Jozefs Peterka: Studijgadu vamzis (0)
2004. gada 17. janvārī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
Akurāt astoņos trīsdesmit
ver vaļā periodikas lasītavu.
Kāpnēs pālo gaišu galvu upe,
studijgadu mīlestības, «Mīlnieki & slepkavnieki»,
visas līdz šim atsegtās Otas
«Ziniskās vārdnīcas» un frizūru, modes,
un visu argo un žargonu
ciniskās vārdnīcas konceptuālās iespējas,
ko saņemam dzisušos šķīvjos,
netverot radošās sākotnes garaiņus.
Te Fausts un Mefistofelis, te meklējumi un grēks.
Starp daudziem citiem arī kāds jauneklis
— un mūsu izvēle tīši ir netīša —
jauneklis caurdiegtā haki
(nepārprast: ne aiz simpātijām pret karadienestu)
dodas pie galvenā kataloga atvilktnēm
un grūž starp kartītēm savu vīrišķīgo degunu.
Stalts puisis bez kompleksiem, īsi
sakot, sportiskais tips. Mierīgi varētu skaldīt
akmeņogles vai vismaz akmeņus lauztuvē
un pārsist pret dzīvi savu spītīgo pieri.
Iespējams, ka dažs
teiktu par viņu: tas intelbeņķis.
Toties skaidrs, ka skuķi, kurš lapo
slovaku žurnālu «Skuķis», viņš
nav pagaidām pamanījis,
kaut gan tas reģistrē viņu un visnotaļ akceptē.
Kamera uzņem šo situāciju
dievišķā perspektīvā un ignorē kadra robežas.
Nezinām viņa arodu, skaidrības nav
ne par izcelšanos, ne kadru anketas datiem,
raksturu, interesēm,
un nepavisam jau par viņa nākotni.
Taču kinoacs, allaž tik objektīva,
vēro šo ainu kopā ar dzejnieku,
pustrako velna grāmatmīli,
un kavējas, kā juzdama līdzi
sīkam sprādzienam, kurā top pasaule,
saspringtā darba dižmirklim,
kad viss — te, kad Universs,
iežņaugts kopkatalogā,
tai sniedzas pretī, miedz aci un liedzas,
tā nejaudā izsekot Visumam, kuru
ik mirkli kāds grābj, rausta
izrauga tajā savas tēmas un apakštēmas,
tā protestēdams pret entropiju
un kartītē ar izdevniecības datiem
celdams pie nāss, acīm, pieres
gabaliņu Tā Kunga vīnakalna.
O, velna smagums, kas gulst
pār vienaldzīgo tukšajām sirdīm!
Akurāt astoņos trīsdesmit
ver vaļā periodikas lasītavu,
tehnokrāti un humanitārie jukām
arvien vēl uz soliem, un dedz
galda lampas, gaismogiem cilvēciskojot
enciklopēdiju pārpersoniskos atzinumus
kā pamestās Jīlovas zeltraktuves,
kuras tagad no jauna jāapgūst...
Paiet divas stundas un piecpadsmit minūtes;
uz izsniegšanas pults parādās mācību literatūra
par gravitācijas lauku. Mums šķiet,
ka hiperobjektīvs fiziķis
varētu būt ideāls varonis savam laikam,
neizgrīlināms gluži kā raķetes pacelšanās,
ar saprāta piepūli pārvarot
smagmi — ceļā uz noosfēru.
Taču šos ārpusīgos iespaidus
(par programmas cilvēku, civilizācijas piramīdas
karkasa harmonizētu elementu)
derētu pārbaudīt pašā viņā,
kurš Visuma alkst, Visums būdams:
«Kā gondolā ieslēgts, sevī
pētu, kas esmu, noģērbju sevi no sevis,
iegremdēts piecos prātos kā
mūsu glaciālās šumavas ezeros,
taču ne patmīlības iegremdēts sevī
kā tie, kurus atzīst un pazīst,
kas vairs nekā, tik sevi vien
un status quo un stabilus ienākumus,
kas izslēdz telefonu un liegi projicē,
ka «laime ir būt ar visiem»,
nē, nekā tamlīdzīga. Kauns man liedz
kļūt pozīgam vīzdegunim, kas
ar saukļiem pārveido dzīvi, maina laika apstākļus, iesaka
nekad nezaudēt dūšu dzīves sīkajās klizmās,
kad, piemēram, neņem darbā bez protekcijas,
kad, piemēram, nejēga sēdēs tai krēslā līdz pašai pensijai,
kad, piemēram, sirdij jau pasūtītas citas atslēgas,
kad atraitnes tiekas ar nodokļu inspektoru.
Jutos līdzvērtīgs čomiem akmeņlauztuvē:
viņi atzina manus plecus, es viņu sirdis,
papīru grēda, kas slejas starp mums,
mūs neatdalīs ne ar nogruvumu,
ne ar silikozi, ne, vistrakākais,
ar tām tenkām, ka esam tādi paši,
bet neesam tādi paši,
ka tie vieni ir kopumā veselīgi,
kamēr tie otri ir kopumā ne bez trūkumiem,
šīs klačas mūs nešķirs,
mūs vieno sabiedriskā nepieciešamība
gūt granītu un gūt patiesību,
jo patiesība bez granīta izrādās nedaudz iluzora,
kamēr granīts bez patiesības ir nepietiekami tikumīgs,
tāpat kā betona starplaukums, kā valnis
ap privātiem kortiem nebaltai
dienai, ja bodīte pajūk.
Mēs esam līdzīgā vērtē. Mūsu izstrādi
var pārbaudīt. Laiks, līdz tiek galā
ar matemātiskās analīzes piemēru,
nav īsāks kā maiņa akmens lauztuvē.
Par mums, kas ik rītu liekam ieskaites,
tur lejā nerunā, ka būtum lieki.
Kas drupina iezi, analizē,
kas naktī lēš un pēta — tas gūst un drupina;
mēs vienā svaru kausā, vienā pusē.
Ir Fausts un Mefistofelis: ir rasme un zusme...
Akurāt tornī sit pusdivpadsmit.
Kārļielā „Pie čūskas” blakus sv. Klementam
viens ceļ pirmos piecdesmit
mednieku šņabja — tā čehu viskija — tirdī aknas ...
Par karjeras vai talanta
zudušajām iespējām,
bet varbūt tīri mehāniski aiz gara laika,
varbūt dēļ pozas, kuru dēvē par splīnu
vai dēļ narcisiskas tvīksmes
pēc kaķenītes piegulošās mīkstādās;
bet varbūt lasītavas soli
te metastazējas bāra letē.
Arī krogā esam līdzīgā vērtē:
studente ar aspirantu,
Suzanna ar suteneru,
atvilktnei rakstītājs ar to, kuru izdod,
tas, kurš pērk, ar to, kurš pārdod —
tik ne ar tādiem, kuri
steidz garām puspievērtajām durvīm
ķert vēju laukā.
«Kārļatilta galā», kā dzied, «zaļo zāle zaļā
un no debesīm lietutiņš lej.»
Te tu apstājies. Tad somu plecā.
Tad ej ...
«Jūs vēl nezināt manu arodu, jums nav skaidrības
par manu izcelšanos un anketas datiem.
Nesu uz kopmītni savas tēmas un apakštēmas,
vai esmu personība vai tukšs pūslis,
tas ir tas galvenais.
— šī doma nāk man pār tiltu līdzi.»
Atdzejojis Uldis Bērziņš.
AVOTS, 1989. g. maijs
