Aleksandrs Meņšikovs: Dzejoļi no krājuma "Līdzās" (9)
2007. gada 4. septembrī, plkst. 20:32
Rubrika: ¼ Literatūra
* * *
Pamodies
domāju par to, ka būtu jāuzliek CD;
pēdoju pēc tā pa silto grīdu,
lēnām pielec - neesmu apģērbies.
Aiz loga -
kailu koku zari.
Tā arī skatāmies viens otrā,
bez liekas kautrības
kā Ādams un Ieva
pirms
grēkā krišanas.
2003
* * *
Gaiziņš - tie nav franču Alpi,
bet kalnu slēpes jau arī nav parastās:
tā lidoju,
ka pēc tam knapi salika kopā.
Tagad atceros,
kā pieķēros pacēlāja rokturim
un devos augšup,
kā pūta vējš
un egļu ēnas
kā pirksti
man pie deniņiem
skārās,
un kā tu paliki lejā,
un man šķita,
ka tā bijis vienmēr:
melnas debesis,
reibinošs augstums,
un „es” bezsvara stāvoklī,
jo ķermenis -
mūžīgais sasalums.
Vidzemes augstiene nav kosmosa kuģis,
un ar slēpēm no kalna nav tas pats, kas bez skafandra atklātā kosmosā:
mani salika kopā,
un iesācējam tas nemaz nav slikti.
2003
* * *
Aizsargdambis.
Garums - 6 kilometri.
Objekts tika nodots - 1841.gadā.
Kas un kad tur stādījis kokus -
grūti teikt,
bet tie, kas te dzīvo jau sen,
varbūt zinās.
Svarīgi ir kas cits -
es bērnībā reti raudāju,
bet precīzi atceros,
kā un kāpēc to darīju, kad man bija pieci gadi:
skanot Pahmutovas mūzikai,
olimpiskais Miška aizlido,
dodas prom no krāsu televizora „Horizonts”,
pēc tam no istabas,
tad paceļas virs mūsu piecstāvmājas
un pazūd atmosfēras augšējos slāņos,
atstājot mani vienu ar manas sirds ilgām,
ko var noskalot tikai malks
no asarām sāļas „Fantas”.
Tātad - tas bija 1980. gada augusts,
man bija jau pieci gadi,
bet to papeļu stumbri, kas auga gar dambi,
jau tad bija milzīgi un stalti
kā doriskās kolonnas.
Tieši tā es šos kokus uztvēru -
kā pilsētas arhitektūras pieminekļus,
ne vairāk un ne mazāk.
Un, kad 2002-ajā tos zāģēja, -
ilgas atkal piepildīja manu sirdi.
Gribējās raudāt,
atceroties to,
kas man palicis:
Dubrovina parks, pussabrukušais cietoksnis,
kur mans vectēvs bija būvdarbu vadītājs,
dažu vecu namu eklektika,
lauvas pie muzeja durvīm,
nomācoši balti zilā Borisa un Gļeba baznīca,
no komas augšāmcēlies Lutera dievnams,
vēl dažas citu konfesiju kulta celtnes
un televīzijas tornis.
Gribējās uzsmaidīt
cilvēkam celtnieka ķiverē,
gribējās uzmundrināt,
pat palīdzēt -
viņš bija noguris, bija karsti, daudz reižu mazgātais krekls sasviedrēts.
Bija pārtraukums,
un cilvēkam šķita dīvaini,
pat neērti par to, ka benzīnzāģis klusē.
Gribējās uzsmaidīt,
un tādēļ es neraudāju.
2003
* * *
Atceros:
mēs esam divi,
kājas
nezina citu ceļu -
nes uz riņķi.
Šī ieciklēšanās
izstumj gaismas svītrā
to,
par ko mēs pat nedomājam.
Dialogs nav iespējams -
runājam niekus:
tu trāpi zīmē,
es - tukšumzīmē.
Iesakām viens otram
klusēt un klausīties.
Ausīs -
žagojoties mēģina dziedāt
mūsu dzejoļu driskas.
Gaismas svītra -
burkas vāks -
aizver kaprona sniegu.
Pēc tam:
mēs esam jau trīs,
klīstam gar futbollaukumu,
runājam par tulkotu dzeju.
Es -
esmu aizmirsis
kā latviski skan vārds „vītols”.
Tā vienmēr,
kad kaut ko ļoti vajag,
it kā pārakmeņojies.
Nākas
klusēt un klausīties.
Polilogs nav iespējams:
trešais - lieks.
Tikai grūti nonākt
līdz tik sarežģītai domai.
Jāpasaka priekšā:
mīlestība
un „vītols”.
Pēdējais:
klausījos un klusēju -
komunikācija nav iespējama.
Rakstu:
„Atkārtosim pēc desmit minūtēm,
esmu izgājis.”
* * *
Radiomezgls - uz pilnu klapi,
virtuvē griķi piedeguši,
no skaņām un smaržas - nav kur
glābties,
ja nu vienīgi:
aizturēt elpu un -
zem spilvena,
tur - Piena Ceļš,
kas parādās, jo par ciešu samiegtas acis.
Izlekt no gultas,
izvairīties no tēva bučas
(rugāji durstās!)
un skriešus uz viņa kabinetu
skatīties,
kā ar durvīm piespiesta pie stenderes
pa nakti saliekusies hokejnūja
(diezgan vāji, brālim - labāk).
Skriešus uz virtuvi,
nobučot māti uz vaiga,
salikt šķīvjus, saliet pienu krūzēs.
Apzināties:
nav nekā dārgāka;
un
tā vairs nekad nesākt
rītu.
2004
No krājuma „Рядом / Līdzās”, 2007.
Atdzejojusi Inga Sokolova.
Patricija 05.09.07 14:11
jāpadomā. padomāju. hm.
artis 05.09.07 15:05
Man diezgan patika pēdējais dzejolis, vispār tāda gaiša noskaņa - tāda, kāda man patīk. Ideāli nav. Un tas ir loģiski.
gerrda 05.09.07 16:35
un kā tu paliki lejā, un man šķita, ka tā bijis vienmēr tas baigi iepatikās