Ingmāra Balode: istaba, kurā kāds nerunāja (7)
2007. gada 19. septembrī, plkst. 21:20
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Foto: Pēteris Pūrītis
Ingmārai nupat iznāca grāmata. Paralēli tam, ka Ingmāra raksta pati, viņa ir arī lieliska dzejas pazinēja, uz ko ļoti paļaujos: ¼ Satori robežās - kā viņa saka, tā visbiežāk arī notiek. Viņa ir dzejas un literārā redaktore šajā portālā. Šobrīd Ingmāra ir Krakovā un tulko. Vēl kas - Ingmāras atdzejojumi man šķiet vienkārši ļoti labi, lasīt Zagajevski latviski un viņas izpildījumā ir bauda. Šeit publicētos dzejoļus „Ledenēs” neatradīsiet.
Reinis Tukišs.
Miegadziesma Markusam
ir šaura
un gara kā vilciena sliedes
kas aizdun pa istabas grīdu
kravas vagonos aizvedot mannā miltus un māsas mazāko lelli
aizvedot visus plastmasas pistoles zirnīšus
iedomājies cik mierīgs miegs
tinkšķ nobirstot visas tās vielas un lietas
pirksti seko sliedēm
un vilcieni saritinājušies pagalvī kā pūķi
kam nekad neesi ticējis
toties lapsa atnāk
kad tu jau guli
pa visparastākajām tramvaja
sliedēm
zem lampas rāmās acs
izrādās tu proti smieties miegā
lapsa izbijusies acis brūnas
sapņu stacijā klāt pienāks meitene
ar lielu būri
pirksti seko sliedēm
tu jau guli
Lapsas pussalā akmeņi šņākuļo
saules sūtru.
klusais laiks
tev klusais laiks tagad ilgi piederēs
tas ir tas kas sapnī nāk pakaļ
meklējot tavas kurpes starp tukšiem gumijas zābakiem
tu nāc uz manu pusi ar kājām
pa vidam aizsalušās peļķēs labu laiku lūdzas niedres
atnāc un nopūt siena putekļus man no pieres
žāvētu aroniju istabā atrodam neizkaltēto dzīvi
starp sviestpapīra klājieniem
pīlādžiem
un albūmu kurā kādu no kara gaida mājās
klusais laiks vēdī ap tevi kā istaba kurā kāds nerunāja
kā vārdi vienam pašam sauso delnu atbalstot pret krāsni:
drīz būs tepat un tev nebūs žēl
tad aizej priekšnamā piekārto zābakus
nokārpi sniegu no lieveņa
cilvēks ir dieva līdzība
šodien nobijies sakrampējies sevī ārēji vingrs kā zīmējums plastiskajā anatomijā vislaik skatās pa logu uz esplanādi un skeito kā gaisma starp kokiem
vakarā kafejnīcas stūrī dzer balzāmu vēlāk drāž meiteni kuru nemīl dievs viņā pakāpjas malā pašā maliņā tur kur seja tīra un brālis vēl pazīst
tā kā līdzībā noskaties manī un es redzu tos nāves gabaliņus
zīmējumus bez ādas ko gribēji man iemācīt
sanāca
tagad tavas rokas atleju ģipsī
un brālis
uz šī maketa uzliks telefonu
kas nekad nezvana
es biju uzzīmēta
es biju uzzīmēta nodilumā alumīnija karotes liekumā es biju krūzītē kam mazliet nodauzīta krāsa es biju citronu koka lielajā cietajā lapā ar brūniem robiņiem
es biju tajā vietā kur no margām nozāģēta atslēga
veca pulksteņa uzvelkamajā atsperē mājoju
un čella kājā kas translēja bahu caur grīdu
kaimiņu bērns pie dilušiem krāsns podiņiem spoguļojās
es biju starp pirkstiem kad paberzē citrona lapu un saka - rau smaržo
kā īstā āfrikā
biju metāla krāsas skabargainā plēksnē kas pieskārās visu aizmirsušai vēsai delnai
biju starp lūpām kad dzēra izklaidīgi dilstošu sulu no krūzes
un es biju bahs kas pa biezajām sijām un sienām pagrabā nokāpj
un iesūcas akmens grīdā vietumis spīdīgā
zem kuras dilst upe
Meitene- Ikars
lūk, mazā.
tā nu tu stāvi
pāraugusi visus lielumus
ar izpletni rokā
karameļu saulē aizsedzot acis
--ar piedegušo plaukstu
tevi glaudīt
glaudīt--
----------------------------------
te noskan tas vārds īss kā īstenība
spējš kā spārnu plandiens kā auduma atvēršanās
viss pasaules laiks vienā saujā
nesmaržo nemaz rūgti uz pasaules plīts
pieskaries tagad malām ar liesmu lai neirst
es metos debesu krūtīs
tu mani kā pūķi
turi
* * *
meitenes mainās
meitenes mainās no kuģiem uz laivām
no slēpēm mainās uz lēpēm
notrūkst un aizplūst nokrīt un aizaug ar jauno zāli
tās vietas kur meiteņu vietās piekalnēs rūcot deg vāli
meitenes mainās - rokas sodrējos mutes aukstas
kā cigarešu skursteņu gaismas visu nakti
sīkas un sarkanas mirgo pret pilsētas krūtīm
Aizvērts
neatrauju no tevis tumsā acis
lai arī tumsa kā pēdējais soģis un kungs
ir norāvusi man tevi tev pasauli pasaulei pasaules zaļgano ādu
aptinusi ceļus un vadus ar mākoņu šķedelēm
tā ir nāve neatliek nekas cits kā to atklāt
viss tiek klusumā pārvērsts
tāda vieta
neatrauju no tevis tumsā acis
aija 20.09.07 10:24
sen nebiju izjutusi tadu baudu lasot dzeju. njammmmmm.
pastāvīgais lasītājs 20.09.07 11:40
fantastiski dzejoļi, tik sievišķīgi, smalki un izjusti - labā nozīmē. trausla dzejas pasaule, pilnīgi jūtos tajos kā zilonis trauku veiklā. ib ir mana mīļākā sievieškārtas latviešu dzejniece. stulbi, ka jālieto tāds dalījums, bet tā ir.
Janiz 20.09.07 17:05
Jaušams, ka I.Balode ir izlasījusi tonnām pirmšķirīgas dzejas. Gudra dzejniece. P.S. Bilde forša.