Džons Stjuarts Mills: Par brīvību (2)

2007. gada 26. oktobrī, plkst. 19:16

Rubrika: Bibliotēka
Tapals, 2007

V

Izmantojums

Šajās lappusēs aizstāvētajiem principiem ir jākļūst par pamatu detalizētai diskusijai, pirms to konsekventa izmantošana dažādās pārvaldes un morāles jomās var cerēt uz veiksmi. Daži manis piedāvātie novērojumi jautājumos par detaļām ir iecerēti principu ilustrācijai, nevis to atvedināšanai uz konsekvencēm. Es šeit sniedzu ne tik daudz pašu izmantojumu, cik izmantojuma paraugus, kuri var padarīt skaidrāku abu šajā esejā aizstāvēto principu nozīmi un robežas, kā arī palīdzēt spriestspējai šo principu līdzsvarošanā tajos gadījumos, kad kāda atsevišķa principa piemērošana konkrētajam gadījumam ir šaubīga.

Šie principi teic, pirmkārt, ka indivīdam par savu rīcību nav jāatskaitās sabiedrībai, kamēr šī rīcība neskar nevienu citu personu, kā vien indivīdu pašu. Padomu došana, pamācības, pārliecināšana un citu cilvēku novēršanās, ja to uzskata par nepieciešamu paša indivīda labā, ir vienīgie līdzekļi, ar kuriem sabiedrība drīkst pamatoti paust savu nepatiku vai viņa rīcības nopēlumu. Otrkārt, par tādu rīcību, kura ir kaitīga citu cilvēku interesēm, indivīds ir atbildīgs un var tikt pakļauts sociālam vai likumiskam sodam, ja sabiedrība ir pārliecināta, ka kāds no šiem soda veidiem ir nepieciešams tās aizsardzībai.

Vispirms, nebūtu jāiedomājas, — tādēļ, ka sabiedrības iejaukšanos spēj attaisnot vienīgi kaitējums citu cilvēku interesēm vai kaitējuma iespējamība, šāda iejaukšanās vienmēr būtu attaisnojama. Daudzos gadījumos indivīds leģitīma mērķa labad nepieciešami un tādēļ leģitīmi nodara citiem sāpes vai zaudējumu, vai atņem kādu labumu, uz kura iegūšanu tiem bija pamatotas cerības. Šādas individuālo interešu pretišķības bieži rodas no nepilnvērtīgām sociālām institūcijām, taču tās ir nenovēršamas, kamēr vien tādas pastāv, un dažas no tām būtu nenovēršamas arī jebkurās citās institūcijās. Ikkatrs, kam veicas kādā darbiniekiem pārblīvētā profesijā vai eksāmena konkurencē, ikkatrs, kas pārspēj otru sacensībā par kādu lietu, kuru ir iekārojuši abi, gūst labumu no citu zaudējumiem, no viņu neveiksmīgās piepūles un vilšanās. Taču, saskaņā ar kopīgu pieņēmumu, cilvēces vispārējām interesēm nāk par labu tas, ka personas cenšas sasniegt savus mērķus, neņemot vērā šādas konsekvences. Citiem vārdiem, vīlušamies konkurentiem sabiedrība nedod tiesības uz imunitāti pret šādām ciešanām; tā jūtas aicināta iejaukties vienīgi tad, ja izmantotie veiksmes sasniegšanas līdzekļi ir pretrunā ar vispārējām interesēm — proti, krāpniecība, divkosība un vardarbība.

Arī tirgošanās ir sociāla rīcība. Jebkurš, kas cenšas pārdot sabiedrībai jebkāda veida preces, veic darbību, kas skar citu personu un sabiedrības kopuma intereses, tādējādi viņa rīcība principā atrodas sabiedrības jurisdikcijas jomā. Tādēļ savulaik par valdības uzdevumu uzskatīja cenu noteikšanu un ražošanas procesu regulēšanu visos gadījumos, ko vērtēja par nozīmīgiem. Tomēr šodien, lai gan ne bez ilgas cīņas, ir atzīts, ka gan preču lētums, gan augsta kvalitāte veidojas, ļaujot ražotājiem un tirgotājiem pilnu brīvību — vienīgi nodrošinot arī pircējiem tādu pašu brīvību iepirkties kādā citā vietā. Tā ir tā sauktā “brīvā tirgus” mācība, kura balstās no šajā esejā aizstāvētā individuālās brīvības principa atšķirīgās (tiesa, ne mazāk fundamentālās) atziņās. Ierobežojumi tirdzniecībai vai ražošanai tirdzniecības nolūkā patiešām ir aizliegumi, un jebkurš aizliegums qua aizliegums ir ļaunums. Taču šie aizliegumi skar vienīgi to uzvedības daļu, ko sabiedrībai ir ļauts ierobežot, un tie ir nepareizi vienīgi tādēļ, ka nedod vēlamos rezultātus. Tā kā individuālās brīvības princips neskar brīvā tirgus mācību, tam lielākoties nav nekāda sakara arī ar jautājumiem par šās mācības robežu ievērošanu — piemēram, cik liela sabiedrības kontrole ir pieļaujama krāpniecības vai viltojumu novēršanai, cik daudz sanitāro normu vai bīstamos darbos nodarbinātu strādnieku aizsardzības pasākumu būtu jāuzspiež darba devējiem. Šādi jautājumi skar brīvības apsvērumus vienīgi tiktāl, ciktāl cilvēku atstāšana viņu pašu ziņā ceteris paribus vienmēr ir labāka par kontrolēšanu. Taču tas, ka ļaudis šādu mērķu dēļ var tikt kontrolēti, ir principā nenoliedzami. No otras puses, ir arī jautājumi par iejaukšanos tirdzniecībā, kuri pēc būtības ir brīvības jautājumi, kā jau pieminētais Menas likums, opija importa aizliegums Ķīnā vai dažādu indīgu vielu tirdzniecības ierobežojumi — īsi sakot, visi gadījumi, kuros iejaukšanās nolūks ir padarīt preci nepieejamu vai grūti pieejamu. Šādas iejaukšanās formas ir apšaubāmas kā aizskārums nevis ražotāja vai tirgotāja, bet gan pircēja brīvībai.

Viens no šiem gadījumiem, indīgu vielu pārdošana, liek uzdot citu jautājumu par tā saukto policijas funkciju robežām: ciktāl brīvību drīkst leģitīmi ierobežot nozieguma vai nelaimes gadījuma novēršanai? Viena no valdības neapstrīdamām funkcijām ir novērst noziegumu pirms tā izdarīšanas, kā arī pēc tam to atklāt un izdarītāju sodīt. Tomēr valdības preventīvo funkciju daudz ticamāk var izmantot brīvības apspiešanai nekā sodīšanas funkciju, jo diez vai ir kāda cilvēka leģitīmās rīcības brīvības daļa, ko nevar nodēvēt, turklāt arī pamatoti, par tās vai citas neģēlības veicinātāju. Protams, ja sabiedriskā vara vai pat privātpersona ierauga kādu, kurš nepārprotami grasās izdarīt noziegumu, viņam nav pasīvi jānoraugās, kamēr noziegums ir izdarīts, viņš drīkst iejaukties, lai to novērstu. Ja indes nekad nepirktu citam nolūkam kā vienīgi slepkavībai, tad būtu pareizi to izgatavošanu un pārdošanu aizliegt. Taču tās var izmantot ne vien nevainīgos, bet pat derīgos nolūkos; un nav iespējams noteikt ierobežojumus vienā gadījumā, vienlaikus nedarot to otrā. Nav šaubu, ka sabiedriskās varas patiesais uzdevums ir aizsargāt pret nelaimes gadījumiem. Ja pārvaldes darbinieks vai kāds cits redzētu, ka kāds vēlas šķērsot tiltu, par kura nedrošību ir labi zināms, un nebūtu pietiekami daudz laika, lai viņu brīdinātu par briesmām, tie drīkstētu viņu sagrābt un pagriezt atpakaļ, vienlaikus neiejaucoties viņa brīvībā, — jo brīvība nozīmē darīt to, ko indivīds vēlas, un viņš nevēlas iekrist upē. Tomēr tad, kad par gaidāmo nelaimi nav drošu zināšanu, bet pastāv vienīgi draudi, neviens cits, kā vien pati persona var spriest par to iemeslu svaru, kuru dēļ viņš sevi pakļauj riskam. Šajā gadījumā viņu (ja vien runa nav par bērnu, par neprātīgo vai par cilvēku, kurš atrodas tādā aizgrābtības vai dziļdomības stāvoklī, kas tam neļauj pilnībā izmantot savas spriešanas spējas), pēc manām domām, vajadzētu vienīgi brīdināt par briesmām, nevis vardarbīgi atturēt no sevis pakļaušanas tām. Šie paši apsvērumi tādos jautājumos kā indīgu vielu tirdzniecība ļautu mums izlemt, kurš no regulācijas veidiem nenonāk pretrunā ar principiem. Piemēram, tāds drošības līdzeklis kā vielai pievienota zīme ar norādi, kas brīdina par tās bīstamību, var tikt uzspiests bez brīvības pārkāpuma: pircējs nevar vēlēties nezināt, ka viņa iegādātā viela ir indīga. Taču prasība visos gadījumos uzrādīt medicīnas speciālista izziņu vielas iegādi leģitīmos nolūkos reizēm padarītu neiespējamu un vienmēr — dārgu. Pēc manām domām, vienīgais veids, kā bez liela pircēju brīvības ierobežojuma radīt šķēršļus nozieguma izdarīšanai, ir “iepriekšējie pierādījumi”, kā tos veiksmīgi nosaucis Bentems. Šis nosacījums jebkuram pazīstams līgumu slēgšanas gadījumos. Kad tiek slēgts līgums, likums ierastā un pareizā veidā prasa, lai tā spēkā stāšanās būtu saistīta ar zināmām formalitātēm — parakstiem, lieciniekiem un tamlīdzīgi, lai vēlāku nesaskaņu gadījumā būtu pieejami pierādījumi, ka līgums patiešām ir noslēgts un ka ar to saistītajos apstākļos nekas to nepadara likumiski nederīgu. Šādā veidā ir radīti būtiski šķēršļi viltotiem līgumiem vai līgumiem, kuri noslēgti tādos apstākļos, kas, ja kļūtu zināmi, padarītu tos nederīgus. Līdzīgi drošības pasākumi varētu būt saistīti ar tādu preču tirdzniecību, kas var noderēt par nozieguma instrumentiem. Piemēram, pārdevējam var uzdot par pienākumu reģistrēt precīzu pirkšanas laiku, pircēja vārdu un adresi, pārdotās preces īpašības un daudzumu, tāpat arī prasīt iegādes nolūku un reģistrēt saņemto atbildi. Ja nav runa par medicīnisku priekšrakstu, var būt nepieciešama trešās personas klātbūtne, kas liktu pircējam apdomāties — gadījumā, ja vēlāk rastos iemesli uzskatīt, ka prece lietota kriminālos nolūkos. Šādi noteikumi kopumā preces iegādei nebūtu ievērojams šķērslis, taču būtu tāds aplamam un vēlāk nepierādāmam tās izmantojumam.

Sabiedrības tiesības atvairīt noziegumus pret sevi ar priekšlaicīgiem drošības pasākumiem iekļauj uzskatāmus ierobežojumus maksimai, ka tikai uz sevi attiecināmos pārkāpumos nedrīkst iejaukties, lai tos novērstu vai sodītu. Piemēram, piedzeršanās parasti nav pakļaujama likuma kontrolei, taču es uzskatu par pilnīgi leģitīmu noteikumu, ka cilvēks, kurš reiz sodīts par vardarbību pret citiem dzērumā, ir jāpakļauj īpašiem likumiskiem ierobežojumiem, attiecināmiem tieši uz viņu. Ja vēlāk viņš novērots dzērumā, viņam ir jāsaņem sods, un, ja viņš šajā stāvoklī izdarījis vēl kādu pārkāpumu, sodam par to jābūt bargākam. Personai, kurai dzērums liek nodarīt kādam kaitējumu, jau pati piedzeršanās ir noziegums pret citiem. Tāpat arī dīkdienību, ja tā nav saistīta ar sabiedrības palīdzības saņemšanu vai līguma laušanu, nevar pakļaut legālam sodam, nenonākot pie tirānijas. Taču, ja dīkdienības vai kāda cita novēršama iemesla pēc cilvēks nepilda savus likumiskos pienākumus pret citiem (piemēram, neuztur savus bērnus), likt viņam pildīt savus pienākumus ar piespiedu darbu, ja citi līdzekļi nav pieejami, nenozīmē tirāniju.

Jāuzsver: ir tādas darbības, kuras, ja tās tieši kaitē vienīgi pašam darbības veicējam, nebūtu aizliedzamas ar likumu, taču, ja tās izdara publiski, tas ir pārkāpums pret labām manierēm, tādējādi nonāk pret citiem nodarīto kaitējumu kategorijā un var tikt pamatoti aizliegts. Pie šās grupas pieder pārkāpumi pret pieklājību; pie tās nav nepieciešams kavēties, jo tā vienīgi netieši skar mūsu tēmu. Kā nekā, iebildumi pret publiskošanu daudzos gadījumos ir tieši tikpat spēcīgi, kaut arī pati rīcība nav nosodāma, nedz tiek par tādu uzskatīta.

Ir vēl kāds jautājums, uz kuru būtu rodama līdz šim izklāstītajiem principiem pieskanīga atbilde. Iedomāsimies gadījumu, kad kāda darbība tiek uzskatīta par nepiedienīgu, taču sabiedrība aiz cieņas pret brīvību nevēlas to novērst vai sodīt, jo radītais ļaunums skar vienīgi pašu darītāju. Vai par to, ko šis aģents ir brīvs darīt, visas citas personas ir vienlīdz brīvas dot padomus un viņu pamudināt? Šis jautājums ir saistīts ar grūtībām. Kad kāda persona aicina otru veikt to vai citu darbību, stingri ņemot, tā nav uz sevi pašu attiecināma rīcība. Dot padomus un kādu mudināt ir sociāla rīcība, tādēļ tai, līdzīgi pārējām citus skarošām rīcībām, ir jābūt pakļautai sociālai kontrolei. Taču, jautājumu nedaudz pārdomājot, pirmais iespaids izrādās kļūdains. Izrādās, ka pat tad, ja attiecīgais gadījums pilnībā neietilpst indivīda brīvības noteiksmē, apsvērumi, kuros pamatots indivīda brīvības princips, tomēr ir šeit piemērojami. Ja ļaudis visās lietās, kas skar tikai viņus pašus, ir brīvi rīkoties pēc savas patikas un paši ar savu risku, tad viņiem jābūt tikpat brīviem arī konsultēties citam ar citu par darāmo, apmainīties viedokļiem, sniegt un uzklausīt ieteikumus. Par visu, ko ir atļauts darīt, ir jābūt ļautam arī dot padomus. Šis jautājums ir problemātisks vienīgi tad, ja padomdevējs no sava padoma gūst personīgu labumu, musināšanu uz sabiedrības un valsts nosodītu ļaunprātību padara par savu iztikas vai naudas pelnīšanas avotu. Tad patiešām parādās jauni sarežģījumi — proti, tādu personu slānis, kuru intereses ir pretējas sabiedrības labumam un kuru dzīvesveida pamatā ir pretošanās tam. Vai šeit būtu jāiejaucas vai ne? Piemēram, miesaskārība, tāpat kā azartspēļu spēlēšana, ir jāpiecieš, taču vai personai dodama brīvība būt par savedēju vai turēt spēļu namu? Šis gadījums pieder pie tiem, kas atrodas tieši uz abu principu robežas, un pirmajā mirklī nav skaidrs, uz kuru tas attiecas. Spēcīgi argumenti ir abās pusēs. No tolerances skatu punkta varētu teikt, ka kādas nodarbošanās padarīšana par profesiju, par iztikas vai peļņas avotu nevar padarīt noziedzīgu to, kas citādi būtu pieļaujams; ka jebkurai rīcībai ir jābūt vai nu konsekventi atļautai vai konsekventi aizliegtai; ka tad, ja mūsu līdz šim aizstāvētie principi ir patiesi, sabiedrībai kā sabiedrībai nav tiesību noteikt ierobežojumus lietās, kas attiecas vienīgi uz indivīdu, ka šeit nedrīkst darīt neko vairāk kā vienīgi atrunāt no tādas rīcības, un vienai personai ir jābūt tādām pašām tiesībām pierunāt, kā citai — atrunāt. Tam pretī varētu izvirzīt iebildumu: kaut arī sabiedrībai vai valstij nav tiesību apspiešanas un sodīšanas nolūkā autoritatīvi izlemt, ka tā vai cita vienīgi indivīda intereses skaroša rīcība ir laba vai ļauna, tās tomēr var pilnīgi pamatoti pieņemt, ka šo izdarību ļaunums vai labums ir vismaz diskutējams. Atzīstot to, tā nerīkosies aplami, aicinot aizliegt partejiskus uzmudinājumus, kuru paudēji nekādā gadījumā nevar būt neitrāli — to pusē ir tieša personīga ieinteresētība, ko valsts atzīst par aplamu, un viņi to sludina vienīgi personisku mērķu labad. Var apgalvot, ka nekādi labumi netiks zaudēti, iekārtojot tā, lai indivīdi savu gudro vai aplamo izvēli izdarītu saskaņā ar paša padomu, neatkarīgi no tādu personu izveicības, kas vēlas stimulēt viņu noslieces savu savtīgo interešu pēc. Tādējādi (kāds varētu teikt), kaut arī nelikumīgu spēļu aizliegumi ir pilnībā nepamatoti un personām jābūt brīvām nodoties šīm spēlēm savās un citu cilvēku mājvietās vai vietā, kuru viņi paši pēc vienošanās iedibinājuši, ļaujot tur ierasties vienīgi saviem biedriem un viņu ciemiņiem, tomēr publiski pieejami spēļu nami nav pieļaujami. Ir taisnība, ka aizliegumi nekad nav efektīvi, un, lai arī kāds tirāniskas varas daudzums tiktu dots policijai, spēļu namus vienmēr varēs uzturēt ar citiem nosaukumiem. Tomēr tos varētu piespiest darboties ar zināmu noslēpumainības un mistikas piedevu, lai par tiem nezinātu neviens cits, kā vien tie, kuri šādus namus meklē, un neko citu sabiedrība arī nemaz nevēlas. Šiem argumentiem piemīt vērā ņemams spēks. Es neuzņemos izlemt, vai šie argumenti ir pietiekami, lai attaisnotu morālu anomāliju, kad tiek sodīts tikai līdzvainīgais, galvenajam vainīgajam ļaujot staigāt brīvam, kā tam arī esot jābūt; vai arī, ka sodīts ar naudas sodu vai ieslodzīts tiek savedējs, nevis pats miesaskārīgais, spēļu nama saimnieks, nevis pats spēlmanis. Vēl jo mazāk līdzīgu iemeslu dēļ varētu iejaukties kopīgās pirkšanas un pārdošanas operācijās. Gandrīz jebkuru pērkamu un pārdodamu preci var lietot pārmērīgi, un pārdevējs ir finansiāli ieinteresēts šo pārmērību veicināt. Taču tas nekādi neļauj attaisnot, piemēram, Menas likumu, jo stipro dzērienu tirgotāji, kaut arī ieinteresēti to pārmērīgā lietošanā, ir vajadzīgi šo dzērienu leģitīmam izmantojumam. Tomēr šo tirgotāju vēlme veicināt nesātību ir patiess ļaunums un dod tiesības valstij noteikt ierobežojumus un prasīt garantijas, kuras, ja nebūtu šādi pamatotas, būtu aizskārums leģitīmajai brīvībai.

Nākamais jautājums ir, vai valstij, atļaujot kādu rīcību, kuru tā uzskata par kaitīgu tās veicēja interesēm, vienlaikus vajadzētu netiešā veidā viņu no tās atturēt, piemēram, vai tai vajadzētu padarīt piedzeršanās līdzekļus dārgākus, likt šķēršļus to iegādei, ierobežojot pārdošanas vietu skaitu. Šajā gadījumā, tāpat kā daudzos praktiskos jautājumos, ir jāizdara daudzi dažādi nošķīrumi. Reibinošu dzērienu aplikšana ar nodokli nolūkā padarīt to iegādi sarežģītāku ir līdzeklis, kurš no pilna aizlieguma atšķiras tikai pēc stingrības pakāpes un būtu attaisnojams vienīgi tad, ja būtu attaisnojams pats aizliegums. Jebkurš maksas paaugstinājums ir aizliegums tiem, kuru līdzekļi neļauj maksāt augsto cenu, savukārt tiem, kuri to tomēr dara, tādējādi uzlikts sods par savas specifiskās gaumes apmierināšanu. Viņu izvēle par labu kādai baudai un veids, kā viņi tērē savus ienākumus pēc tam, kad ir izpildījuši legālos un morālos pienākumus pret valsti un indivīdiem, ir vienīgi viņu pašu darīšana un atstājama pašu ziņā. Pirmajā mirklī šie apsvērumi noraida apreibinājumu īpašu aplikšanu ar nodokļiem valsts ienākumu gūšanai. Taču ir jāatceras, ka nodokļi ir pilnīgi neaizstājami, lai iegūtu līdzekļus, ka vairumā valstu ievērojama daļa nodokļu vienmēr ir netiešie nodokļi un valsts nevar iztikt bez nodevu uzlikšanas dažiem patēriņa priekšmetiem, kaut gan atsevišķas personas to uzskatīs par aizliegumu. Līdz ar to valsts pienākumos, uzliekot nodokļus, ietilpst apsvērumi, bez kādām precēm patērētāji var iztikt, un, a fortiori, tādu preču izvēle, kuru lietošana vairāk par pieticīgu daudzumu būtu nepārprotami kaitīga. Tātad nodokļu uzlikšana apreibinājumiem līdz robežai, kur tā veido vislielāko ienākošo nodevu apjomu (pieņemot, ka valstij ir vajadzīgas visas šādi iegūstamās nodevas), ir ne vien pieļaujama, bet pat vēlama.

Uz jautājumu par šo preču tirdzniecības padarīšanu par vairāk vai mazāk ekskluzīvu privilēģiju būtu sniedzamas atšķirīgas atbildes saskaņā ar nolūkiem, kurus pēc ieceres tādi ierobežojumi ļaus sasniegt. Jebkura publiska vieta prasa policejiskus ierobežojumus, un jo īpaši vietas, kurās ļoti bieži mēdz izdarīt noziegumus pret sabiedrību. Tādēļ ir pieņemami šādas preces (vismaz lietošanai uz vietas) ļaut tirgot vienīgi personām, kuru piedienīga uzvedība ir pazīstama vai apstiprināta ar galvojumu; likt šādām vietām ievērot tādus atvēršanas un slēgšanas laikus, kādi nepieciešami publiskai novērošanai; tāpat atņemt atļaujas gadījumā, ja saimnieka pieļāvības vai nespējas dēļ atkārtoti tiek traucēts miers vai arī iestādījums kļūst par tikšanās vietu sazvērniekiem, kas plāno un gatavo likumpārkāpumus. Nekādus citus ierobežojumus es principiālu apsvērumu dēļ neuzskatu par attaisnojamiem. Teiksim, alus un degvīna pārdotavu skaita ierobežošana, lai padarītu tās grūtāk pieejamas un mazinātu kārdinājumu, ne vien rada neērtības citiem to dažu dēļ, kuri šo iestādījumu izmantos pārmērīgi, bet ir piemērota tikai tādai sabiedrības attīstības pakāpei, kurā pret strādājošajiem izturas kā pret bērniem vai mežoņiem, tos audzinot ar ierobežojumiem, lai vēlāk padarītu brīvības privilēģijas cienīgus. Nevienā brīvā valstī strādnieki netiek šādi pārvaldīti, un neviens, kurš pienācīgi novērtē brīvību, tam nepiekristu, ja nu vienīgi visi mēģinājumi audzināt tos brīvībai un kā brīvus cilvēkus būtu izsmelti un būtu skaidri pierādījies, ka viņus var pārvaldīt vienīgi kā bērnus. Jau pati šīs alternatīvas nostādne rāda, cik absurdi jebkurā no aplūkotajiem gadījumiem ir atzīt vajadzību pēc šādiem centieniem. Vienīgi šās zemes institūciju daudzo pretrunu dēļ mūsu praksē tiek pieļautas lietas, kuras patiesībā pieder despotiskajai jeb tā sauktajai paternāliskajai pārvaldes sistēmai, turpretī mūsu institūciju vispārējā brīvība aizliedz tik stingru kontroli, kura varētu spaidus padarīt par iedarbīgu morālas audzināšanas līdzekli.

Šās esejas sākuma daļā norādīts, ka indivīda brīvība jautājumos, kas skar vienīgi viņu pašu, paredz arī atbilstošu jebkuras cilvēku kopas brīvību ar savstarpēju piekrišanu kontrolēt jautājumus, kas skar viņus pašus un neattiecas ne uz vienu citu kā vienīgi uz viņiem. Tas ir skaidrs, kamēr vien visu iesaistīto personu griba paliek nemainīga; savukārt, tā kā šī griba var mainīties, bieži rodas vajadzība, lai pat lietās, kuras skar tikai viņus pašus, tie uzņemtos savstarpējas saistības, un tad, kad viņi to dara, ir nepieciešams, lai tās tiktu ievērotas. Tomēr, šķiet, ikvienā zemē pastāv zināmi izņēmumi no šā vispārējā likuma. Cilvēkiem ne vien neliek turēties pie saistībām, kas aizskar trešās personas intereses, bet dažreiz par pietiekamu pamatu atbrīvošanai no saistībām atzīst to kaitīgumu viņiem pašiem. Piemēram, šajā un vairumā citu civilizēto zemju līgums, ar kuru kāds pārdotu pats sevi, tiktu uzskatīts par nesaistošu, tā pildīšanu neprasītu nedz likums, nedz sabiedriskā doma. Pamatojums šādai cilvēka varas ierobežošanai pār paša dzīvi ir acīm redzams, un šajā galējā gadījumā tas ir nepārprotami skaidrs. Iemesls neiejaukties kāda cilvēka patvaļīgās darbībās, ja nu vienīgi citu dēļ, ir respekts pret viņa brīvību. Brīvprātīga izvēle pierāda, ka tas, ko viņš izvēlas, ir viņam vēlams vai vismaz pieciešams, un vislabāk viņa interesēm tiek pakalpots, ļaujot cilvēkam pašam tām sekot. Taču, pārdodot sevi verdzībā, viņš atsakās no savas brīvības; pēc šās vienas darbības viņš noliedz jebkādu iespēju to izmantot nākotnē. Līdz ar to attiecībā pret sevi viņš iznīcina tieši to iemeslu, kurš attaisno viņa iespēju rīkoties pašam ar sevi. Viņš vairs nav brīvs, bet gan no šā mirkļa ir nonācis situācijā, kad viņa labā vairs nedarbojas pieņēmumi, kas ļautu viņam brīvprātīgi palikt šajā stāvoklī. Brīvības princips nevar pieprasīt, lai kādam tiktu dota brīvība nebūt brīvam. Brīvība neparedz atļauju atdot savu brīvību. Šie apsvērumi, kuru spēks ir tik skaidri redzams šajā konkrētajā gadījumā, ir izmantojami daudz plašākā lokā, tomēr itin visur tiem nosprauž robežas dzīves nepieciešamība, nepārtraukti prasot ne gluži atteikties no savas brīvības, bet gan piekrist tam vai citam tās ierobežojumam. Tomēr princips, kurš prasa netraucētu rīcības brīvību visā, kas skar vienīgi pašus rīcības veicējus, prasa, lai tie, kuri saistījušies lietās, kas neskar trešās personas, spētu viens otru no šīm saistībām atbrīvot. Pat bez šādas brīvprātīgas atbrīvošanas visdrīzāk nav tādu kontraktu vai saistību, izņemot tās, kas skar naudu vai naudas vērtību, par kurām varētu teikt, ka tās nepieļauj pilnīgi nekādu atkāpšanās brīvību. Barons Vilhelms fon Humbolts manis jau citētajā brīnišķīgajā esejā raksta par savu pārliecību, ka saistībām, kuras skar personiskas attiecības vai pakalpojumus, nekad nevajadzētu būt legāli saistošām ārpus kāda noteikta laika perioda robežām un ka pašai galvenajai no šāda veida saistībām — laulībai, kurai piemīt vēl tā īpatnība, ka tās mērķis ir apdraudēts gadījumā, ja abu pušu jūtas nav ar to saskaņā, tās izbeigšanai nebūtu vajadzīgs nekas vairāk, kā vienas puses pausta vēlme to pārtraukt. Šis temats ir pārāk nozīmīgs un sarežģīts, lai par to diskutētu garāmejot, un es tam pieskaršos vienīgi tiktāl, cik nepieciešams ilustrācijai. Ja barona Humbolta traktāta lakonisms un vispārīgais raksturs nebūtu licis viņam apmierināties ar secinājumu izvirzīšanu bez premisu iztirzāšanas, viņš, bez šaubām, būtu atzinis, ka šo jautājumu nevar izšķirt ar tik vienkāršiem apsvērumiem, ar kādiem viņš aprobežojas. Kad kāda persona ar savu solījumu vai rīcību ir likusi otrai personai paļauties uz noteikta veida rīcību arī turpmāk, otrs ar to saista noteiktas gaidas un aprēķinus un balsta šajos pieņēmumos kādu sava dzīves plāna daļu, tad pirmajai pret otru personu rodas morāli pienākumi. Iespējams, tie nav absolūti, taču nevar arī tikt ignorēti. Tāpat, ja attiecības starp divām līgumslēdzējām pusēm ir radījušas sekas citiem, tās novedušas trešo personu kādā īpašā situācijā vai, kā laulību gadījumā, pat radījušas trešās personas, abām līgumslēdzējām pusēm rodas pienākumi pret šīm trešajām personām, kuru izpildi vai vismaz izpildes veidu būtiski ietekmē abu sākotnējo līdzēju pušu attiecību turpinājums vai pārtraukšana. Tas gan nenozīmē — ko es arī nepieļauju —, ka šie pienākumi būtu tik plaši, lai prasītu līguma noteikumu izpildi, neraugoties uz jebkuriem draudiem šajās attiecībās vairs neieinteresētās puses laimei, un pat tad, ja šiem pienākumiem nevajadzētu, kā to pieprasa fon Humbolts, radīt izmaiņas abu pušu legālajā brīvībā pārtraukt saistības (un es uzskatu, ka tiem nevajadzētu radīt lielas izmaiņas), tiem nepieciešami jārada lielas izmaiņas morālajā brīvībā. Jebkurai personai visi šie apstākļi ir jāņem vērā, pirms tā izšķiras par soli, kas tik nopietni varētu skart citu cilvēku intereses; un tad, ja viņš šīm interesēm nepiešķir pienācīgu nozīmi, viņš ir morāli atbildīgs par ļaunumu. Šīs pašsaprotamās piezīmes es piedāvāju, lai labāk ilustrētu vispārējo brīvības principu, nevis tādēļ, ka tās būtu vajadzīgas šim specifiskajam jautājumam, par kuru, gluži otrādi, parasti tiek diskutēts tā, it kā bērnu intereses būtu viss un pieaugušo personu — nekas.

Es jau tiku norādījis, ka vispārēju principu trūkuma dēļ brīvība bieži tiek piešķirta tur, kur tā būtu aiztaupāma, un liegta tur, kur tā būtu jāatvēl, un viens no gadījumiem, kad modernajā Eiropā brīvības apziņa ir visstiprākā, ir tāds, kurā tā, manuprāt, ir pilnīgi lieka. Katrai personai jābūt brīvai rīkoties pēc pašas patikas visā, kas attiecas uz viņu; taču tai nav jābūt brīvai rīkoties pēc pašas patikas, kad tā ko dara citu labā ar aizbildinājumu, ka cita darīšanas ir viņas pašas darīšanas. Valstij, kas respektē katra cilvēka brīvību viņa paša darīšanās, ir pienākums īstenot modru kontroli pār to, kā indivīds izmanto varu, kas tam ļauj rīkoties citu vārdā. Šis pienākums tiek gandrīz pilnībā ignorēts ģimenes attiecību jomā, kas, tieši ietekmēdamas cilvēku laimi, ir daudz svarīgākas par visiem pārējiem gadījumiem, kopā ņemtiem. Man nav daudz jāraksta par vīru bezmaz vai despotisko varu pār sievām, tāpēc ka šā ļaunuma pilnīgai novēršanai nav vajadzīgs nekas vairāk, kā piešķirt sievām tās pašas tiesības un likumisku aizsardzību kā citām personām, kā arī tāpēc, ka šajā ziņā pastāvošās netaisnības aizstāvji neuzklausa brīvības aicinājumus, bet gan atklāti turpina uzdot sevi par varas nesējiem. Tieši pārprasta brīvība attiecībā uz bērniem rada reālu šķērsli valstij veikt savus pienākumus. Varētu iedomāties, ka bērni ir cilvēka daļa nevis literārā vai metaforiskā, bet gan burtiskā nozīmē — tik naidīgi sabiedriskā doma uztver likuma iejaukšanos absolūtajās un ekskluzīvajās kontroles tiesībās pār tiem. Tā ir vēl naidīgāka nekā pret gandrīz jebkuru iejaukšanos paša indivīda rīcības brīvībā: te nu redzams, ka vairums cilvēku brīvību vērtē daudz zemāk par varu. Iedomājieties, piemēram, izglītību. Vai tad tā nav gandrīz vai pašsaprotama aksioma, ka valstij ir jāpieprasa un jāuzspiež zināma līmeņa izglītība katram cilvēkam, kas piedzimis par tās pilsoni? Taču kurš gan nebaidās šo patiesību atzīt un apstiprināt? Diez vai kāds noliegs, ka viens no vecāku (vai, pēc šobrīd spēkā esošā likuma un ieradumiem, — tēva) vissvētākajiem pienākumiem, laižot cilvēku pasaulē, ir dot viņam izglītību, kura tam palīdzētu ieņemt savu vietu pasaulē attiecībās ar citiem un sevi pašu. Taču, kaut arī tas vienprātīgi tiek uzskatīts par tēva pienākumu, diez vai kāds šajā zemē labprāt uzklausīs aicinājumus piespiest viņu to pildīt. Sabiedrība ne vien nepieprasa no viņa piepūli vai upuri sava bērna izglītībai, viņa ziņā ir atstāts — pieņemt to vai ne, kad izglītība tiek sniegta par velti! Joprojām nevalda izpratne, ka radīt bērnu, nedodot viņam godīgas izredzes ne vien sagādāt ēdienu savam ķermenim, bet arī apmācību un vingrināšanos prātam, ir morāls noziegums — gan pret nelaimīgo atvasi, gan pret sabiedrību, un, ja vecāki šo pienākumu nepilda, valstij ir jārūpējas par tā izpildi uz vecāku rēķina, cik vien tas iespējams.

Tur, kur reiz būs noteikts vispārējās izglītības pienākums, beigsies domstarpības par to, ko valstij vajadzētu mācīt un kā tai vajadzētu mācīt, kuras šobrīd padara šo jautājumu par dažādu sektu un partiju cīņas arēnu, un tādējādi laiks un darbaspēks, ko varētu izlietot izglītošanai, tiek izniekots ķīviņos par izglītību. Ja valdība izlemtu pieprasīt labu izglītību ikvienam bērnam, tā pati varētu izvairīties no grūtībām, kuras tai radītu šīs izglītības sniegšana. Izglītības ieguves vietu un veidu tā varētu atstāt vecāku ziņā, aprobežojoties ar palīdzību skolas naudas nomaksāšanā nabadzīgāko šķiru bērniem un pilnībā uzņemoties skolas naudas nomaksu tiem, kuriem neviena cita apgādnieka nav. Saprātīgie iebildumi pret valsts izglītību neskar valstisku izglītības uzspiešanu, bet gan izglītības vadības tiešu nonākšanu valsts pārziņā, un tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Kā jebkurš cits, arī es noliedzu, ka visai izglītībai vai ievērojamai tās daļai vajadzētu atrasties valsts rokās. Viss sacītais par individualitātes nozīmi, par viedokļu un rīcības veidu dažādību ir būtiski saistīts ar izglītības dažādību. Vispārēja valstiska izglītība ir izgudrojums, lai padarītu cilvēkus pilnīgi vienādus, un veidols, kāds tiem tiek piešķirts, ir tas, kurš patīk noteicošajai varai — vienalga, vai tas būtu monarhs, priesteri, aristokrātija vai cilvēku dzimuma vairākums. Proporcionāli savai veiksmei un efektivitātei tā iedibina despotismu pār prātu, dabiski novedot arī pie despotisma pār ķermeni. Ja valsts iedibinātai un kontrolētai izglītībai vispār vajadzētu pastāvēt, tad vienīgi kā vienam no daudziem konkurējošiem eksperimentiem, kuri tiek veikti kā piemērs un stimuls pārējo turēšanai noteiktā izcilības līmenī. Ja vien sabiedrība kopumā nav tik atpalikusi, ka tā nespētu vai nevēlētos pati uzturēt pienācīgas izglītības institūcijas, ja šo uzdevumu nepārņems valdība, tad valdība, izvēloties mazāko no diviem ļaunumiem, var pārņemt skolu un universitāšu organizēšanu, tāpat kā tā var iesaistīties akciju sabiedrībās, ja valstī nav privātu uzņēmumu, kas spētu īstenot lielus saimnieciskus darbus. Taču kopumā zemē, kurā pietiek cilvēku, kas spēj sniegt izglītību valdības pārraudzībā, šie paši cilvēki spētu un gribētu sniegt tikpat labu izglītību uz brīvprātības pamatiem, saņemot garantētu atlīdzību saskaņā ar obligātās izglītības likumu apvienojumā ar valsts palīdzību maksātnespējīgajiem.

Veids, kā šo likumu īstenot, būtu publiski eksāmeni visiem bērniem, sākot jau no agrīna vecuma. Varētu noteikt vecumu, kad ikkatram bērnam ir jānokārto eksāmens, lai pārliecinātos par viņa (vai viņas) lasītprasmi. Ja izrādītos, ka bērns to nespēj, tēvu, kuram nebūtu kāda attaisnojoša iemesla, varētu sodīt ar saprātīgu naudas sodu, pēc vajadzības liekot viņam strādāt, un bērnu varētu mācīt skolā uz viņa rēķina. Reizi gadā eksaminācijai būtu jānotiek atkārtoti, pakāpeniski paplašinot priekšmetu loku un šādi padarot gandrīz vai obligātu noteikta zināšanu minimuma apguvi un, kas ir vēl nozīmīgāk, saglabāšanu. Ārpus šā minimuma būtu jānotiek brīvprātīgiem eksāmeniem visos priekšmetos, kuros tie, kas sasniegtu noteiktu zināšanu līmeni, varētu pretendēt uz sertifikātu. Lai novērstu pārmērīgu valsts ietekmi uz sabiedrisko domu ar šo ierīkojumu starpniecību, eksāmenā vajadzīgajām zināšanām (kuras pārsniegtu instrumentālās zināšanas, piemēram, valodas un to lietošanu) līdz pat augstākajam eksāmenu līmenim būtu jāaprobežojas vienīgi ar faktiem un pozitīvo zinātni. Eksaminētājiem reliģijas, politikas, kā arī citās diskutablās jomās būtu jāpievēršas nevis viedokļu patiesumam vai aplamībai, bet gan faktiem — tāds un tāds autors, skola vai baznīca pieturas pie tāda vai cita uzskata. Šādas sistēmas ietvaros augošā paaudze attiecībā uz visām diskutablajām patiesībām neatrastos sliktākā stāvoklī kā pašreizējā. Viņus, tāpat kā šodien, audzinātu vai nu garīdznieki, vai neticīgie, un valstij būtu jārūpējas vienīgi par to, lai tie būtu kvalificēti garīdznieki vai kvalificēti neticīgie. Ja bērnu vecāki to izvēlētos, nekas tiem netraucētu apgūt reliģiju, tāpat kā tie apgūst citus priekšmetus. Visi valsts mēģinājumi savu pilsoņu uzskatus par strīdīgiem jautājumiem ievirzīt noteiktā veidā ir ļaunums; vienlaikus var būt visai noderīgi pārliecināties un nodrošināties, ka personai ir pietiekamas zināšanas, lai tā spētu pati spriest par katru uzmanības vērtu tematu. Filosofijas studentam nāks par labu, ja tas spēs izturēt eksāmenu gan par Kantu, gan Loku, lai kuru no tiem viņš arī izvēlētos vai pat neizvēlētos nevienu, un nav nekādu saprātīgu iebildumu ateistu neeksaminēt kristietības pamatnostādnēs — ja vien no viņa neprasa, lai viņš apliecina savu ticību tām. Tomēr augstākajās zināšanu jomās, pēc manām domām, eksaminācijai jābūt pilnīgi brīvprātīgai. Ļaut valdībām iedomāta kvalifikācijas trūkuma dēļ aizliegt kādam strādāt noteiktā amatā, pat skolotāja amatā, nozīmē dot tām pārāk bīstamu varu, un es, līdzīgi kā Vilhelms fon Humbolts, uzskatu, ka grādi vai citi sociāli sertifikāti par zinātniskiem vai profesionāliem sasniegumiem būtu piešķirami ikvienam, kurš piesakās eksaminācijai un šo pārbaudījumu iztur, tomēr šādiem sertifikātiem nebūtu jādod nekādas citas priekšrocības iepretim sāncenšiem, kā vien svars, kādu tiem piešķir sabiedriskā doma.

Ne tikai izglītībā sastopami gadījumi, kad pārprasti priekšstati par brīvību liedz atzīt vecāku morālos pienākumus un uzlikt tiem legālas saistības tur, kur ir stingrs pamatojums pirmajiem un daudzos gadījumos arī otrajām. Pats cilvēka radīšanas fakts ir viena no visatbildīgākajām rīcībām dzīvē. Uzņemties šo atbildību, dodot kādam dzīvību, kura var izrādīties gan lāsts, gan svētība, bet vienlaikus nenodrošinot iespēju, ka radītajai būtnei būs vismaz vidusmēra izredzes sasniegt vēlamo dzīves līmeni, nozīmē izdarīt noziegumu pret šo būtni. Turklāt radīt bērnus, izņemot nelielu skaitu, valstī, kura ir pārapdzīvota vai var par tādu kļūt, šādi samazinot darba atalgojumu pieaugošās konkurences dēļ, ir nopietns pārkāpums pret tiem, kas dzīvo no sava darba peļņas. Likumi, kas daudzās Eiropas kontinenta zemēs aizliedz precēties, ja abas puses nevar uzrādīt līdzekļus ģimenes uzturēšanai, nebūt nepārkāpj valsts leģitīmās varas robežas. Neatkarīgi no tā, vai šādi likumi ir vai nav noderīgi (šis jautājums lielākoties ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem un uzskatiem), tie nav noliedzami kā brīvības pārkāpumi. Šādi likumi nozīmē valsts iejaukšanos nolūkā novērst kaitīgu rīcību — rīcību, kura kaitē citiem un tiktu nosodīta vai sociāli stigmatizēta arī tad, ja nebūtu lietderīgi to vēl sodīt arī likumiski. Tomēr šobrīd valdošā brīvības izpratne, kas tik viegli pakļaujas īstai indivīda brīvības uzurpācijai gadījumos, kas skar tikai viņu pašu, vienlaikus nepieņem mēģinājumu jebkādā veidā ierobežot viņa vēlmes tad, kad šīs pielaidības sekas var būt viņa atvases samaitāta un izvirtusi dzīve, kura turklāt vēl kaitētu apkārtējiem, ko tādā vai citādā veidā skartu šīs atvases rīcība. Ja salīdzinām cilvēces dīvaino cieņu pret brīvību ar tās dīvaino necieņu pret to, mēs varētu iedomāties, ka cilvēkam ir dotas neatņemamas tiesības kaitēt citiem un nav nekādu tiesību izpatikt sev pašam, nekaitējot nevienam citam.

Pēdējai daļai es esmu pietaupījis lielo uz valdības iejaukšanās robežām attiecināmo jautājumu kopu, kuri, lai gan ir cieši saistīti ar šās esejas tematu, tomēr striktā nozīmē uz to neattiecas. Te ir runa par gadījumiem, kad iebildumus pret iejaukšanos neizraisa brīvības princips. Jautājums šeit ir nevis par indivīda rīcības ierobežošanu, bet gan par palīdzību tai; tas vaicā, vai valdībai kaut ko viņa labā vajadzētu darīt vai likt kādam citam darīt — nevis ļaut to veikt cilvēkiem pašiem individuāli vai brīvprātīgi kooperējoties.

Iebildumi pret valdības iejaukšanos, kas neskar pārkāpumus pret brīvību, var būt trejādi.

Pirmais attiecas uz situāciju, kad kādu lietu indivīdi visdrīzāk izdarīs labāk nekā valdība. Vispār neviens nav tik labi piemērots kāda pasākuma veikšanai vai personas izvēlei, kurai tas jāveic, kā cilvēki, kuri tajā ir personīgi ieinteresēti. Šis princips nosoda savulaik tik ierasto likumdevēja vai valdības locekļu iejaukšanos parastajos ražošanas procesos. Tomēr par šo tēmu ir pietiekami izteikušies politekonomisti, un tā nav tieši saistīta ar šajā esejā aplūkotajiem principiem.

Otrs iebildums ir tuvāks mūsu tematam. Daudzos gadījumos indivīdi nespēj paveikt attiecīgo lietu tik labi kā valdības ierēdņi; tomēr ir vēlams, lai to darīti viņi, nevis valdība — tas ir viņu garīgās audzināšanas līdzeklis, veids, kā vingrināt viņu aktīvās spējas, vingrināt spriestspēju un sniegt tiem zināšanas par norisēm, kuras atstātas viņu ziņā. Šis ir galvenais, kaut arī ne vienīgais arguments par labu zvērināto tiesai (nepolitiskās lietās), brīvām un tautai pieejamām vietējām un municipālām institūcijām, saimnieciskai un filantropiskai darbībai brīvprātīgās asociācijās. Šie nav brīvības jautājumi un ir saistīti ar šo tematu vienīgi attāli — tie ir attīstības jautājumi. Pakavēties pie šīm lietām kā tautas izglītības sastāvdaļas vajadzētu citā reizē: patiesībā šeit ir runa par īpašu pilsoņa audzināšanu, par brīvu cilvēku politiskās izglītības daļu, kas tos izceļ no personiskās un ģimenes savtīguma sfēras un pieradina pie kopīgo interešu izpratnes, kopīgo rūpju īstenošanas, tiem iedabājoties rīkoties sabiedrisku vai daļēji sabiedrisku motīvu vārdā un orientēt savu uzvedību pēc mērķiem, kas tos vieno, nevis izolē citu no cita. Bez šiem ieradumiem un spējām nevar izstrādāt vai aizsargāt brīvu satversmi, kā to pierāda politiskās brīvības pārejošais raksturs zemēs, kurās tā nav balstīta vietējās brīvībās. Tīri vietējo lietu kārtošanu pašpārvaldēs un lielo rūpniecības institūciju pārvaldīšanu ar brīvprātīgu finanšu līdzekļu piegādātāju apvienību palīdzību atbalsta priekšrocības, kuras šajā esejā aizstāvētas kā piederīgas indivīda attīstībai un rīcības veidu dažādībai. Valdības operācijas lielākoties ir visur vienādas. Turpretī indivīdus un brīvprātīgās asociācijas raksturo dažādi eksperimenti un neizmērojama pieredzes daudzveidība. Vienīgais, ko valstij būtu derīgi darīt, — veidot sevi kā no daudziem mēģinājumiem radušās pieredzes centrālo depozitāriju un tās aktīvu izplatītāju. Tās funkcija ir ļaut katram eksperimentētājam gūt labumu arī no citu eksperimentiem — un nevis apspiest jebkurus citus eksperimentus, izņemot savējos.

Trešais un vispārliecinošākais arguments par labu valdības intervenču ierobežošanai ir nevajadzīgais tās spēka pieaugums. Jebkura funkcija, ko pievieno jau šobrīd valdības kompetencē esošajām, paplašina tās iespaidu uz ļaužu cerībām un bažām un sabiedrības aktīvo un ambiciozo daļu aizvien vairāk padara par parazitējošu uz valdības vai kādas partijas, kas cenšas kļūt par valdību, rēķina. Ja ceļi, dzelzceļi, bankas, apdrošināšanas kompānijas, lielās akciju sabiedrības, universitātes un sabiedriskās labdarības iestādes visas būtu valdības atzarojumi, ja turklāt municipālās korporācijas un vietējās padomes ar visām tām uzticētajām lietām kļūtu par centrālās administrācijas nodaļām, ja visu šo atšķirīgo uzņēmumu darbiniekus ieceltu un algotu valdība, no kuras būtu atkarīga viņu dzīves uzlabošana, tad nekāda preses brīvība un tautvaldības satversme likumdošanā nepadarītu šo vai kādu citu valsti brīvu pēc būtības, ne tikai vārda pēc. Ļaunums būs jo lielāks, jo efektīvāk un zinātniskāk būs konstruēta administratīvā mašinērija — un jo prasmīgāk izvēlētas viskvalificētākās rokas un galvas, ar kurām to darbinās. Anglijā nesen tika izteikts priekšlikums valdības civildienesta darbiniekus izvēlēties ar sacensību eksāmenā, lai šīm darba vietām iegūtu visinteliģentākās un izglītotākās personas, kādas vien iespējams. Daudz ir sacīts par labu vai sliktu šim priekšlikumam. Visuzstājīgāk aizstāvēts oponentu arguments, ka pastāvīga valsts ierēdņa darbs neparedz pietiekami labas atlīdzības un ietekmes perspektīvas, lai piesaistītu spēcīgākos talantus, kuri vienmēr atradīs daudz vilinošāku karjeru brīvajās profesijās, kompānijās vai citās sabiedriskās iestādēs. Nebūtu brīnums, ja šo argumentu lietotu minētās tēzes piekritēji — kā apstiprinājumu tās principiālajai sarežģītībai. Tādēļ ir visai dīvaini, ka to izsaka tēzes oponenti. Tas, ko izvirza kā iebildumu, patiesībā ir piedāvātās sistēmas drošības vārstulis. Ja visus kādas zemes augstākos talantus patiešām varētu piesaistīt pārvaldes darbam, tad šāds priekšlikums spētu radīt satraukumu. Ja tā sabiedrības darīšanu daļa, kas prasa organizētu saskaņu vai plašu un visaptverošu skatījumu, atrastos valdības rokās un valdības amatus it visur ieņemtu visspējīgākie cilvēki, tad visa zemes kultūra un inteliģence, izņemot tīri spekulatīvo, būtu koncentrēta daudzskaitlīgās birokrātijas rokās, uz kuru vienīgo pārējā sabiedrība raudzītos jebkurā gadījumā — lielais vairums nolūkā saņemt norādes un vadību visā, kas viņiem darāms, savukārt spējīgie un ambiciozie nolūkā personiski izvirzīties. Vienīgais ambīciju mērķis būtu iekļūt birokrātijas rindās, savukārt pēc tam — tās ietvaros pacelties augstāk. Šādā režīmā ne vien ārpusē palikusī publika praktiskas pieredzes dēļ būs pārāk nekvalificēta, lai kritizētu vai kontrolētu birokrātijas darbības veidu, bet pat tad, ja despotisku institūciju nejauši rezultāti vai demokrātisku institūciju dabiskie rezultāti pēkšņi ļautu izvirzīties vadītājam reformatoram, nekādu ar birokrātijas interesēm nesaskanīgu reformu nevarētu veikt. Šāds bēdīgs stāvoklis pēc to domām, kuriem ir bijis pietiekami daudz iespēju novērot, valda Krievijas impērijā. Pats cars ir bezspēcīgs pret birokrātijas korpusu: viņš jebkuru no tiem var izsūtīt uz Sibīriju, taču nevar valdīt bez tiem vai pretēji viņu gribai. Attiecībā uz jebkuru viņa dekrētu tiem ir nerakstītas veto tiesības, kuras izpaužas kā atturēšanās no tā izpildes. Valstīs ar attīstītāku civilizāciju un dumpīgāku garu sabiedrība, pieradusi gaidīt, ka valsts viņu labā izdarīs visu vai ka viņiem pašiem nekas nav darāms, pirms valstij nav paprasīta atļauja un padoms, kā tas būtu darāms, dabiski uzskata valsti par visu nelaimju cēloni; un tad, kad ļaunums pārsniedz viņu pacietības robežas, tie saceļas pret valdību un sarīko tā saukto revolūciju. Līdz ar to kāds cits ar vai bez leģitīmas nacionālas autoritātes ietraušas tronī, dod pavēles birokrātijai, un viss turpinās tāpat kā iepriekš. Birokrātija paliek nemainīga, un neviens nespēj ieņemt tās vietu. Pavisam atšķirīga aina vērojama to tautu dzīvē, kuras ir pieradušas pašas kārtot savas darīšanas. Francijā, kur liela daļa tautas ir kalpojusi armijā un daudziem ir vismaz rezerves virsnieka pakāpe, katrā dumpī atrodas dažas personas, kas ir kompetentas pārņemt vadību un improvizēti izveidot daudzmaz ciešamu rīcības plānu. To, ko franči pieprot militārajās lietās, amerikāņi pārvalda jebkurā pilsoniskās dzīves jomā. Ja tie paliek bez valdības, jebkurš amerikāņu kopums ir spējīgs radīt improvizētu valdību un turpināt to vai citu sabiedrisku pasākumu ar pietiekamu inteliģences, kārtības un izlēmības devu. Šādai būtu jābūt katrai brīvai tautai; un jebkura tauta, kas to spēj, noteikti ir brīva; tā nekad neļaus sevi paverdzināt kādam cilvēkam vai cilvēku kopumam tikai tāpēc, ka tie sagrābuši un noturējuši centralizētās valdības grožus. Neviena birokrātija lai necer, ka tai izdosies piespiest šādu tautu darīt vai paciest jebko tādu, kas tai nepatīk. Taču tur, kur itin viss tiek darīts ar birokrātijas palīdzību, nevar paveikt neko, kam birokrātija pretojas. Šādu zemju satversmi veido nācijas pieredzes un praktisko spēju organizācija labi disciplinētā korpusā ar nolūku pārvaldīt pārējos; un, jo pilnīgāka ir šāda organizācija, jo labāk tai izdosies sev piesaistīt un izglītot visspējīgākos cilvēkus no visiem sabiedrības slāņiem, jo pilnīgāki žņaugi ir uzlikti sabiedrībai, ieskaitot arī pašus birokrātijas locekļus. Valdītāji taču ir tādi paši savas organizācijas un disciplīnas vergi, kā pārvaldītie — valdītāju vergi. Ķīniešu mandarīns ir tāds pats despotisma instruments un radījums kā visnecilākais zemnieks. Atsevišķs jezuīts ir sava ordeņa vergs līdz galējam pazemojumam, kaut arī pats ordenis pastāv savu locekļu kolektīvā spēka un ietekmes vārdā.

Tādēļ nevajadzētu aizmirst, ka visu zemes būtiskāko talantu iekļaušana valdošajā kopumā agri vai vēlu izrādīsies nāvējoša paša šā kopuma garīgajai aktivitātei un progresa spējai. Apvienojies, kā tas ir šodien, sistēmā, kura, kā visas sistēmas, lielākoties nepieciešami darbojas pēc fiksētiem noteikumiem, šis valdošais kopums ir nepārtraukti pakļauts kārdinājumam ieslīgt laiskā rutīnā vai, gadījumā, ja laiku pa laikam tas tomēr pamet šo vāveres riteni, steigšus mesties nepārdomātā jauninājumā, kas iešāvies prātā kādam no korporācijas vadošajiem locekļiem, un vienīgais veids, kā šīs radniecīgās, kaut gan šķietami pretējās tendences var kontrolēt, vienīgais stimuls, kurš šā kopuma spējas var noturēt augstā līmenī, ir līdzvērtīgi stipras kritikas iespēja no ārienes. Līdz ar to ir nepieciešami no valdības neatkarīgi līdzekļi šādu spēju veidošanai, attīstībai un pieredzes uzkrāšanai, kas vajadzīga, lai pareizi spriestu par lieliem saimnieciskiem jautājumiem. Ja mums būtu pastāvīgs prasmīgu un efektīvu funkcionāru kopums — kopums, kurš spētu ieplānot uzlabojumus un vēlētos tos īstenot, un ja mēs nevēlētos, lai mūsu birokrātija deģenerējas par pedantokrātiju, tad šim kopumam nevajadzētu aprīt visas tās nodarbes, kas veido un kultivē cilvēces pārvaldīšanai nepieciešamās spējas.

Noteikt punktu, kurā aizsākas cilvēka brīvībai un attīstībai bīstamie ļaunumi vai, precīzāk, kur tie gūst pārsvaru pār labumiem, ko sniedz kolektīva spēka lietošana sabiedrības atzītu valdnieku vadībā, lai novērstu tās labklājībai ceļā stāvošos šķēršļus; nodrošināt tik daudz centralizētās varas un saprāta sniegto priekšrocību, cik vien iespējams bez pārāk lielas vispārējās aktivitātes daļas novirzīšanas valdības kanālos — tas ir viens no pārvaldes mākslas visgrūtākajiem un sarežģītākajiem uzdevumiem. Tas lielā mērā ir jautājums par detaļām un liek paturēt prātā daudzus un atšķirīgus apsvērumus; šeit nav iespējams izvirzīt kādu absolūtu likumu. Tomēr es uzskatu, ka praktisko likumu, kas sniedz drošību, prātā paturamo ideālu, standartu, pēc kura mērīt visus grūtību pārvarēšanai iecerētos pasākumus, var izteikt vārdos: lielākā varas izkliedētība, kāda ir savienojama ar efektivitāti, taču vienlaikus lielākā iespējamā informācijas centralizācija un tās izplatīšana no centra. Tādējādi pilsētu pārvaldēs, līdzīgi kā Jaunanglijas pavalstīs, būtu vēlams sīks dalījums starp atsevišķām vietējo izvēlētām amatpersonām visos jautājumos, ko labāk neatstāt tieši ieinteresēto personu rokās. Taču līdzās tam katrā vietējās dzīves jomā būtu centralizēta pārraudzība, kas veidotu vispārējās valdības atzaru. Šī pārraudzības institūcija kā fokusā koncentrētu dažādu informāciju un pieredzi, kas iegūta no sabiedrisko lietu atzara darbības visās lokālajās pašpārvaldēs, kā arī no analoģiskiem piemēriem ārzemēs un politikas zinātnes atziņām. Šai centrālajai iestādei ir jābūt tiesībām zināt visu, kas tiek darīts, un tās īpašais pienākums būtu vienā vietā iegūtās zināšanas padarīt pieejamas citiem. Šās iestādes padomam, pateicoties tās augstākajai pozīcijai un visaptverošajam vērojumam, noteikti piemitīs liela autoritāte. Taču tās kā patstāvīgas institūcijas reālajai varai, pēc manām domām, ir jābūt ierobežotai, ļaujot tai vienīgi piespiest vietējās amatpersonas paklausīt to vadīšanai pieņemtajiem likumiem. Visās lietās, kuras neregulē vispārēji noteikumi, amatpersonām jāļauj rīkoties pēc pašu prāta, atbildot tikai savu vēlētāju priekšā. Par noteikumu pārkāpšanu viņiem jābūt atbildīgiem likuma priekšā, un paši noteikumi ir jānosaka likumdevējam. Centrālajai izpildvarai ir vienīgi jāuzrauga to īstenošana un gadījumā, ja tie netiek pienācīgi īstenoti, atkarībā no lietas rakstura jāvēršas vai nu tiesā, lai piespiestu ievērot likumu, vai pie vēlētājiem, lai tie atlaistu funkcionārus, kuri nerīkojas saskaņā ar likuma garu. Vispārējos vilcienos šādas funkcijas īsteno Nabagu likuma padome, pārraugot Nabagu tarifa administratorus visā valstī. Lai cik lielā mērā Padome lietotu savu varu ārpus šīm robežām, tas ir pareizi un nepieciešami, lai dziedētu dziļi iesakņojušos nolaidīgas pārvaldes ieradumus jautājumos, kas skar ne vien attiecīgo apvidu, bet visu kopienu. Nevienam apvidum nav tiesību nolaidības pēc padarīt sevi par midzeni nabadzībai, kas neizbēgami pāries arī uz citiem apvidiem un ietekmēs visas strādājošās kopienas morālo un fizisko stāvokli. Nabagu likuma padomei atvēlētās administratīvās piespiešanas un pakārtotās likumdošanas pilnvaras (kuras gan valdošās sabiedriskās domas dēļ tiek izmantotas visai skopi), būdamas pilnībā attaisnotas no svarīgu nacionālo interešu viedokļa, tomēr ir absolūti nepiemērotas lokālo interešu pārraudzībai. Tomēr centrālā informācijas un apmācības institūcija visiem apvidiem būtu vienlīdz vērtīga visās pārvaldes nozarēs. Valdības rīcība nevar būt pārspīlēta, ja tā nevis iejaucas, bet gan balsta un stimulē individuālās izpausmes un attīstību. Ļaunums sākas tajā mirklī, kad valdība nevis atraisa indivīdu un to apvienību aktivitāti un spējas, bet aizstāj tās ar savu aktivitāti; nevis informē, sniedz padomus un reizēm arī nosoda, bet liek indivīdiem darboties, važās kaltiem, vai arī stāvēt malā un pati paveic darāmo viņu vietā. Valsts vērtība ilgtermiņā ir to veidojošo indivīdu vērtība, un tā valsts, kura nav ieinteresēta viņu garīgā attīstībā un vismaz nelielu pārvaldes spēju apguvē vai tamlīdzīgās lietās, kas detalizēti apgūstamas praksē, kura savus ļaudis padara par punduriem, lai tie būtu vēl paklausīgāki instrumenti tās rokās pat labdarīgu mērķu sasniegšanai, — šī valsts atskārtīs, ka ar sīkiem cilvēciņiem nevar veikt diženus darbus un ka perfektā mašīna, kam upurēts pilnīgi viss, galu galā nederēs vairs nekam, jo būs pazaudēts dzīvīgais spēks, kuru tā ir izvēlējusies aizliegt, lai mašīna varētu darboties netraucēti.

No angļu valodas tulkojis Ivars Ījabs.

Pēdējie komentāri:

• Bumbvedejs 27.10.07 19:41

  Tomeer "kaitiigi" ieradumi njem (guust) virsroku

• j m 02.04.11 2:49

  Milla oriģinālu ir grūti lasīt, jo rakstīts 150 gadus atpakaļ un viņam patika rakstīt sarežģīti gari teikumiem tāpēc šis tulkojums ir kā medusmaize.

Piedalies diskusijā: