Džonatans Kalers: Literatūras teorija (27)
2007. gada 21. novembrī, plkst. 23:01
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Dž. Kalers. Literatūras teorija. Ļoti saistošs ievads. - R: 1/4 Satori, 2007.
Pirkt grāmatu interneta grāmatnīcā JĀNIS ROZE
1. nodaļa. Kas ir teorija?
Literatūras un kultūras studijās mūsdienās daudz tiek runāts par teoriju — nevis par literatūras teoriju, bet vienkārši “teoriju”. Nespeciālistiem šāda pieeja šķitīs ļoti dīvaina. “Kāda teorija?” — nevilšus rodas jautājums. To ir pārsteidzoši grūti pateikt. Tā nav nedz konkrēta teorija, nedz visaptveroša teorija par lietām kopumā. Dažkārt teorija vairāk atgādina darbību nekā izklāstu — ar to vai nu nodarbojas, vai nenodarbojas. Jūs varat būt saistīts ar teoriju, to mācīt vai apgūt, ienīst vai baidīties no tās. Nekas no minētā gan diez ko nepalīdz saprast, kas teorija ir.
Dažkārt izskan apgalvojumi, ka “teorija” ir radikāli pārvērtusi literatūras studijas, taču cilvēki, kas to saka, nedomā literatūras teoriju — sistemātisku izklāstu par literatūras raksturu un tās analīzes metodēm. Kad cilvēki sūdzas,
ka mūsdienās literatūras studijās ir par daudz teorijas, viņi nedomā, ka būtu, piemēram, pārāk daudz sistemātisku pārdomu vai diskusiju par literatūras raksturu vai literārās valodas raksturīgajām īpašībām. Nebūt ne. Viņiem prātā ir kas cits.Gluži otrādi, viņi varētu domāt, ka ir pārāk daudz strīdu par neliterārām lietām, pārāk daudz diskusiju par vispārīgiem jautājumiem, kuru saistība ar literatūru ir tik tikko pamanāma, pārāk daudz sarežģītas psihoanalītiskas, politiskas un filozofiskas lasāmvielas. Teorija ir kaudze vārdu (lielākoties ārzemju), piemēram, Žaks Deridā (Jacques Derrida, 1930–2004), Mišels Fuko (Michel Foucault, 1926–1984), Lisa Irigarē (Luce Irigaray, 1930), Žaks Lakāns (Jacques Lacan, 1901–1981), Džūdita Batlere (Judith Butler, 1956), Luijs Altisērs (Louis Althusser, 1918–1990), Gajatri Spivaka (Gayatri Spivak, 1942).
Jēdziens “teorija”
Kas īsti ir teorija? Daļēji problemātisks ir pats teorijas jēdziens, kas norāda uz diviem virzieniem. No vienas puses, mēs, piemēram, runājam par “relativitātes teoriju”, kas ir nostiprinājies apgalvojumu kopums. No otras puses, ir vārda teorija lietojums ikdienas valodā:
“Kāpēc Laura un Toms izšķīrās?”
“Nu, mana teorija ir tāda, ka...”
Ko teorija nozīmē šai gadījumā? Pirmkārt, teorija norāda uz “spekulāciju”. Taču teorija nav tas pats, kas minējums. “Mans minējums ir tāds, ka...” vedinātu domāt, ka pastāv pareizā atbilde, kuru es diemžēl nezinu: “Mans minējums ir tāds, ka Laurai apnika Toma slaistīšanās, bet mēs droši uzzināsim, kad ieradīsies Dana, kas ir Lauras draudzene.” Turpretim teorija ir spekulācija, ko Danas sacītais varētu arī neietekmēt, — tas ir skaidrojums, kura patiesumu vai aplamumu varētu būt grūti pierādīt.
“Mana teorija ir tāda, ka...” pretendē arī uz skaidrojumu, kas nav acīmredzams. Mēs negaidām, ka runātājs turpinās, teikdams: “Mana teorija ir tāda, ka šķiršanās cēlonis ir Toma sakars ar Martu.” Tā gluži nebūs teorija. Diez vai ir nepieciešams nez kāds prāta asums, lai secinātu, ka Laura, redzot Tomu un Martu kā mīļākos, varētu mainīt savu attieksmi pret Tomu. Taču ja runātājs būtu teicis: “Mana teorija ir tāda, ka Tomam bija sakars ar Martu,” tad šā sakara esamība kļūst par pieņēmumu, ne vairs drošticamību, un tādējādi par iespējamu teoriju. Taču kopumā, lai kaut kas kļūtu par teoriju, ir vajadzīgs ne tikai skaidrojums, kas nav acīmredzams, bet tam jābūt arī puslīdz sarežģītam: “Mana teorija ir tāda, ka Laura vienmēr slepus bijusi iemīlējusies Toma draugā un Tomam nebija nekādu cerību kļūt par īsto cilvēku.” eorijai jābūt kam vairāk nekā hipotēzei: tā nevar būt pašsaprotama, tā ietver sarežģītas, sistemātiskas attiecības starp vairākiem faktoriem un nav viegli pierādāma vai apgāžama. Ja paturam prātā šos faktorus, kļūst vieglāk saprast, kas tiek domāts ar vārdu “teorija”.
Teorija kā žanrs
Literatūras studijās teorija nav izklāsts par literatūras raksturu vai pētniecības metodēm (lai gan šīs lietas ietilpst teorijā un tiks apskatītas galvenokārt 2., 5. un 6. nodaļā). Tas ir domāšanas un rakstības korpuss, kura robežas ir ārkārtīgi grūti definēt. Filozofs Ričards Rortijs (Richard Rorty, 1931–2007) runā par jaunu, jauktu žanru, kas aizsākās 19. gadsimtā: “Sākot ar Gētes un Makouleja, Kārlaila un Emersona laikiem, attīstījās jauns rakstības veids, kas nav nedz literāro sacerējumu attiecīgo nopelnu izvērtējums, nedz intelekta vēsture, nedz morālfilozofija, nedz sociāli pravietojumi, bet tas viss sajaukts kopā vienā jaunā žanrā.” Visērtākais šī raibā žanra apzīmējums ir segvārds teorija, ar ko pasākts apzīmēt darbus, kam izdodas satricināt un pārorientēt domāšanu jomās, uz kurām tie šķietami neattiecas. Tas ir vienkāršākais skaidrojums, kā kaut kas kļūst par teoriju. Darbi, kurus uzskata par teoriju, ir atstājuši ietekmi ārpus savas sākotnējās jomas.
Šis vienkāršais skaidrojums nav apmierinoša definīcija, taču, — šķiet, fiksē to, kas noticis kopš 20. gs. 60. gadiem: literatūrzinātnieki sāk izmantot darbus, kas nav rakstīti literatūrzinātnē, jo tajos piedāvātā valodas, prāta, vēstures vai kultūras analīze sniedz jaunu un pārliecinošu skaidrojumu par literatūras un kultūras jomām. Šai ziņā teorija nav literāros pētījumos izmantots metožu kopums, bet nesaistītu tekstu grupa par it visu šaisaulē, sākot ar vistehniskākajām akadēmiskās filozofijas problēmām, līdz mainīgiem izteikumiem un pārdomām par ķermeni. “Teorijas” žanrā ietilpst antropoloģijas pētījumi, mākslas vēsture, dzimtes studijas, valodniecība, filozofija, politikas teorijas, psihoanalīze, zinātnes studijas, sociālā un intelektuālā vēsture un socioloģija. Minētie darbi ir saistīti ar šo zinātnes jomu argumentāciju, taču kļuvuši par “teoriju” tāpēc, ka to redzējums vai argumentācija ir bijis rosinošs vai produktīvs pētniekiem arī citās jomās. Darbi, kas kļūst par “teoriju”, piedāvā citviet izmantojamu skatījumu uz nozīmi, dabu un kultūru, psihes darbību, privātās un publiskās pieredzes attiecībām un vēsturisku faktoru ietekmi uz indivīda pieredzi.
Teorijas sekas
Ja teoriju definē pēc tās praktiskajām sekām, ko tā atstāj uz uzskatu maiņu saistībā ar pētījumu priekšmetiem un pašu izpēti, tad kādas ir šīs sekas?
Galvenais teorijas ieguldījums ir “pašsaprotamību” apstrīdēšana skatījumā uz nozīmi, rakstību, literatūru un pieredzi.
Piemēram, teorija apstrīd:
pieņēmumu, ka izteikuma vai teksta nozīme ir bijusi runātāja “iecerēta”;
ideju, ka rakstītais pauž patiesību, kas slēpjas citur — pieredzē vai lietu stāvoklī, ko tas apraksta;
vai priekšstatu, ka realitāte ir kaut kas konkrētā brīdī “pastāvošs”.
Teorija bieži vien ir kaismīga pašsaprotamu priekšstatu kritika un, vēl vairāk, mēģinājums parādīt, ka tas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamu, īstenībā ir vēsturiska konstrukcija, atsevišķa teorija, kas sākusi izskatīties tik dabiska, ka mēs to vairs pat neuztveram kā teoriju. Kā pašsaprotamību kritika un alternatīvu koncepciju izpēte teorija apšauba literatūrzinātnes aksiomas un pamatpieņēmumus, nojaucot it visu, kas varētu būt šķitis acīmredzams. Kas ir nozīme? Kas ir autors? Ko nozīmē lasīt? Kas esmu “es” jeb rakstošais, lasošais vai darbīgais subjekts? Kā teksti saistīti ar apstākļiem, kuros tie radīti?
Kāds būtu “teorijas” piemērs? Nerunāsim par teoriju abstrakti, bet pievērsīsimies sarežģītiem divu atzītāko teorētiķu tekstiem un paskatīsimies, kas no tā iznāks. Es piedāvāju divus saistītus, bet kontrastējošus piemērus, kas kritizē pašsaprotamās idejas par “seksu”, “rakstību” un “pieredzi”.
Fuko par seksu
Grāmatā “Seksualitātes vēsture” franču intelekta vēsturnieks Mišels Fuko aplūko t. s. “apspiešanas hipotēzi” — izplatītu ideju, ka agrākajos laikmetos, jo īpaši 19. gadsimtā, sekss ir bijis apspiests un ka mūslaiku cilvēki ir cīnījušies par tā atbrīvošanu. Fuko izvirza hipotēzi, ka “sekss” ir kompleksa ideja, kas radusies dažādu sociālu ieradumu, pētījumu, runu un rakstu rezultātā, īsāk sakot, sekss ir “diskursi” jeb “diskursīvās prakses”, kas apkopotas 19. gadsimtā. Dažnedažādas ārstu, garīdznieku, rakstnieku, psihologu, morālistu, sociālo darbinieku un politiķu runas, ko mēs saistām ar seksualitātes apspiešanas ideju, patiesībā radīja jēdzienu, ko mēs saucam par “seksu”. Fuko raksta: “Jēdziens “sekss” ļāva mākslīgi sagrupēt anatomiskus elementus, bioloģiskas funkcijas, uzvedību, sajūtas, baudas; un tas ļāva šo fiktīvo vienību izmantot par kauzālu principu, visuresošu nozīmi, visur atklājamu noslēpumu.” Fuko nenoliedz, ka pastāv dzimumsakaru fiziskie akti vai ka cilvēkiem ir bioloģisks dzimums un dzimumorgāni. Viņš apgalvo, ka 19. gadsimtā ir uziets jauns veids, kā vienā kategorijā (“sekss”) apvienot virkni lietu, kas var būt pavisam atšķirīgas: noteiktas darbības, ko mēs dēvējam par seksuālām, bioloģiskus nošķīrumus, ķermeņa daļas, psiholoģiskas reakcijas un, galvenais, sociālas nozīmes. Tas, kā cilvēki pārsprieda šo uzvedību, sajūtas un bioloģiskās funkcijas un izturējās pret tām, radīja jaunu, mākslīgu kopumu, ko sauca par “seksu” un sāka uzskatīt par fundamentālu indivīda identitātes sastāvdaļu. Tad notika izšķirīgs pavērsiens, un šai parādībā, ko sauca par “seksu”, tika saskatīts to dažādo izpausmju cēlonis, kas bija apvienotas, lai radītu seksa ideju. Šis process piešķīra seksualitātei jaunu nozīmību un jaunu lomu, padarot to par indivīda iedabas noslēpumu. Runājot par “seksuālās dziņas” un mūsu “seksuālās iedabas” nozīmību, Fuko atzīmē, ka mēs esam sasnieguši punktu,
kad pieņemam, ka mūsu saprātīgums ir cēlies no tā, kas gadsimtiem ilgi ir ticis uzskatīts par ārprātu... mūsu identitāte ir nākusi no tā, kas ticis uztverts kā bezvārda dziņa. Tāpēc mēs to uztveram kā svarīgu, tāpēc tuvojamies tai ar bijīgām bailēm un rūpīgi tiecamies to iepazīt. Tāpēc gadsimtu gaitā tā kļuvusi mums nozīmīgāka nekā mūsu dvēsele.
To, kā sekss tika padarīts par indivīda pastāvēšanas noslēpumu un identitātes pamatavotu, labi ilustrē 19. gadsimtā notikusī “homoseksuālista” tipa vai gandrīz “sugas” radīšana. Agrākie laikmeti bija uzspieduši kauna zīmi viendzimuma dzimumsakariem (piemēram, sodomijai), taču tagad uzmanības degpunktā nonāca nevis darbības, bet gan identitāte: runa nebija par to, vai kāds ir veicis aizliegtas darbības, bet gan — vai kāds “ir” homoseksuāls. Sodomija bija darbība, raksta Fuko, bet “homoseksuālists nu ir kļuvis par sugu”. Agrāk pastāvēja homoseksuālas darbības, kurās cilvēki varēja iesaistīties; tagad runa drīzāk bija par seksuālo kodolu jeb būtību, kas, kā tika uzskatīts, nosaka indivīda pastāvēšanu: vai viņš ir homoseksuāls?
Fuko skatījumā “seksu” konstruē ar dažādiem sociāliem ieradumiem un institūcijām saistīti diskursi: ārstu, garīdznieku, valsts ierēdņu, sociālo darbinieku un pat rakstnieku attieksme pret šo parādību, ko viņi identificē kā seksuālu. Taču šie diskursi ataino seksu kā pirms šiem pašiem diskursiem pastāvošu. Mūsdienu cilvēki lielākoties ir samierinājušies ar šādu skatījumu un apsūdz šos diskursus un sociālos ieradumus mēģinājumā kontrolēt un apspiest seksu, ko tie patiesībā konstruē. Apvēršot šo procesu, Fuko analīzē sekss traktēts nevis kā cēlonis, bet sekas — kā galaprodukts diskursiem, kas mēģina analizēt, aprakstīt un regulēt cilvēku darbības.
Fuko analīze ir piemērs vēstures argumentācijai, kas kļuvusi par “teoriju”, jo no tās iedvesmojušies un to pieņēmuši daudzi pētnieki no citām zinātnes jomām. Tā nav seksualitātes teorija tādā izpratnē kā aksiomu komplekts, kuras pretendē būt universālas. Tā cenšas izanalizēt konkrētu vēsturisku norisi, tomēr tai katrā ziņā ir plašākas implikācijas. Tā iedrošina jūs būt aizdomīgam pret to, kas tiek pasniegts kā dabisks un vispārzināms. Varbūt šo dabisko un vispārzināmo patiesību ir radījuši ekspertu diskursi un ar zināšanu diskursiem saistītās darbības, kas pretendē uz kādas parādības raksturojumu? Fuko skatījumā mēģinājums uzzināt patiesību par cilvēkiem ir radījis “seksu” kā cilvēka iedabas noslēpumu.
Teorijas gājieni
Domāšanas veidam, kas kļūst par teoriju, ir raksturīgi, ka tas piedāvā pārsteidzošus “gājienus”, ko cilvēki var izmantot domāšanai par citām tēmām. Viens šāds “gājiens” ir Fuko pieņēmums, ka šķietamais pretstats starp dabisko seksualitāti un sociālajiem spēkiem (“varu”), kas to apspiež, drīzāk varētu būt sadarbības attiecības: sociālie spēki rada parādību (“seksu”), ko tie šķietami tiecas kontrolēt. Vēl tālejošāks gājiens — bonuss, ja jums tā tīk, — ir jautājums, ko dod šīs sadarbības slēpšana starp varu un seksu, ko tā it kā apspiež. Kas tiek iegūts, uzlūkojot šo līdzatkarību kā pretmetu? Fuko atbild, ka tas apslēpj varas visuresamību: jūs domājat, ka pretojaties varai, cīnoties par seksu, kaut patiesībā jūs pilnībā darbojaties varas diktētu noteikumu ietvaros. Citiem vārdiem sakot, kamēr šī parādība, kas tiek dēvēta par “seksu”, šķietami atrodas ārpus varas un sociālie spēki to it kā velti cenšas kontrolēt, vara izskatās ierobežota un diezgan bezspēcīga (tā nespēj savaldīt seksu). Taču patiesībā vara caurstrāvo visu; tā ir visur.
Fuko skatījumā vara nav nekas kādam piederošs, bet gan “vara/zināšanas”: vara ir zināšanu forma jeb zināšanas ir vara. Tam, ko mēs domājamies zinām par pasauli, — jēdzieniskajam satvaram, kurā mēs esam piespiesti domāt par pasauli, — ir liela vara. Vara/zināšanas, piemēram, radījusi dzimumdiferences situāciju. Tā radījusi situāciju, kad sievieti definē kā personu, kuras piepildījumu var sniegt dzimumattiecības ar vīrieti. Doma, ka sekss atrodas ārpusē un pretojas varai, slēpj varas/zināšanu izplatības mērogus.
Ir vairāki nozīmīgi aspekti, kas jāatzīmē šā teorijas piemēra sakarā. Fuko teorija ir analītiska — tā ir jēdziena analīze —, taču tā savā būtībā ir arī spekulatīva, jo nav nekādu pierādījumu, uz kuriem varētu atsaukties, lai pierādītu, ka viņa pieņēmumi par seksualitāti ir pamatoti. (Ir daudz pierādījumu, kas padara Fuko skatījumu ticamu, taču nav izšķirīga kritērija.) Fuko sauc šāda veida pētījumu par “ģenealoģisku” kritiku, kas parāda, kā šādas eventuālas pamatkategorijas, piemēram, “sekss”, rodas diskursīvās praksēs. Šāda kritika nemēģina noskaidrot, kas sekss “patiesībā” ir, bet tiecas parādīt, kā šis jēdziens radies. Jāatzīmē turklāt, ka Fuko vispār nerunā par literatūru, taču viņa teorija izraisījusi milzu interesi literatūras pētniekos — kaut vai tāpēc, ka literatūra ir par seksu; literatūra ir viena no jomām, kur tiek konstruēta seksa ideja, kur tiek popularizēta doma, ka cilvēku identitātes pamats ir cieši saistīts ar iekāri, ko viņi jūt pret citu cilvēcisku būtni. Fuko skatījums bijis nozīmīgs gan tiem, kas pēta romāna žanru, gan tiem, kas darbojas geju un lesbiešu studijās un dzimtes studiju jomā vispār. Īpaši ietekmīgs Fuko bijis kā jaunu vēsturisku objektu ieviesējs: piemēram, “sekss”, “sods” un “ārprāts” ir jēdzieni, kuriem agrāk nepiedēvēja vēsturisku dimensiju. Viņa darbos tie traktēti kā vēsturiskas konstrukcijas, aicinot mūs paraudzīties, kā laikmeta diskursīvās prakses, tostarp literatūra, ir varējusi ietekmēt lietas, ko mēs uzskatām par pašsaprotamām.
Deridā par rakstību
Kā otru “teorijas” piemēru, kas ir tikpat ietekmīgs kā Fuko pārvērtētā seksualitātes vēsture, bet ar dažām atšķirīgām iezīmēm “teorijas” iekšienē, mēs varētu paņemt mūsdienu franču filozofa Žaka Deridā veikto Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau, 1712–1778) darba “Grēksūdze” analīzi rakstības un pieredzes rakursā. Nereti uzskata, ka šis 18. gs. franču rakstnieks ir palīdzējis radīt mūsdienu priekšstatus par individuālo patību.
Bet vispirms nedaudz priekšvēstures. Rietumu filozofija tradicionāli ir šķīrusi “realitāti” no “šķituma”, lietas kā tādas no to reprezentācijām un domas no zīmēm, kas tās pauž. Zīmes vai reprezentācijas šādā tvērumā ir veids, kā piekļūt realitātei, patiesībai vai idejām, un tiem jābūt iespējami caurredzamiem; tiem nevajadzētu ietekmēt vai sagrozīt domu vai patiesību, kuru tie apzīmē. Šādā kontekstā runa tika pasniegta kā nepastarpināts domas paudums, bet rakstība, kas darbojas runātāja prombūtnes laikā, tika traktēta kā mākslīga un atvasināta runas reprezentācija, kā potenciāli maldinoša zīmes zīme.
Ruso turpina šo tradīciju, kas jau bija kļuvusi par pašsaprotamu, rakstīdams: “Valodas ir radītas, lai tajās runātu; rakstība kalpo vienīgi par runas papildinājumu.” Šeit Deridā uzdod jautājumu: “Kas ir papildinājums?” Vebstera vārdnīca definē papildinājumu kā “to, kas pabeidz vai pievieno”. Vai rakstība “pabeidz” runu, sniedzot ko būtisku, kā tai trūktu, vai arī tā pievieno ko tādu, bez kā runa mierīgi var iztikt? Ruso vairākkārt raksturo rakstību kā tikai pievienojumu, kā nebūtisku piedevu, pat “runas slimību”: rakstību veido zīmes, kas rada pārprašanas iespēju, jo tiek lasītas, promesot runātājam, kurš tātad nevar paskaidrot vai izlabot. Taču, lai arī Ruso dēvē rakstību par nebūtisku piedevu, patiesībā savos darbos viņš to traktē kā runas pabeidzēju vai pilnīgotāju — rakstība daudzkārt likta lietā, lai kompensētu runas trūkumus, piemēram, lai novērstu pārprotamību. Piemēram, Ruso “Grēksūdzē”, ar kuru viņš ievieš patības kā “iekšējās”, sabiedrībai nezināmās realitātes ideju, raksta, ka ir izlēmis rakstīt “Grēksūdzi” un paslēpties no sabiedrības, jo sabiedrībā viņš sevi parādītu “ne tikai neizdevīgā gaismā, bet arī pilnīgi atšķirīgu no tā, kāds es esmu... Manā klātbūtnē ļaudis nekad neuzzinātu, kā vērts es esmu.” Tādējādi Ruso “patiesā” iekšējā patība atšķiras no sarunās ar citiem parādītās patības, un viņam ir nepieciešama rakstība, lai papildinātu runas maldinošās zīmes. Rakstība izrādās būtiska, jo runai piemīt īpašības, kas agrāk tika piedēvētas rakstībai: tāpat kā rakstība, arī runa sastāv no nepārredzamām zīmēm, kas automātiski nepauž runātāja iecerēto nozīmi, bet ir interpretējamas.
Rakstība ir runas papildinājums, bet pati runa jau ir papildinājums — bērni, raksta Ruso, ātri iemanās lietot runu, “lai papildinātu sevi vājajās vietās (..), jo nav vajadzīga liela pieredze, lai aptvertu, cik patīkami ir likt darboties citu rokām un kustināt pasauli, vienkārši kustinot mēli”. Teorijai raksturīgā gājienā Deridā traktē šo atsevišķo gadījumu kā izplatītas struktūras vai loģikas piemēru — “papildināšanas loģika”, ko viņš atklāj Ruso darbos. Šī loģika darbojas kā struktūra tad, kad papildinātā parādība (runa), izrādās, ir vēl papildināma, jo tai piemīt tās pašas īpašības, kas sākotnēji šķita raksturīgas vienīgi papildinājumam (rakstībai). Mēģināšu paskaidrot.
Ruso ir nepieciešama rakstība, jo runa tiek pārprasta. Vēl vispārīgāk — viņam vajag zīmes, jo lietas par sevi nav apmierinošas. “Grēksūdzē” Ruso apraksta savu pusaudža mīlestību pret Varānas madāmu, kuras mājā viņš dzīvoja un kuru viņš sauca par “māmiņu”.
Es nekad nespētu pielikt punktu, ja mēģinātu sīkumos aprakstīt visas muļķības, ko man lika pastrādāt atmiņas par manu mīļo māmiņu, kad viņas vairs nebija klāt. Cik bieži gan es neskūpstīju savu gultu, atcerēdamies, ka viņa tajā gulējusi, tāpat aizkarus un visas mēbeles savā istabā, jo tās piederēja viņai un viņas skaistā roka bija tās aizskārusi, pat grīdu, uz kuras es metos garšļaukus, iedomādamies, ka viņa pa to ir staigājusi.
Šie dažādie objekti viņas prombūtnē funkcionē kā papildinājumi vai viņas klātbūtnes aizvietotāji. Taču izrādās, ka pat viņas klātbūtnē šī pati struktūra — vajadzība pēc papildinājuma — neizzūd. Ruso turpina:
Dažkārt pat viņas klātbūtnē es pastrādāju pārmērības, uz ko, šķiet, būtu bijusi spējīga iedvesmot vien visneprātīgākā mīla. Kādu dienu pie galda, kad viņa tikko bija ielikusi mutē kumosu, es iesaucos, ka uz tā bijis mats. Viņa atlika gabaliņu atpakaļ uz sava šķīvja; es kāri pagrābu un apriju to.
Viņas prombūtne, kad Ruso jāizlīdzas ar aizvietotājiem vai zīmēm, kas māmiņu atgādina, sākumā tiek pretstatīta viņas klātbūtnei. Taču izrādās, ka arī viņas klātbūtne nav piepildījuma mirklis, kas ļauj nepastarpināti piekļūt lietai par sevi bez kādiem papildinājumiem vai zīmēm; arī viņas klātbūtnē pastāv šī pati struktūra un vajadzība pēc papildinājuma. Pat ja Ruso “dabūtu viņu”, ja tā var izteikties, viņam vēl arvien šķistu, ka viņa ir izslīdējusi un ir tikai gaidāma vai atminama. Un “māmiņa” pati ir aizvietotājs mātei, ko Ruso nekad nebija redzējis — mātei, ar kuru nebūtu pieticis, kura līdzīgi visām mātēm būtu neapmierinoša un papildināma. “Šī papildinājumu virkne,” raksta Deridā, “iezīmē likumu: bezgalīgas pārejas no virknes uz citu, kas neizbēgami vairo papildu pastarpinājumus, kuri rada sajūtu par lietu, ko paši attālina: iespaidu par pašu lietu, par nepastarpinātu klātbūtni, par pirmuztveri. Nepastarpinātība tiek atvasināta. Viss sākas ar pastarpinājumu.” Jo vairāk šie teksti vēlas mums pavēstīt par pašas lietas klātbūtnes nozīmību, jo vairāk tie parāda pastarpinājumu nepieciešamību. Šīs zīmes jeb pastarpinājumi patiesībā ir atbildīgi par sajūtu, ka eksistē kaut kas satverams (kā māmiņa). No šiem tekstiem mēs aptveram, ka oriģināla ideja rada kopijas un ka oriģināls vienmēr tiek atlikts — un ir, un paliek netverams. Secinājums ir tāds, ka mūsu pašsaprotamais priekšstats, ka realitāte ir klātesoša un oriģināla, bet oriģināls ir reiz bijis klātesošs, izrādās nepamatots: pieredzi vienmēr pastarpina zīmes, un “oriģināls” rodas kā zīmju vai papildinājumu sekas.
Deridāprāt, šie un daudzi citi Ruso teksti apliecina, ka mums nevajag domāt, ka zīmes un teksti apzīmē dzīvi, bet gan uztvert pašu dzīvi kā zīmju mežu dzīve rodas tikai apzīmēšanas procesā. Teksti var apgalvot, ka realitāte pastāv pirms apzīmēšanas, taču patiesībā, lietojot slaveno Deridā frāzi “il n’y a pas de horstexte” (nekas neeksistē ārpus teksta), šie teksti parāda, ka tad, kad jums šķiet, ka nokļūstat ārpus zīmēm un teksta, pie “pašas realitātes”, jūs atrodat vienīgi jaunus tekstus, zīmes un papildinājumu ķēdes. Deridā raksta:
Izsekojot “bīstamā papildinājuma” saistpavedienam, es centos parādīt, ka tā saucamajā “miesas un asins” būtņu reālajā dzīvē (..) nekad nav bijis nekā cita, kā vien rakstība, papildinājumi un aizvietojoši apzīmējumi, kas var rasties vienīgi dažādu attiecību virknēs... Un tā līdz bezgalībai, jo mēs lasām tekstā, ka absolūtā klātbūtne, Daba, kas tiek saukta par “reālo māti” utt., vienmēr ir izvairījusies, nekad nav pastāvējusi; nozīmi un valodu ievada rakstība, kas stājas dabiskās klātbūtnes vietā.
Tas nenozīmē, ka nebūtu atšķirības starp “māmiņas” klātbūtni un prombūtni vai starp “reālu” un fiktīvu notikumu. Klātbūtne tikai izrādās īpašs prombūtnes paveids, kas aizvien jāpastarpina un jāpapildina.
Ko rāda piemēri
Fuko un Deridā bieži tiek bāzti vienā maisā kā “poststrukturālisti” (sk. Pielikumu), taču abos šajos “teorijas” piemēros parādās ievērojamas atšķirības. Deridā piedāvā lasīt vai interpretēt tekstu, atklājot tā loģiku. Fuko hipotēze nav balstīta tekstos — viņš citē apbrīnojami maz konkrētu dokumentu vai diskursu — , tomēr sniedz vispārīgu metodi domāšanai par tekstiem un diskursiem kopumā. Deridā interpretācija parāda, cik teorētiski var būt literāri darbi, piemēram, Ruso “Grēksūdze”, — tie piedāvā izvērstus spekulatīvus argumentus par rakstību, iekāri un aizvietošanu vai papildināšanu un netieši ietekmē mūsu domas par šiem tematiem. Turpretim Fuko nemēģina mums pierādīt, ka teksti būtu dziļi vai gudri, bet gan tiecas atklāt, cik lielā mērā ārstu, zinātnieku, rakstnieku un citi diskursi rada parādības, ko tie sakās analizējam. Deridā parāda, cik literārie darbi ir teorētiski, bet Fuko — cik radoši produktīvi ir zināšanu diskursi.
Šķiet, pastāv atšķirības abu teorētiķu pretenzijās un jautājumos, ko tās izraisa. Deridā pretendē uz Ruso tekstu satura atklāšanu, tāpēc rodas jautājums, vai tas, kas teikts Ruso tekstos, ir tiesa. Fuko sakās analizējam noteiktu vēsturisku brīdi, tādējādi var pajautāt, vai viņa plašie vispārinājumi ir spēkā arī citos laikos un vietās. Savukārt, izvirzot šādus papildjautājumus, mēs paši speram soli “teorijā” un sākam to piekopt.
Abi teorijas piemēri liecina, ka teorija saistīta ar spekulēšanu — skatījumu uz iekāri, valodu u. tml., kas apšauba dažādus stereotipus (ka pastāvētu dabisks “sekss”; ka zīmes reprezentē agrākas reālijas). Tādējādi tās rosina pārvērtēt kategorijas, kurās jūs, iespējams, domājat par literatūru. Šie piemēri atspoguļo mūsdienu teorijas pamatievirzi — kritizēt visu, kas uzskatīts par dabisku, un pierādīt, ka par dabisku uzskatītas vai pasludinātas parādības patiesībā ir vēstures un kultūras produkts. Šo tendenci ilustrē arī kāds cits piemērs — kad Areta Frenklina dzied: “Tu liec man justies kā īstai sievietei,” viņa, šķiet, ir laimīga, ka vīrieša attieksme pret viņu apliecina sievietes “īsto” seksuālo pirmskultūras identitāti. Taču formulējums “tu liec man justies kā īstai sievietei” vedina uz domām, ka šķietami īstā vai šūpulī ieliktā identitāte ir kultūrloma vai kultūras radītas sekas — viņa nav “īsta sieviete”, bet viņai ir likts justies kā tādai. Īsta sieviete ir kultūras produkts.
Teorija rada citus, līdzīgus argumentus, apgalvojot, ka šķietami dabiski sociāli mehānismi, institūcijas un sabiedriskās domas paradumi izriet no ekonomikas pamatattiecībām un nemitīgās cīņas par varu, vai aprādot, ka apzinātās parādības rada neapzināti spēki vai arī ka tas, ko mēs saucam par patību jeb subjektu, rodas vai tiek radīts valodas un kultūras sistēmās, bet t. s. “klātbūtni”, “sākotni” un “oriģinālu” veido kopijas — tās ir atkārtošanās sekas.
Kas ir teorija? Ir iezīmējušās četras pazīmes:
1. Teorija ir starpdisciplinārs diskurss, kura ietekme sniedzas ārpus sākotnējās jomas.
2. Teorija ir analītisks un spekulatīvs mēģinājums izzināt parādības, ko mēs dēvējam par seksu, valodu, rakstību, nozīmi vai subjektu.
3. Teorija kritizē pašsaprotamo vai priekšstatus, ko uztveram kā dabiskus.
4. Teorija ir refleksīva domāšana par domāšanu, kas pēta kategorijas, kuras mēs izmantojam, interpretējot literatūru un citas diskursīvās prakses.
Tāpēc teorija ir biedējoša. Viena no kaitinošākajām teorijas iezīmēm ir tās bezgalīgums. Tā nav apgūstama noteiktu tekstu kopa, ko varētu iemācīties, lai “zinātu teoriju”. Tas ir neizmērojams tekstu blāķis, kas aug augumā, jo jaunie un nemiera pilnie kritizē priekšteču vadošās koncepcijas un sniedz jaunu pienesumu, atklādami agrāku, neievērotu autoru darbus. Tādējādi teorija ir iebiedēšanas un nemitīgas izrādīšanās līdzeklis: “Ko? Tu neesi lasījis Lakānu? Kā gan tu vari runāt par liriku un nepievērsties runājošā subjekta spoguļveida attīstībai?” Vai arī: “Kā tu uzdrīksties rakstīt par Viktorijas laika romānu, ignorējot Fuko skatījumu uz seksualitātes izmantošanu un sieviešu ķermeņu histerizāciju un Gajatri Spivakas pierādīto koloniālisma lomu metropoles subjekta konstruēšanā?” Laiku pa laikam teorija parādās kā velnišķs tiesas spriedums, kas piespriež mokošus lasījumus nepazīstamās jomās, kur pēc viena uzdevuma paveikšanas nāk nevis atelpa, bet vēl grūtāki uzdevumi. (“Spivaka? Jā, bet vai tu esi lasījis Benitas Perijas (Benita Parry, 1931) Spivakas kritiku un viņas atbildi?”)
Teorijas neapgūstamība ir galvenais cēlonis pretestībai pret to. Lai cik kompetents jūs sev šķistu, jūs nekad droši nezināsiet, vai jums “jālasa” Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard, 1929–2007), Mihails Bahtins (Михаил Бахтин, 1895–1975), Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940), Elēna Sizū (Hélène Cixious, 1937), S. L. R. Džeimss (C. L. R. James, 1901–1989), Melānija Kleina (Melanie Klein, 1882–1960) vai Jūlija Kristeva (Julia Kristeva, 1941), vai arī varat “droši” izmest viņus no galvas. (Tas, protams, atkarīgs no tā, kas “jūs” esat un kas gribat būt.) Naidīgums pret teoriju lielā mērā neapšaubāmi izskaidrojams ar to, ka, atzīstot teorijas nozīmību, nākas uzņemties nebeidzamas saistības, nostādot sevi situācijā, kad vienmēr būs nozīmīgas, nezināmas lietas. Bet tāda ir arī pati dzīve.
Teorija liek tiekties pēc iespējami pilnīgākas materiāla apguves — jūs cerat, ka teorijas lasījumos atradīsiet jēdzienus, kas ļaus jums sakārtot un izprast parādības, kas jums svarīgas. Taču teorija pēc definīcijas ir neapgūstama — ne tikai tāpēc, ka izzināmo parādību klāsts nav galīgs, bet — vēl konkrētāk un sāpīgāk — tāpēc, ka teorija pati apšauba hipotēzes un pieņēmumus, uz kuriem tā balstās. Teorija nebūtu teorija, ja tā nepretstatītu un nesagrautu premisas un postulātus, ko, jūsuprāt, zinājāt, tāpēc teorijas sekas ir neparedzamas. Jūs neesat sasniedzis meistarību, taču neesat arī stāvējis uz vietas. Jums ir jauns skatījums uz lasīto. Lasāmviela rada dažādus jautājumus un lielāku izpratni par sekām, ko tie radīs.
Šis ievads nepadarīs jūs par teorētiķi-lietpratēju — ne tikai tāpēc, ka tas ir ļoti īss. Taču tas ieskicē nozīmīgus domu gājienus un diskusiju tematus, it īpaši literatūras jomā. Tas ilustrē teorētiskos pētījumus cerībā, ka lasītājiem teorija liksies vērtīga un saistoša un ka viņi izmantos izdevību iepazīt baudu domāt.
No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis.
zbr 22.11.07 15:49
Es gan pārāk nefanoju par to "literatūras studijas". Personīgi izmantoju, šķiet, "literatūras pētījumi" vai "l. pētniecība". Kas arī nav nekas baigi foršs. Bet studijas ir universitātē, savukārt pētīšana notiek arī pēc diplomu saņemšanas.
dekaels 22.11.07 15:53
Aha, tam, ka "studijas" nav īsti vietā, gan piekrītu. "Pētniecība" laikam ir vislabākais variants.
il 22.11.07 22:21
Ļoti labi, jauki, ka būs tāda grāmata. Dažas iebildes gan ir. Luce Irigaray vārdu Francijā, Anglijā, ASV un varbūt vēl citur arī izrunā kā [irigarai}, ja saka [irigarē], neviens īsti nesaprot, par ko ir runa. Un Cixous ir [siksū], no kurienes Sizū, vai varat paskaidrot?