Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (1)
Žans Pols Sartrs: Siena
19. janvārī, plkst. 0:00
(stāsts)
Mūs iegrūda lielā baltā zālē, un es gribēju piemiegt acis, jo gaisma žilbināja. Beidzot ieraudzīju galdu un pie tā četrus tipus, civilos, viņi pētīja dokumentus. Lai nokļūtu pie galda, mums vajadzēja šķērsot visu telpu, šeit bija sapulcināti arī citi gūstekņi. Vairākus es pazinu, daži bija sveši. Man blakus atradās divi blondi apaļgalvji, tie bija līdzīgi, šķiet, francūži. Mazākais nepārtraukti raustīja bikses, viņš nervozēja.
Tas ilga vairāk nekā trīs stundas, es jutos notrulināts, galva bija tukša, telpa bija labi kurināta, un tas mani priecēja: jau divdesmit četras stundas mēs drebējām no aukstuma. Sargi gūstekņus vienu pēc otra veda pie galda, četri tipi tiem prasīja vārdu un profesiju. Visbiežāk tie uzdeva pāris jautājumu, par šo un to: «Vai tu piedalījies munīcijas spridzināšanā?» vai: «Kur
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
— Mans brālis Žozē ir anarhists, — Žuans sacīja. — Jūs labi zināt, ka viņa šeit vairs nav. Man par to nav nekādas daļas, es nekad neesmu nodarbojies ar politiku.
Viņi neatbildēja. Žuans vēl runāja:
— Es neko neesmu darījis. Es negribu maksāt citu vietā. — Viņa plaksti drebēja. Sargs lika klusēt, līdz viņu aizveda. Tad pienāca mana kārta:
— Jūs sauc Pablo Ibbieta?
Es teicu, ka jā.
Tips paskatījās savos papīros un jautāja:
— Kur ir Ramons Pelēkais?
— Es nezinu.
— Jūs viņu slēpāt savās mājās no 6. līdz 19.
— Nē.
Viņi rakstīja kādu brīdi, tad sargi pavēlēja man iet. Koridorā Toms un Žuans gaidīja starp diviem sargiem. Mēs sākām iet. Toms uzrunāja vienu no sargiem:
— Un tad?
— Ko? — prasīja sargs.
— Tā bija pratināšana vai tiesa?
— Tā bija tiesa.
— Labi. Un ko viņi domā darīt ar mums? — Sargs sausi atteica:
— Spriedumu jums paziņos kamerās.
Mūsu kameras atradās kādreizējos slimnīcas pagrabos. Caurvēji tās darīja pretīgi aukstas. Mēs drebinājāmies visu nakti, un arī dienā nebija labāk. Piecas iepriekšējās dienas es pavadīju arhibīskapijas cietumā, tas bija viens no «akmens maisa» veidiem, būvēts viduslaikos. Gūstekņu bija tik daudz un vietu tik maz, ka tos izvietoja vienalga kur. Man nebija žēl sava cietuma, es tur necietu no aukstuma, bet biju viens, un ilgi tas ir nomācoši. Pagrabā man bija sabiedrība. Žuans gandrīz nemaz nerunāja, viņam bija bail, viņš bija pārāk jauns, lai viņam būtu savs sakāmais. Toms bija labs runātājs un ļoti labi prata spāniski.
Pagrabā bija sols un četri salmu maisi. Kad mūs atveda, mēs klusēdami sākām gaidīt. Beidzot Toms ieteicās:
— Mēs esam pagalam.
— Es arī tā domāju, taču ceru, ka mazuli viņi neaiztiks.
— Viņiem nav, ko tam pārmest. Viņš ir aktīvista brālis, tas arī viss.
Es paskatījos uz Žuanu, viņš laikam neklausījās mūsos. Toms atsāka:
— Tu zini, ko viņi darīja Saragosā? Noguldīja visus uz ceļa un pa virsu pārbrauca ar smagajām mašīnām. To man teica kāds marokāņu dezertieris. Tas tāpēc, lai ietaupītu munīciju.
— Degviela tā neietaupās, — es atteicu.
Es biju dusmīgs uz Tomu, viņam nevajadzēja to stāstīt.
— Daži virsnieki pastaigājās pa ceļu, — viņš turpināja, — un skatījās, rokas kabatās sabāzuši, cigaretes sūkdami. Viņi lika tiem kliegt. Veselu stundu. Marokānis teica, ka pirmo reizi viņš neesot kliedzis.
— Es domāju, ka arī šeit viņi tā darīs. Vismaz munīcijas viņiem netrūkst.
Diena ienāca pa četriem pagraba logiem un apaļu atveri griestos. Atveres kreisajā pusē bija redzamas debesis. Pa šo apaļo caurumu, kas parasti bija aizvērts ar lūku, pagrabā tika bērtas ogles. Tieši zem cauruma bija liela putekļu kaudze; ogles bija domātas slimnīcas kurināšanai, bet kara sākumā slimniekus evakuēja, un tās palika neizlietotas, dažkārt, ja lūka nebija aizvērta, tām lija virsū.
Toms sāka drebināties:
— Pie velna, es drebu, — viņš teica, — atkal sākas. — Viņš piecēlās un sāka vingrot. Pēc katras kustības krekls uz viņa baltajām, spalvainajām krūtīm nāca vaļā. Viņš nogūlās uz muguras, pacēla kājas un salika tās šķērē, es redzēju, kā kustējās viņa zemā pakaļa. Toms bija stiprs, bet pārlieku resns. Es iedomājos, kā šautenes stobrs vai durkļa asmens drīz ietrieksies šajā gaļas masā kā lielā sviesta klucī. Ja viņš būtu kalsns, efekts būtu citādāks. Tiešu aukstumu es nejutu, bet plecus un rokas arī vairs ne. Laiku pa laikam man bija tāda sajūta, it kā kaut kā trūktu, es sāku meklēt savu žaketi, tad pēkšņi atcerējos, ka viņi to neatdeva. Tas bija diezgan nepatīkami. Viņi paņēma mūsu apģērbu, lai atdotu to saviem kareivjiem, atstājot mums tikai kreklus un šīs audekla bikses, ko slimnieki valkāja vasaras karstumā. Beidzot Toms piecēlās un elsdams apsēdās man blakus.
— Tu esi nosalis?
— Pie velna, nē. Es esmu sasalis.
Ap astoņiem vakarā atnāca komandants ar diviem falangistiem. Viņam rokās bija dokumentu kaudzīte. Viņš jautāja sargam:
— Kā sauc šos trīs?
— Steinboks, Ibbieta un Mirabls, — sargs sacīja.
Komandants paņēma brilles un saka pētīt sarakstu:
— Steinboks... Steinboks. Lūk, Jūs esat notiesāts uz nāvi. Rīt no rīta jūs nošaus. — Viņš paskatījās vēlreiz:
— Un pārējie divi arī, — viņš piebilda.
— Tas nav iespējams, — Žuans ieteicās — es ne. — Komandants viņu pārsteigti uzlūkoja:
— Kā jūs sauc?
— Žuans Mirabls.
— Bet jūsu vārds ir šeit, jūs esat notiesāts, — komandants atbildēja.
— Es neko neesmu darījis, — sacīja Žuans. Komandants paraustīja plecus un pagriezās pret mani un Tomu:
— Jūs esat baski?
— Šeit nav basku. — Viņš kļuva nikns:
— Man sacīja, ka šeit esot trīs baski. Es neiešu zaudēt laiku, lai dzītos tiem pakaļ. Mācītāju jūs, protams, nevēlaties.
Mēs pat neatbildējām. Tad viņš sacīja:
— Tūliņ atnāks beļģu ārsts, viņam ir atļauts pavadīt šo nakti kopā ar jums.
Viņš militāri sveicināja un aizgāja.
— Ko es tev teicu, — Toms bilda, — ar mums ir cauri.
— Jā, — es atbildēju, — mazulim izgājis riebīgi.
Es to teicu, lai būtu iejūtīgs, patiesībā man nepatika mazulis. Viņam bija smalka seja, ko bailes un ciešanas bija izkropļojušas, tās bija sašķobījušas visus viņa vaibstus. Pirms trīs dienām tas bija salkans jauneklītis, kas varēja patikt, tagad viņš izskatījās pēc vecas tapetes, man likās, ka viņš nekad vairs nebūs jauns, pat ja tiks apžēlots. Tas nebija slikti, ka varēju parādīt mazliet žēlastības viņam, taču drīz man kļuva pretīgi — mazulis iedvesa šausmas. Viņš vairs nerunāja, bet kļuva pelēks, seja un rokas bija pelēkas. Tad viņš apsēdās un apaļām acīm blenza grīdā. Toms bija labsirdīgs, viņš gribēja paņemt mazo zem rokas, bet tas saviebdamies rupji atraidīja Tomu.
— Liec viņu mierā, — es teicu zemā balsī. — Tu redzi, ka viņš tūlīt sāks kaukt.
Toms ar nožēlu paklausīja, viņam patika mierināt mazuli, jo tad viņš bija aizņemts un nemēģināja domāt par sevi. Mani tas kaitināja, nekad es netiku domājis par nāvi, vienkārši nebija tādas izdevības, nu šī izdevība pienākusi un neatlika nekas cits, kā vien domāt par to. Toms sāka runāt:
— Tu esi nožmiedzis kādu tipu?
Es neatbildēju. Viņš sāka skaidrot, ka no augusta beigām nožmiedzis septiņus. Toms nesaprata situāciju, un es labi redzēju, ka viņš nevēlas to saprast. Pats vēl nebiju visu apjēdzis. Jautāju sev, vai būs daudz jācieš, domāju par lodēm, šo dedzinošo krusu pār savu ķermeni.
Tas viss bija ārpus svarīgākā jautājuma, tomēr jutos mierīgs; mums tam bija vesela nakts. Toms beidza runāt, es uzmetu viņam aci, viņš bija kļuvis pelēks, un paskats tiešām bija nožēlojams. Tas sākas — es sev teicu. Bija gandrīz nakts, bāla gaismiņa slīdēja gar pagraba logiem un ogļu kaudzi, kas izskatījās kā liels traips debesīs. Pa griestu caurumu redzēju zvaigzni, nakts bija skaidra un ledaina. Atvērās durvis, ienāca divi sargi. Viņiem sekoja blonds vīrietis beļģu uniformā. Viņš sasveicinājās ar mums:
— Es esmu ārsts, man atļāva šajos grūtajos mirkļos pabūt kopā ar jums.
Viņam bija patīkama un izsmalcināta balss. Es jautāju:
— Ko jūs domājat šeit darīt?
— Esmu jūsu rīcībā. Es darīšu visu iespējamo, lai šīs dažas stundas nebūtu tik smagas.
— Kādēļ jūs atnācāt tieši pie mums? Ir arī citi, pilna slimnīca.
— Mani ielūdza uz šejieni, — viņš apjucis atbildēja, — Ak, jūs smēķējat? — viņš steidzīgi piebilda. — Man ir cigaretes un pat cigāri.
Viņš piedāvāja angļu cigaretes un cigārus. Mēs atteicāmies. Paskatījos viņam acīs, ārsts likās kautrīgs. Es sacīju:
— Jūs nenācāt uz šejieni aiz līdzjūtības. Piedevām es jūs pazīstu. Redzēju jūs ar fašistiem kazarmu pagalmā tajā dienā, kad mani aizturēja.
Es gribēju turpināt, bet mani kaut kas atturēja, ārsta klātbūtne mani pārstāja interesēt. Parasti, kad es esmu par kaut ko pārliecināts, to neatstāju. Un tomēr vēlme runāt mani pameta, es paraustīju plecus un novērsos. Vēlāk, kad pacēlu galvu, viņš lūkojās manī ar ziņkāri. Sargi bija apsēdušies uz salmu maisiem. Garais, kārnais Pedro dirnēja bezdarbībā, otrs nepārtraukti grozīja galvu, lai neaizmigtu.
— Jūs vēlaties gaismu? — piepeši Pedro pajautāja ārstam.
Pēdējais ar galvas mājienu piekrita, es nodomāju, ka viņš ir tikpat prātīgs kā viņa valoda, bez šaubām, viņš nav ļauns. Skatoties viņa lielajās zilajās, aukstajās acīs, man iešāvās prātā, ka viņš grēko galvenokārt izdomas trūkuma dēļ. Pedro izgāja un atgriezās ar petrolejas lampu, kuru viņš nolika uz sola malas. Tā vāji apgaismoja telpu, bet tas bija labāk nekā sēdēt melnā tumsā. Labu laiku skatījos uz gaismas atspīdumu griestos. Biju kā apburts. Piepeši es pamodos, gaismas aplis pazuda, es jutos kaut kā milzīgi saspiests. Tā nebija doma par nāvi, arī bailes ne, tas bija kaut kas nezināms. Dega vaigi, un sāpēja galva. Es noskurinājos un paskatījos uz saviem kompanjoniem. Toms bija iespiedis galvu rokās, es redzēju tikai viņa pakausi ar sirmiem, taukainiem matiem. Ar Žuanu bija daudz sliktāk, viņam drebēja nāsis un mute bija vaļā. Ārsts piegāja pie viņa, it kā mierinādams uzlika roku uz pleca, taču acis palika aukstas. Tad es redzēju beļģa roku palēnām nolaižamies līdz piedurknei. Žuans vienaldzīgi ļāvās. Beļģis to satvēra trijiem pirkstiem, viņš izskatījās izklaidīgs, tai pašā laikā viņš mazliet pavirzījās, lai varētu uzgriezt man muguru. Es noliecos uz priekšu un redzēju, kā viņš pavilka savu pulksteni un skatījās tajā, neatlaižot mazuļa roku. Beidzot viņš to inerti atlaida un atspiedās pret sienu, pēc tam, it kā būtu atcerējies ko svarīgu, izņēma no kabatas bloknotu un uzrakstīja pāris rindiņu. «Nelietis,» es domāju ar dusmām, «kāpēc viņš nenāk man mērīt pulsu, es iegrūstu dūri viņa netīrajā purnā.» Viņš nenāca, bet es jutu viņa skatienu. Pacēlu galvu un palūkojos viņā.
Viņa bezpersoniskā balss man sacīja:
— Jums neliekas, ka šeit ir drēgni? — Ārsts bija nosalis gluži zils.
— Man nav auksti, — es atbildēju.
Viņš vēl arvien skatījās manī ar smagu skatienu. Piepeši es sapratu un aptaustīju sevi, es mirku sviedros. Ziemas vidū šajā caurvēja pilnajā pagrabā es svīdu. Pārbraucu pār matiem, tie bija saķepuši. Aplūkoju savu kreklu, tas bija mitrs un durstīja man ādu, gandrīz stundu sviedri bija lijuši straumēm, un es neko nejutu. Beļģu cūkai tas nepaslīdēja garām, viņš redzēja, kā lāses ritēja pa maniem vaigiem, un domāja: gandrīz patoloģiska baiļu stāvokļa simptoms. Viņš jutās normāli un bija lepns, ka tā, jo viņam bija auksti.
Es gribēju piecelties un sadot viņam pa purnu, bet ar pūlēm izdarīju tikko manāmu žestu, kas apvaldīja manas dusmas un naidu; es vienaldzīgi atkritu uz sola. Tad sāku ar kabatlakatiņu slaucīt sviedrus no kakla, jo tagad jutu, kā tie no matiem pil uz apkakles, tas bija nepatīkami. Mitējos slaucīt, tam nebija jēgas, mans kabatlakatiņš bija tik slapjš, ka to varēja izgriezt, bet vēl svīdu. Svīda arī mana sēžamvieta, un es pielipu pie sola.
Pēkšņi mazais Žuans ieteicās:
— Jūs esat ārsts?
— Jā, — atbildēja beļģis.
— Vai ir jācieš... ilgi?
— O! Kad...? Nē taču, — tēvišķā balsī sacīja beļģis, — tas drīz beidzas. — Izskatījās, ka viņš mierina savu pacientu.
— Bet es... esmu dzirdējis... ka bieži ir divas zalves.
— Dažkārt, — beļģis teica, pamājot ar galvu. — Var notikt tā, ka ar pirmo zalvi nav skarts neviens dzīvībai svarīgs orgāns.
— Tad viņi droši vien vēlreiz pielādē ieročus un tēmē vēlreiz.
Viņš padomāja un nemierīgā balsī piebilda:
— Tas aizņem laiku.
Viņam bija briesmīgas bailes no ciešanām, viņš nedomāja neko citu kā vien par savu vecumu.
Par to daudz galvu nelauzīju, tās nebija bailes no ciešanām, kas lika man svīst. Piecēlos un aizsoļoju līdz putekļu kaudzei. Toms uztrūkās un uzmeta man naidīgu skatienu, es viņu kaitināju ar savām čīkstošajām kurpēm. Jautāju sev, vai es arī izskatos tikpat nobijies kā viņš, es redzēju, ka arī Toms svīst.
Debesis bija burvīgas, gaisma neiespīdēja šajā tumšajā stūrī, un man bija tikai jāpaceļ galva, lai paskatītos uz Lielo Lāci. Viņš vairs nebija tāds kā agrāk, pirms divām dienām savā arhibīskapijas cietumā es varēju redzēt nelielu debess laukumiņu, un katra diennakts stunda man atsauca atmiņā ko citu. No rīta, kad debesis bija spilgti zilas un vieglas, atcerējos Atlantijas pludmales, pusdienas laikā es redzēju sauli un atcerējos bāru Seviljā, kur dzēru manzanillu, ēdot anšovus ar olīvēm; pēcpusdienā es apsēdos paēnā un domāju par dziļo ēnu, kas stiepās pa pusmanēžu, kamēr otra puse spīguļoja saulē, bija patiesi mokoši skatīties, kā visa zeme spoguļojas debesīs. Bet tagad es varēju uz to skatīties vienaldzīgi, debesis nemodināja manī nekādas atmiņas. Tas mani apmierināja. Apsēdos blakus Tomam. Pagāja labs brīdis. Toms sāka runāt basā. Viņam vienmēr vajadzēja runāt, bez vārdiem viņš neorientējās savās domās. Es domāju, ka viņš runā ar mani, bet viņš neskatījās uz manu pusi. Bez šaubām, viņš baidījās skatīties uz mani tādu, kāds biju: pelēks un nosvīdis, mēs bijām šajā ziņā vienādi, kā spoguļi viens otram. Viņš vērās beļģī, dzīvajā.
— Tu saproti? — viņš jautāja.
— Es nesaprotu, — es arī saku runāt basā. — Kas ir?
— Ar mums notiks kaut kas tāds, ko es nespēju saprast. — No Toma nāca dīvaina smaka. Man likās, ka esmu jutīgāks pret smaržām nekā agrāk. Es novīpsnāju:
— Drīz tu sapratīsi.
— Nekas nav skaidrs, — viņš tiepās. — Es gribētu būt drosmīgs, bet tad man ir vismaz jāzina. Paklau, viņi mūs izvedīs pagalmā. Tie nostāsies mums pretim. Cik viņu būs?
— Es nezinu. Pieci vai astoņi. Ne vairāk.
— Lopi. Viņi būs astoņi. Viņiem uzkliegs. «Notēmēt!», un viņi pagriezīs astoņus pielādētus stobrus pret mani. Man liekas, ka es gribēšu ieiet sienā, es grūdīšu ar muguru no visa spēka, un tā pretosies, kā murgos. To visu es spēju iedomāties. Ak, ja tu zinātu, cik labi es to spēju iedomāties.
— Skaidrs. Es arī varu to iedomāties.
— Tās noteikti ir drausmīgas sāpes. Tu zini, ka viņi tēmē acīs un mutē, lai izkropļotu, — viņš nikni piebilda. — Es jau jūtu sāpes, jau stundu jūtu sāpes galvā un kaklā. Ne īstas, vēl ļaunāk, sāpes, kuras es jutīšu rīt no rīta. Bet pēc tam?
Es lieliski sapratu, ko viņš gribēja ar to teikt, bet nelikos saprotam. Kas attiecas uz sāpēm, es tās nesu savā ķermenī kā mazu retinu kamolu. Un neko nevarēju padarīt, es biju tāds pats kā viņš, taču nedomāju par to.
— Pēc tam, — stingri atteicu, — tevi apraks.
Viņš sāka runāt pats ar sevi, nenolaižot acis no beļģa. Pēdējais nelikās klausāmies. Es zināju, kādēļ viņš bija uz šejieni nācis, viņu neinteresēja, ko mēs domājam, viņš bija atnācis paskatīties uz mūsu ķermeņu agoniju.
— Tas ir kā murgos, — Toms teica. — Gribas pat kaut ko domāt. Un visu laiku tāds iespaids, ka tas ir šeit. Un tad tas aizslīd, aizbēg no tevis un atkal atgriežas. Es domāju — pēc tam nebūs vairs nekā. Bet es nezinu, ko tas nozīmē. Ir brīži, kad tas gandrīz notiek... un piepeši tas atgriežas, es atsāku domāt par sāpēm, bailēm, sprādzieniem. Esmu materiālists, es tev to apzvēru; nesajukšu prātā. Bet kaut kas man neizdodas. Es redzu savu līķi, tas nav grūti, bet tas esmu es, kas to redz, ar savām acīm. Es gribu, lai es varētu domāt, ka es vairs nebūšu nekas un citiem pasaule turpināsies. Mēs neesam radīti, lai tā domātu, Pablo.
Tu vari man ticēt, man gadījies būt nomodā visu nakti, gaidot, bet tas nelīdzinās šai reizei; mūs sagrābs no mugurpuses, un mēs nepaspēsim pat sagatavoties.
— Aizveries, — es viņam teicu, — vai gribi, lai es pasaucu mācītāju? — Viņš neatbildēja. Es biju novērojis, ka viņš uzmetas par pareģi un, runājot bezkrāsainā balsī, sauc mani par Pablo. Man tas derdzas, bet, šķiet, ka visi īri ir tādi. Bija neskaidra nojauta, ka viņš smird pēc urīna. Galu galā, man Toms īpaši nepatika, un tāpēc, ka mums jāmirst kopā, šī nepatika bija vēl lielāka. Ir cilvēki, ar kuriem tas būtu bijis citādi. Piemēram, ar Pelēko. Starp Tomu un Žuanu es jutos vientuļš. Bet šādi ir labāk, ar Ramonu es būtu bijis svaigāks. Es biju drausmīgi skarbs, es gribēju tāds palikt.
Viņš turpināja murmināt, ar īpaša veida kaisli. Droši vien Toms runāja, lai tikai nebūtu jādomā. Viņš šausmīgi smirdēja pēc urīna kā vecs prostatiķis. Protams, biju ar viņu vienisprātis, un visu viņa teikto varēju izsacīt arī es — tas nav dabiski — mirt.
Un, kopš es sāku mirt, nekas man vairs nelikās dabisks — ne putekļu kaudze, ne sols, ne Pedro netīrais ģīmis. Vienīgi tas man neļāva domāt par to, ko domāja Toms. Visu garo nakti lieliski zināju, ka mēs sāksim domāt vienlaicīgi, vienlaicīgi sāksim svīst vai drebēt. Es iesāņus paskatījos uz Tomu, viņš bija dīvains, viņš nesa nāvi savā ķermenī. Mans lepnums bija apvainots, 24 stundu laikā, kad runāju ar Tomu, klausījos viņā, bija skaidrs, ka mums nav nekā kopēja. Bet tagad esam kā dvīņu brāļi, vienkārši tāpēc, ka kopā nosprāgsim. Toms, nepacēlis acis, satvēra manu roku:
— Pablo, es domāju... es domāju, vai tiešām viņi mūs iznīcinās.
Es atrāvu savu roku, sacīju:
— Paskaties starp savām kājām, cūka. — Tur bija peļķe, un no biksēm pilēja.
— Kas tas ir, — viņš apjucis vaicāja.
— Tu čurā biksēs, — es atbildēju.
— Nav tiesa, — viņš nikni atcirta, — es nečurāju, es neko nejūtu.
Pienāca beļģis un ar liekuļotu rūpību jautāja:
— Jūs slikti jūtaties?
Toms neatbildēja. Beļģis paskatījās uz peļķi, nesakot ne vārda.
— Es nezinu, kas tas ir, — Toms griezīgi ieteicās, — bet man nav bail, es jums zvēru, ka man nav bail.
Beļģis neatbildēja. Toms piecēlās un aizgāja čurāt kaktā. Viņš atgriezās, pogādams bikšu priekšu, un apsēdās, vairs nedvešot ne vārda.
Beļģis paņēma piezīmes. Mēs visi trīs skatījāmies uz viņu, jo viņš bija dzīvs. Viņam bija dzīva cilvēka žesti un dzīva cilvēka rūpes, viņš drebinājās šajā pagrabā, kā drebinās dzīvie.
Mēs, pārējie, vairs nemaz nejutām savu ķermeni, vismaz ne tā, kā to juta viņš.
Gribēju pataustīt savas bikses, taču neuzdrīkstējos, es skatījos uz beļģi, kurš balstījās uz savām kājām, bija savu muskuļu pavēlnieks un varēja domāt par rītdienu. Mēs bijām trīs bezmiesas ēnas, mēs skatījāmies un sūcām viņa dzīvību kā vampīri. Viņš piegāja pie Žuana. Gribēja pataustīt pulsu aiz profesionālas intereses, vai viņu vadīja žēlsirdība? Ja tas bija aiz žēlsirdības, tad vienu vienīgu reizi šajā naktī. Viņš glāstīja mazuļa galvu un kaklu, mazais atļāva to darīt, un pat nepalūkojoties viņā, tad pēkšņi Žuans satvēra beļģa roku un izbrīnīti uz to paskatījās. Viņš turēja beļģa roku savējās, un šīm abām pelēkajām knaiblēm nebija lielāka prieka kā spiest šo tuklo, sārto roku. Es šaubījos par to, kas būs tālāk, Toms droši vien arī, bet beļģis nesaskatīja neko vairāk par aizrautību, viņš tēvišķi smējās. Beidzot mazais paņēma lielo, sārto ķepu mutē un taisījās kost. Beļģis to žigli atrāva un klupdams krizdams attālinājās uz sienas pusi. Kādu mirkli viņš lūkojās mūsos ar šausmām, beidzot apjēdza, ka mēs vairs neesam cilvēki. Es sāku smieties. Viens no sargiem pielēca kājās. Otrs bija iemidzis: viņa plati atvērtās acis bija bezkrāsainas. Es jutos noguris un sakaitināts. Vairs negribējās domāt par to, kas notiks, par nāvi. Tas nekur nederēja, bija tikai tukšums vai vārdi. Es pūlējos domāt par ko citu, bet redzēju tikai pret sevi pavērstu ieroču stobrus. Izdzīvoju savu eksekūciju 20 reizes pēc kārtas, reiz pat nodomāju, ka tas ir uz labu. Tiklīdz kaut uz mirkli iemigu, viņi mani vilka pie sienas, es pretojos, — lūdzu man piedot. Tad spēji pamodos un paskatījos uz beļģi, man bija bail, ka esmu kliedzis miegā. Viņš glauda savas ūsas un nebija neko pamanījis. Ja es būtu gribējis, šķiet, es varētu aizmigt šajā momentā. Biju nomodā 24 stundas, mani spēki bija galā, taču nevēlējos zaudēt divas savas dzīves stundas: viņi atnāks pamodināt mani rītausmā, es viņiem sekošu, miega notrulināts, un nosprāgšu bez «ah», es negribu tā, negribu nomirt kā lops, es gribu saprast. Pēc tam baidījos no murgiem. Es cēlos augšā un staigāju krustu šķērsu pa pagrabu, lai izmainītu domu virzienu, sāku domāt par pagājību. Mani mētāja atmiņu jūklis. Bija tur gan labais, gan ļaunais, vienalga, es to visu dēvēju — pirms tam. Bija sejas, bija stāsti. Atcerējos kāda zeļļa seju, viņu Valensijā Ferijas laikā kronēja ar ragiem. To izdarīja kāds no maniem onkuļiem, varbūt tas bija Pelēkais. Es atcerējos, kā 1926. gadā veselus trīs mēnešus biju bez darba un bezmaz nosprāgu badā. Es atcerējos kādu nakti, kuru pavadīju uz soliņa Granadā, es nebiju ēdis trīs dienas un ārdījos, jo negribēju nosprāgt. Tas izsauca manī smaidu. Ar kādu alkatību es dzinos pēc laimes, sievietēm, pēc brīvības. Neko darīt. Es gribēju atbrīvot Spāniju, jūsmoju par Pi un Margalu, pievienojos anarhistu kustībai un visu ņēmu nopietni, it kā būtu nemirstīgs. Sājā brīdī man likās, ka visa dzīve man ir kā uz delnas, un nodomāju: «Tas viss ir nolādēti meli.» Tā neko nebija vērta, jo bija beigusies. Es jautāju sev, kā es varēju pastaigāties, smieties ar meitenēm, es nebūtu ne pirksta pakustinājis, ja zinātu, ka būs jāmirst tā. Mana dzīve bija noslēgta kā aizvērta soma, taču tās saturs bija nepabeigts. Kādu mirkli gribēju to izvērtēt. Vēlējos sev teikt, tā ir laba dzīve. Bet viņai nevarēja pasludināt spriedumu, tas bija melnraksts; es biju pavadījis savu laiku, lai kaut ko atstātu mūžībai, bet neko nebiju sapratis. Es neko nenožēloju, ir tādas lietas, ko nevar nožēlot, piemēram, vasaras peldes mazā līcītī Kodiksas tuvumā.
Beļģim pēkšņi radās brīnišķīga ideja:
— Mani draugi, — viņš mums teica, — es varu papūlēties, ja vien militārā administrācija to atļaus, aiznest kādu vārdu, kādu atmiņu tiem, kas jūs mīl.
Toms izgrūda:
— Man neviena nav.
Es neko neatbildēju. Toms nogaidīja un pārsteigti paskatījās manī:
— Tu neko neliksi pateikt Konšai?
— Nē.
Es biju atklājis šo maigo savienību, tā bija mana kļūda, pagājušajā nakti es biju stāstījis par Konšu, man vajadzēja savaldīties. Mēs bijām kopā veselu gadu. Vēl pirms mirkļa es būtu atļāvis sev iecirst rokā, lai tikai redzētu viņu. Tagad vairs to nevēlējos, man nebija, ko viņai teikt. Nevēlējos viņu apskaut, bija bail no sava ķermeņa, kurš kļuvis pelēks un svīda, un es nebiju pārliecināts, ka nebaidīšos no viņējā. Konša raudās, kad uzzinās par manu nāvi, uz kādu mēnesi viņa zaudēs patiku pret dzīvi. Man taču vienalga ir jāmirst. Es domāju par viņas labajām, maigajām acīm. Kad viņa paskatījās, kaut kas no viņas iespiedās manī. Kad es iedomāju, ka ar to būs cauri, ja tikai viņa skatīsies vēl uz mani, ja skatiens paliks acīs, taču tas neaizsniegs mani. Es esmu viens.
Arī Toms ir viens, taču citādi. Viņš bija jāteniski apsēdies uz sola un dīvaini smaidīja; viņš bija pārsteigts. Toms bīdīja roku šurpu turpu un uzmanīgi taustīja koku, it kā baidīdamies kaut ko saspiest, tad žigli atvilka roku un nodrebēja.. Es nebūtu izklaidējies ar koka taustīšanu, ja būtu Toma vietā. Šeit notiekošais līdzinājās īru komēdijai, tikai personāži bija pārāk pārsteigti, tie bija bālāki un gaidošāki nekā parasti.
Pietika uzlūkot solu, lampu un putekļu kaudzi, lai justu, ka man jāmirst. Protams, es skaidri nevarēju iedomāties savu nāvi, bet es to redzēju visapkārt, uz lietām, redzēju, ka tās attālinājās, saglabāja distanci, noslēpumainību, tāpat kā cilvēki, kas sarunājas pie mirstošā pagalvja. Tā bija viņa nāve, ko Toms sataustīja uz sola.
Ja man paziņotu, ka es varu mierīgi atgriezties mājās, ka mani apžēlo, man tas būtu vienaldzīgi: dažas gaidu stundas vai gadi ir līdzīgi zaudētai mūžīgai ilūzijai.
Tad nāca drausmīgs miers, tas bija mans ķermenis, redzēju savām acīm, dzirdēju savām ausīm, bet tas vairs nebiju es: tas svīda un drebēja, vairs nepazinu to. Man vajadzēja taustīt un apskatīt, lai zinātu, kas ar to notiek, it kā tas būtu svešs ķermenis. Patlaban jutu slīdēšanu, savādu krišanu kā piķējošā lidmašīnā. Vēl es jutu savus sirdspukstus. Bet tie mani ne nomierināja, viss, kas notika ar manu ķermeni, bija netīra divdomība. Lielāko laika daļu tas slēpās, klusēja, es nejutu neko vairāk par smagumu, kaut kādu netīru klātbūtni, man likās, ka esmu saistīts ar milzīgu kukaini. Šajā mirklī es pataustīju bikses. Un jutu, ka tās ir mitras, nezinu, vai tās bija izmirkušas no sviedriem vai urīna, bet visādam gadījumam es aizgāju pačurāt uz putekļu kaudzi. Beļģis izvilka savu pulksteni un sacīja:
— Ir pusčetri.
Cūka! Viņš droši vien to darīja speciāli; mēs vēl nebijām ievērojuši, kā kūst laiks, nakts mūs apņēma kā tumša bezformas masa, es vairs neatcerējos, kad tā bija sākusies.
Mazais Žuans sāka kliegt, viņš lauzīja rokas un lūdzās:
— Es negribu mirt, es negribu mirt.
Viņš skraidīja pa pagrabu, pacēlis rokas, tad novēlās uz viena no salmu maisiem. Toms viņu drūmi uzlūkoja, neizskatījās, ka viņš justu līdzi. Par laimi, tas nebija vajadzīgs, mazais taisīja vairāk trokšņa nekā mēs, bet viņš bija mazāk satriekts, viņš bija kā slimais, kas pret slimību cīnās ar temperatūru. Kad nav vairs pat tās, ir daudz smagāk. Viņš zaudēja; es redzēju, kā viņš sevi žēlo, viņš nedomāja par nāvi. Vienu mirkli, vienu vienīgu mirkli arī es gribēju raudāt aiz žēluma pret sevi. Bet iznāca otrādi, es uzmetu acis mazajam, redzēju raustāmies viņa kalsnos plecus, man likās, ka esmu necilvēcīgs, man nevarēja būt žēluma ne pret citiem, ne pret sevi pašu. Teicu sev: «Es gribu nomirt tīrs.»
Toms bija piecēlies, viņš nostājās tieši zem apaļās atveres un sāka gaidīt dienu. Es biju spītīgs, gribēju mirt tīrs un domāju vienīgi par to.
Kopš tā laika, kad ārsts pateica, cik ir pulkstenis, es jutu, kā velkas laiks, kā tas iztek, lāsi pa lāsei.
Vēl bija tumšs, kad dzirdēju Toma balsi:
— Tu viņu gaidi?
— Jā.
Tipi soļoja pa pagalmu.
— Ko viņi tur vazājas. Vienalga nevar šaut tumsā. Galu galā mēs vairs neko negaidījām.
— Lūk, diena, — es teicu Tomam.
Pedro žāvādamies piecēlās un nopūta lampu. Viņš teica biedram:
— Suņa aukstums.
Pagrabs bija kļuvis pelēks. Tālumā mēs dzirdējām šāvienus.
— Sākas, — es sacīju Tomam. — Viņi droši vien to dara aizmugurējā pagalmā.
Toms palūdza ārstam cigareti. Es negribēju ne cigareti, ne alkoholu. No šī brīža viņi nemitējās šaut.
— Tu to apzinies? — jautāja Toms.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa, viņš skatījās uz durvīm. Tās atvērās, un ienāca kāds leitnants ar četriem kareivjiem.
Tomam izkrita cigarete.
— Steinboks?
Toms neatbildēja, uz viņu norādīja Pedro.
— Žuans Mirabls?
— Tas ir tas uz maisa.
— Celieties augšā, — leitnants sacīja.
Žuans nepakustējās. Divi kareivji saņēma viņu aiz padusēm un nostādīja uz kājām. Bet, tiklīdz tie viņu atlaida, viņš nokrita atpakaļ. Kareivji bija neziņā.
— Tas nav pirmais, kas jūtas tik slikti, — leitnants teica, — nekas cits neatliks kā nest; jūs divi, — viņš norādīja. Tad viņš pagriezās pret Tomu:
— Iesim.
Toms gāja starp diviem kareivjiem. Divi citi sekoja, viņi nesa mazuli, satvēruši to aiz padusēm un potītēm. Viņš nebija bez samaņas, acis bija plaši atvērtas, pa vaigiem ritēja asaras. Kad gribēju iziet, leitnants man vaicāja:
— Jūs esat Ibbieta?
— Jā.
— Pagaidiet šeit, pēc jums atnāks vēlāk.
Viņi aizgāja. Beļģis un abi sargi arī bija prom, es paliku viens. Nesapratu, kas notiek, labāk viņi būtu nobeiguši mani tūlīt. Es dzirdēju zalves ar gandrīz regulāriem intervāliem, pēc katras no tām es nodrebēju. Es gribēju kaukt, plēst sev matus, bet es griezu zobus un žņaudzīju kabatās rokas, jo es gribēju palikt tīrs. Beidzot man atnāca pakaļ un aizveda uz nelielu telpu ar smacīgu gaisu un cigāru smaržu. Tur klubkrēslos sēdēja divi virsnieki, viņi smēķēja, turot uz ceļiem dokumentu kaudzītes.
— Tevi sauc Ibbieta?
— Jā.
— Kur ir Pelēkais?
— Es nezinu.
Jautātājs bija mazs resnītis. Aiz brillēm viņam bija aukstas acis. Viņš sacīja:
— Nāc šurp.
Es pienācu. Viņš piecēlās un saņēma mani aiz rokas, skatoties manī tā, ka es gribēju ielīst zemē. Tajā pašā laikā viņš no visa spēka knaibīja manus bicepsus. Ne tāpēc, lai darītu sāpes, tā bija liela spēle, viņš gribēja dominēt. Vēl viņš uzskatīja par nepieciešamu pūst savu puvušo elpu man tieši sejā. Uz mirkli mēs palikām tā stāvam, man arvien vairāk gribējās smieties. Ir vajadzīgs daudz vairāk, lai iepatiktos cilvēkam, kurš taisās mirt. Viņš mani atgrūda un apsēdās. Tad teica:
— Tava dzīvība pret viņa dzīvību. Mēs tevi atstāsim dzīvu, ja tu pateiksi, kur viņš ir.
Šie divi tipi ar savām pātagām un zābakiem vienalga bija cilvēki, kam jāmirst. Viņi meklēja vārdus savos papīros, dzinās pakaļ citiem, lai tos iznīcinātu, viņiem bija savs viedoklis par Spānijas nākotni un citiem jautājumiem. Viņu mazie centieni man likās smieklīgi, tie mani šokēja, es nevarēju iedomāties sevi viņu vietā, man šķita, ka viņi ir jukuši. Mazais resnītis vēl skatījās manī, viņš pātagoja savus zābakus. Visi šie žesti bija aprēķināti, tiem vajadzēja viņam piedot nikna zvēra izskatu.
— Nu ko? Skaidrs?
— Es nezinu, kur ir Ramons Pelēkais, — es atbildēju. — Es domāju, ka viņš ir Madridē.
Otrs virsnieks nevērīgi pacēla savu bālo roku. Arī šī nevērība bija aprēķināta. Es ievēroju visus šos sīkumus un biju satriekts, ka cilvēki var šādi izklaidēties.
— Jums ir ceturtdaļstunda pārdomām, — viņš lēni sacīja. — Aizvediet viņu uz veļas mazgātavu, pēc stundas ceturkšņa atvediet vēlreiz. Ja viņš vēl spītēsies, tūliņ nošaut.
Viņi zināja, ko darīja: nakti es pavadīju gaidās, pēc tam viņi lika man pagaidīt vēl stundu pagrabā, kamēr nošāva Tomu un Žuanu, tagad mani ieslēdza veļas mazgātavā, viņi droši vien to bija izdomājuši jau iepriekš.
Viņi uzskatīja, ka nervi ilgi netur, un cerēja, ka tā es būšu viņu rokās. Taču viņi kļūdījās. Veļas mazgātavā es apsēdos uz ķeblīša, jo jutos vārgs, un sāku domāt. Bet ne jau par viņu priekšlikumu. Protams, es zināju, kur ir Pelēkais. Viņš slēpās pie saviem brālēniem četrus kilometrus no pilsētas. Zināju arī, ka nenodošu viņa slēpni, vienīgi, ja nu viņi mani spīdzina (neizskatījās, ka tas būtu viņiem padomā). Tas viss bija skaidrs un mani neinteresēja. Es gribēju saprast savas uzvedības cēloņus. Labāk nosprāgšu, nekā nodošu Pelēko. Kādēļ? Es vairs nemīlu Ramonu Pelēko. Mana draudzība bija mirusi mazliet pirms rītausmas, brīdī, kad zuda mana mīlestība pret Konšu un vēlēšanās dzīvot. Bez šaubām, es viņu vēl cienīju, viņš bija stiprs cilvēks. Bet ne jau tādēļ es gribēju mirt viņa vietā; viņa dzīvība nav neko vairāk vērta par manējo; neviena dzīvība nav neko vērta. Cilvēku pielīmē pie sienas, un šauj uz viņu, kamēr nosprāgst: vai tas būšu es vai Pelēkais, vai kāds cits, vienalga tas būs tā. Es zināju, ka Pelēkais Spānijai ir derīgāks par mani, bet man uzspļaut gan Spānijai, gan anarhijai, nekam vairs nav jēgas. Es esmu šeit un varu glābt savu ādu, nododot Pelēko, un es tiepjos to darīt. Man tas šķita ārkārtīgi komiski: tas ir aiz spītības, es domāju: «Ir nu gan jābūt spītīgam.» Mani pārņēma dīvaina jautrība.
Viņi atnāca man pakaļ un aizveda pie abiem virsniekiem.
Mums gar kājām noskrēja žurka, tas, mani uzjautrināja. Es pagriezos pret vienu no falangistiem un teicu:
— Jūs redzējāt žurku?
Viņš bija drūms un visu ņēma nopietni. Es gribēju sākt smieties, bet atturējos, jo baidījos, ka iesācis, vairs nespēšu mitēties. Falangists bija ar ūsām. Es vēl piebildu:
— Vajag nodzīt ūsas, lempi.
Man šķiet, ka ir dīvaini, ja dzīvs cilvēks atļauj aizaugt ģīmim. Viņš man iespēra bez īpašas degsmes, un es apklusu.
— Nu labi, tu padomāji?
Es izbrīnīts skatījos uz viņu kā uz retas sugas kukaini. Tad teicu:
— Es zinu, kur viņš ir. Viņš ir paslēpies kapsētā. Kapu velvē vai kapraču būdiņā.
Tā bija krāpšana. Es gribēju redzēt, kā viņi celsies, aizsprādzēs portupejas un lietišķi dos pavēles.
Viņi pielēca kājās.
— Iesim, Moles, paprasīsim 15 cilvēkus leitnantam Lopesam. Tu, — teica resnais, — ja tu saki taisnību, solu tev tikai vienu. Bet tu dārgi samaksāsi, ja mūs krāp.
Viņi trokšņaini aizgāja, un es paliku gaidot, falangistu apsargāts. Laiku pa laikam iespurdzos, es smējos, jo domāju par grimasēm, kādas viņi rādīs. Es biju notrulinājies un ļaunprātīgs. Iedomājos, kā viņi pacels kapakmeņus, vērs kapu velvju durvis. Es iedomājos šo skatu no malas: cietumnieks, kas tēlo varoni, un bargi ūsaini falangisti uniformās, kas skraida pa kapsētu; tas bija drausmīgi smieklīgi.
Pēc pusstundas atgriezās mazais resnītis. Domāju, ka viņš dos pavēli, lai mani nošauj. Pārējie droši vien vēl ir kapsētā. Virsnieks paskatījās manī. Viņš neizskatījās vīlies.
— Aizvediet viņu uz lielo pagalmu pie citiem. Pēc militāro operāciju beigām parastais tribunāls izlems viņa likteni. — Man šķita, ka es neko nesaprotu.
— Kā... un mani nenošaus.
— Visādā ziņā ne tagad. Pēc tam — tas mani vairs neinteresē.
Vēl joprojām nesapratu. Es vaicāju:
— Bet kāpēc?
Viņš paraustīja plecus, neko neatbildot, un kareivji mani aizveda.
Lielajā pagalmā bija labs simts gūstekņu: sievietes, bērni, veči. Sāku staigāt ap centrālo mauriņu, jutos apstulbis. Ap pusdienu mūs ēdnīcā pabaroja. Divi vai trīs man kaut ko jautāja, droši vien viņus pazinu, bet neatbildēju: es vairs neapjēdzu, kur atrodos.
Pret vakaru pagalmā iegrūda vēl kādu duci gūstekņu. Es ieraudzīju Garsiju, maiznieku. Viņš man teica:
— Cūcene! Es necerēju tevi satikt dzīvu.
— Viņi man piesprieda nāves sodu, bet pēc tam pārdomāja. Nezinu, kādēļ.
— Viņi mani apcietināja divos, — teica Garsija.
— Kādēļ?
Garsija nenodarbojas ar politiku.
— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Viņi apcietināja visus, kas domā citādi kā viņi. — Viņš pazemināja balsi.
— Viņi saņēma Pelēko. Es sāku drebēt.
— Kad?
— Šorīt. Viņš izdarīja muļķību. Otrdien viņš aizgāja no sava brālēna, jo viņi bija sastrīdējušies. Protams, netrūka cilvēku, kas būtu viņu paslēpuši, bet viņš negribēja būt no kāda atkarīgs. Es paslēptos pie Ibbietas, bet viņš ir saņemts ciet. Es noslēpšos kapsētā.
— Kapsētā?
— Jā. Tā bija muļķība. Protams, viņi tur šorīt bija, tā tam vajadzēja notikt. Viņu atrada kapraču būdiņā. Viņš bija šāvis, un viņi to nošāva.
— Kapsētā?
Viss sāka griezties, un es atjēdzos, apsēdies zemē: es smējos tā, ka asaras man saskrēja acīs.
No franču valodas tulkojusi Ingrīda Levrence.