Ambrouzs Bīrss: Notikums uz Pūčupītes tilta (2)
2004. gada 15. augustā, plkst. 15:00
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
1891
I
Kāds vīrs stāvēja uz dzelzceļa tilta Alabamas štata ziemeļos un lūkojās upītes ūdeņos, kas strauji nesās uz priekšu divdesmit pēdas zemāk. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, ap kaklu — vaļīga virves cilpa. Virve bija piesieta pie pamatīga šķērskoka vīram virs galvas, un tās līkums slābeni nokarājās viņa ceļgalu augstumā. Vairāki dēļi, tāpat bez stiprinājuma nolikti pāri dzelzceļa sliežu gultņiem, veidoja balsta platformu gan vīrietim, gan soda izpildītājiem — diviem Federālās armijas ierindniekiem, kurus komandēja seržants, kas mierlaikos varētu būt šerifa palīgs. Mazliet nostāk uz tās pašas improvizētās dēļu uzejas stāvēja virsnieks pilnā dienesta uniformā un apbruņojumā, pēc pakāpes kapteinis. Abos tilta galos bija izlikti sargposteņi militārā stājā, ko pazīst pēc komandas: «Uz pleca — ņemt!» — tas ir, šautenes kareivji turēja paceltas gandrīz vertikāli pār kreiso plecu, roka saliekta taisnā leņķī uz krūtīm, balstot ieroci ar gaili uz apakšdelma, — tā ir formāla, nedabiska stāja ar stīvi izslietu ķermeni. No tā varēja secināt, ka šiem diviem nebija jāzina, kas risinās tilta centrā, viņi tikai noslēdza abus tiltam pārliktās dēļu uzejas galus.
Vienā pusē aiz sargkareivja neko vairāk neredzēja, jardus simt sliedes taisni skrēja projām mežā, tad aizgriezās līkumā un pazuda no skata. Nav šaubu, tur tālāk kaut kur atradās priekšpostenis. Otrpus upes pletās klajums, lēzena nogāze, kuras augšā pacēlās no zemē sadzītiem koku stumbriem veidota nocietinājuma siena ar daudzām strēlnieku šaujamlūkām un vienu ambrazūru; izbāzies no tās, uz tiltu vērās misiņa lielgabala snuķis. Nogāzes vidū, pusdistancē starp nocietinājumu un tiltu, atradās skatītāji — parādes līnijā pēc komandas «brīvi» nostādīta kājnieku rota: šauteņu laides uz zemes, stobri mazliet ieslīpi aizmugures virzienā balstās pret labo plecu, nolaistās rokas sakrustotas uz stobra pamata koka daļas. Ierindas labajā spārnā stāvēja leitnants — zobena gals pie zemes, kreisā roka viegli nolaista uz labās. Izņemot četru cilvēku grupu tilta vidū, visi stāvēja nekustēdamies. Rota raudzījās uz tiltu kā akmenī sastingusi. Sargkareivji, ar sejām pavērsti katrs pret savējo krastu, varētu būt divi tilta izdaiļošanai uzlikti tēli. Kapteinis bija nostājies sakrustotām rokām un klusēdams vēroja savu padoto darbu, nedodams tiem ne mazāko mājienu. Nāve ir augsta viešņa, un ir noteikts, ka, nāvei ierodoties, tā jāsaņem ar godu —, jā, arī tiem, kam viņa tuvu pazīstama. Pēc militārās etiķetes normām, cieņu un godu apliecina klusējošā kareivju ierinda.
Nāvei nolemtais izskatījās gadus trīsdesmit piecus vecs. Viņš bija civiliedzīvotājs; ja spriestu pēc izturēšanās, — plantators. Vīrietim bija pareizi veidoti vaibsti, taisns deguns, plata piere, garie, tumšie mati saglausti, aizmugurē tie krita pār labi pieguļošo garsvārku apkakli. Seju rotāja ūsas un ķīļbārdiņa, bet vaigi bija noskūti: lielās gaišpelēkās acis raudzījās labvēlīgi — grūti bija iedomāties, ka tā varētu skatīties cilvēks, kuram jau cilpa ap kaklu. Nekāds parasts slepkava acīmredzot viņš nebija. Pēc liberālajiem kara laika likumiem, ar nāvi pakarot varēja sodīt dažādas personas, džentlmeņi nebija nekāds izņēmums.
Pabeiguši priekšdarbus, abi ierindnieki atkāpās soli sānis un aizvilka projām katrs pa dēlim, uz kuriem tie bija stāvējuši. Seržants pagriezās pret kapteini, salutēja un nostājās uz dēļa gala cieši savam komandierim aiz muguras, kurš savukārt paspēra soli sānis. Pēc šā manevra notiesātais un seržants palika stāvam katrs savā galā uz viena un tā paša dēļa, kas sniedzās pāri trijiem gulšņiem. Dēļa gals, uz kura slējās civilista stāvs, gandrīz vai skārās pie ceturtā gulšņa, brīva palika tikai šaura spraudziņa. Iepriekš dēli noturēja līdzsvarā kapteiņa stāvs, tagad — seržanta augums. Pēc komandiera mājiena seržantam tikai jāpasper solis sānis, dēļa gals pasliesies gaisā un nāvei nolemtais nokritīs lejā pa gulšņu starpu. Metode, viņaprāt, vienkārša un efektīva. Ne viņam maiss bija maukts galvā, ne acis aizsietas. Viņš lūkojās kādu mirkli uz trauslo pamatu sev zem kājām, tad ļāva skatienam aizklīst pie upes ūdeņiem, kas apakšā nesās kā traki. Viļņos dancojošs baļķis piesaistīja nāvei nolemtā uzmanību, un acis sekoja kokam lejup pa straumi. Cik lēni tas likās kustamies uz priekšu! Cik pārsteidzoši gausa straume!
Viņš aizvēra acis, lai pēdējos dzīvības brīžus domās pabūtu kopā ar sievu un bērniem. Gan ūdens, ko zeltīja rīta saule, gan miglas vāli, kas kūņojās pakrastēs gabaliņu tālāk lejaspusē, gan nocietinājums; gan kareivju ierinda, gan peldošais koks — viss bija traucējis koncentrēties. Bet nu viņš sajuta jaunu traucēkli. Cauri domām par tuviniekiem izlauzās kāda skaņa, ko viņš nespēja ne saprast, ne apklusināt, — spalgi, noteikti, metāliski tankšķi, it kā kalējs ar āmuru sistu pa laktu, jā, tieši tāda bija šī skaņa. Nāvei nolemtais brīnījās: kas gan tas varētu būt? Kur cēlās šī skaņa — vai tā nāca no milzu tālumiem vai dzima tepat kaut kur tuvumā? Abas iespējas likās īstas un reālas. Lakta tankšķēja vienādiem starplaikiem, bet tik lēni un grūti kā kapu zvans. Katru sitienu viņš sagaidīja ar nepacietību un — nezin kāpēc — ar bailēm. Pauzes ievilkās aizvien garākas, nākamais tankšķis nenāca — ārprāts! Un, jo ilgāki stiepās klusuma brīži, jo skaļāki, spilgtāki dārdēja sitieni. Tie triecās ausīs kā asmeņi, viņš baidījās, ka var iekliegties... Nāvei nolemtais dzirdēja sava pulksteņa tikšķus.
Viņš atvēra acis, un atkal apakš tilta nesās upītes ūdeņi. «Ja man izdotos atbrīvot rokas,» vīrs domāja, «es varētu noraut cilpu un mesties ūdenī. Nirstot varētu izvairīties no lodēm, un, peldēdams ar visu sparu, es sasniegtu krastu, iemuktu mežā, tiktu brīvs un atgrieztos mājās. Līdz manām mājām, paldies Dievam, viņi nav tikuši, sievu un manus mazos ienaidnieks vēl nespēj sasniegt pat ar vistālāko uzbrukumu.»
Kad šīs domas, ko mums vajadzēja ietērpt vārdos, vairāk gan tikai uzzibsnīja nāvei nolemtā smadzenēs, nekā izstarojās no tām, — kapteinis pamāja seržantam. Seržants paspēra soli sānis.
II
Peitons Fārkārs bija turīgs plantators, cēlies no vecas un ļoti cienījamas ģimenes Alabamas štatā. Pats būdams vergu īpašnieks, viņš tāpat kā citi vergu īpašnieki nodarbojās ar politiku un, dabiski, bija atšķelšanās piekritējs jau no sākta gala, ar visu sirdi uzticīgs dienvidnieku lietai. Daži nenovēršami apstākļi (tos nav vajadzības te izklāstīt) liedza viņam iestāties varonīgajā armijā, kas bija izcīnījusi smagas, asiņainas kaujas, kuras noslēdzās ar Korintas krišanu, un viņš nīka apkaunojošā piespiedu bezdarbībā, ilgodamies likt lietā savus spēkus, izjust karotāja dzīves lielumu, rast izdevību, lai izceltos. Tāda izdevība reiz pienāks, Peitons Fārkārs to juta, karš paver tik milzumdaudz iespēju. Pa to laiku viņš darīja, ko vien varēja. Dienvidu lietas labā it nekas viņam nebija par kaunu un grūtu, neviena operācija nelikās pārāk riskanta, lai no tās atteiktos, ja vien to varēja paveikt civilists, kas savā sirdī ir karavīrs un kas ar tīru sirdsapziņu un līdz beidzamam sīkumam piekrīt visam, ko ietver atklāti ciniskais izteiciens: mīlā un karā — viss tavā varā.
Kādu pievakari, kad Peitons Fārkārs ar sievu sēdēja pie ieejas mājas dārzā uz rupji tēsta akmens sola, pie vārtiem piejāja pelēkā formā tērpies karavīrs un lūdza padzerties ūdeni. Misis Fārkāra izjuta vienīgi laimību, ka pati savām baltajām rokām varēs pakalpot karotājam, un, kamēr viņa skrēja pēc ūdens, saimnieks piegāja pie jātnieka un dedzīgi apvaicājās par notikumiem frontē. Jeņķi dzelzceļu labo, — karavīrs Sacīja, — gatavojas jaunam uzbrukumam. Viņi jau ir nonākuši pie Pūčupītes tilta, saveduši to kārtībā un uzcēluši ziemeļu krastā nocietinājumu. Komandants izlaidis rīkojumu — tas izlīmēts visapkārt —, ka ikviens, kuru pieķers bojājam sliežu ceļus, tiltus un tuneļus vai ritošo sastāvu, tiks pakārts bez tiesas un izmeklēšanas. Es šo pavēli redzēju. Cik tālu ir līdz Pūčupītes tiltam? — Fārkārs vaicāja.
Ap trīsdesmit jūdžu. Vai šaipus upītes nav izvietots karaspēks? Nē, tikai priekšpostenis uz dzelzceļa kādu pusjūdzi no upes un sargkareivis tilta galā. Ja nu kāds vīrs... teiksim, tāds, kas gatavs uz visu pakāršanu aizlavās garām priekšpostenim un, pieņemsim, tiek galā ar sargkareivi, — Fārkārs smaidīdams sacīja, — ko viņš labu varētu paveikt? Karavīrs iegrima pārdomās.
— Es tur biju pirms kāda mēneša, — viņš atbildēja.
— Acīs iekrita pagājušās ziemas palu ūdeņu sanestie pludināmie koki, sadzīti milzu kaudzē šaipusē pret tilta aizsargpāļiem. Nu tie būs izkaltuši un degtu kā pakulas...
Saimniece patlaban atnesa ūdeni, un karavīrs padzērās. Viņš dziļi tencināja lēdiju, paklanījās viņas dzīvesbiedram un aizjāja. Kādu stundu vēlāk, jau notumsā, viņš vēlreiz aizjāja gar Fārkāra plantāciju, dodamies ziemeļu virzienā, no kurienes arī bija ieradies. Jātnieks bija Federālās armijas izlūks.
III
Kad Peitons Fārkārs aizšāvās taisni lejup pa gulšņu starpu un zaudēja samaņu, viņš jau bija tikpat kā beigts. No šāda stāvokļa — gadsimtus vēlāk, kā pašam šķita — viņu izrāva asas sāpes, ko radīja spēcīgs spiediens uz rīkli, to pavadīja žņaugšanas sajūta. Dzeļoša, nepanesama mocību uguns likās šaujamies no kakla pa visiem locekļiem un ķermeņa šķiedrām. Šīs sāpes itin kā aizvirpuļoja pa skaidri zināmiem nervu ceļiem un atzariem un vibrēja neiedomājami ātri un zibsnīgi. Tās šķita kā pulsējošas uguns straumes, kas nokaitē viņu līdz sarkankvēlei. Bet galvā... viņš nezināja, kas notiek galvā, tā bija ar kaut ko pilna un aizdambēta. Visas šis sajūtas nepavadīja neviena doma. Saprāts jau bija izdzēsts, cilvēks spēja vairs tika just — just un ciest mokas. Radās atjauta, ka viņš kustas. No visām pusēm ieslēgts spoži degošā mākonī — viņš pats bija tikai šā mākoņa ugunīgais kodols, gluži nemateriāla substance —, Peitons Fārkārs šūpojās fantastiskiem, ar prātu neaptveramiem vēzieniem kā milzīga pulksteņa svārsts. Tad uzreiz — ar drausmīgu pēkšņumu! — skaļi nošļakstēdama, gaisma ap viņu aizšāvās augšup, ausīs iekrita baismīga rēkoņa un visapkārt palika auksts un kluss. Atgriezās domu spējas, un viņš saprata, ka virve ir pārtrūkusi un tās gals iekritis ūdenī. Žņaugšana vairs nepastiprinājās; tomēr cilpa ap kaklu bija tā savilkušies, ka ūdens nevarēja ieplūst plaušās. Mirt pakārtam upes dibenā! — tas tik būs joks, viņš nodomāja. Cilvēks atvēra acis zemūdens tumsībā; kaut kur augšā varēja nomanīt gaišuma blāzmu, bet cik tā bija tāla, cik nesasniedzama! Un Peitons Fārkārs aizvien vēl grima, jo gaisma tapa bālāka un bālāka, līdz pāri palika tikai blāvs atspīdums. Nu tas sāka plesties un pieņemties spožumā, un cilvēks saprata, ka tuvojas ūdens virspusei, — šī apziņa radās līdz ar nožēlu, tāpēc ka patlaban viņš jutās apmierināts un gandarīts. «Noslīkt pakārtam,» viņš domāja, «tas nemaz nav tik slikti; bet es nepavisam negribu, ka mani nošauj! Nē, nē, es negribu, ka mani nošauj. Tas nav taisnīgi.».
Peitons Fārkārs pats neapzinājās, ka ir sasprindzinājis muskuļus, bet asas sāpes delnas pamatā lika saprast, ka viņš cenšas atbrīvot rokas. Slīcējs koncentrēja uzmanību uz savu muskuļu pūliņiem gluži tāpat, kā varētu darīt kāds dīkdienis, kas vēro žongliera spēku un veiklību, nemaz neinteresēdamies, kāds ir šo kustību mērķis. Skat, kāda piepūle! Redz, cik apbrīnojama, pārcilvēciska spēja! O-ho-ho, nu tā tik ir neatlaidība! Bravo! Saites nokrita, rokas izšķīrās, un delnas uzpeldēja augšup katra pie sava sāna, dūmakainiem apveidiem zemūdens gaismas svīdumā. Viņš lūkojās uz tām ar gluži pirmatnīgu interesi, kā viena, pēc tam arī otra uzklupa cilpai ap viņa kaklu, norāva to un nikni aizmeta sānis; virve aizlocījās pa straumi kā zalktis. «Mauciet atpakaļ, mauciet to atpakaļ!» viņš domās izkliedza šos vārdus savām rokām, jo, cilpai atlaižoties, uznāca jau pirmīt pieredzētās mežonīgās, dzeļošās sāpes. Kakls šausmīgi smeldza, galvā trakoja uguns, un sirds, kas līdz šim bija tikko manāmi pukstējusi, apmeta milzu kūleni, tiekdamās izlēkt pa muti laukā. Viss augums locījās, staipījās nepanesamās mokās. Bet patvaļīgās rokas nemaz netaisījās izpildīt pavēli, tās kūlās sparīgiem, asiem vēzieniem no augšas uz apakšu, raudamas ķermeni ārā no ūdens. Fārkārs juta galvu iznirstam virspusē, acis apžilba saulē aklas, krūtis konvulsīvi izpletās, un plaušas kā agonijā, kā ārprātā iekampa milzīgu gaisa malku, ko viņš tūlīt izgrūda līdz ar griezīgu iekliedzienu...
Nu viņš bija pilnībā atguvis fiziskās sajūtas. Pat vairāk, tās bija pārdabiski asas un modras. Kaut kas šinī šausmīgajā situācijā, kādu nācās pieredzēt viņa organismam, bija darījis maņas tik smalkas un jutīgas, ka tās fiksēja daudz ko tādu, ko līdz šim nekad nebija spējušas uztvert. Fārkārs juta sīkas ūdens ņirbas pārskrejam pār seju un saklausīja katra mazā vilnīša savdabīgo čalu, ar kādu tas atsitās pret viņa miesu. Viņš palūkojās uz mežu upītes krastā un varēja saskatīt tajā atsevišķus kokus, to lapas, ikvienas lapiņas dzīslojumu un pat kukaiņus uz tām — siseņus, spīdīgas mušas un pelēkus zirnekļus, kas auda starp zariņiem tīklus. Fārkārs vēroja, kā gaisma lūst krāsainos staros itin visās rasas lāsēs uz miljoniem zāles stiebru. Sīca odi, sijādami pār ūdens virpuļiem, spāres vibrināja spārnus, ūdenszirnekļi vēzēja kājas, tādus kā airus, kuri pacēluši virs ūdens savas laiviņas, — tas viss saplūda kopā skaidri saklausāmā mūzikā. Kāda zivs aizslīdēja zem viņa, un viņš dzirdēja, kā tās ķermenis šāvās uz priekšu, pašķirdams ūdens slāņus.
Peitons Fārkārs bija uzpeldējis virspusē ar seju lejup pa straumi, bet nupat jau visa redzamā pasaule šķita lēnām griežamies ap savu asi, kuras centrs bija viņa ķermenī, un peldošais redzēja tiltu, nocietinājumu, karavīrus uz tilta, Kapteini, seržantu, divus ierindniekus — nāvessoda izpildītājus. Cilvēku stāvi skaidri izdalījās pret debess zilumu. Visi klaigāja un mētājās rokām, rādīdami uz aizpeldošo. Kapteinis bija izrāvis pistoli, taču nešāva; citiem ieročus neredzēja. Viņu kustības bija groteskas, atbaidošas, apveidi milzīgi.
Pēkšņi noskanēja spalgs rībiens, kaut kas asi iecirtās ūdenī tikai dažas collas no Peitona Fārkāra galvas, iemetot sejā sīkas šļakatas. Nodārdēja otrs rībiens, un viņš ieraudzīja vienu no sargkareivjiem ar šauteni pie pleca; no ieroča stobra cēlās viegls zilganu dūmu mākonītis. Cilvēks ūdenī redzēja uz tilta stāvošā kareivja aci, kura caur šautenes tēmēkli cieši lūkojās pretim. Fārkārs ievēroja, ka šī acs ir pelēka, un atcerējās lasījis, ka cilvēkiem ar pelēkām acīm esot visasākā redze un ka tādas acis bijušas visiem labākajiem šāvējiem. Un tomēr šis bija kļūdījies.
Fārkāru satvēra virpulis, kas griezās pretējā virzienā, un pavērsa apkārt par simt astoņdesmit grādiem; nu viņš atkal redzēja mežu, kas auga otrā krastā pretī nocietinājumam. Skaidra, skaļa balss monotoni iezvanījās aiz muguras, atnāca pār ūdeņiem tik nepārprotama, noteikta, ka izdūrās cauri citiem trokšņiem un visus tos pakļāva sev, izzudušas likās pat sīko vilnīšu čalas ausīs. Lai gan Fārkārs nebija karavīrs, viņš tomēr diezgan bieži bija apmeklējis militārās nometnes, lai zinātu šo gari, stiepti, dziļi dvesti skandēto vārdu draudīgo nozīmi, — krastā stāvošais leitnants iesaistījās šārīta notikumos. Cik auksti un nežēlīgi, kādā mierīgā, izlīdzinātā tonī — kurš jau iepriekš noteica un iedzina zaldātos vēsu mieru —, ar kādām precīzi ieturētām pauzēm kā akmeņi krita briesmīgie vārdi:
— Rota, uzmanību!... Šautenes — pie pleca!... Gatavību!... Nomērķēt!... Uguni!
Fārkārs ienira, iegrima apakš ūdens, cik dziļi spēja. No spiediena ausis sāka šalkt Niagara, tomēr viņš dzirdēja apslāpēti nodunam šauteņu zalves pērkonu un, peldēdams atkal augšup, savā ceļā sastapa sīkas, spožas, dīvaini saplacinātas metāla plēksnītes, kas, zigzagiem grozīdamās, lēnām dejoja lejup. Dažas mirkli nosēdās uz sejas un rokām, tad atrāvās no viņa ādas un turpināja savu lejupslīdi. Kāda no plēksnītēm ieslīdēja aiz apkakles, tā bija nepatīkami silta, un Fārkārs steigšus izķeksēja skaidiņu laukā.
Kad, pēc elpas kampdams, viņš uznāca virspusē, Peitons Fārkārs redzēja, ka ir bijis labu brīdi zem ūdens, jo bija aizpeldējis krietni lejāk pa straumi — tuvāk glābiņam. Kareivji gandrīz jau bija beiguši pārlādēt šautenes, metāla slauķi nozibēja visi kā viens saules staros, izraujot tos no stobriem, apmeta gaisā loku un ienira savās ligzdās. Atkal izšāva tilta sargi, neatkarīgi viens no otra, un netrāpīja.
Aizvien vēl nenomedītais vīrs to visu redzēja, šķielēdams atpakaļ pār plecu un sparīgi irdamies projām pa straumi. Galva Fārkaram darbojās tikpat enerģiski kā rokas un kājas, viņš visu aptvēra zibens ātrumā.
«Otrreiz virsnieks vairs nebūs tāds burta kalps un neatkārtos savu kļūdu,» viņš domāja. «No zalves izvairīties ir tikpat viegli kā no viena atsevišķa šāviena. Virsnieks droši vien jau ir devis komandu šaut katram uz savu roku. Dieviņ, palīdzi, es pats no tiem visiem nespēju izvairīties!»
Šausmīgs šļakstiens noplakšķēja tepat pāris jardu attālumā, to pavadīja stiprs, svelpjošs kauciens, kas izgaisdams it kā aizvēlās pa gaisiem uz nocietinājumu, un tad to aprija sprādziens, satricinādams upi līdz pašam dibenam. Kāpjoša ūdens siena izliecās pār bēgli, tad gāzās un krita, viņš palika apakšā akls un aizžņaugts! Lielgabals bija iesaistījies cilvēka medībās. Kad Peitons Fārkārs atbrīvojās no mutuļos sakultajām šļakatām un nopurināja galvu, viņš dzirdēja aizkaucām gaisos mērķi pārlidojošu lādiņu, un mirkli vēlāk tas lauza un kapāja koku zarus mežā viņpus upes.
«Turpmāk viņi būs gudrāki,» Fārkārs domāja. «Nākamais lādiņš būs ar rozīnēm. Lielgabals ir jāpatur acīs. Dūmu mutulis man pados ziņu... rībiens pienāk pārāk vēlu — pēc šāviņa. Jauks gan tāds lielgabals!»
Piepeši Fārkārs juta, ka tiek rauts un griezts riņķī gluži kā vilciņš. Upes ūdeņi, mežs, nu jau patālais tilts, nocietinājums, cilvēka stāvi — viss saplūda švīkās un zaudēja apveidus. Apkārtnes objektus vairs varēja sazīmēt tikai pēc krāsām — līmeniskām riņķveida krāsu švīkām, neko citu viņš nespēja atšķirt. Bēgli bija sagrābis spēcīgs virpulis, tas grieza viņu aizvien ātrāk un ātrāk, līdz upurim sāka reibt galva un palika nelaba dūša. Dažus mirkļus vēlāk viņš tika izmests uz pakrastes oļiem upes kreisajā — dienvidu! — pusē aiz sauszemes izvirzījuma, kas aizslēpa viņu no ienaidniekiem. Pēkšņā pārmaiņa — apstāšanās, nobrāžot rokas pret akmeņiem, — atdeva sajēgu, un Peitons Fārkārs izplūda prieka asarās. Viņš ieķērās ar pirkstiem smiltīs, grāba tās riekšavām, svētīja skaļā balsī un bēra sev virsū. Smiltis bija kā dārgakmeņi — dimanti, rubini, smaragdi; itin nekas nebija tik skaists kā šīs smiltis! Un koki krastmalas mežā bija milzīgi ziedaugi, to sakārtojumā viņš redzēja skaidru mērķtiecību un ievilka krūtīs šo ziedošo augu smaržas. Meža telpa starp koku stumbriem mirdzēja svešādā, rožainā gaismā, zaros žūžoja vēju kokles. Fārkārs vairs nejuta vēlēšanos bēgt tālāk, viņš gandarīts varēja palikt šinī apburošajā zemes stūrītī, līdz atkal tiek sagūstīts.
No sapņa bēgli izrāva šrapneļa kauciens un plarkstošais sprādziens koku zaros augstu virs galvas. Strupceļā iedzītais artilērists bija izšāvis viņam atvadu sveicienu. Fārkārs pielēca kājās, uzskrēja augšup pa lēzeno krastmalu un nozuda mežā.
Visu dienu bēglis gāja un gāja, ieturēdams virzienu pēc saules, kas lieca debesīs savu loku. Mežs likās bezgalīgs, nekur ne spraugas, ne malkas cirtēju takas. Kas gan būtu domājis, ka viņš dzīvo tik vientulīgā, neskartā apvidū? Šai atklājumā slēpās kaut kas baismīgs.
Krēslai uznākot, viņš jutās noguris, izsalcis; sāpēja kājas. Taču domas par sievu un bērniem bēgli dzina uz priekšu. Beidzot Fārkārs atrada ceļu, kas, cik noprotams, gāja īstajā virzienā. Ceļš bija plats un taisns kā lielpilsētas iela, tomēr tas šķita nelietots. Nekur nemanīja ne laukus, ne apdzīvotas vietas. Nedzirdēja pat tik kā suņa rejas, kas vedinātu uz domām par cilvēku mitekli. Tumšie koku stumbri abās pusēs veidoja divas taisnas sienas, pie apvāršņa tās saplūda vienā punktā gluži kā līnijas perspektīvas mācību stundas diagrammā. Palūkojies augšup pa spraugu starp koku sienām, viņš redzēja pie debesīm lielas, zeltainas zvaigznes, tās izskatījās svešādās un grupējās dīvainos rakstos. Fārkārs bija pārliecināts, ka zvaigžņu sakārtojumam ir pavisam noteikta, slepena un ļauna jēga. Mežs abās pusēs bija pilns ar savādiem trokšņiem; vienreiz, otrreiz, tad atkal šad un tad viņš skaidri tur saklausīja čukstus kādā nesaprotamā mēlē.
Bēglim sāpēja kakls un, pacēlis roku, viņš manīja, ka tas ir briesmīgi sapampis. Fārkārs zināja, visapkārt uz kakla viņam ir zils riņķis — virves savilktā un nobrāztā vieta. Acis šķita pieplūdušas un izspiedušās, viņš vairs nespēja aizdarīt plakstus. Mēle bija uztūkuši no slāpēm, Fārkārs izbāza to starp zobiem un izkāra no mutes, lai vēsajā gaisā atdziest. Cik maiga zālīte sedza pamesto aleju, zem kājām nemaz vairs nejuta bruģa akmeņus!
Kā gan citādi, viņš iedams būs aizmidzis, neskatoties uz sāpēm, jo tagad acu priekšā Fārkārs redz gluži citu ainavu... laikam nu viņš tikai ir atguvies no saviem ārprāta murgiem. Viņš stāv pie savas mājas vārtiem! Un viss ir tāpat, kā viņam aizejot, — viss gaišs un skaists mirdz rīta saulē. Laikam būšu gājis cauru nakti... Kad Peitons Fārkārs atgrūž vārtiņus un uziet uz platā, baltā celiņa, viņš pamana noplandam sieviešu svārkus, un viņa sieviņa — tik spirgta, svaiga un mīļa — nāk lejā pa verandas kāpnēm pretī. Tā paliek gaidām pie pēdējā pakāpiena ar neizsakāmi priecīgu smaidu sejā, stāvēdama tur bezgala gracioza un stalta. Ak, tu Dieviņ, cik viņa skaista! Izstieptām rokām viņš metas uz priekšu. Kad Peitons Fārkārs ir tikpat kā iekļāvis sieviņu savās skaujas, viņš saņem apdullinošu belzienu pa sprandu, ar lielgabala grāviena troksni visapkārt izsprāgst neciešama, balta gaisma... tad viss nogrimst tumsā un klusumā.
Peitons Fārkārs bija miris. Viņa līķis ar lauztu sprandu viegli šūpojās straumē no vienas puses uz otru zem Pūčupītēs tilta spraišļiem.
No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Poišs.
Avots, 1989. g. oktobris
Kristaps 24.10.05 15:18
Kolosāls stāsts. Tā ir māksla - ar pēdējo teikumu atstāt lielisku iespaidu (kā tas bieži izdevies, piemēram, O.Henrijam). Es šo stāstu lasīju sakarā ar pētījuiem par klīnisko nāvi un biju patīkami pārsteigts. Nezināju, ka ir tulkots arī latviski...
madeiriete 02.03.11 15:06
super! nemaz nezināju, ka šis stāsts jau pasen ir tulkots latviešu valodā. man bija atsauce uz šo stāstu manā diplomdarbā. tulkojums labs!