Jana Nesaule: PaSAKA PAR mazo MEŽA LILLIJU (37)
2007. gada 27. oktobrī, plkst. 17:52
Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)
Beidzot noslēdzies Latvijas Valsts mežu un ¼ Satori rīkotais Meža pasaku konkurss. Ar apbalvotajiem autoriem un pasakām varat iepazīties šeit.
Tomēr rezultātu sakarā jāatzīst, ka ¼ Satori vērtētājas Andas Kļaviņas viedoklis par godalgu pelnījušajām pasakām nedaudz atšķīrās no pārējo žūrijas dalībnieku vērtējumiem. Ja par pasaku vērtēšanas kritērijiem pieņemtu to literāro kvalitāti, oriģinalitāti un vēstījuma iedarbīgumu (pieņemsim, arī - laikmetīgumu), tad viennozīmīga ¼ Satori favorīte bija zemāk lasāmā pasaka, kuras autore ir Jana Nesaule, kas šobrīd dzīvo Tokijā un ir ļoti tuvā radniecībā ar portālā ¼ Satori jau publicēto autoru - Pāvelu Norinu. Jāatzīst, ka tik tuvā radniecībā, ka, godīgi sakot, ir grūti pateikt, kurš ir kurš.
Diemžēl, apskatot Pasaku konkursa rezultātus, jāsecina, ka šīs pasakas nav pat starp ‘atzinību pelnījušajām’. Šī iemesla dēļ mēs uzskatām par nepieciešamu to publicēt šeit, cerībā, ka lasītāji novērtēs.
(Pasakai pievienotas autores zīmētas ilustrācijas.)
¼ Satori
___
Šī būs pasaka par mazo Lilliju, kura vasaru pavadīja laukos, dzīvojās pa mežu un spēlējās ar kociņiem, putniņiem un zvēriņiem, un par to, kā šīs spēlītes beidzās...
Katru rītu ome noberza Lillijai tīru muti, iedeva groziņu, sapina biželes un pavadīja līdz taciņai, noskatīdamās, kā meitene teciņus vien aizskrēja pretī savai draudzenei. Meža otrā malā dzīvoja Lillijas draudzenīte Mārīte Vizbule, kura, apvilkusi gumijas zābaciņus un plastmasas spainīti rokās, kā ik rītu stāvēja uz lielā akmens un māja Lillijai ar rociņu. Viņas satikās un draudzīgi kopā aizskrēja uz kiosku. Līdz pat vēlam vakaram no meža skanēja skaļi mazo meitenīšu smiekli.
- HI-HI-HI-HI! paskaties, cik tas koks izskatās stulbs!
- Ha-ha-ha-ha-ha! Paskaties, cik tā vārna nesmuka!
- Ho-ho-ho-ho! Cik pretīgā krāsā ir sūnas!
- Paod, kā tas kadiķis smird!
- Fūūūūū! Eu, kas tas tāds?
- Tas ir TĀRPS! - ieraudzījusi slieku, Mārīte iespiedzās un pieleca kājās.
Abas skrēja prom kā tādi zibenszeļļi, turēdamas roku pie sirds un palaikam iespiegdamās, spārdīdamas bekas un baravikas un tīksmi saminot visus gliemežus, kas vien gadījās ceļā. Lillija ievēroja, ka Mārīte Vizbule uzvilkusi gumijas zābakus, bet viņai pašai kājās bija sandales - ai, bet arī tā vairs tikai viena palikusi!
- Riebīgais mežs! - Lillija noburkšķēja.
- Paga! - Mārīte pielika pirkstu pie lūpām, lai apklusinātu draudzeni.
- Kas?
- Kuš! Reku, zaķis!
Meitenes mazliet atkāpās un paslēpās aiz aveņu krūma. Mārīte taustījās pa zemi pēc čiekura, bet uztaustīja tikai Lillijas sandali - abas saskatījās un sazvērnieciski pamāja ar galvu.
- Pazūdi! - iekliedzās Mārīte Vizbule un lidināja izbrīnītajam dzīvniekam ar kurpi.
- Ho-ho-ho-ho-ho!
- Ha-ha-ha-ha-ha!
- Hi-hi-hi-hi! Hi-hi-hi-hi! Hi-hi-hi-hi! Hi-hi-hi-hi!
Meitenes priecīgi sita plaukstiņas, bet sandale palika kārājoties apstulbušajam zaķim starp ausīm. Zaķis ar visu sandali uz galvas pārnāca mājās pie sievas, kurai astē bija ielipusi sūkājamā konfekte, un zaķim acīs saskrēja ASARAS - tā nebija pirmā reize, kad meitenes nodarīja pāri kādam no zvēriem. Katru dienu kāds dabūja ar čiekuru, bateriju vai guašas krāsas bundžiņu. Vecā vārna jau kopš jūnija staigāja sapinusies kasetes lentē, bet aklais kurmis staipīja izlauztu lelles rociņu padusē. Pat ļaunais vilks, apsmērējies ar lūpu krāsu, vazājās apkārt kā tāds izsmiekls...
i-iii-iii! - bēdīgi īdēja zaķis, turēdams punu ar ķepu.
u-uuu-uuu! - meklēja draugus vilks.
Meitenes tikmēr jau bija tikušas otrpus kalnam, un Lillija sāka čīkstēt, ka nevar vairs paiet, jo viņai nav kurpju un čiekuri un skujas KOŽ kājās. Viņas pēdas patiešām jau bija drausmīgi apskrambātas un netīras. - Nu, labi, - nopietni noteica Mārīte Vizbule un iesmērēja košļeni egles zaros... - Būs jāved tevi uz strautu mazgāt.
Pie strauta Mārītei iešāvās prātā jauna ideja - noķert zivis un uzvārīt ZUPU. Viņa ātri pagatavoja makšķeri no jostas un matu sprādzes un iemeta to strautā, bet tikmēr pati devās meklēt pārējās sastāvdaļas zupai, savukārt Lillijai bija jāsagatavo ugunskurs. Viņa atcerējās, ka dabas ekspedīciju grāmatā bija rakstīts, ka iekuram noder sausi zari un skujas, tālāk gan viņa nelasīja, jo tā bija viena ĻOTI GARLAICĪGA grāmata. Paskatījusies apkārt, Lillija pamanīja veselu čupu ar sausām skujām un maziem zariņiem - tik lielu, ka sniedzās Lillijai gandrīz līdz ceļiem. Viņa izvilka no somas dabas ekspedīciju grāmatu un šķiltavas - vēlreiz salīdzināja attēlus - jā, tieši tā ugunskuram bija jāizskatās, tikai pa vidu vēl esot jāsamet papīri, lai labāk degtu. Tad nu Lillija rūpīgi saplēsa ekspedīciju grāmatu sīkās strēmelēs un piededzināja.
- Ho-ho-ho-ho! - iesmējās Mārīte Vizbule, atgriežoties no strauta ar ūdensspainīti rokās. - Tas taču ir skudru pūznis!
Skudras maziem ātriem solīšiem laidās prom no savas degošās mājiņas nezināmā virzienā, jo viņas jau nezināja, kur viņām iet - viņu dzīve bija izpostīta!!! Bet meitenes tikai domāja tālāk, ko likt vārīties zupā, jo uz makšķeres vēl nebija nekas uzķēries. Lillija izvilka no somas zivs uzlīmes un iemeta spainī un iesmējās. Mārīte izvilka biezpiena sieriņu, iemeta spainī un iesmējās. Lillija izvilka no kabatas glumu bumbiņu, sauktu par pļecku, iemeta spainī... Un iesmējās! Mārīte iemeta spainī gumijas zābakus! Lillija - pildspalvu ar pelikāna uzgali! Mārīte - savu matu stīpiņu! Lillija - Avrilas Lavinjas disku... Mārīte - veselu paciņu košļeņu. Lillija - smaržu pudelīti un nagu spīdumiņus... un tā viņas tur meta visu, kas bija kabatās un somā, ikreiz skaļi iesmiedamās.
- Ho-ho-ho-ho-ho!
- Ha-ha-ha-ha-ha!
Smiekli skanēja pāri visam mežam, bet zvēri slēpās savās alās, juzdami, ka tuvojās kas PATIEŠĀM BAISS. Putni aizlidoja uz siltajām zemēm, kurmīši ierakās dziļi zemē, vabolītes salīda koku dobumos, bet koki aizsedza acis, lai neko neredzētu.
- Aiziešu paskatīties, vai nav uzķērusies kāda zivs! - pateica Mārīte Vizbule un aizlaidās, jo saprata, ka labi vairs nebūs, ka par šito zupu pēriens draud kā likts. Bet Lillija iesprauda ausīs mp3 pleijeri ar savu mīļāko dziesmu par vilku un sivēniem. Ugunskurs jau dega sārtās liesmās un Lillija nosprieda, ka ir laiks likt vārīties spainīti ar ZUPU - viņa to ielika degošajam pūznim pa vidu. Nepagāja ne minūte, kad zupa bija jau „gatava” - spainis izkusa un melni rozaina plastmasa izlija pār skudrupūzni un tecēja lejā uz strautu, gumijas zābaki dega sprakšķēdami un debesīs cēlās melni dūmu mākoņi.
- Fui, kā smird! - iesaucās mazā meža Lillija un skrēja prom pa taku, bet melnie mākoņi tai sekoja. - Palīgā! Palīgā! - sauca Lillija, bet neviens viņu vairs nedzirdēja. Melnie mākoņi virs meža kļuva aizvien biezāki un smirdīgāki, tie apņēma mežu no visām pusēm tā, ka vairs nevarēja saredzēt meža malu. Skrienot cauri biezoknim, Lillijas biželes ieķērās egles zaros, tajā pašā vietā, kur Mārīte bija atstājusi savu košļeni, un Lillija tur pielipa un netika nekur tālāk. No melnajiem mākoņiem sāka līt zili zaļš un pēc garšas skābs lietus, tieši Lillijai virs galvas. - PALĪGĀ! PALĪGĀ! - brēca Lillija, bet viņas kleitas rimbuļi pamazām pārvērtās ziepju burbuļos un cēlās gaisā.. Un viss, kas no viņas palika pāri bija kas līdzīgs Holandes sieram vai švammei ar lieliem caurumiem ...
Izbeidz! Izbeidz šito pasaku! Tā nav nemaz nekāda pasaka! -
brēca un spiedza Lillija un sita opim pa vēderu. - Es izlasīšu līdz galam to tavu ekspedīciju grāmatu pirms došos mežā! Es nemetīšu ar sandali zaķim un neaiztikšu šķiltavas!
Tā nu viss arī beidzās - labi, ka tā, jo varēja beigties arī daudz, daudz sliktāk.
Cuore 28.10.07 13:40
sen neesmu lasījusi nevienu pasaku, ši ir laba, loti.
kip 28.10.07 14:11
ir pasakaras bērniem. un ir pasakas pieaugušajiem. Un ir pasakas, kas it kā domāas bērniem, taču bērniem no tām nav nekāda labuma, ā kā drīzāk tās ir pasakas pieaugušajiem, askētas kā bērniem.
murga 28.10.07 14:38
askētas kā bērniem, askētiskās pasakastīri jaukiman patika tā vieta par to, ka nevar izsķirt, kurš ir kurš, pāvels vai jana.