Laura Tabūna: Koraļļu lauki (2)
2004. gada 10. februārī, plkst. 0:00
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
Salipuši eritrocīti, nedabiski mazi leikocīti ar bojātiem apvalciņiem, bojāti trombocīti, lieki tauki un olbaltumvielas plazmā, holesterīna lentes un kristāli aisbergu lielumā, ortofosforskābe un floras mikrobi.
Es skatījos savu asins ainu. Tajā nebija pilnīgi nekā pareiza.
Dakteris Korallis izvilka no videomagnetofona kaseti, kur bija ierakstījis šos iedvesmojošos kadrus un pasniedza man divas plastmasas glāzītes ar bezkrāsainu šķidrumu. Vienā no tām viņš kaut ko iepilināja. Komplektā nāca trīs lielas, baltas kapsulas.
- Izdzeriet to visu. Lēni.
Nākamās trīsdesmit minūtes viņš pavadīja, durstot manu roku ar kaut ko līdzīgu pildspalvai vada galā. Vada gals bija savienots ar laptopu. Otrā roka es turēju nesaprotamu spožu verķi. Pēc krietna brīža dakteris ieminējas:
- Vai Jums gadījumā nav bijušas herpes? Tas varētu daudz ko izskaidrot.
Mazliet apmulsusi nodomāju, ka tam, lai konstatētu herpes, mani nebūt nevajag durstīt un stampāt - tās tāpat ir ļoti labi redzamas, ja ielūkojas man sejā.
Pēc trīsdesmit minūtēm man atkal nolaida asinis un mēs ielūkojāmies zilajā ekrānā.
- Nu, redziet, - teica dakteris Korallis. - Eritrocīti ir atdalījušies. Te, malās, nav atdalījušies, jo nav vietas. Un holesterīns ir pazudis.
Holesterīns tik tiešām pusstundas laikā bija pazudis bez pēdām.
Mēs izgājām priekštelpā, kur sēdēja Aijas kundze, doktora Koraļļa runājošā galva.
- Nu, un kā? Ļaujiet man paskatīties. Jums jādzer šie četri firmas "Korallis" izstrādājumi. - Viņa pētīja recepti. - Turklāt noteikti nopērciet brošūru.
- Un neesiet tik negatīva. - Aijas kundze izbrīnīta palūkojās manā jaunajā, drūmajā sejā. - Tam nav pilnīgi nekāda pamata. Jūs tiešām nesaprotat, kā Jums paveicies, ka nokļuvāt šeit?
Un mēs tikām iepazīstinātas ar brīnumstāstiem par dakteri Koralli un šeit nopērkamajiem medikamentiem. Aklie pie viņa sāk redzēt, paralizētie staigāt, kurlie dzirdēt, neattīstītie izaug, neauglīgie dzemdē - pilns Jēzus Kristus repertuārs jau septiņus gadus.
- Mēs gan gribētu vispirms pakonsultēties ar ārstējošo ārstu, - kautri bilda mana māte.
Runājošās galvas lūpas samiedzās šaurā strīpiņā. Vienu brīdi man šķita, ka viņa mūs izmetīs laukā pa durvīm
- Es redzu, ka mēs neesam uz viena viļņa, - viņa visbeidzot teica un sāka drudžaini pārkārtot papīrus uz galda.
- Jūs jau, protams, varat iet arī pie sava ārsta un
Māte saviebās.
- Pa šiem septiņiem gadiem es ne to vien esmu dzirdējusi un redzējusi. Ejiet gan pie ārsta; viņš Jums pateiks: “Kādas stulbības! Kādas nejēdzības! Tas nekam neder! Tas nav nopietni! Kādas stulbības!” Un tad tikai turpiniet visu kā līdz šim un Jūs redzēsiet rezultātus.
- Ziniet, tas tomēr ir ētikas jautājums. Es nevaru...
- Protams. Protams. - Pēdējie papīri pazuda atvilknēs. - Ja jūs tik ļoti mīlat savu slimību, ja jūsu meita to tik ļoti mīl un negrib mainīt savu dzīvi, es tur neko nevaru padarīt. - Aijas kundze no krēsla paņēma somiņu un atkal pagriezās pret mums ar patiesi iznīcinošu skatu acīs. - Bet es patiesi, patiesi ieteiktu arī Jums, māmiņ, pārbaudīties pie doktora. Jums patiešām derētu. - Roka ciešāk sažņaudza somas siksniņu. - Bet es redzu, ka Jūs tas neinteresē.
- Mums laikam vajadzētu norēķināties.
Aijas kundze mazliet aprima.
Es pavisam skaidri varēju iztēloties, kā mans ķermenis uzņem unikālos koraļļu kaļķus. Tīri joni, kuru integrācija pat novecojušam un novājējušam organismam neprasa nekādu piepūli, atrisina visas problēmas. Viegli un dabiski vide kļūst sārmaina, šūnām pieplūst skābeklis. Paaugstinās imunitāte, uzlabojas vielmaiņa. Orgānu funkcijas atjaunojas. Slimības, kuras atzītas par neārstējamām, izzūd. Sabrukums un iznīcība atkāpjas uz visiem laikiem. Ķermenis beidzot funkcionē tā, kā tam vienmēr bija vajadzējis to darīt.
Uz atvadām Aijas kundze man saldi uzsmaidīja.
