Proza

Valters Benjamins: Nezināmās anekdotes par Kantu

Šīs anekdotes ir atrastas rakstos, kas nekādā citā ziņā nav saistīti ar Kantu — vecos Almanahos, kas zuduši bez pēdām, žurnālos utt. Izņēmums ir sestā anekdote, kura ir ņemta no rakstu krājuma "Imanuels Kants. Viņa dzīve laikabiedru atainojumos" (Vācu Bibliotēka Berlīnē), kurš kā neizsīkstoša dārgumu krātuve vislielākā mērā ir rekomendējams ne tikai Kanta lasītājiem, bet vēl jo lielākā mērā — fiziognomistiem. Dažos no tur aprakstītajiem gadījumiem atrodamas norādes uz tādu pozīciju, kas liek domāt, ka vēl pirms Kanta mācība bija izprasta un pielāgota, tā uzreiz tika sajusta kā jauns dzīves spēks, no kā nav iespējams izvairīties.

(Valters Benjamins)



Gadījums, kurā Kants ir lakonisks
Viņa asistents, teologs, kurš neparko nespēj apjēgt, kā filosofiju savienot ar teoloģiju, reiz prasa Kantam padomu, ko viņam šādā situācijā vajadzētu vēl palasīt?
Kants: Lasiet ceļojumu aprakstus.
Famulus: Dogmatikā es sastopos ar tādām lietām, ko nespēju aptvert.
Kants: Lasiet ceļojumu aprakstus.

Gadījums, kurā Kants mēģina ar līdzības palīdzību
Kādā sarunā ar slaveno Kēnigsbergas filosofu Kantu nonāk līdz skaistā dzimuma apspriešanai.
"Sievišķim," saka Kants, "jābūt kā torņa pulkstenim, lai visu izdarītu precīzi un pa minūtei, un tomēr arī ne kā torņa pulkstenim, kas visiem skaļi izziņo lielākos noslēpumus; viņai jābūt kā gliemezim, uz mājas dzīvi tendētai, un tomēr ne kā gliemezim, ne vienmēr visu savu mantību sev līdzi nēsājot."

Kāds situācijas atstāsts, no kura kļūst skaidrs, ka, ja ne gluži ko citu, tad vismaz graciozu izteiksmes veidu Kants no laulības ir ieguvis.
"Un likums paliek spēkā: ne vairs aplidot, bet uzsaukt (excipe (fr.) — uzsaukt (jauno pāri); excipio (lat.) — taisīt izņēmumu) cienīgpāri." Tās ir noslēguma rindas no dziesmiņas laulību gadījumiem, ko 1741. gadā Hamburgā sacerējis Mihaēls Rišī (Michael Richey). Kants viņu citē labprāt un atkārtoti, kad vien runa skar kādu izņēmumgadījumu, ko jāpasludina par īstu retumu — vienalga, vai tiek runāts par laulībām vai celibātu, vai kādām citām ar laulībām pat nesaistītām lietām.

Gadījums, kurā Kants nav galants
"Skolotām sievietēm," atzīmē Kants, "viņu grāmatas ir vajadzīgas tādā pašā mērā kā pulkstenis; viņas to nēsā līdzi, lai citi redzētu, ka viņām tāds vispār ir, kaut arī parasti tas nekustas vispār vai arī nav uzstādīts pēc saules."

Gadījums, kas parāda, ka pastāv divu veidu citāti: vieni, kuri jau ir likti "pēdiņās", bet otri, kuri tās, tiekot citēti, iegūst
Kādā mācītu ļaužu sabiedrībā sarunas sāk risināties par iecienītākajiem vācu filozofiem, un, protams, kā jau parasti, jo īpaši par Kantu un viņa rakstiem.
"Bet augstais Dievs!" bilst cienījamais slepenpadomnieks Ulrihs, "kā gan iespējams tik ļoti slavēt Kanta rakstus? Tikpat labi tos varētu sarakstīt uz vientuļas salas, pat desmit citātu tur nav."

Gadījums, bez kura nav iespējams saprast "Spriestspējas kritiku"
Kādā vasarā, kurā laiks bija gadījies ne visai silts un tāpēc arī dažādu insektu daudzums bija visnotaļ niecīgs, Kants pie lielā miltu veikala Licentā pamana lielu skaitu bezdelīgu ligzdu un redz dažas no bezdelīgu atvasēm beigtas guļam turpat zemē. Šī novērojuma pārsteigts, viņš ar lielu rūpību atkārto šo pētījumu un, iesākumā pat īsti nespējot noticēt savām acīm, konstatē, ka bezdelīgas pašas met savus bērnus pāri ligzdu malām. Tad, pilns izbrīna par šo dabisko dziņu, kas tik ļoti līdzinās saprātam un kas bezdelīgām devusi padomu gadījumos, kad barība acīmredzot nepietiks visiem mazuļiem, dažus upurēt, lai tādējādi saglabātu pārējos, Kants teica: "Tajā brīdī man saprāts aprima savā darbībā, nekas tam nebija atlicis, ko darīt, kā vien krist pie zemes un pielūgt"; bet to viņš pateica neaprakstāmā un vēl jo mazāk atdarināmā manierē. Milzīgā padevība, kas staroja no viņa cienījamās sejas, viņa balss skaņa, viņa roku kustības, viņa entuziasms, kas pavadīja šos vārdus, viss, it viss bija vienreizējs.

Stāsts ar pāris jauniem vārdiem
Reiz, kad kādā kompānijā tiek pārspriestas tautu raksturu atšķirības, Kants dižākās Eiropas nācijas raksturo sekojošiem vārdiem:
"Francūži ir pieklājīgi, dzīvīgi, vieglprātīgi, mainīgi, reibst no brīvības. Angļi ir noturīgi, labdarīgi, peļņaskāri, lepni un nesabiedriski. Spāņi ir mēreni, lepni, reloģiozi, cienīgi lēni, nezinoši, nežēlīgi un slinki. Itāļi ir jautri, sīksti, kaislīgi un anonīmi slepkavnieki pustumsā. Un visbeidzot vācieši ir mājīgi, godīgi, uzticīgi, flegmatiski, čakli, pieticīgi, izturīgi, viesmīlīgi, skoloti, atdarinātāji un kāri uz tituliem.
Un no tā var secināt," viņš lakoniski piebilst, "ka Francija ir modes zeme, Anglija — garastāvokļu, Spānija — senču, Itālija — spožuma, bet Vācija — titulzeme."

Gadījums, kurā Kants apgaismo dažus virsniekus
Kantam nepiemita daudzu zinātnieku trūkums — nepārtraukti novirzīt sarunu tieši uz savu zinātnes sfēru; tā vietā viņš bieži runāja par lietām, kas attiecās uz filosofiju. Tas bija kļuvis zināms dažiem garnizona virsniekiem. Reiz viņš ieturēja maltīti pie gubernatora, grāfa Henkeļa. Tad nu garnizona kungi nolēma to vilkt uz zoba par viņa zinātni. Viņi ievada sarunu par attiecīgo tematu, bet tik neveikli, ka filosofs uzreiz nojauš viņu nodomu. Nemanāmi viņš vērpj sarunas pavedienu un novirza to līdz sarunai par zirgiem un suņiem, šo kungu iecienītākajam pārspriedumu tematam. Kungi pat sāk strīdēties un iekarst. "Jūs aizsvilāties," saka Kants, "tas liek man brīnīties; runa taču nav par filosofiju."

Siloģisms, ko nav izdomājis Kants, bet kas ir par Kantu
Zimmels reiz lasījis lekciju loģikā un gribējis saviem klausītājiem parādīt, kā no divām kļūdainām premisām iespējams iegūt patiesu secinājumu:
Lielā premisa: Visi indiāņi nēsā bizes.
Mazā premisa: Kants bija indiānis.
Secinājums: Tātad Kants nēsāja bizi.

No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens  

    2013. gada 20. jūlijā, plkst. 16:15

    Vai Kantu lasīdams, pie skaidrības tu tiki,
    Ka visi cilvēki zem savām drēbēm pliki?

  • Jim Moriarty  

    2013. gada 30. janvārī, plkst. 16:14

    Jēziņ,2007.gada oktobris!

  • rtt  

    2007. gada 17. oktobrī, plkst. 12:20

    Tās gan nav anekdotes, bet (atbilstoši šī vārda lietojumam vācu, angļu u.c. valodās) gadījumi, nostāsti, tenkas, pļāpas no ievērojamu cilvēku (šajā gadījumā - IT KĀ Kanta) dzīves.Un saistoša, interesanta, pat izklaidējoša vai uzjautrinoša atradu maz; patiesībā - neko.

  • VS  

    2007. gada 16. oktobrī, plkst. 17:21

    Jaukas anekdotes, Linda. Paldies :)))))

  • Zinaida  

    2007. gada 16. oktobrī, plkst. 10:13

    krist uz vaiga un pielūgt pār mirušu bezdelīgu

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2016. gada 31. decembrī, plkst. 9:58

    Ilmārs Šlāpins: Laimīgu Jauno gadu! (2)

    Kaut kam labam ir jābeidzas, lai varētu sākties kaut kas labāks. Bet, ja tas, kas ir beidzies, bijis slikts, tad vēl jo labāk.

  • 2016. gada 2. februārī, plkst. 6:34

    Kārlis Krūmiņš: Mēs skatījāmies uz Andrievu Niedru

    Pagājušā gada decembrī "Dirty Deal Teatro" pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa izrāde "Andrievs Niedra", kurā galveno lomu tēlo izrādes dramaturgs Kārlis Krūmiņš.

  • 2016. gada 1. jūlijā, plkst. 8:10

    Raimonds Ķirķis: Kad dzeja vairs neuzbudina

    Šķita, te mēs beidzot būsim pārvarējuši postmodernismu, tā mērķtiecīgo haotiskumu, sadrumstaloto domu spontānu izlādi, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, kas tiektos ietvert domas, kuru pieraksts kaut ko nozīmētu, apzīmētu un attēlotu, nevis tikai skanētu.

  • 2014. gada 20. novembrī, plkst. 6:11

    Ieva Skrebele: Mīts par to, kā Latvijas himna cēlusies (84)

    Latvijas himnas pirmsākumi ir meklējami 1778. gadā, kad Johans Gotfrīds Herders apkopoja un izdeva grāmatiņu ar vācu tautasdziesmām. Šajā grāmatiņā bija arī burvīga dziesmiņa "Ja es būtu putniņš".

  • 2015. gada 5. oktobrī, plkst. 11:10

    Liāna Langa: Jānim Rokpelnim jubilejā (3)

    Visapkārt tumsas graudi, gaismas kvanti,
    kā krauklis atsēdies tu tilta vantīs
    un lejup noraugies uz ļaudīm, kuri dzima,
    lai ieelpotu tavas dzejas līmi.

  • 2014. gada 24. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Svētais Vakarēdiens (5)

    Manā grozā ir siers, maize un ūdens. Vēl vajag bietes. Šodien var nopirkt jau novārītas un glīti iepakotas vakuumā, bet es labāk izvārīšu pati. Tas vismaz liks man justies vairāk dzīvai un īstai. Bietes spēcina organismu, jo satur daudz minerālvielu.

  • 2013. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Haralds Matulis: Radošās personas statuss (2)

    2012. gada rudenī pēc Latvijas Radošo savienību padomes pasūtījuma Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa veica pētījumu "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā". Pētījums bija svarīgs solis darbā pie "Likuma par radošo personu statusu".

  • 2013. gada 28. novembrī, plkst. 7:11

    Ieva Melgalve: Kroņa dārgumi un kāpostu zupa

    Šī grāmata varētu būt viena no pirmajām iespējām bērnam izlasīt par nāvi un aprunāties par to ar pieaugušajiem, un viens no veidiem, kā neuzbāzīgi un sirsnīgi ievest viņu pasaulē domu par to, ka pieaugušie kādreiz vairs nebūs ar viņiem.



Kultūras Ministrija
vkkf