Mano Vēga: Dzejoļi (84)
2007. gada 30. oktobrī, plkst. 11:36
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Man ir 18 gadu, dzeju rakstu kopš 16 gadu vecuma, un pagājušajā vasarā esmu paviesojusies literārajā nometnē „Aicinājums”. Domāju, ka verbālai mana ampluā radīšanai visai noderīga informācija varētu būt tas, kā īsti radies mans poētiskās identitātes segvārds, kas nu jau visai organiski integrējies arī profānaja īstenībā - Mano Vēga, (kas tiešā tulkojumā no sanskrita nozīmē - nepatstāvīga prāta iegribas), meklējot atbildes uz neatbildamo, piedzīvojot kārtējo katarsi un pārdzimšanu atkārtoti, kādu vakaru, eksistences absurduma eksaltēta, vēloties sevī iedvest mieru lasīju Bhagavadgītu, un it kā likumsakarīgi atradu, ko tādu, kas mani uzrunā līdz sirds kaulam un šķietami definē manu pašreizējo stāvokli.
Ārkārtīgi tuvs man ir Dostojevskis, Šopenhauers, Sartrs, kā arī tā dēvējamā pārjūtīgu sieviešu neirotiskā literatūra - Vulfa, Inga Ābele, Manfelde.
Iespējams lieki, tomēr šo autoru darbi ir tie, kas kaut nelielā mērā identificē manu pasaulsuzskatu.
Autore
Vājum, mans visum,
jūti, lūst tavi karogi
zem kāzu baložu kājām
glezno mani ar tirpām
un ēno ar vakardienu,
mēs esam aklo un kurlmēmo šūnas
ar zīdaiņa sirdīm kodolā,
kuras miesas ir baltu sāpju putas
un zīmes tam kā padoties,
kad nemanot mirām
atmiņas ir narcišu sīpoli pavasaros,
mālaini recekļi, samītas zemes sirds,
kuru iecirst starp krūtīm
un sāpēt - zinot, kā būt ir bez mājām
dzelmēs enkuri
akmeņos pārtop
uz neatgriešanos
degoši tālbrauceju masti,
burā uz ilksīs neiejūdzamu laimi
kādas nogrimušas atlantīdas krastos,
kā nokareni lūpu kaktiņi
klanās nelaimes varai
tuksneša slāpes
ielaist sevī un piepildīt
ir - nenotikušai būt
un gaidīt,
gaidīt, kā svīstot rīts
plaucēs jaunas saules ziedā,
kur sodrējains herbārijs
vērtīsies dumpī pret saknēm
un dzīvē
***
mīlēt
ar visu sevi
kūpošu un vieglu
bez samīta bruģa svara
bez klusajiem policistiem
pār kuriem tie kas
lūdz mūžīga miera
krīt kā klusajā karā
sēru vītoli aizaudzē debesis
nezinu kas ir vīna stīgas
vai tās kas ap mani ir usnes
vai nemiera pauguri uz ādas
kas rodas no tā kā pieskaras tālums
neesmu ezis
jūsū sarainā apvalka
redzes asums
jo dūmainos rītos
es klepoju gari
un manas drēbes ir mentola tvaiki
tad salst
ir tikai kaila cirsma
ar atmiņu par to
kā bija
pirms vasaras laika
siltāk kā zaudēta jūnija tvaikā
***
negaisi ir visklusākās naktis
starp zenīta sauli
kādā ekvadoras salā
polāras sirds neaizskaramām krūtīm
citu rītausmu ekvatora apžmiegtā viduklī
un pieneņu spārēm
kas vējo uz atvasaru
dūmakas tvans
atsauktos beztelpas vārdos
kur skumt nozīmē elpot
nopulē rūsu
kas nepieder glāstāmu kaķpēdiņu vasarām
sērēt ir smagums
tāpat kā sērst
asins sīva
zinu un turpinu sūrstēt
esmu negatava ķirša liesa
nedrīkst dvēseli aizāķēt ligdzbēdža spārnos
kaut ļoti gribas
izģērbtu aizmigušu sevi
redzēt lidojam
mūžība laikā dzen dzīvi
starp salauztu spēju lādiņiem
izlokās zibens
gaisa ziedos
un manī
skaties
nāku no uguns
bet esmu gaisma
lai spētu būt maigāk
***
dzert ziedošas lazdas
no riekstokoku karafēm
dzīrot caur aromu izplūdēm
kā dārgāko dienu pērlēm
ziemeļa jasmīna plīšanu
ledus sudraba jūtīs
diedzēt sevī kā zudušu laiku bez smaršas
vītumu skārst
kā deviņu čūskādu astvabšanu
( kailums mirst citādi
bez nomalda vērtības karātiem )
mūs raupjos plēšās sies
iekšējā zvēra lāsts
rīta miglas izlocītā lāpa
sveldēs kā nolemta izgruzdam
plāt sevī ievu tvanīgā rūgtuma
melnām ogu acīm
rīta putnus iemīlēt
par to kā pastaru tiesu caur pamošanos piezvāro
sāpīgi māgā iznīdot dzīvo
mīlestību lūdz
bez piedošanas nāvei
par neatdošanos
***
Jūtības aptumsum, Tu,
patības barakā nekad rītu nelūdzoša svētā mantra,
zinu, kā zaudētas telpas plīsuma vīlēs
sūcas pārplūdis laiks
viss kas ir - pagātnes neatrasts Dievs,
īstenības plantācijās grēku atlaišanas
tagadne, zelēta tūska
jēlumu kā gliemeni bauda
soģi, ved mājup
nožēlas rīkstes ir ceļš,
kas nogādā tur,
kur būtības vēl nav bijis
***
Ir maijs
allažības nervu trūces skabargainas elpas dvingā
līkst manī kā krusti
ar atmiņu gravīru kā iesalšanu dzintarā
zārdos sakrautām vientulībām,
kur būtu bijis,
pretpoliem mijoties,
sirds laukums piederības jāizklāj tā
ka nākamās kalendārās brūcēs
jau trīs dzīves pirms
aizvelkas
***
Jūs, paradīzes putni,
asiņojiet,
triepieties ārprāta kaislēs,
kā sarkanu vīnu ar smeldzi,
saulrietus izdzeriet blāvus,
tā, lai horizonts neievelk zīmes,
priedes ir tikai uzrautas skabargas kāpai
pret visu to, cik daudz esam citiem
ligzdas rūsainu tramvaju sīcošos matos nevijiet - strāva!
soļu rībā starp kauliem un ielas bedrītēm vaigos,
klupšanas akmeņiem
zem papēža iecirsta asfalta pierē darvainā,
kā tur, kur stigāt,
jūru tik baltu kā struteni mīlot,
mīt apmātība - vēl
atkal atkala,
gaiss sacietē,
viens vējš rada tūkstošiem dzīvju,
pirms pagūstu sākties,
jūti, spārnus plāj plašums,
viss cits kļūst par šauru
****
nāc, šonakt melni samta dīvāniņi kā glaudīgi lāčādas paklāji būs mūsu āda, mīļais,
mēs slēgsimies, gursim līdz zudīsim gaismai jūlija naktī,
ko izgaro Tu,
kad irkstošs lietus dunkā pa plakstiem
tā, ka skābst sirdis un sasmadzē
sākoties ērai priekšrakstītai,
vientuļi mirksim līdz sasilsim,
slāpju ūdenim paldies nesakot,
gaidīsim svešu sauli īrētā caurvējā
kāpnēs uz mūsu vienotu rītu, mīļais
jā, tās zilgās, gļotainās sejas
atpakaļskata spoguļos
ir mūsu dvēseļu jēlums, skaroties,
kad tuvuma bail ir līdz pāragri dzimušai
nāvei priekšlaicīgai
tā ēna pār badu pēc miesas
klēpī, kas saauž divību netrūkstošu,
ir laiks pirms laika,
mēs neprotam gaidīt
Manu Čao 30.10.07 13:06
+1! (nos irds)
Žubīte vējā 30.10.07 13:47
Man arī gribētos tik gudrai būt, bet man jau 19 un es vēl neesmu visu Dostajevski izlasījusi un esmu visu nokavējusi. Novēlu autorei vēl daudz katarses!
a. 30.10.07 14:04
ļoti labi!!