Pāvels Norins: Balāde par Ellu (6)

2007. gada 29. septembrī, plkst. 13:40

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Sarakstīts Rīgā, 2007. g. augustā, viesojoties pie sievas radiem.

MTV mūzikas balvas pasniegšana bija beigusies, ar pēdējo mikroautobusu viņa devās mājās. Šoferis bija uzgriezis Miera staciju, pārējos krēslos ritmiski klanījās citi mikrorajona iedzīvotāji. Pasaule bija pie Ellas kājām, tā līgojās arī aiz loga. Viņa brīžiem labsajūtā aizvēra acis - nebija nekur jāsteidzas, un, par brīnumu, nebija arī garlaicīgi. Viņa bija izdzērusi vairākus garšīgus kokteiļus un uzpīpējusi mazliet no salkanā kaljāna. Viņai kājās bija sarkanas lakas botas un Jāņa kokvilnas zeķes, jo špiļkas dejojot mazliet noberza kājas, tāpēc, dodoties mājās, viņa, kad neviens vairs nevarēja redzēt, pie Kongresu nama uz soliņa uzvilka botas, un tagad,gluži kā tajās maigajās frotē iešļūcenēs, kādas reiz viņai iedeva Ķemeru spa kūrortā, kājas patīkami atslāba. Ella uzzieda lūpu spīdumu, kas glāsmaini mirdzēja pretī braucošo mašīnu prožektoru gaismās - meitene iedomājās sevi esam uz mēles, viņa gara acīm skatīja sevi uz glancētā Santas vāka. Viņa silti elpoja savā sintētiskās lapsas krādziņā, līdz uz pūku šķipsniņām sakrājās izelpas lāsītes.

Mutē lēnām kusa elpu atsvaidzinoša arbūzu ledene un pamazām nomāca ķiploku smaržu, kas bija aizkavējusies uz mēles pēc mielošanās ar siera salātiem pietūcītiem groziņiem, pavasara rullīšiem, kraukšķīgiem kupātu gabaliņiem, siļķīti krējuma mērcē, mīksti izklopētiem rollmopšiem un citām cepinātām kanapē uzkodām, kas speciāli pasākumam bija pasūtītas no Armēņu restorāna un Vincenta bāra, pie kura apkalpoja samta uzvalciņos iepogāti divi tādi bumbulīši, kas vislaik ar viņu tā koķetēja, tā smaidīja, ka viņa gandrīz izkusa kā tā arbūzu ledenīte uz mēles - nē, vēl ātrāk!

- Puiši, jūs tak esat darbā! - Ella teica Raimondam.

Otru sauca Mārtiņš. Raimis gan bija mazliet druknāks, Olgai vairāk patika Mārtiņš, bet Ellai arī iepriekšējais draugs un citi vienmēr bijuši un patikuši „nu, tā lai neizskatās, ka pie bada, bet ar mazu vēderiņu”. Olga gan vairāk fanoja par presītēm.

- Tev zobos pētersīlis! - Mārtiņš pazobojās par Ellu un pagriezās uz otru pusi pasniegt baltvīna pudeli Jurim Kulakovam vai Kaukulim - Ella viņus visus, to veco paaudzi, īpaši neatšķīra.

- Nu, tad izvelc man to pētersīli! - viņa nozviedzās Raimondam pie auss. Viņš gan neatsaucās, taču pēc kādas stundas atkal pievērsās meitenēm un uzaicināja mazliet vēlāk pēc darba uzpīpēt kaljānu beksteidžā.

Tagad mikrobusiņā varēja beidzot arī atslābināt jostu un izlaist vēderu - grūti jau visu vakaru staigāt ar ierautu, tāpat jau tas druscīt lien pāri džinsu jostai, bet izskatījās, ka Raimondam patika - viņš visu laiku skatījās uz viņas vēderiņu, un visas bija zaļas aiz skaudības, arī Olga, jo tas otrs viņu nepasauca iekšā, kad viņa klauvējās pie durvīm, un vispār apsargs viņu nesmuki aizdzina prom.

Zēni bija kaljānā piebēruši mazliet zāli, un visiem bija baigi zviedzīgi. Ellai no vienas puses būtu gribējies braukt viņiem līdzi tālāk uz klubu, taču sāpēja kājas, un taksī bija tikai četras vietas..

- Labi, ka neaizbraucu! - Ella tagad domāja, jo galva bija tā kā sareibusi, kājas noberztas, un miegs mazliet nāca, un tie underground klubi vienmēr tādi tumši un smirdīgi, ka labāk aiziet satikt Raimondu pa dienu uz restorānu ar tīriem matiem un citās drēbēs - „lai vinsh bishki mani pagaida!” - viņa uzrakstīja arī Olgai īsziņā. Tā gan bija sapūtusies, ka draudzene viņu nepaņēma līdzi beksteidžā, bet tur jau bija tāda situācija...

Tagad bija tik labi - Imantas-Zolitūdes svaigais gaiss spirdzināja un visapkārt bija tik kluss, viņa pat aizmirsa par nepatīkamo satikšanos ar Jāni - tas bija klasesbiedrs, kas viņai aizrādīja, ka esot piedzērusies un piedāvāja savas zeķes, lai pārvilktu apavus. Kas tas Jānis vispār tāds bija - kaut kāds vidusskolnieks... Ella jau mēnesi strādāja TV4 par on-line messendžeri un jutās vairāk piederīga strādājošajai - šovbiznesa pasaulei, viņa to mēģināja arī Jānim šovakar paskaidrot, ka cilvēki pēc pases saņemšanas kļūst pieauguši, tas taču elementāri..

- Tik jauks vakars! - viņa paskatījās zvaigznēs. Vairs pat nenāca prātā nekas tāds, ko varētu iegribēt, lai būtu vēl labāk. Jau kādu laiku Ellas dzīvē šķita piepildāmies it viss, kas ienāca prātā: mamma smaidīja par meitas karjeras panākumiem saldu muti, un drīz Ella nokārtos tiesības, tēvs apsolīja mašīnu, un tad jau brauks, kur gribēs, klausoties pilnā skaļumā Prāta Vētru. Dzīve bija brīnišķīgs ceļojums: Antālija! „Antālija!!!” - no pirmā stāva aizrestotā balkona sauca plakāti ar krāsainām pārsvītrotām, krītošām cenām. Un Džordžone un tad vēl arī Džims, šovakar Raimonds...

Ellai sagribējās čurāt, bet līdz mājām vēl labs gabaliņš ejams. It kā jau varēja paciesties - bet kāpēc gan neapčurāties? - šķita pačukstam iekšējā balss, līdzīgi kā kādreiz bērnībā sapnī nāca mazais velniņš un mudināja apiet podiņu ar līkumu. Viņa pēkšņi tik skaidri atcerējās to laimīgo sajūtu kāda ir, kad noplūsti silts savās zeķubiksēs un tev neviens neko nevar ne pārmest, ne arī tur kāds ļaunums - viņa papleta kājas un no sirds čurāja biksēs turpat uz trotuāra, un tad turpināja iet uz priekšu čurādama - gāja un mirka. Pūta silts vasaras nogales vējš. Ella smējās bērnišķīgā priekā, viņai šķita, ka nekad nav jutusies tik laimīga. Sarkanās botas patīkami guldzēja, viņa pagriezās paskatīties: aiz muguras stiepās slapja saraustīta līnija. Ella smējās vēl sirsnīgāk un čurāja biksēs vēl sirsnīgāk.

- Cik tu tās limonādes esi izdzērusi? - no balkona sauca tante. Ella sāka locīties smieklos, apsēdās uz kanalizācijas lūkas, griezās riņķī un aizelsusies kliedza uz daudzstāvu ēku: „Es te vairs nedzīvoju, es rīt būšu uz jūsu visu žurnālu vākiem!”