Horhe Luiss Borhess: Dzeja (1)

2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka

Tiešums

Dārza vārtiņi atveras
tik pakļāvīgi kā lappuse,
pie kuras kāda bieža dievbijība griežas ar vaicājumu,
un nav vairs vajadzīgs
kavēties ar acīm lietās,
kuras jau precīzi iespiedušās atmiņā.
Es pazīstu gan ieradumus, gan dvēseles,
gan arī to mājienu dialektu,
ko vērpj viss šis ļaužu dzimums.
Man nevajag nedz vārdu,
nedz viltus tiesību;
esmu labi pazīstams visam, kas ir ap mani,
un visiem labi zināmas gan manas skumjas, gan mans vājums.
Tas ir mūsu visaugstākais kāpums,
un tādi mēs reiz stāsimies Dieva priekšā —
nevis kā elki vai uzvarētāji,
bet gan vienkārši ņemti pretī
kā daļa šīs neapšaubāmās tiešamības,
kā akmeņi un koki.

Afterglow

Allaž satriecošs ir saulriets
savas rupjās tumsonības dēļ,
bet vēl satriecošāks
ir tas

izmisušais beigu mirdzums,
kurš sarūsina ieleju,
kad pēdējā saule jau norietējusi.
Mums sāp šīs nebrīvās un citādās gaismas pabalstīšana,
šī halucinācija, kas iedveš telpai
vispārējas bailes no tumsas;
un kas pāriet no satricinājuma
tiklīdz mēs pamanām tā neīstumu,
tāpat kā pārtrūkst sapņi,
tiklīdz mēs apzināmies, ka sapņojam.

Dzejas māksla

Skatīties upē, kas ir gan laiks, gan ūdens,
Un atcerēties, ka laiks ir cita upe;
Zināt, ka mēs izzūdam, tāpat kā upe,
Un mūsu sejas aizplūst, tāpat kā ūdens.

Just, ka mūsu nomods ir cits sapnis,
Kurš sapņo nesapņot; un to, ka nāve,
No kuras baidās mūsu miesa, ir tā pati nāve,
Kas mūs piemeklē ik nakti un ko sauc — sapnis.

Apzināties, ka ik diena un ik gads ir simbols
Cilvēka dzīves dienām un gadiem;
Pārvērst pārestību, kas uzkrājusies gadiem;
Mūzikā, kas ir gan skaņa, gan simbols.

Saskatīt nāvē sapni, saulrietā
Skumju zeltu; bet tāda ir arī dzeja,
Kas ir gan nemirstīga, gan nabaga. Dzeja
Atgriežas ik saullēktā un saulrietā.

Un reizēm novakarēs kāda seja
Skatās uz mums cauri spogulim;
Mākslai vajadzētu būt kā šim spogulim,
Kurā mums atklātos mūsu pašu seja.

Stāsta, ka Uliss, papilnam izbaudījis šīszemes brīnumus,
Esot raudājis aiz laimes, saskatot tālumā savu Itaku
Zaļu un vienkāršu. Māksla atgādina šo Itaku
Mūžzaļu, nevis brīnumus.

Bet tā ir arī kā upe, kurai nav gala,
Kas plūst un paliek; kristāls allaž tam pašam
Mainīgajam Heraklītam, kuram allaž būt gan tam pašam,
Gan citam, tāpat kā upei, kurai nav gala.

Nesatricināmā miera pašslavinājums

Gaismas uzraksti triecas pret tumsu vēl dīvaināki nekā meteori.
Nezināmā milzu pilsēta pieņemas spēkā virs lauka.
Pārliecināts par savu dzīvi un nāvi, noskatos uz godkārīgajiem un pūlos viņus saprast.
Viņu diena ir alkatīga kā izmests laso.
Viņu nakts ir naida pamiers dzelzī, kas gatava uzbrukt.
Viņi spriež par brālību.
Mana brālība ir sajust, ka mēs visi esam vienas un tās pašas nabadzības balsis.
Viņi spriež par dzimteni.
Mana dzimtene ir ģitāras puksts, portreti un vecs zobens,
Acīmredzamā vītolāju lūgšanās vakaros.
Laiks mani izdzīvo.
Vēl klusāks kā mana ēna, izspraucos caur viņu lepnās alkatības burzmu.
Viņi ir neatliekamie un vienīgie, kas pelnījuši sev rītdienu.
Mans vārds — kāds un ikviens.
Viņu vārsmas izlūdzas sev pārējo sajūsmu.
Bet es lūdzos, lai mana vārsma būtu saskaņā ar mani pašu.
Lūdzos nevis pēc mūžīgas dailes, bet vienīgi pēc uzticības garam.
Pēc vārsmas, kuru apliecina ceļi un sērdienība.
Noguris no tukšiem zvērestiem, eju gar dzīves malu
Lēnām kā ceļinieks, kurš nāk no tāltālienes un necer atnākt.

Sirdapziņas pārmetumi kāda nāves priekša

Brīvs no atmiņām un cerībām,
Neierobežots, abstrakts, gandrīz vai nākotnējs, —
ik mirušais vairs nav tikai mirušais vien, bet gan pati nāve.
Gluži tāpat kā mistiķu Dievs,
no Kura atteikties mēdz visi predikāti,
ik mirušais nav tikai kaut kas visurēji svešs vien,
bet gan pati pasaules nāve un neesme.
Mēs viņam nolaupām visu,
neatstājot viņam nedz krāsu, nedz zilbi:
rau, šeit patio, ar kuru vairs nespēs dalīties viņa acis,
bet tur, lūk, taciņa, pie kuras viņš gaidījis savu cerību.
Pat to, ko mēs šobrīd domājam,
varētu būt domājis viņš pats;
gluži kā laupītāji mēs esam piesavinājuši sev
it visu dzīvi.

Mīlošā paredzējums

Nedz tavas pieres tuvums, kas ir tik skaidra kā svētki,
nedz tava vēl noslēpumainā, mēmā un meitenīgā auguma pieskaršanās,
nedz tavas dzīves gaita, kas izteikta vārdos un klusēšanā,
nespēs līdzināties tai tik noslēpumainai vēlībai
skatīt tavu miegu, kas ieskauts
manu roku nomodā.
Jaunava, brīnumradījusies otrreiz sapņa attaisnojošā šķīstībā,
rāma un mirdzoša kā laime, ko atmiņas sevī lolo, —
tu man dāvāsi šo savas dzīves krastu, kurš tev nepieder.
Izmests šajā mierā,
es saskatīšu šo tavas būtnes pēdējo pludmali
un ieraudzīšu tevi pirmoreiz tādu, kādu varbūt
tevi, izkliedējošu Laika šķietamību,
redz vienīgi Dievs:
bez mīlestības, bez manis.

Svešā iela

Par baloža pusēnu*
mēdza dēvēt jūdi vakara iestāšanos,
kad ēna aiztur soļus
un nakts nāciens jaušas
kā sena un negaidīta mūzika,
kā tīkama nokalne.
Šai stundā, kurā gaismai
piemīt smilts smalkums,
es uzdūros kādai nezināmai ielai,
kas pavērās it visā terases cēlajā platumā,
kuras karnīzes un sienas laistījās
blāvās krāsās gluži kā pati debess,
kas viļņojās iztālēm.
Viss — māju ārsienas,
vienkāršas margas un durvju āmuriņi,
kam reizēm kādā meitenē uz balkona modināt cerību,
iespiedās manā tukšajā sirdī
asaras dzidrumā.
Tā, it kā šī novakares sudraba stunda
dāvātu savu maigumu ielai,
padarot to tikpat īstu kā vārsmu
piemirsušos un atausušu atmiņā.
Tikai pēc tam es iedomājos,
ka šī vakara iela ir sveša
un ik māja tajā ir kā svečturis,
kurā ļaužu dzīves deg
kā vientuļas sveces
un ik mūsu nākamais solis
ved pretī golgātām.

* H. L. Borhess pārrakstījies, jo par baložu pusēnu jūdi dēvē rītausmas svīdumu. — Atdz.

 

No spāņu valodas atdzejojis Leons Briedis.
AVOTS, 1990. g. marts

Pēdējie komentāri:

• Linda 09.12.10 5:35

  Paldies, milzu milzu paldies Leonam Briedim, kas visticamak nekad so paldies neizlasis, bet ja nu kas, vienmer jau var gadities - PALDIES!

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma