klātesošo liecības; ceru vienīgi, ka mana notikumu versija spēs izskaidrot manis paša pilnīgo neaizsargātību sava ķermeņa (t.i., dvēseles) priekšā, kas (t.i., ķermenis, t.i., dvēsele) parādīja ārkārtēju jutīgumu, morālu sīkumainību un pat, kauns, bet jāatzīst, kaut kādu ētisku fundamentālismu.
Pēc bļinām un kaviāra a’la Ajvazovski, impresionistiskās pildītās līdakas, rotātas ar brīnumsvecīšu liesmiņām, kā arī pēc bezgala interesantā sivēna a’la Pikasso (snuķi mēs atradām... nav svarīgi!), tik pasniegtas vēl arī zemenes ar putukrējumu, kuru aizbildnis, par laimi, bija kāds no reālistiskās mākslas pārstāvjiem. Tieši tajā brīdī Van Deika kungam labpatikās padalīties kara laika atmiņās, un visi ar ārkārtēju interesi un prieku klausījās priekšnieka stāstījumā.
— Mans Dievs! — Van Deika kungs sacīja. — Es taču biju Sarajevā visilgākā aplenkuma laikā, mums tur ir bankas filiāle. Katru mīļu dienu redzēju uz ielas bērnu un pieaugušo līķus!
Te Van Deika kungs ar sudraba karotīti nocēla lielu, sarkanu zemeni no putukrējuma cepures paša augšgala.
— Atceros, vienreiz manu acu priekšā maza meitenīte skrēja pāri ielai, cienītie, jums jāsaprot — bērniem sēdēšana tajās slēptuvēs bija īstas mokas: ne saules, ne izkustēšanās, kur nu vēl tas bads! — Van Deika kungs pielika sev zemeņogu pie lūpām. — Un tātad, tā meitenīte izskrēja no bunkura vai pagraba, kur nu viņa tur sēdēja, un skrēja — tāda priecīga, tāda laimīga! Un pēkšņi kāds snaiperis viņai šāva, tā vienkārši — šāva un trāpīja. Meitenīte nokrita, no lūpām tecēja asins strautiņš. Es to visu redzēju pa bankas logu. Tas bija briesmīgs, briesmīgs karš!
Van Deika kungs, acīmredzot, īsti neaprēķināja zemeņu lielumu, jo arī viņam no lūpu kaktiņa sāka tecēt sarkana sula. Pēkšņi jutu, ka manī viss sāk burbuļot un vārīties, tāpēc ātri mēģināju aizbāzt sev rīkli ar salveti, bet arī tas īsti nelīdzēja. Miesa bija sacēlusies pret Van Deika kungu, kurš tā stāstīja par to meitenīti un... ēda zemenes. Es zinu, zinu — mēs visi ēdām! Negrasos novelt vainu uz Van Deika kungu! Viņš jau tikai stāstīja. Stāstīja, ko redzējis. Pauda attieksmi. Ne jau viņš nošāva to meitenīti, viņš tikai stāvēja un skatījās. Tas taču nav nekas slikts — stāvēt un skatīties! Un viņa stāstītais, kā izrādījās, nevienam citam pāri nenodarīja, tikai man! Bet jūs jau pats saprotat — tas nebiju es! Tas bija šausmīgs, noslēpumains spēks, kas izsvieda no manis laukā visu to daudzkrāsaino maltīti vienmērīgā temperatūrā 36,6 pēc Celsija tieši virsū Van Deika kungam.
Tovakar atgriezos mājās, iekritu gultā un ļoti gribēju nomirt. Mana miesa pirmo reizi man piekrita; vispirms es dabūju drebuļus no aukstuma, pēc tam no iekšpuses sāka svilināt tīkama liesma.
Tā gulēju — nezinu, cik ilgi, — bet man nepavisam nebija garlaicīgi, ik brīdi nāca ciemos visādi ļaudis — nav izslēgts, ka biju piemirsis aizvērt durvis.
No sākuma atnāca Pereiras kungs no Meksikas, kur bija tie plūdi, kas mani tik tikko nenoslīcināja.
— Es tādā lietā — viņš teica. — Tās šausmīgās traģēdijas lietā, jūs PATS jau nu to vislabāk zināt! — šajā vietā viņš uzmeta man ašu skatienu. — Bet ir noticis kaut kas vēl briesmīgāks! Visā pasaulē runā, ka pie mums, tas ir, visā Pueblā, gājuši bojā divi tūkstoši cilvēku.
— Jā, tā teica Ziņās, — es piekritu.
— Meli! — Pereiras kungs pretojās. — Patiesībā gāja bojā tūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņi cilvēki!
— Varbūt bija runa par gadu?
— Labi, nejokojiet, Senso kungs! — Pereira pacēla balsi. — Končita, pasaki cienītajam, cik tieši cilvēku gāja bojā pie mums Pueblā, — kā izrādījās, Pereiras kungs bija ieradies ar sievu.
— Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņi, — iešņukstējās sīka melnmataina sieviete.
— Tagad jūs pats redzat, kāda briesmīga kļūda ieviesusies visas pasaules Ziņās! Viens cilvēks vairāk vai mazāk, kāda starpība, — man izspruka, bet Pereiras kungs noskaitās pavisam:
— Kā jūs drīkstat tā sacīt! Un ja jūs būtu tas viens cilvēks vairāk!
— Nu jā jau! Jā! — es gribēju mest šim tematam mieru. — Bet par laimi, izrādās, ka bijis par vienu noslīkušo mazāk!
— Par laimi? — auroja Pereira. — Jūs to saucat par laimi? Senjor Senso! Es, ES esmu tas viens noslīkušais mazāk!
— Nu, tas nozīmē, ka esat palicis dzīvs, Pereiras kungs! Tas taču ir brīnišķīgi! — es nopriecājos.
— Bet kā gan es varu dzīvot, — šoreiz šņukstēt sāka Pereira, — kad visas pasaules acīs es esmu miris, beigts, manis nav!
— Nav taču svarīgi, ko citi domā, ja...
— Nav svarīgi?! — viņš atkal pārtrauca. — Padomājiet, cienītais, par manu sievu! Viņa tagad ir vientuļa sieviete, atraitne, ja reiz es skaitos noslīcis, kā teica tie gringos no CNN! Bet vai nabaga zemnieks no Pueblas var ielaisties runās ar vislielāko ziņu kanālu pasaulē? Ja viņi saka: „Gonzalo, tu esi miris!” — tad es arī ticu un esmu miris!
Varat iedomāties, kā tagad izskatās mana dzīve? Bēguļoju kā noziedznieks, slējos no sava ciema ļaudīm, un, ja mani kāds ierauga, tā kliedz: „Mironis! Spoks!”. Pat paša bērni bēg no manis. Un Končita? Vai viņa joprojām var būt uzticīga vīram, par ko visi saka, ka viņš noslīcis? Tas suns, Rudolfo Diazs, ik vakaru stāv zem viņas logiem un kauc: „Končita! Ai—ai—ai! Tu esi mana! Tavs Gonzalo noslīcis!”.
Un Pereira pēkšņi izgāja no telpas. Viņa vietā parādījās kāds melnādainais ar šķēpu.
— Mūsu burvis Vombata saka, ka tevī esot iemiesojies Pasaules Gars! — melnais sacīja. — Vombata zina, jo viņā pašā arī reiz tāds bija iemiesojies, un naktis un dienas, naktis un dienas Vombata kauca no sāpēm, un viņš no tām sāpēm būtu gan nomiris, ja ne vienā dienā laimīgi izdzinis Garu ar govju mēsliem no sevis ārā.
— Ar govju mēsliem? — es cerīgi iejautājos.
— Vombata saka, tu tagad mūs VISUS nēsājot sevī. Mūs.. Un arī tos šakāļus no Tutu cilts nēsājot!
— Ja viņus piemeklētu kāda nelaime, tad jā, — es piekritu.
Tad melnais kļuva nemierīgs.
— Viņu nelaime ir mūsu laime, viņu nāve mums ir kā dzīve! Viņu izmisums mūsu prieks, bet tavas ciešanas to plēsoņu dēļ mums ir tīrākais apvainojums! Negribam dalīt ar viņiem TAVAS sāpes! Viņi pirmie iesāka karu... Pēc tam, kad mēs viņiem bijām aizdzinuši ganāmpulkus. Negribam būt tavā ķermenī kopā ar viņiem! Vai nu mēs — vai viņi! Izvēlies! Bet, ja tu viņus no sevis tūliņ pat neizdzīsi, — melnais draudīgi padauzīja grīdu ar šķēpu, — tad burvis Vombata viņus ar varu izraus no tevis ārā! Vai arī atņems tev to miesas daļu, kas ir mūsējā, kur mēs dzīvojam, vienalga, vai tā galva, vai kājas, vai pakaļa! Ka tik tālāk no tiem šausmoņām Tutu!
Melnais skandalējās vēl kādu brīdi, bet pēc tam aizgāja, lai arī nemanīju, kā, un tad ieradās Simona kungs. Tas mani pat nedaudz izbrīnīja, jo Simona kungs nomira, kad es vēl biju galīgs bērns.
— Jūs pie... manis? — es jautāju.
— Es to sešu miljonu lietā, — viņš teica.
— Jums bija konts mūsu bankā? Seši miljoni? Bet kādā naudā?
— Kādā naudā?! Es te runāju par sešiem miljoniem ebreju, ko Hitlers noslaktēja. Jo ko tas īsti nozīmē, ka viņu bija seši miljoni? Tieši seši? Bet ja nu mazāk? Bet ja nu vairāk? Un par cik vairāk? Par vienu vairāk? Bet varbūt — par tūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņiem vairāk? Un ko? Un par viņiem neviens ne vārda, ko? Jo kas tas ir — tūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņi pret sešiem miljoniem? Nu, skaitām — divi tūkstoši... Kas tas ir — divi tūkstoši? Viena neliela pilsētiņa! Bet, ja es prasu: vai var aizmirst par vienu nobendētu pilsētiņu? Mans tēvs, kas bija audumu tirgotājs, vienmēr man sacīja: „Šimiņ, nekad netici apaļiem skaitļiem! Apaļi skaitļi vienmēr melo, vienmēr!”. Tāpēc tu man tagad pasaki, Gregor, ko lai es iesāku ar tiem sešiem miljoniem?
— Nu, ziniet, seši miljoni — tā jau tikai saka!
— Tā tikai saka?! — Simona kungs bija acīmredzami satriekts. — Tā saka?! Bet viņi ir kā mūris, kā siena, caur kuru mūs NEVIENS NEREDZ! Neredz mūsu sejas, acis, degunus neredz, asaras neredz, nedzird, kā mēs kliedzam! Tā saka! Lai mūs ieslēgtu tā kā geto! Jo lūk, kas ir skaitlis — geto! Un mēs nekad netiksim no tā laukā!
— Simona kungs! Man, protams, ir neizsakāmi žēl, bet... šis jautājums uz mani neattiecas!
— Neattiecas seši miljoni nogalinātu cilvēku?!
— Lūdzu, saprotiet pareizi, tas ir — man, protams, tas viss ir ļoti sāpīgi... zināmā mērā... Bet tas bija vairāk kā pirms pusgadsimta, un es... precīzāk — manas ciešanas — vairs neattiecas uz šo skaitli, saprotiet... — tiem sešiem miljoniem, ko jūs tik laipni te pieminējāt!
— Jūsu ciešanas neattiecas..? — nosēcās Simona kungs. — Bet kas tad? Kas tad vispār vēl attiecas?
Un tad viņš pazuda.
Mani pamodināja klauvējiens pie durvīm. Tas bija kolēģis Vispjanskis, aizņēmumu daļas vadītājs.
— Iedomājies tikai, Senso, — viņš teica, — mūsu banku vakar oficiāli pārņēma... Boshs! Jā, tieši tā! Pilnīgi negaidīti! Un tu noteikti priecāsies par ziņu, ka Van Deiks ir atlaists!!! Tika pierādītas iespaidīgas mahinācijas! Tās sākušās vēl Sarajevas laikā. Bet tev, jāsaka, gan ir acs! No tevis jau nu nekas nevar noslēpties! Tu taču pirmais saprati, kas viņam aiz ādas! Un paudi savu attieksmi... tik viennozīmīgi, tik skaidri tajās vakariņās Ermitāžā. Van Deika vietā tagad ir Vermērs (Verners?), tas nudien ir viens brīnišķīgs cilvēks! Uzskata tevi par izcilu darbinieku. Sapulcē viņš sacīja, ka tavs... jutīgums attiecībā uz visu slikto bankai var ļoti noderēt. Teica: „Skaitļi paši par sevi — tas vēl nav nekas! Vēl ir vajadzīgs arī morāles instinkts! Pamācieties no Herr Senso!” — un vēl noslēgumā viņš uzaicināja uz diviem jauniem semināriem: „Ētika kā arodbiedrības virzītājspēks” un „Vērtspapīri un morāles vērtības”.
Tā nu es atgriezos bankā un, neskatoties uz iepriekš pausto uzticību manai personai, nolēmu Jums, Vermēra (Vernera?) kungs, uzrakstīt šo paskaidrojumu. Tagad man jau pilnīgi noteikti nekas vairs nekaiš: miesa, tā sakot, ir atgriezusies savā vietā. Aizgāju pie ārsta, bet viņš man sacīja, ka, ja jau es neesmu nomiris, tad acīmredzot esot pielāgojies un tagad atkal varu mierīgi klausīties Ziņas. Kā visi.
Šodien, tiklīdz atnācu uz darbu, ieslēdzu radio: atzīšos, mani pāršalca drebuļi, izdzirdot pazīstamo džinglu, kas piesaka Ziņas, bet es saņēmos un tomēr mierīgi noklausījos tās līdz galam — stāstīja, ka Tokijā milzīgā debesskrāpī dzīvi sadeguši cilvēki.
Un kas?
Un nekas?
It nekas.
Man pat karsti nepalika.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
Lidija Amejko (1955) ir poļu rakstniece un dramaturģe, debitējusi septiņdesmitajos gados ar raidlugu „Kamēr prāts guļ, ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Stāsts par pļāpāšanu.”, kā arī ar darbiem „Dievišķās mokas pudelē” un „Divkoks”. Pirmo stāstu publicējusi 1987. gadā žurnālā „Odra” — teksts publicēts kā nesen atrasts Horhes Luisa Borhesa stāsta tulkojums. Kopš 1993. gada regulāri publicē lugas teātra žurnālā „Dialogs”. Pārmaiņas Amejko rakstnieces karjerā atnesa 1996. gadā tapusī luga „Farrago”.
¼ Satori publicētā stāsta galveno varoni Gregoru Senso varam sastapt lugā „Pārmaiņa” (1999) kā savdabīgu Kafkas varoņa Gregora Zamzas metamorfozi.
Autores lugas iestudētas daudzos Polijas teātros, kā arī Londonā un Diseldorfā; viņas proza tulkota angļu, vācu, horvātu, spāņu, itāļu un čehu valodās.
Šeit publicētais stāsts ņemts no autores krājuma „Skaļie stāsti” (2003).
artis 25.11.07 14:33
Baigi foršais stāsts!
veni vidi 27.11.07 12:57
šitādā stilā stāstiņus senos laikos žrn Liesma drukāja - baigi labs.