Ratavuts Lapčaroensaps: Iesaukšanas diena (2)
2007. gada 20. augustā, plkst. 17:05
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
AGB, 2007
Kādā jaukā aprīļa rītā es aizeju uz Viču māju, kas atrodas trīs māju attālumā no manējās, un mēs dodamies uz Vatkratūmsuapla, templi, kur notiks ikgadējā rajona iesaukumu loterija. Viču visu mūžu bijis mans labākais draugs. Saule tik tikko uzlēkusi, rasa padara gaisu biezu un vēsu. Mēs klusēdami izejam cauri savai apkaimei. Garām tējnīcām. Noplukušajam rotaļu laukumam. Dīķim ar nezūdošo netīrumu virskārtu. Netīrajiem suņiem, kuri guļ uz ielām, kā pagadās. Vecajām ķīnietēm, kuras apmainās tenkām un veic rituālus pie sintoistu svētnīcas. Putras un plantānu augļu pārdevējiem. Birmas bēgļiem, kuri izkrauj biezas «Thai Rath» un «Matichon» ķīpas, kas paredzētas laikrakstu kioskam. Mēs klusēdami ejam garām visam, ko zinām kā savus piecus pirkstus, visam, ko ar patīkamām izjūtām atcerēsimies savā dzīves gaitā, kaut arī tobrīd uztvērām to kā šķēršļus mūsu jauneklīgajām, topošajām cerībām. Tas notika vairākus gadus pirms tam, kad mūsu apkaime sāka grimt purvainajā zemē, uz kuras bija uzceltas ēkas. Tas notika pirms tam, kad plūdi katra musona laikā kļuva arvien spēcīgāki, kad parādījās ūdensžurku tūkstoši un varēja dzirdēt, kā tās naktī šļakstinās un spiedz. Pirms tam, kad tie, kas varēja atļauties, metās bēgt, meklēdami augstāku vietu, un to vidū bija arī mana māte un tēvs.
Iepriekšējā vakarā mēs ar Viču dzērām nelielā bārā svaigo produktu tirgū. Cukurniedru degvīns dedzināja mūsu vēnas, un mēs apsolījām lūgties viens par otru. Mēs nebijām reliģiozi — pēdējo reizi bijām templī, lai apbrīnotu peldkostīmus «Mis Jasmīna» konkursā —, tomēr norunājām lūgties katram gadījumam, ja nu dievi nolemtu iesaistīties Pravetas rajona iesaukuma loterijā. Nolēmām, ka lūgšanas nekaitēs. Izdzērām pēdējo lāsi, lai apslacītu norunu, un devāmies mājās.
Bet Viču tobrīd nezināja, ka viņam manas lūgšanas nepieciešamas vairāk nekā man viņējās. Tomēr es viņam to neteicu. Es viņam nepastāstīju par visu, kas jau bija izdarīts manā labā. Es viņam nepateicu, ka mana tēva priekšnieka vecākais brālis, pensijā aizgājis jūras spēku leitnants, nesen saņēmis divas kastes ar «Johnny Walker Blue» un dāvanu karti sievai slavena zeltkaļa Pomprapsatrupai rajonā apmeklējumam. Es nepateicu Viču, ka leitnants savukārt piezvanījis manam tēvam, lai pateiktos. Viņš pavēstīja manam tēvam, ka iesaukuma valdei mani raksturojis kā jaunu, priekšzīmīgu pilsoni, tik priekšzīmīgu, ka man nav nepieciešami maršēšanas treniņi, ēdnīcas dežūras un kaujas mācības, lai kaut kā uzlabotu manu raksturu. Viņš bija teicis iesaukuma valdei, ka esmu jau pilnīgi izveidojies patriots. Īsts Siāmas dēls. Un tas nozīmējot, ka nevajag uztraukties, leitnants teica manam tēvam. Viss ir nokārtots. Lai jūsu dēls tikai ierodas loterijā.
Tas bija pirmais un vienīgais noslēpums no Viču, kas man jebkad bijis. Atgriezies mājās no bāra, es lūdzos par viņu, kā biju apsolījis. Es lūdzos tik sirsnīgi, kā nebiju lūdzies kopš bērnības. Es nezināju, vai Viču lūdzis dievus par mani, bet, gulēdams gultā un gaidīdams miegu, es cerēju, ka viņš visas lūgšanas pataupīs sev.
Nākamajā rītā es noteiktajā stundā parādos pie Viču mājas. Pie parādes durvīm viņa māte rosās ap Viču matiem un aprocēm. Viņai mugurā ir fatunga, kas savilkta virs krūtīm, plecus klāj mentola pulveris, viņas mati pēc rīta vannas ir slapji un piķa melni. Viču mugurā ir drēbes, ko viņa nopirka tieši šai reizei: labi izgludināts, balts virskrekls; melnas, taisnas poliestera bikses; jaunas, brūnas «Bata» kurpes, spoži nopulētas ar «Kiwi» apavu ziedi. Viņa pat aizņēmusies zelta pulksteni no drauga, kurš tos pārdod farangiem sarkano lukturu rajonā; tas brīvi karājas uz Viču rokas locītavas kā rokassprādze, mirdzēdams nespodrajā rīta gaismā. Viņa no visas sirds tic: jo mazāk Viču izskatīsies pēc strādnieka dēla — viņš patiesībā tāds bija, līdz strādnieks nomira, nepaguvis ieņemt vietu Viču atmiņā —, jo mazāk iesaukuma valde gribēs ielikt viņam rokā sarkano biļeti, kad viņš iebāzīs roku loterijas urnā. Sarkana biļete nozīmētu, ka viņa zaudēs savu jaunāko dēlu diviem gadiem dienestā, tāpat kā bija zaudējusi vecāko, Hamronu, kurš tika iesaukts, kaut arī izdzēra veselu pudeli zivju mērces un, parādījies loterijā, nevaldāmi vēma, un kurš pēc astoņpadsmit mēnešiem pārradās mājās no robežas ar Birmu — apātisku skatienu, uzslavas vēstuli un godpilni demobilizēts, kā arī ar šrapneļa ziedu, kas bija iegrimis viņa labajā kājā un lēnām indēja asinis.
Viču māte ziņkārīgi nopēta mani, kad ierodos. Man mugurā ir zili, novalkāti džinsi, balts teniskrekls, gumijas sandales. Es neesmu nomazgājies dušā. Neesmu pat iztīrījis zobus. Es brīdi baidos, ka viņa kaut ko teiks, painteresēsies, kāpēc esmu tik mierīgs. Man bail, ka viņa mani atšifrējusi un pateiks to skaļi, Viču dzirdot. Tāpēc es pievēršu skatienu Viču. Viņš acīmredzami mokās paģirās, un mātes rosīšanās viņam liek justies neērti.
— Mammu, — viņš saka. — Mēs nokavēsim.
Viņa atkāpjas, saliek rokas klēpī un kaunīgi uz tām paskatās, it kā baidītos, ka tās atkal pašas pēc savas gribas sāks kustēties. Viču pieliecas un noskūpsta māti uz vaiga.
— Man jāiet, — viņš saka. — Tiksimies vēlāk, mammu.
Māte noskūpsta viņu. Un tad noskūpsta arī mani. Viņa ir maza auguma sieviete; viņai jāsatver mani aiz rokas, jāpavelk uz leju un jāpaceļas uz pirkstgaliem tikai tāpēc vien, lai uzspiestu skūpstu uz vaiga. Šī nav pirmā reize, kad viņa noskūpstījusi mani tāpat kā savus dēlus. Daudzus gadus es atcerēšos viņas sniegto skūpstu tās iesaukuma loterijas dienas rītā, mentola aromātu, kas vēdīja no viņas pleciem, to, kā no viņas slapjajiem matiem uz mana vaiga uzkrita ūdens lāses, un tad es jutīšos tā, it kā mokoši kristu no liela augstuma, un šī sajūta dienām ilgi neliks mani mierā.
— Parūpējieties viens par otru! — viņa saka. — Es šodien strādāšu tikai pusi dienas, Viču, tāpēc ap pusdienlaiku būšu templī. Bez manis nevelc, vai dzirdi? Pagaidi, līdz es atnākšu. Saki viņiem, ka vēlies, lai to redz tava māte. Domās atkārto vārdu «melns», Viču. Tas mums vajadzīgs. Melns, melns, melns, melns, melns.
Un tad viņa ieiet mājā, it kā nespētu skatīties, kā mēs aizejam. Mani vecāki trīs mājas tālāk tikmēr mierīgi guļ savās gultās.
Kad mēs ar Viču ierodamies templī, atklātajā paviljonā sapulcējies zēnu bars, kas veido rindu. Es vēl nekad nebiju redzējis tik daudzus zēnus kopā tik klusus. Mēs viņiem pievienojamies, nostājamies izlocītās rindas galā. Jumta spārēs spurdz zvirbuļi. Mums virs galvas dūc griestu ventilatori. Vairāki zēni klusēdami nopēta mūs un tad atkal pievēršas skatuvei paviljona priekšā, kur šurpu turpu kā skatuves strādnieki, kas gatavojas lugai, staigā militārās amatpersonas. Virs skatuves izkārts transparents tradicionālajās trīs krāsās. Tas lieliem burtiem vēstī: pravetas rajona iesaukuma loterija. par tautu. par ticību. par monarhiju. Viču man jautā, vai es uztraucos. Es atbildu apstiprinoši. Viču apgalvo, ka nemaz neuztraucoties. — Dīvaini, — viņš saka, — šobrīd es jūtos mierīgs. Rāms. Kam jānotiek, tas notiks.
Paviljons norobežots ar virvēm. Radinieki novietojas uz salmu paklājiem un segām gar virvēm, māj un uzsmaida saviem dēliem, krustbērniem, mīļotajiem, mazdēliem, dažreiz arī tēviem. Viņi apvēdinās ar šīs dienas avīzi, ēd un dzer no skārda blašķēm. Vairākums zēnu neliekas viņus manām, kaut gan daži pamet skatienu atpakaļ un raida vārgus, mierinošus smaidus. Šur tur gar rindām staigā vīri karavīru drēbēs, uzdod zēniem jautājumus un raksta piezīmes mapēs. Paviljonā skan klusa zemes vidienes mūzika. Viču izklaidīgi kustina pirkstus tās ritmā. Viņš vēlas kļūt par bundzinieku. Mēs grasījāmies veidot savu rokenrola grupu.
Astoņos mēs visi pieceļamies un nodziedam valsts himnu, kam seko karaļa himna. Mūks vada lūgšanas. Daži zēni murmina to vārdus. Citi centīgi sarauc pieri, aizver acis un skaļi skandē lūgšanu līdz ar mūka vienmuļo balsi, it kā šī rīta lūgšanas skaļums nozīmētu ļoti daudz. Mēs ar Viču sadodamies rokās un truli skatāmies uz priekšu; mēs jau savas lūgšanas skaitījām naktī. Pēc tam iestājas skaļš, nervozs klusums. Pusmūža vīrs formastērpā, kas ir tumšāks nekā pārējiem, un ar dučiem krāsainu goda zīmju, kas piespraustas pie pleciem un krūšu kabatām, pieiet pie katedras. Viņš pārlaiž mums skatienu kā cilvēks, kas aplūko savus vērtīgos īpašumus. Viņš ir četru zvaigžņu ģenerālis, tikai viens paaugstinājums viņu šķir no feldmaršala. Mēs visi esam viņu redzējuši televīzijā. Ģenerālis runā čerkstošajā mikrofonā, stāstīdams par pienākumiem, drošību, upuriem, par mūsu lieliskās nācijas diženumu, monarhijas nelokāmo pastāvīgumu, par brīvību, ko mēs visi uzskatām par pašsaprotamu. Daži radinieki runas laikā aplaudē. Daži skaļi izkliedz atbalstu. Vairākums no mums tikai skatās uz runātāju. Avīzēs raksta, ka ģenerālis nākamajā gadā grasās piedalīties parlamenta vēlēšanās; beidzis runu, viņš pamāj radiniekiem, it kā izmēģinādams lomu, paklanās pārējiem militāristiem, kas atrodas uz skatuves. Kad ģenerālis aiziet, pie katedras pienāk jaunāks vīrs. Viņš mums paziņo, ka tūlīt sāksies reģistrācija.
Mūsu ir vairāki simti, varbūt pat vesels tūkstotis. Saule jau uzkāpusi augstu virs mango koku audzes tempļa malā, kad mēs ar Viču beidzot tiekam pie reģistrācijas galdiņa. Tad jauna sieviete cieši piegulošā armijas formastērpā uzdod mums jautājums. Mēs iesniedzam viņai prasītos dokumentus: dzimšanas apliecību, dzīvesvietas izziņu, identifikācijas karti, vadītāja apliecību. Viču māte sagatavojusi veselu dosjē ar citiem dokumentiem, un tagad viņš pasniedz sievietei mapi: pamatskolas liecības, ārsta zīmi par astmu, ieteikuma vēstules no to māju īpašniekiem, kuras tīra viņa māte, Hamrona godpilnās demobilizācijas apliecību, pat viņa tēva miršanas apliecību, ko izsniegusi slimnīca. Viču māte ir pārliecināta: ja šie dokumenti tiks pasniegti īstajam cilvēkam, varētu panākt Viču nosūtīšanu mājās. Es pamanu, ka Viču tik tikko manāmi trīc, turēdams mapi izstieptu. Sieviete aplūko dokumentos, aši tos pārlapodama. To izdarījusi, viņa palūkojas uz Viču tā, it kā viņš būtu slims. — Kas tas ir? — viņa nepacietīgi jautā. Viču parausta plecus. Sieviete atdod viņam mapi. Viņa liek mums abiem apsēsties citas rindas galā, lai gaidīto fizisko apskati.
Mēs gaidām vēl dažas stundas rindā uz apskati. Gaiss paviljonā kļuvis neciešami karsts. Ierodas vēl vairāki radinieki un nostājas pie virvēm; izskatās, ka viņi sapulcējušies uz pikniku vai boksa maču. Viču, šķiet, satricinājusi saruna ar sievieti. Mēģinu rosināt sarunu, bet viņš tikai māj ar galvu un atturīgi uzsmaida man.
Zēni sastājas pa astoņiem kopā rindas priekšgalā. Viņi novelk kreklu, ļaujot dežurējošajiem ārstiem sevi apskatīt. Viņi lūkojas zemē, kamēr ārsti pieliek aukstu stetoskopu viņiem pie krūtīm, izpēta ausis, zobus, nāsis, pārbauda, vai viņi nesirgst ar skoliozi, nomēra garumu, attālumu no vienas izstieptas plaukstas līdz otrai, vidukli, krūtis, nosver — viņu ķermenis tiek pārvērsts par skaitļu virkni. Ārstu palīgi raksta piezīmes mapēs. Daži zēni rindā iesvilpjas un smejas, kad kreklu novelk resnie puiši.
Ik pa brīdim kāds ārsts pamāj vīram armijas drēbēs, un kādam zēnam tiek pateikts, ka viņš drīkst uzvilkt kreklu un doties mājās. Katru reizi, kad tas notiek, kādas radinieku grupas vidū sākas prieka saucienu un aplausu izvirdums.
Rindas sākumā parādās koši krāsojies kratojs, transvestīts, kam mugurā ir sarkana blūze. Kad viņš to novelk, visi — gan zēni, kas gaida rindā, gan radinieki aiz virvēm — smejas un aplaudē, un rāda ar pirkstiem, — pat virsnieki, kuri to vēro no skatuves. Transvestīts kareivīgi pasmaida, viņa nokrāsotā seja izskatās dīvaini virs tumšā, kaulainā torsa, un tad viņš izsmalcināti paklanās pūlim. Es viņu pazīstu. Transvestīts ir zēns, vārdā Kitijs, kuru mēs ar Viču pazinām vidusskolā. Kaut gan ir labi zināms, ka daži zēni ierodas uz loteriju sieviešu drānās, lai mēģinātu izvairīties no šī procesa, Kitijs nav iesaukšanas dienas transvestīts. Kad viņš iziet fizisko apskati un tiek nosūtīts uz nākamo rindu, atkal atskan smiekli un aplausi, un Kitijs mums visiem sūta gaisa skūpstus. Kad kņada norimst, es dzirdu mums priekšā sēdošo zēnu sakām draugam, ka tagad mums visiem ir gals klāt, ja jau transvestīts var iziet fizisko apskati. Draugs ieņurdas un pastāsta par savu tēvoci, kurš pirms trīsdesmit gadiem nocirtis mazā pirkstiņa galu, lai izvairītos no iesaukuma.
— Viņš to nogrieza, — zēns saka. — Bet tik un tā tika iesaukts. Armijnieki paziņoja, ka mazais pirkstiņš nav nepieciešams, lai spiestu gaili.
Mēs ar Viču beidzot nonākam rindas priekšgalā. Es prātoju, vai mani nosūtīs mājās jau tagad, vai to gribējis teikt flotes leitnants, paziņodams tēvam, ka viss tiks nokārtots. Bet ārsts mani izmeklē tāpat kā visus pārējos zēnus. Mēs tiekam nosūtīti uz nākamo rindu un ieņemam sēdvietas pretī skatuvei. Vērojam, kā sieviete, kura mūs reģistrēja, noliek loterijas urnu. Mēs sēžam un gaidām, kad būs izmeklēti pārējie zēni. Jau ir agra pēcpusdiena. Ārsti sakravā savas somas un atvadās no virsniekiem. Kāds vīrs pieiet pie katedras. Mums tiek piešķirta stunda pusdienām, pirms sākas loterija.
Ieradusies Viču māte. Viņa pamāj Viču. Mans draugs pieiet viņai klāt. Viņai mugurā ir mājkalpotājas formastērps. Viņa pamāj man, pasmaida, un es atbildu tāpat. Es redzu, ka Viču noskūpsta viņu uz vaiga, skatos, kā viņa atkal raižpilni kārto dēla matus un kreklu. Viņa sarūpējusi pusdienas, un Viču atnes tās uz vietu, kur mēs sēžam. Kamēr ēdam, Viču jautā, vai arī mani vecāki ieradīsies. Es apgalvoju, ka tas nenotiks. Saku, ka mani vecāki pārāk nervozē; saku, ka mani vecāki nespēj tajā noskatīties. Patiesībā viņi devušies uz Čatučaku, lai nopirktu paradīzes putnus manas mātes dārzam. Viču pamāj. Viņa mātes sagatavotās pusdienas — cepti rīsi ar cūkgaļu un zaļais baklažānu karijs — garšo rūgti un metāliski. Tomēr es esmu izbadējies un tik un tā visu apriju. Arī pārējie zēni ēd. Drīz vien gaisā vējo spēcīgs mājās gatavotu ēdienu aromātu sajaukums. Spārēs mītošie zvirbuļi noplivinās lejā un knābā paviljonā izbārstīto ēdienu.
Kad esam beiguši ēst, mēs ar Viču kopīgi dzeram jasmīnu tēju. Brīdī, kad dzeru malku, man uz pleca uzsit kāds virsnieks — pusmūža vīrs, kam sāk izkrist mati; viņam ir melonei līdzīgs vēders un zobu bakstāmais starp zobiem. Viņš spēcīgi ož pēc viskija, nikotīna un odekolona. Krekla priekšā plešas tumšs sviedru plankums.
Viņš man jautā, vai esmu tas, kas esmu. Es pamāju. Viņš liek man sekot. Viču izskatās pārbijies. Viņš jautā virsniekam, vai radusies kāda problēma, bet virsnieks tikai paņem zobu bakstāmo, iesprauž to otrā mutes pusē un paziņo:
— Nekādu problēmu, dēls. Nav jāuztraucas. Tavs draugs ir labās rokās.
Kamēr virsnieks runā, es neskatos uz Viču. Kad pieceļos, lai sekotu virsniekam, Viču uzsit man pa apakšdelmu. Viņš pasmaida un jautā, vai ar mani viss būs labi. Es kādu brīdi vilcinos, stāvēdams kājās un lūkodamies lejup sava drauga sejā, īsti nesaprazdams jautājumu.
Tad es atskāršu, ka Viču zina. Protams, viņš zina. Viņš taču bija šeit, pie šī tempļa, ārpus paviljona kopā ar māti pirms dažiem gadiem, kad tika iesaukts Hamrons. Viņš bija šeit, kad turīgākie zēni tika izvesti no rindas. Viņš bija šeit, kad tie paši zēni pēc stundas atgriezās, ieņēma savu vietu loterijas rindas beigās un, kad pienāca viņu kārta, vilka melnu kartīti pēc melnas kartītes, un tad atkal melnu kartīti. Viču man par to pastāstīja naktī pēc sava brāļa iesaukšanas. Toreiz es gan klausījos tikai ar vienu ausi, tomēr tagad man atmiņā atgriežas viņa balss un tajā slēptais niknums.
— Ei, — viņš atkārto, vēl joprojām smaidīdams. — Vai tev viss būs labi?
Tad es saprotu, ka patiesībā viņš neapjautājas par manu likteni. Viņš grib dzirdēt nožēlas vārdus. Viņš prasa paskaidrojumu. Viņš man jautā, kāpēc es viņam neko neteicu. Virsnieks man blakus nepacietīgi nokremšļojas. Man izdodas izspiest smaidu, kaut gan jūtos nelāgi. Piekodinu Viču saglabāt manu vietu rindā.
Es sekoju virsniekam ārā no paviljona un šķērsoju tempļa teritoriju, mēs dodamies uz mūku dzīvojamajām telpām. Esmu nolaidis galvu un, iedams garām zēnu radiniekiem, cenšos nelūkoties uz tiem, kaut gan jūtu mugurā viņu skatienus. Virsnieks piedāvā man cigareti. Lai gan izmisīgi to vēlos, pasaku, ka nesmēķēju. Kad nonākam mūku dzīvojamās telpas, tur jau sēž neliels zēnu pulciņš, visi smaida, smejas, aizrautīgi sarunājas. Es ieņemu savu vietu viņu vidū. Pēc daudziem gadiem es sev jautāšu, vai tobrīd varēju kaut ko pateikt virsniekam, nosaukt Viču vārdu. Bet tajā iesaukšanas dienā es tikai apsēdos uz tīkkoka grīdas, atvieglojuma pilns, tomēr man šausmās reiba galva, kad domāju par Viču smaidošo seju, par biedējoši neizteiksmīgā balsī uzdoto jautājumu, vai ar mani viss būs labi.
Sākas loterija. Visi zēni mūku dzīvojamās telpās apklust. Mēs klausāmies, kā dārdoša balss paviljonā nosauc skaļrunī katra zēna vārdu, citu pēc cita, katram vārdam seko izvilktās biļetes krāsa. Soračai Sidžamnons: sarkana. Kavins Buasaps: sarkana. Surins Na Nakons: melna. Voravuts Čaijaprasoets: sarkana. Pēc katras sarkanās biļetes pūlis klusē, pēc katras melnās sākas tracis. Ieklausos, gaidīdams Viču vārdu. Skatos uz pārējiem zēniem un prātoju, vai arī viņi gaida savu draugu vārdus, kas tiks nosaukti paviljonā.
Parādās virsnieks, kurš mani pavadīja. Viņš mums liek atgriezties un apsēsties loterijas rindas beigās. Daži zēni sāk uztraukties. Viņi interesējas, kāpēc tas jādara. — Tā mēs nenorunājām, — viens no zēniem strīdas. — Sūtiet taču mūs mājās! — Bet virsnieks apgalvo, ka mums nav jāraizējas. — Mīkstpēdiņi, — viņš nosaka, plati smaidīdams. — Nomierinieties. Tētiņa puisēniem nekas ļauns nenotiks.
Tā nu mēs atgriežamies paviljonā, šķērsojam tempļa teritoriju, izkārtojušies vienā līnijā. Kad ieņemam vietu loterijas rindas beigās, pārējie zēni pagriežas un skatās uz mums. Jau izplatījušās runas par mums, zēniem, kuri aizvesti no rindas pirms pusdienlaika beigām. Es dzirdu, kā radinieki malā šņāc un murminādami sarunājas.
— Nolādētā korupcija, — kāds saka.
— Gļēvuļi, — cits noteic.
Parasta diena Taizemes karalistē.
Es redzu Viču pakausi kādus divdesmit metrus sev priekšā, vienīgo, ko es pazīstu šajā melnu un brūnu toņu jūklī. Viņš nav pagriezies, lai redzētu mūs ienākam. Viņš skatās uz savām rokām, atbalstītām uz ceļgaliem.
Toties es redzu viņa māti. Negribu ieskatīties viņai acīs, tomēr jau ir par vēlu. Mēs palūkojamies viens uz otru, un es jūtu sārtumu kāpjam vaigos. Viņa man pamāj un atkal pievērš skatienu zēnam uz skatuves. Viņa vairs uz mani nepalūkosies visu atlikušo dienas daļu.
Zēns uz skatuves apvij vienas rokas pirkstus ap amuletu, kas karājas viņam kaklā, un otru iebāž loterijas urnā. Sarkana. No kādas pūļa daļas atskan vaids. Zēns aiziet, izskatīdamies satriekts, velk kājas pāri skatuvei, un skaļrunī atskan jau cits vārds.
— Tev nav ne vainas, puis! — uzsauc kāds no malā stāvošajiem. Zēns viņu ignorē. — Tev nav ne vainas, — vīrs atkārto.
Jauniesauktos sūta uz pagodu, kur tos gaida virsnieki ar šķērēm un dzirklēm. Viņiem tiek apgriezti mati, kamēr viņi stāv kājās, un ap kaklu tiem kā šalle apmests neliels dvielis. Daži tempļa noviči slauka matu kaudzītes, kas izveidojas tiem ap kājām. Drīz vien loterijas norisi vēro jaunu vīriešu pulciņš, stāvot ārpus paviljona ēnas, un viņu skalpi laistās pēcpusdienas saulē. Es dzirdu kādu paziņojam jauniesauktam zēnam, ka tam esot jauka frizūra.
Ap četriem uz skatuves uzkāpj Kitijs. Atkal skan smiekli un aplausi, bet šoreiz Kitijs tikai pieskaras blūzes apakšmalai. Kritafons Turapradits, paziņo skaļrunis, un es saprotu, ka jau ļoti sen neesmu dzirdējis Kitija īsto vārdu. Pat es no savas vietas redzu sviedru lāsītes, kas mirdz uz Kitija pieres. Redzu, ka Viču apsēžas taisnāk un skatās. Pūlis noklust, un virsnieks griež loterijas urnu; čīkstoņa atbalsojas paviljonā. Aizvēris acis, Kitijs iebāž roku urnā un izvelk kartīti. Viņš pasniedz to virsniekam. Melna. Pūlis uzgavilē, kaut gan atskan arī vairāki sadistiskas vilšanās vaidi. Kitijs lēkā kā līksms bērns, un sarkanā blūze nevaldāmi sitas pret ķermeni. Kad virsnieks mēģina pavadīt Kitiju lejā no skatuves, viņš paģībst un sabrūk uz grīdas, it kā viņam kāds būtu izrāvis mugurkaulu, un apkārt skan smiekli, kamēr virsnieki cenšas viņu dabūt pie samaņas.
Vārdi turpina skanēt, sarkano rindu šad tad pārtrauc dažas melnas biļetes. Gandrīz jau pienākusi Viču kārta. Es redzu, ka viņa māte grauž nagus līdz pat ādai. Viņa ik pa brīdim pamāj dēlam, bet Viču nenovērš skatienu no savām rokām.
Zēni man apkārt nervozē. — Nesaprotu, — viens no viņiem saka. — Lai viņi necer, ka dabūs mani tur augšā. Mūsu tēvi jau iedeva visu, ko tie gribēja, vai ne? — Pārējie zēni liek viņam apklust. — Viss nokārtosies, — viens no tiem saka. — Viņi mūs noteikti drīz sūtīs mājās.
Jau klāt vakars. Kukaiņi nozuduši, naktstauriņi plivinās ap paviljona gaismekļiem. Daudzi radinieki devušies mājās kopā ar dēliem, lai nosvinētu brīnumaino melnās kartītes parādīšanos vai arī — daudz biežāk — lai sagatavotu dēlus dienestam, kas sāksies pēc nedēļas. Mūsu ir palicis apmēram simts.
Viču ir nonācis rindas priekšā.
Zēns pirms Viču izvelk melnu kartīti. Viņš parāda izstieptu vidējo pirkstu visiem virsniekiem uz skatuves un skaļā, dārdošā balsī, kas mūs visus pārsteidz, paziņo, ka tie var iet kārties. Viņa vecāki, brāļi un māsas priecīgi lēkā paviljona malā, apskaujas, līksmē kliedz. Tagad Viču māte ir patiesi satraukusies. Viņa atbalstās pret kādu no mietiem, kas satur virves, viņas labā kāja raustās, it kā tā būtu apsēsta, un lūpas kustas bez skaņas. Viču Ratanarams, izziņo skaļrunis. Viču uzkāpj uz skatuves un pārlaiž skatienu pūlim. Man brīdi šķiet, ka viņš lūkojas tieši man virsū. Es mēģinu iedomāties kādu lūgšanu. Virsnieks pagriež urnu. Man liekas, ka dzirdu kartītes plivināmies tur iekšā kā putnus. Melna, melna, melna, es domāju. Viču iebāž roku urnā, izvelk kartīti, pasniedz to virsniekam. Sarkana, paziņo skaļrunis, un es gandrīz vai redzu Viču plecus sašļūkam zem neredzamas nastas.
Es palūkojos uz Viču māti. Viņa vairs nerausta kāju un negrauž nagus. Viņa tikai skatās uz Viču un vārgi pamāj. Viņa šķiet mierīga. Viču nokāpj no skatuves un dodas uz pagodu, lai šķirtos no matiem, uz viņam padusē vēl joprojām ir iebāzta mape ar nederīgiem dokumentiem.
Pārējā vakara daļa man tagad šķiet kā sapnis. Es neko daudz neatceros. Tikai to, ka Viču ieradās paviljona malā satikt māti, un viņa galva bija noskūta. Atceros tikai to, kā viņa māte pastiepa roku, lai pieskartos dēla skalpam, kā pievilka viņa galvu sev pie krūtīm. Viču pasniedz mātei pavēli doties ceļā, viņa to brīdi nopēta un ieliek mapē. Tad uz skatuves sāk kāpt zēni, kuri kopā ar mani sēdēja mūku dzīvojamās telpās, pēdējie šī gada loterijas dalībnieki. Viņi cits pēc cita izvelk melnu kartīti, melnu kartīti un melnu kartīti, kā burvju mākslinieki, kas velk no cepures trusi. Neviens neuzgavilē mūsu melnajām kartītēm.
Saule ir norietējusi, un viegls vakara lietutiņš melodiski bungo pa paviljona jumtu. Vairums radinieku ir devušies mājās. Es redzu, ka arī Viču māte aizgājusi. Bet Viču paliek. Viņš stāv un vēro, kā mēs velkam savas melnās kartītes no urnas, pavisam neizteiksmīgu seju, un viņa jaunās bikses un dzeltenbrūnie «Bata» mokasīni samirkst lietū. Viču neskatās uz mani. Es vēlos, kaut viņš aizietu. Pēc kāda laika es vairs nespēju uz viņu skatīties.
Beidzot tiek nosaukts mans vārds. Uzkāpju uz skatuves, lai gan man šķiet, ka sauc kādu citu. Šis vārds pirmo reizi vairs neliekas man piederošs. Tā nu es brīdi stāvu un tad iebāžu roku urnā, lai saņemtu dāsno likteņa velti, kas lemta man un tikai man. Un, kad to daru, kad pasniedzu savu melno kartīti virsniekam un nokāpju no skatuves, es paskatos virvju virzienā un redzu, ka Viču beidzot aizgājis mājās bez manis.
No angļu valodas tulkojusi Diāna Smilga.
K 21.08.07 9:44
Armijas loterija tas tik ir viens nummurs.
Zinaida 21.08.07 15:44
Atcerējos grāmatu sēriju "Pasaules bērni".