Sols Belovs: Hercogs (0)

2004. gada 15. augustā, plkst. 1:10

Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
1964

Ja esmu izkūkojis prātu, tad man pret to nekas nav iebilstams, do­māja Mozus Hercogs.

Daži cilvēki uzskatīja, ka viņš ir jucis, un arī pats Hercogs kādu laiku šaubījās, vai ar viņu viss ir kārtībā. Taču tagad, lai arī vēl jopro­jām uzvezdamies dīvaini, Hercogs jutās pašapmierināts, mundrs, gaišre­dzīgs un spēkpilns. Dīvainas apmātības vadīts, viņš rakstīja vēstules adresātiem visās pasaules malās. Šīs vēstules Hercogu tā saviļņoja, ka no jūnija beigām, pārbraukdams no vienas vietas uz otru, viņš vairs nešķīrās no ceļasomas, kas bija piebāzta ar aprakstītām papīra lapām. Her­cogs stiepa šo somu sev līdzi no Ņujorkas uz Martas Vīnadārza salu, no kurienes tūdaļ pat atgriezās pilsētā; pēc divām dienam viņš aizlidoja uz Čikāgu un no Čikāgas devās uz kādu ciematiņu Rietummasačūsetsā. Noslēpies lauku klusumā,

Berkšīrā bija pats vasaras vidus. Lielajā namā Hercogs bija viens. Parasti tik izvēlīgs, tagad viņš ēda «Silvercup» firmas maizi tieši no pa­pīra turzas, pupas no konservbundžas un Amerikas sieru. Aizaugušajā dārzā viņš pa reizei noplūca kādu aveni, izklaidīgā piesardzībā atliekdams augšup asos zarus. Naktsguļai Hercogs izmantoja matraci bez pala­giem — tā bija viņa kādreizējā laulības gulta — vai arī šūpuļtīklu, kurā ieklāts mētelis. Viņa guļvietu pagalmā apņēma gara, skaraina zāle, akā­ciju un kļavu jaunie dzinumi. Kad naktīs viņš atvēra acis, zvaigznes šķita tik tuvu un līdzinājās garīgām būtnēm. Protams, tās bija ugunīgas lodes; gāzes — minerāli, karstums, atomi, taču cilvēkam, kas gulēja šūpuļtīklā, ietinies mētelī, tās piecos no rīta varēja pavēstīt daudz ko.

Kad Hercogu savā varā sagrāba jauna doma, viņš devās uz vir­tuvi — savu štābu, lai domu pierakstītu. Baltā krāsa plēksnēm lobījās no ķieģeļu sienām, un dažbrīd Hercogs ar piedurkni notrausa no galda peļu mēslus, mierīgā izbrīnā sev vaicādams, kāpēc gan lauku pelēm tā iegaršojies vasks un parafīns. Tās izgrauza caurumus konservu kārbu vāciņu parafīnā; no dzimšanas dienām domātajām svecītēm pāri palika tikai degļi. Kāda žurka maizes klaipā bija izgrauzusi dziļu alu sava ķermeņa apveidā. Hercogs apēda klaipa otru pusi, apziezdams to ar ievārījumu. Viņš bija spējīgs dalīties arī ar žurkām.

Visā šajā laikā ar vienu smadzeņu stūrīti viņš uztvēra ārpasauli. No rītiem Hercogs dzirdēja vārnas. To spalgie ķērcieni likās tīkami ausij. Krēslas stundā viņš klausījās strazdus. Naktīs atlidoja plīvurpūce. Kad, domās uzrakstītas vēstules uzbudināts, Hercogs izgāja dārzā, viņš ievēroja rozes, kas vijās ap notekcauruli, vai arī zīdkoku un putnus, kas badīgi knābāja ogas. Dienas bija karstas, pret sārtajām vakara debesīm pacēlās putekļi. Viņš vērīgi raudzījās apkārt, taču jutās kā pusakls.

Viņa draugs, kādreizējais draugs Valentīns, un viņa sieva, bijusī sieva Madlēna, izplatīja baumas, ka Hercoga garīgais līdzsvars esot sa­šķobījies. Vai tā bija patiesība?

Apmetot parasto loku ap tukšo māju, viņš ieraudzīja savas sejas at­spulgu pelēkā, zirnekļu tīkliem klātā logā. Hercogs izskatījās savāda miera pilns. Mirdzoša svītra no pieres vidus stiepās pār viņa taisno degunu un pilnīgajām, mēmajām lūpām.

Vēlā pavasarī Hercogs bija jutis nepārvaramu vajadzību paskaidrot, pateikt visu skaļi, attaisnot, parādīt, kas notiks turpmāk, atklāt, vērst visu par labu.

Toreiz viņš bija lasījis lekcijas kādā Ņujorkas vakara koledžā. Ap­rīlī Hercoga domu izklāsts vēl bija pietiekami skaidrs, taču maija beigās viņš sāka novirzīties no temata. Studenti pamazām aptvēra, ka nekad vairs neko daudz neuzzinās par romantisma izcelsmi, toties ieraudzīs un izdzirdēs daudz ko dīvainu. Pamazām izgaisa skolmeistara tonis. Pro­fesors Hercogs sāka runāt tajā neapzinātajā atklātībā, kas raksturīga dziļi domās nogrimušam cilvēkam. Semestrim tuvojoties beigām, lekcijās mēdza iestāties ilgi klusuma brīži. Runa pēkšņi pārtrūka un, nomurmi­not atvainošanos, profesors no svārku iekškabatas izvilka pildspalvu. Sevī noslēdzies, tumšiem lokiem zem acīm, viņš ņēmās aprakstīt ar savām ide­jām papīra strēmelītes, spiezdams pildspalvu tik spēcīgi, ka čīkstēja galds. Bālā seja atklāja visu — itin visu. Viņš prātoja, pierādīja, cieta, izgudroja lielisku izeju — brīžiem Hercoga dvēsele bija plaši atvērta, brīžiem tā atstāja ārpasaulei tikai spraudziņu; viņa acis un mute runāja arī bez vārdiem, paužot ilgas, neiecietību, rūgtu niknumu. Tas bija re­dzams visiem. Klausītāji klusumā gaidīja trīs minūtes, tad vēl piecas.

Sakuma piezīmes nebija nekādas sistēmas. Tas saturēja fragmen­tus — bezjēdzīgas zilbes, izsaucienus, izkropļotus sakāmvārdus un ci­tātus: Trepverter, kā jidišā būtu teikusi viņa nelaiķe māte, — asprātīgas atbildes, kas iešaujas prātā par vēlu, kad sarunu biedrs jau iet lejup pa kāpnēm.

Viņš, piemēram, rakstīja: Nāve — mirt — atkal dzīvot — atkal mirt — dzīvot.

Nav cilvēka, nav nāves.

Un: Dvēseles klēpi? Varētu būt lietderīgi. Izberz grīdu.

Tālāk: Runā ar muļķi tā, lai teiktais atbilstu viņa muļķībai, citādi viņš savā iedomībā jutīsies gudrs.

Nerunā ar muļķi tā, lai teiktais atbilstu viņa muļķībai, citādi tu kļūsi viņam līdzīgs.

Izvēlies kaut ko vienu.

Viņš arī piezīmēja: Lasīdami Valteru Vinčelu, mēs noprotam, ka J. S. Bahs, komponēdams rekviēmu, uzvilcis melnus cimdus.

Hercogs pats īsti nezināja, ko lai domā par šiem skrīvējumiem. Viņš pakļāvās saviļņojumam, kas tos radīja, un brīžiem viņam galvā viesās aizdomas, ka tie varētu būt sabrukuma simptomi. Taču tas viņu nebiedēja. Gulēdams uz dīvāna mazajā vienistabas dzīvoklītī, ko bija noīrējis Sep­tiņpadsmitajā ielā, Hercogs brīžiem iztēlojās sevi par fabriku, kas ražo personīgo vēsturi. Viņš itin kā pārredzēja visu savu dzīvi no šūpuļa līdz kapam. Uz kāda papīra gabaliņa viņš pierakstīja atziņu:

Nespēju attaisnot.

Izvērtēdams savu mūžu, viņš atskārta, ka sabojājis visu — visu iespē­jamo. Viņa dzīve, kā mēdz teikt, gulēja drupās. Taču, tā kā šīs dzīves sākums nebija neko daudz solījis, nevajadzēja arī īpaši skumt. Viņam tā guļot uz nelabi smirdošā dīvāna un domās kavējoties dažādos gadsim­tos — deviņpadsmitajā, sešpadsmitajā, astoņpadsmitajā, atmiņa atsijāja no pēdējā vēstures posma kādu izteicienu, kas bija iepaticies:

Skumjas, ser, ir dīkdienības auglis.

Apvēlies uz vēdera, Hercogs turpināja inventarizāciju. Vai viņš ir gudrs vai muļķis? Liekas, šobrīd viņš sevi par gudru gan nevar uzskatīt. Varbūt kādreiz viņam bijušas iespējas par tādu kļūt, taču viņš izvēlējies sapņotāja ceļu, un izveicīgi ļautiņi viņu aptīrījuši. [..] Hercoga sejā at­spoguļojās sakāve, kas viņu bija piemeklējusi. Taču pats vien uzprasījies, lai viņu piekauj, jo atdāvājis spēku uzbrucējiem. Šis secinājums lika iz­vērtēt savu raksturu. Kāds gan tas ir? Runājot mūsdienu terminoloģijā, tas ir narcisisks, tas ir mazohisks, tas ir anahronisks. Klīnisko ainu va­rētu nosaukt par depresiju — protams, ne jau smagākajā formā; to ne­būtu iespējams dēvēt par maniakālu depresiju. Visapkārt varēja redzēt briesmīgākus kropļus. Ja, pievienojoties visas modernās sabiedrības vie­doklim, uzskatītu, ka cilvēks ir tikai slims dzīvnieks, — vai varētu sa­cīt, ka viņš neapstrīdami slimo ar kādu īpašu aklumu, galīgi degradējies? Nē. Vai viņa domāšana ir asa? Intelekts gan darbotos ar lielāku atdevi, ja raksturs būtu agresīvi paranoidāls, ar tieksmi pēc varas. Viņš ir greiz­sirdīgs, taču bez īpašas sacensības gara, kas būtu raksturīga patiesam paranoiķim. Un kā ar zināšanām? — Hercogam bija jāatzīst, ka arī īsti pilnvērtīgs profesors no viņa nav iznācis. Protams, viņš ir nopietns, vi­ņam piemīt milzīgs, vēl līdz galam neatplaucis sirsnīgs tiešums, taču iespējams, ka viņa darbs nekad nekļūs sistemātisks. Viņa doktora diser­tācija bijusi spožas karjeras sākums — «Dabas koncepcija 17.–18. gad­simta angļu un franču politiskajā filozofijā». Ir arī vairāki raksti un grāmata «Romantisms un kristietība». Taču visas pārējās godkārīgās ieceres cita pēc citas izplēnējušas. Agrīnie panākumi ļāvuši diezgan viegli atrast darbu un saņemt stipendijas zinātniskajiem pētījumiem. Naragansetas korporācija jau gadiem ilgi maksā piecpadsmit tūkstošus dolāru, lai viņš varētu turpināt darbu romantisma pētīšanā. Šī darba rezultāti guļ pieliekamajā vecā ceļasomā — astoņsimt lappuses ar haotiskiem ar­gumentiem, kuri tā arī nav nekad trāpījuši tieši mērķī. Ir sāpīgi par to domāt. [..]

Atsākdams rakstura eksaminēšanu, Hercogs atzina, ka bijis slikts vīrs — turklāt divreiz. Pret Deiziju, pirmo sievu, viņš bija gluži vien­kārši izturējies nejauki. Madlēna, otrā sieva, savukārt bija mēģinājusi piešmaukt viņu. Dēlam un meitai viņš bijis mīlošs, taču slikts tēvs. Ve­cākiem — nepateicīgs bērns. Valstij — vienaldzīgs pilsonis. Pret brāļiem un māsām izturējies ar mīlestību, tomēr atturīgi. Pret draugiem bijis savtīgs. Pret mīlestību — kūtrs. Spožiem panākumiem ceļā stāvējis atta­pības trūkums. Varu iegūt nav vēlējies. Pats pret savu dvēseli izturējies izvairīgi.

Hercogam, kam pašam viltīgi plāni bija sveši, tagad kļuva skaidrs, cik rūpīgi Madlēna gatavojusies, lai tiktu no viņa vaļā. Sešas nedēļas pirms viņa padzīšanas Madlēna bija piespiedusi viņu noīrēt par divsimt dolāriem mēnesī māju, kas atradās netālu no Midvejas. Pēc pārcelšanās uz to viņš bija sanaglojis plauktus, sakopis dārzu un salabojis garāžas durvis; viņš bija ielicis dubultlogus. Tikai nedēļu pirms Madlēnas šķir­šanās pieprasījuma viņa bija aiznesusi iztīrīt un izgludināt Hercoga drē­bes, bet vīra aiziešanas dienā sasviedusi tās kartona kārbā un nometusi lejā pa pagraba kāpnēm. Viņai esot nepieciešama brīva vieta drēbju skapī. Atmiņā uzvilnīja arī citi notikumi — skumji, jocīgi vai mokpilni, kādi nu kuram tie šķita. Līdz pat šai pēdējai dienai Hercogs un Madlēna bija izturējušies viens pret otru gluži nopietni — proti, abi ņēmuši vērā otra domas, personību, problēmas. Piemēram, darot zināmu savu lēmumu, Mad­lēna bija izturējusies pret viņu ar sev raksturīgo burvīgo valdonīgumu. Viņa bija apgalvojusi, ka daudzpusīgi apsvērusi kopdzīvi ar Hercogu un spiesta atzīt sakāvi. Kopā palikt vairs neesot jēgas. Viņa esot gatava uzņemties daļu vainas. Protams, viņam, Hercogam, tas viss nebija nācis kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr viņš līdz pēdējam bija juties pār­liecināts, ka abu attiecības pamazām uzlabojas.

Tas viss notika skaidrā, saulainā rudens dienā. Tajā brīdī viņš iekšpagalma dārzā darbojās ap dubultlogiem. Tomātus jau bija skārusi pirmā salna. Biezā, mīkstā zāle vizēja tajā īpatnējā skaistumā, kuru iegūst, līdz ar aukstuma iestāšanos rītos pārklājoties ar tīmekļiem; rasa ir smaga un ilgi nenožūst. Tomātu stādi bija nomelnējuši, bet sarkanie augli — pārsprāguši. [..]

Bezspēkā atkritis uz dīvāna, atmetis rokas aiz galvas un izstiepis kājas visā to garumā — neveikls kā šimpanze, Hercogs, acīm mirdzot spožāk nekā parasti, it kā no tālienes vēroja savu toreizējo rosīšanos dārzā — varētu domāt, ka viņš skatās pa tālskata otru galu uz sīku, skaidru attēlu.

Šis ciešanu pilnais āksts.

No angļu valodas tulkojis Jānis Sīlis.
Grāmata, 1990. g. oktobris