Ērika Tālberga: Dzejoļi (61)
2007. gada 23. augustā, plkst. 13:27
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Mācīšos Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 12. klasē. Man ir 17 gadu, un dzeju rakstu nedaudz ilgāk kā gadu. Esmu iesākusi arī dažus prozas darbus.
ZA-MA-KI-BO*
I (VAKARS)
šorīt esmu karadarbības gaidās
es zinu - vakarā būs kauja
iznīcinoša
spēkus prasoša
nogurdinoša
bet es to apmānīšu
kad prāts ar sirdi karu grib sākt
es eju gulēt
ņemu silto dūnu segu un tas nekas ka augusta nakts
un izsvīstu karadarbību sevī kā slimību
izskaužu to kā nevēlamu skudru koloniju
un
aizmiegu
II (NAKTS)
sēžu augsta kalna virsotnē skatos uz visu pasauli
sēžu jau ilgi un lejā nekāpšu nekad
man arī ir savi principi un lepnums
retu reizi pasūtu picu bet tā nekad neatnāk
un katru pilnmēness nakti es metu no kores lejā
no A4 lapas uztaisītu lidmašīnu ar veltījumu cilvēcei
tikai to nevienam izlasīt nebūs lemts
lidmašīna iekritīs mazapdzīvotā afrikāņu ciemā
kura iedzīvotāji pa lielākai daļai analfabēti
bet pārējiem nav dzeramā ūdens
III (RĪTS)
savu skudru koloniju esmu iznīdējusi
ar indi vai ko citu tas nav svarīgi
karadarbības šim mēnesim pietiek
tagad prāts asina dunčus
bet sirds
drāž atskabargainus šķēpus
uz kuriem prātam uzdurties
IV (PATIESĪBA)
es pa to laiku
gļēvulīgi kāpju augsta kalna virsotnē
kāpju tur no kurienes nekad
nenokāpšu
tikai retu reizi likšu par sevi manīt
kāda mazapdzīvota afrikāņu ciema iedzīvotājiem
kuri pa lielākai daļai analfabēti
bet pārējiem nav dzeramā ūdens
_________________________________
*za-ma-ki-bo - fatuma, nenovēršams liktens /Kurts Vonnegūts „Kaķa šūpulis”/
***
tur kaut kur ārā tikko aizlidoja pirmā pavasara kamene
es viņu neredzēju - man nebija lemts
toties
mana kāja sitas
nezināmas mūzikas ritmā
tikko man garām paskrēja pirmais šīs vasaras
indulgenču tirgotājs - samaksā viņam
un likās
tur - stūrī
uz mirkli parādījās
kaut kas līdzīgs
modinātājpulkstenim
***
Labrīt, mani cari un tiem līdzīgie!
Mans rīts pieder jums, jo klīst tādas baumas, ka rīts esot gudrāks par vakaru.
Bet mans vakars pieder maniem nabagiem.
Tiem, kuri ož pēc urīna un vislētākajām cigaretēm.
Vispār es esmu tāds - muzikāls visēdājs.
Bet tomēr no Vivaldi gadalaikiem foršākā ir ziema.
***
Soliņš nost (nu, viens no tiem zilajiem, kādi ir tikai pie jūras)
un sēžam uz zemes tepat pie karuseļiem.
Pie tiem pašiem zirģeļiem, kas vizināja mūs, kad bijām sīki.
Un neģēlīgās smiltis ielien mutē, un mēs nesakām neko.
Tās čerkst zem tava pareizā sakodiena
(tā tev teica tava zobārste, vai atceries?).
Ir viena no tām dienām, kad saule un mēness reizē spīd.
Tur tālumā aizpeld kuģis ar tūktoš mirušām dvēselēm,
ar mūsu tūkstoš mirušām dvēselēm.
Smiltis tavā zobārstu mīļotajā mutē
(tu vienmēr ar to lielījies, vai atceries?)
saprot, ka laiks ir iztecējis.
Kaut kur Sahārā tavu mutes smilšu radinieces
sagaidīja savu pēdējo brāli apakšējā traukā.
Mūsu paziņa, leijerkastnieks ar savu pērtiķi,
stāv te jau kopš mūsu dzimšanas un abi nekad nenoveco.
(nez, cik šiem gadu?)
Un vienmēr viņi spēlē to salkano karuseļu melodiju, kuru pazīst visā pasaulē,
bet tagad (tu tikai tagad neskaties!) viņš vairs nespēlē.
Viņš noņem pērtiķi no pleca, un piesien garā pavadā,
(tikai lūdzu, lūdzu neskaties!)
viņš lēni pagriežas un sāk soļot neatskatīdamies.
Tagad pārīša vietā spēlēt sācis ir onkulis uz zāģa.
Un tie karuseļa zirģeļi
(kas vizināja mūs kad bijām mazi)
sāk brukt un jukt.
Zāģa skaņu raudulīgajā pavadījumā tie sabrūk pavisam.
Paliek tikai necilas porcelāna drupas.
(Kāpēc tieši tagad tev vajadzēja paskatīties?)
Un soliņu mums nekad vairs neviens nedos.
Soliņš nost un sēžam uz zemes.
Tās nelietīgās smiltis saskrējušas mutē, un abi mēs sasprēgājušām lūpām,
nevaram viens otram neko pateikt.
Pieceļamies un aizejam.
Un rokā man superlīmes tūbiņa.
***
reizē ar Spartaku mēs dzimām
un apbērēja mūs Pompejas pelni
tā bija tāda - antīka nepieradināta mīlestība
es atceros tu toreiz Spartakam teici lai vergus atbrīvo
tu runāji līdzībās
tu gribēji sevi atbrīvot kaut biji dzimis brīvs un dzīvoji dzīvs
tā man toreiz likās
vai atceries kā es ar Zevu runāju
stāstīju par izvirdumiem un nebeidzamām lavas straumēm
kas apslāpē visu dzīvo
es runāju līdzībās
es runāju par mums par mīlestību kā Vezuva dusmas
un neba mēs vainīgi ka dievi nesaprot
***
piedod man es pazaudēju laiku
tas aizskrēja līdzi autobusam
kurš ietērpa mūs ceļmalas putekļos
mēs palikām stāvot nesapratuši
par ko tikām izsēdināti
tā bija pirmdiena
šonedēļ viss ir mainījies
es braucu ar vilcienu
negaidu laiku
netērpjos putekļos
un mani vairs neizsēdina no sabiedriskā transporta
tik konduktors dažu reizi naidīgi noskatās
viņš laikam zina
es esmu tā kura pazaudēja laiku
Simbols # 23.08.07 13:55
Intreresanti, kāpēc jaunībā liekas, ka viss, ko tu raksti ir šausmīgi svarīgi? Laikam tāpēc, ka cilvēks pasaulē neredz neko citu, izņemot sevi. Jo tie pārējie parādās vēlāk, kad cilvēks ir ticis ar sevi galā un ir spējīgs ieraudzīt citus, dzirdēt viņus un priekšmetisko pasauli. Līdz ar to spriedums, diemžēl, ir diezgan skarbs - oriģinalitātes te ir kādi 2%, viss pārējais ir pubertātes hronika. Sarakstīts vecumam atbilstošā manierē - bērnišķīgi un nelīdzeni. Daudz lieka, daudz tiešuma (ko redzu, par to rakstu), maz izdomas. BET Ja nebūtu nekādu cerību, es šo komentāru neakstītu. Potenciāls šur tur pavīd. Arī labi. Ja meitene turpinās izglītoties, kopt savu prātu un valodu, tad būs labi. Pretējā gadījumā mums būs vēl viena Kitija Balcere.
pee. 23.08.07 14:57
fui. ja vari nerakstīt, tad neraksti un palasot šķiet, ka mierīgi varētu iztikt arī bez tevis rakstītā.
Simbols # 23.08.07 15:51
Bet Balcere ir 2 gadus vecāka un divas reizes neirotiskāka, tāpēc, tā vērtējuma latiņa viņai vairs tik zemu nevar atrasties. Šeit taču ir skaidri redzams, ka tā ir skolnieku dzeja. Tāpēc arī tiek vērtēta atbilstoši. Pēc pieaugušo kritērijiem, protams, iznāk ka tas ir pilnīgs sviests.