Krista Burāne: Kaut kur redzēta dzīve (5)
2004. gada 10. februārī, plkst. 0:00
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
*
viņai bija īss, rūtains mētelītis un kaut kādas - nē, pavisam noteikti zīda zeķes zinoši glāsti ir svarīgi - domāja kājas un dejoja
franciski tieši gar sēnu
acis, acis bija tumši brūnas un piemiegtas, viņa mācēja atrast savu plakstiņu robežas pat nakts tumsā - ir svarīgi zināt vietu, kur pēdējā brīdī iespējams notvert skatienu lēnu pirms tas aizlidojis
franciski tieši gar sēnu
pleci bija noslēguši sazvērestību ar gurniem - tie slepeni lasīja panteru muguru rakstus savannas zālē un sekoja mācībai
franciski tieši gar sēnu
kakla bedrītē tieši pirms mugurkaula pirmā skriemeļa viņa glabāja visu sieviešu atmiņas par maigumu - ir svarīgi zināt, kāpēc geišas aptur balto otu pieskārienus tieši tur, lai varētu sapņot
franciski tieši gar sēnu
kabatās viņai dzīvoja krāsaini krītiņi - tie zīmēja krūtīs ceļu dienvidu vējam
franciski tieši gar sēnu
Kaut kur redzēts septembris
viņa parasti iemīlas septembros
tad vasara vēl spurdz no ausīm
un agrajās rīta miglās vēl noslēpties var
no dzērvju, pīļu un ķīvīšu balsīm
kas lēni izkūst kā vaska spārni
tuvojoties saulei
viņa parasti iemīlas septembros
tad ziemās un rudeņos ir ko darīt
domas, smieklus, pieskārienus var vērpt
un siltumu četrrocīgi adīt,
piemērīt, ārdīt, labot
un katru nakti no jauna radīt
viņa parasti iemīlas septembros
tad pavasaros nav jādomā, ko dārzā stādīt -
matu šķipsnu aiz auss, pirkstu pie degungala,
galvu klēpī un segas siltumu
pirms kāju pirksti satikuši gabaliņu sala,
cigarešu dūmus un izlietu vīnu,
kafijas biezumus un dzeju
pirms miega priekšā lasītu
visu vasaru viņa tos kops, ravēs un lies,
tad novāks, upurēs dieviem
un no jauna iemīlēsies
Kaut kur redzēta aizmigšana jeb rudens dziesma bērniem
līdz ar rudens ieelpu
saritinās čokurā,
sasedzas ar miglu,
līdzās gultai noliek
sulas glāzi siltu,
konfektīti krāsainu,
ziemassvētku mandarīnu
un vēl segu bārkstainu
koki, puķes, mākoņi,
dvēseles un eži
saka - tagad klusi klusiņām
pasapņot es gribu
paņem atslēgu un aizslēdz
savas vientulības migu
Kaut kur redzētas mobilās sarunas
tev viens divi trīs seši kuģi reidā
man četras čurkstes lidinās
un vēl ēna milžu soļu veidā
tev virs galvas debesīs
mākoņi kā spalvas,
bet man liepas nogurušas
klana zaļās galvas
re, mums atkal lietus līst,
zibeņi pār jūru,
bet man tēja aveņu
tā, lai vakars nav par sūru
klau, kas tavā balsī skan -
vai tik tās nav bēdas?
nē, tas tikai nogurums kā ceļš,
kurā aiziet vieglu skumju pēdas
Kaut kur redzēta atteikšanās
Sacirstas domas gabalos
un atmiņas izlietas smiltīs
rudens - vasaras lopkautuve,
kur gumijas zābakos visi līdz ceļiem.
Lēns taurenis ieskrien logā
kaut kas pa vidu starp lapu un veļiem,
tad apmulst lampas siltumā
un nobirst uz grīdas dēļiem.
Pils zālē aukstuma pildītā
gaiss ass kā dimanta šķautne
līdz asinīm saskrāpē apziņu,
bet jūtas iecērt starp durvīm.
Bērns analizē kukaini
rūpīgi - spārnu pa spārnam,
es mēģinu sintezēt dzīvību
atsakoties no tevis -
vārdu pa vārdam.
Kaut kur redzēta odiseja
neviens neraud par
slīkušo jūrnieku
kas tagad dzīvo sēnā
neviens vairs neatceras
viņa vārdu
tas tagad grimis lētā
neviens vairs neredz mani
manis nav -
es
rudens siltajā ēnā
tu teici
sajukušas jūtas
tu teici
sajucis laiks
tās tikai
manu pirkstu
odisejas
tavu domu
trojas zirgu
jutekliskajās dejās
trīs tūkstoši
pazaudētu lapu
un desmitiem gadu ceļā
ir pienācis laiks
dievu mijkrēslim
kurā paslēptā
aunāda mirdz manas
kalkīdas mežā
tagad
eju satīt kamolu
tagad
eju izjaukt
daidala
paņemt minotauru
pie rokas
un atbalstīt muguru
pret tava
kuģa sānu
Kaut kur redzēts duelis
pulksten deviņos
sekundanti
kaut kur pļavniekos
tiekas
bet es izsaucu tevi
uz dueli
ar ziepju burbuļiem
tagad uz vietas
novilksim drēbes
un svītru uz asfalta baltu
vienā pusē būs debesis
otrā - vienkārši ietve
tagad izplešam rokas
un kā pa auklu
nostieptu augstu
ejam pa krīta līniju
pa labi, pa kreisi,
uz augšu
augstāk par zemi
ziepju burbuļi smies
vienā pusē būs debesis
otrā - kāds uz darbu ies
soļi viens divi trīs
žigls skatiens pār plecu
un viens no mums krīt
nē, krīt, protams, abi
turklāt skaisti mirst
saules atspulgi
mazo ložu sfērās
saplīst un irst
vienā pusē paliek debesis
otrā - vienkārši lapas birst
Kaut kur redzēts mirklis
plūmju vīns
un pakāpieni auksti
cigarešu dūmi acīs kož
man vienalga
spēlē vijoles vai alti
izklausās ka te pēc
mīlestības ož
Kaut kur redzēta aizmigšana
sasildīt
ūdeni
sasildīt
krūzīti
ar
pirkstu
galiem
satvert
tēju
apsēsties
apgulties
dzirdēt
lietu un vēju
pētīt
griestus
griestus
griestus
un tad
līdz
miegam
skaitīt
dievus
dievus
dievus
dievus
dievus
dievus
*
*
*
*
*
*
*
*
Kaut kur redzēta saprašana
Starp zeķi un manu pēdu
ir mazliet brīvības,
kur siltumam velties lēnu
un sapņiem rast savas dzīvības.
Starp vaigu un tavu plaukstu
ir mazliet cilvēcības,
ilgu tramvaja sliedes,
kas ved pie mīlestības.
Starp lietus lāsi un logu
ir tikai skatīšanās,
klusa vēlēšanās saprast pasauli
un domu bezspēcībā atzīšanās.
Kaut kur redzētas oranžas debesis
acis iemērktas
nakts apelsīnu krāsas
debesīs aiz loga
krēslas stundā
pirkstu gali izskaloti
oranžajās miziņās
noslēpjas dziļi plauktā zem
neklāto palagu sloga
skatos kā viņas aizlido
tās nejaukās domu kodes
nesen austajā smaržu segā pametot
mazus caurumus un pārliecību
ka viņas arī ir sudraba lodes
ar kurām nogalināt
pašus neuzveicamākos no
iztēles bērniem -
šķiet ka trīs māsas
bet
kaut kur tālumā beidzas lietus sezona
bet
kaut kur kaķis sildās pie krāsns
varbūt uzcelt tām kodēm māju
no apelsīniem vai arī iemarinēt tās
pārvērst cukādēs un šokolādes riekstos
izdāļāt šmulīgiem kaimiņu bērniem vai
varbūt labāk mīcīt tās dubļos un
ļaut lai sīkie skaļi spiedzot pa tām bradā
dzeltenās garšas pilēs
izlīst domu pēdas
mamma atver virtuves logu
un sauc trīs māsas mājās
novelk netīrās kleitas
ieliek viņas vannā
tad paņem diegu, adatu
un aizlāpa caurumus nesen austajā smaržu segā.
Kaut kur redzēta sicīlija
sicīlijā nav vientuļu cilvēku
viņi visi ir banda
sicīlijā nav sniega un arī
pa peļķēm tie reti blandās
sicīlijā saule un pusdienas miegs
sicīlijā nāve un dzīve ir viens
sicīlijā meitenes dejo un puiši
uzmana viens otra skatienus lai
zem svārkiem tie nebūtu par kaislīgu
sicīlijā smiltis pirkstu starpās
sicīlijā jūrā krūtis peld kā salas
sievām kas ūdenī uz muguras guļ
un debesīs zilajās savus lāstus dur
sicīlijā dzeltenā proporcija ar melno
ir viens pret viens - viena daļa saulespuķu
otra - ogles zīmējums uz sienas
pretēji vērsti vektori
saskrienas cilvēki
sievietes
vīrieši
mīļie
un mīļākie
uzzīmē matus melnus kā ogle
uzzīmē ūsas melnas kā ogle
uzzīmē naktis melnas kā ogle
uzzīmē sev robežas melnas kā ogle
uz saulespuķēm uz smiltīm uz debesīm
uz meiteņu brunčiem uz baltajiem palagiem
savijas līnijas samudžinās satinās kamolos
neattinās
pasviežu kaķim
lai spēlējas
viņš laiski atguļas
lūdz netraucēt
sicīlijā siesta
un pusdienas pārtraukums
elpo
nesteidzies
paspēsi pamosties
Kaut kur redzēts spilvens
katru nakti spilvens
ievelk manā sejā svītru
laikam gaida savu
brīvlaišanas rītu
Kaut kur redzēts valsis
šis vakars noguris smejas
paslēpies aiz klavierēm vecām
viņš nekur nesteidzas un
rāmi uzskaita mūsu aizmirstās dejas
tad ieritinās dīvānā sārtā
kas mājo aiz pievērtām acīm
izgaršo siltumu krūzītē tējas
un segā pirms nedēļas klātā
miega dziesmas vietā skan tango
to dejo mēle un lūpas
sniegs tur ārā aiz loga kā mango
smaržo pēc vasaras un ādas brūnas
pirksti gar ausu ļipiņu
dodas ceļojumā pie sena skūpsta
tas aizvērto plakstu pasaulē
savu laiku vada pie glāzītes absinta rūgta
diez’ ko varētu dziedāt tīģeri
sēžot gondolās
pērlēs tērptām ūsām
sapņi sarunājas ar kluso flīģeli
un līdz pat rītam paliek
kāda rokās dusam
Kaut kur redzēta tējas dzeršana
ieliec citronu
krūzītē savā
un redzi ka
ilūzija ir tēja
vieglākais ceļš
kā uzplaukt
jūrā tavā
ir atteikties no
nākotnes vēja
vēl var
ietīties miglā
vēl var
paslēpties zem
pūkainās
neesamības segas
tad ieslēgt lukturīti
vai arī gaismu no
liras zvaigznāja
mirušās alfas vegas
bet kad apnīk slēpties
var mainīt vietām bākas
sajaucot kuģiem un putniem
ostā došanās dejas
Kaut kur redzēta ziemas vakara saruna
garā šallē noslēpjas vārdi
aizsalst kā peļķes
kā asaras sāļi
pārvēršas kristālos
pārvēršas sniegā
pielīp pie dūraiņiem
aizmieg tramīgā miegā
cauri krēslai tad ēnu laivas
zilas un slaidas zilas un slaidas
atnāk pieskaras silti un izgaist
skūpstus iesprostotos izlaist
tie paceļas spārnos kā ceļu zinot
un kopā ar zudušo spilvenu dūnām
mācās lidot
Kaut kur redzēts kukū
kukū pulkstenis sagājis grīstē
dzeguze bļauj un neļauj aizmigt
uzmestu segu es viņai
tikai auksts
kuku ru ku kū kāds spānis
dzied un vīrietis raud
apsegtu plecus es viņam
tikai auksts
kukū - bērni paslēpes spēlē
aiztaisa acis un nav
ļautu pazust es segā viņiem
tikai auksts
kukū - pirksts pie deniņiem griežas
kukū - klau, un kā tad tev sviežas
kukū - dzirdi kā trakā dzeguze ņerkst
citiem narcises, bet viņai dubļi nu
kaut kur tur - pulkstenī žļarkst
laiks kaut kur pazudīs - kukū
narcises noziedēs - kukū
dzeguze apklusīs - nekū
iestāsies lielais klusums un kū
Kaut kur redzēts ezis
lūdzu aizej uz veikalu pēc piena
ieliesim bļodiņā un noliksim to uz sliekšņa
izdzēsīsim gaismas tēlosim vakaru siltu
skaitīsim odus un
zaļi mirdzošo maijvaboļu dziesmas
plecus ietīsim segās vieglās kā spārni
ar kāju īkšķi melnajā zemē
zīmēsim kritušo zvaigžņu
atspulgus - tepat pie mājas
acis piemiegsim tumsā un
pētīsim mākoņu ceļus
derot uz vienu skūpstu
mēģināsim pārspēt viens otru
saucot vārdā atmiņu veļus
un tad es teikšu klausies
un tad es teikšu klusu
vai dzirdi kā čab zāle
kā dodas kāds uz piena pusi
kā sīkās adatas duras nakts
melnajā ādā un tā kā bērns
saraujas mēģinot paslēpties
savā čokurā un īkšķa sūkāšanā
vai redzi cik lēni tas kustas
vai redzi kā apstājas laiks
jā viņš nesteidzas un arī
necenšas būt maigs
tikai nepieskaries viņam
tikai turi mani ciet
tas ir mans ciankālija ezis
nenobaidi viņu un
lūdzu liec viņam projām iet
Kaut kur redzēts vecs dīķis
mana auss piesūcas ar tavu balsi
kļūst smaga un valga,
vārdiem nav nozīmes
nav svarīgi, ko tie saka -
tāda ir laika aizmiršanas balva
mana auss kā lēpju lapa
guļ ezerā pilnā ar skaņu
vēl vibrējošu, bet klusu
pirms tūkstoš gaismas
gadiem sen jau kā nomirušu
es zinu - nelēks vairs
klusumā vardes
es zinu - vairs nemetīs
tur akmentiņus
aizvilksies viss ar ledu
un tad vairs nedzirdēs neviens
tavu skaņu manī norimušu
Kaut kur redzēta grūtniecība
man no tevis joprojām smiekli
uz vienas kājas lēkāt un
debesīs mākoņus skaitīt viegli
man no tevis joprojām skumji
dienas ar lietu, peļķēm un
palikšanu gultā - ak, dievs, cik dumji
man no tevis joprojām vārdi
bāli un izstīdzējuši
kabatā noslēpjami, citiem nerādāmi
man no tevis joprojām mīlestība
kakla bedrītē devītā mēnesī palikusi
bez balss, bez tiesībām, bez
pirmā kliedziena dzīva, bet nedzimusi
Kaut kur redzēta darba intervija
Par zvirbuli parkā
es gribētu strādāt
vai arī par soliņu
zaļu kaut kad tad
nu jūs jau zināt -
vislabāk saules lēktā
sajust uz ādas rasas
aukstumu kluso,
bet pusdienas laikā
meiteņu stilbu
(saulē un skatienos
nosarkušo)
pieskārienus siltos
varbūt kāds no jums ir
redzējis sludinājumu -
meklē deju grīdu
es pieteiktos, lai gan zinu
ka darbs tad beigtos pret
es aiztaisītu acis un justu
kā cilvēki lido
kā atļauj sev būt
kā nemelo
kā viens otru mīļo
un vēl es varētu strādāt
par gliemezi vai precīzāk
par tā māju - gulēt ūdens
krastā un zināt visu par
dzīvību un zivju nārstu
un arī par to kā gliemeži mirst
man būtu savs stāsts
par to kā viņu nāvei
ir perlamutra zārks
un reizēm tā vāku
kāds ieliek sev kabatā
aiznes
pieskaras nejauši
un
par aizgājušo nebēdā
Kaut kur redzēta grafomānija
pavisam vienkārši
ir rakstīt alfabētu
ar baltu krītu
uz tāfeles zaļas
atstāt pasaulei
burtu rindu
pavisam vienkāršu
un mazliet sīku
prieka un balto
putekļu daļas
uz piedurknēm
un kurpju galiem
iznest gaitenī kur
sadot kādam pa purnu
vai arī pašam
dabūt degunu līku
tad doties tālāk
pa apli ar soli dīku
noreibt no dzīves
brīvās vaļas un iespējas
atkārtot vēlreiz to visu -
tāfeli
lupatu
krītu
