Halgrīms Helgasons: 101 Reikjavīka (5)
2007. gada 9. augustā, plkst. 15:31
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Valters un Rapa, 2007
Tā vai citādi. Es cenšos pamosties vismaz pirms krēslas. Lai dabūtu mazliet dienasgaismas, lai atzīmētos un saņemtu zīmogu. Saule ir laika zīmogotāja. Pat ja tu nestrādā ne pie tās, ne pie kāda cita. Rau, Saules sistēma, sociālās nodrošināšanas sistēma.
Pamosties vienmēr ir grūti. Jūties kā sabijis zem zemes četrus simtus gadu, un tev jāizlaužas cauri sešām pēdām dubļu. Un tā ik rītu. Caur aizkariem spiežas gaisma. Un pēkšņi man šķiet, ka radiopulksteņa cipari rāda gadus. 1601. Esmu pamodies daudz par agru, man būs jāpiedzimst gandrīz 400 gadu vēlāk. Tā ja. Pasniedzos pēc kolas, izvelku no krātuves iesāktu pudeli. Novadējies rīta skūpsts. Nevajag skūpstīt meiteni nākamajā rītā, jo viņas elpai ir puvekļu vai nāves smaka. Parasti viņa ir mirusi. Nevajag gulēt, ar ko pagadās. Miegs ir nāve. Bet ik rītu nāk augšāmcelšanās. Miesas augšāmcelšanās. Mans draudziņš vienmēr ir augšā pats pirmais. Pie kājām sagrābstu tālvadības pulti. Vēl neesmu iemanījies ar kāju pirkstiem ieslēgt televizoru.
52. programma: intervija ar vācu krodzinieku. Viņš lej alu trijās glāzēs. Man gribas alu. Iedzeru vēl vienu malku kolas. 53. programma: britu dārzkopība. 54. programma: skaņu ierakstu studija Madridē. 36. programma: indiešu dziedātāja (20 000). 37. programma: laika prognoze Dienvidaustrumāzijai. Izskatās, ka Birmā būs saulaina nedēļas nogale.
Pārslēdzu programmas citu pēc citas. Nevienas miklas vāveres. Kāpēc no rītiem neraida pornogrāfiju? Vai viņi nekad nav dzirdējuši par rīta erekciju? Tad vismaz būtu vērts mosties. The Morning Porn Show. Mans draudziņš vienmēr ir augšā pats pirmais. Varbūt tā arī jābūt. Jo ir vieglāk nostāties uz pekām, kad viņš jau ir izslējies virs gultas. Mazais celtnis. Tāds vienacains, bezkaklains trollis — kultūrists. Viņam ir galva, bet nav smadzeņu, varbūt viņš tās jau izlietojis — cik tad var vemt tās pelēkās šūnas? Es nekad neceļos augšā pirms viņa. Es ņemu viņu pie rīkles, un mēs cīnāmies, taču viņš nepadodas, iekams neesam tualetē. Es izslaucu viņu plaukstā. Kāpēc gan zīlnieces blenž tukšā kafijas krūzē, nevis pareģo pēc mitras plaukstas? Tāda nu ir mana dzīve, izklāta uz paša delnas, pa kuru lejup tek manas dzīves līnijas.
Cigarete. Tā ir diena. Balta cigarete, caur kuras mākoņdūmiem brien saule, līdz noriet dzeltenā vakara filtrā. Saule un cīgas, abas vienlīdz kancerogēnas. Krēslo, nav vērts atvilkt aizkarus. Aplieku ap roku pulksteni, saķēdējos ar laiku, Zemes, Saules un visas sistēmas griešanos, 16:16 dodos uz virtuvi. Priekā. Uz galda pilns šķīvis. Kas notiek? Vai tiešām māmiņa sadomājusi mani palutināt? Bišķi par traku. Viņa pārspīlē ar to šķīvju piekraušanu. Pareizais daudzums ir 365 riņķīši. Iekrāmēju māgā, ņemot talkā pienu. Pirmā dziesma uzdod toni dienai. Passion, ko dzied Rods Stjuarts. Nekādu īpašu kaisli neizjūtu.
Ieskatos acīs Vudijam Alenam. Kad viņš nesīs apskaidrību? Kaut kad taču tai jānāk. Tādēļ jau plakāti ir radīti. Ieslēdzu Maku. Macintosh ar mani sasveicinās. Mammai jau vajadzētu būt mājās. 1637. Jā. Gadskaitļi lasāmi man uz locītavas. Katra diena kaut ko iezīmē cilvēces vēsturē. Kristus piedzimst pusnaktī, Romas impērija iet bojā pēc mežonīgas uzdzīves, bet vikingi pulcējas rītausmā un jau ap deviņiem nododas grupveida seksam. Pusdienlaika ziņas lasām no sāgu manuskriptiem: «Bergtorshvolā[i] izcēlās liels ugunsgrēks,» — tad liekamies uz pēcpusdienas dusu, pēc tam nāk mēris, grūti laiki, līdz pulksten 1504. gadā mūs ar kalta cirtienu uzmodina Mikelandželo. Renesanse. Šekspīrs drudžaini cep opusus citu pēc cita, lai paspētu visu nodot līdz 1615. Cilvēces vēsture ir gara diena. Trīsdesmitminūšu karš. Sešu sekunžu karš. Gara darbdiena. Pulkstenis ir gandrīz septiņi, kad Edisons beidzot iededz kvēlspuldzi. 1900. gads — vakariņas un ziņas. Cilvēces vēsture beidzot nonākusi vakariņu stadijā, mēs pilnu māgu un ļenganām kājām ceļamies no galda, bet diena ne tuvu nav galā. Mēs visi gaidām, kad pulkstenis sitīs 2000. Ar klikšķi atveru tīmekļa pārlūku. Tukša lapa. Pārbaudu e-pastu. No viņas ne rindiņas. Drukāju:
Hi Kati.
Reykjavik calling. Hope you had a good day. We are getting late up here, running out of days. You know. Wintertime in Iceland. The Kingdom of Darkness. And everything Johnny Rotten. Went to the bar last night and then to some after—party. There was one girl there who had been in Budapest and she told me about a bar called «Roxy» or «Rosy». Do you know it?
Bi. — Hlynur.
Esmu puspliks, kad iezvanās telefons:
— Hlīn, — saka Trēsturs.
— Trēstur, — saku es.
— Kā tev iet?
— Iztikt var. Tu vakar neatnāci?
— Nē. Esmu kaut ko palaidis garām?
— Mēs vēlreiz aizbraucām uz «Ledāju».
— Nu, un kā bija?
— Diezgan okei.
— Un vecenes?
— Tā jau nav, ka nekā. Tur bija Loa un Soleja, un arī divas liesas modeles.
— Foršas?
— Jā, viena bija kā no Milānas vitrīnas, bet otrai tāds specnošņurcis, pseidoubadzes stiliņš.
— Ak tā. Vai viņas tagad ir pie tevis?
— Nē, tikai televizors. Ko tu?
— Zini, es redzēju tavu fāču. Mēs ar Marri aizbraucām uz «Pili», un arī viņš tur bija, foršs vecis.
— Nevar būt.
— Ka es tev saku, viņš bija foršs, uzsauca mums kokčiku un pēc tam uzaicināja pie sevis uz mājām.
— Un tu aizbrauci?
— Nē, jo viņš nosauca divas dažādas adreses.
— Vai esi pārliecināts, ka tas tiešām bija viņš?
— Ei, Hlīn, vai tad es veco kraķi nepazīšu?
— Kā viņš izskatījās?
— Diezgan sprauns pēc trīs dienu plosta.
— Pusdzīvs?
— Bija jau gana piesvilpies, tomēr turējās braši, nu, es gribēju teikt, viņš mūs izsmīdināja.
— Ja?
— Jā. Viņš baigi daudz runāja par tavu mammu… un tevi. Tev vajadzētu ar viņu aprunāties, vecīt.
— Mm.
— Nu, kādi tev plāni? Saskrienamies kādu vakaru?
— Nezinu. Kādas idejas?
— Nu, tās pašas vecās. «Kafijas bārā» vai «Pilī», tā ir vieta, kas atbrīvo, tur noteikti ganās arī tavs vecais.
— Cikos jūs tur bijāt?
— Ap astoņiem.
— Nezinu.
— Klau, es tev piezvanīšu.
— Jā.
— Hlīn.
— Trēstur.
***
Mamma strādā tirdzniecības pārvaldē. Mamma ir tirdzniecības pārvalde. Mammu sauc Berglinda Saimundsdotira. Mammai ir sarkans Subaru. Mamma pārrodas no darba starp pieciem un sešiem. Nereti viņai līdzi ir Lolla, kura ēd pie mums vakariņas. Lollas īstais vārds ir Olefa, viņas tēvavārds man nav īsti zināms. Haralda meita vai Hardara meita. Lolla ir lesbiete. Jau krietni sen. Rudenī viņa svinēja savu piecpadsmito lesbidzimšanas dienu. Viņa cer iegūt Islandes Lesbiešu apvienības zelta pulksteni. Mamma ir tirdzniecības pārvalde. Mamma man vienmēr kaut ko pārnes mājās. Apakškreklus, kokakolu, jostu, filmu, popkornu, kēksu. Šodien viņa pārrodas 1735. gadā. Saklausu plastmasas maisiņu čaboņu, viņa trīsreiz pieklauvē un tad pabāž galvu durvjstarpā.
— Sveiks, mīļo Hlīn! Nezinu, vai tu tās gribēsi. Nopirku «Bonusā»[ii].
Viņa uzmet uz gultas trīs pārus baltu apakšbikšu čaukstošās plastikāta paciņās, un es pagriežu muguru datora ekrānam. Tad viņa ienāk pie manis, paņem apenes, noliek uz naktsgaldiņa un sāk piekopt istabu.
— Kā tev šodien gāja? Hlīnuci, pie tevis gan ir ļoti smacīgi. Vai tu neatvērtu logu?
— Mm?
— Es diezgan ilgi neesmu mazgājusi tavu gultasveļu, vai ne? Nevēlies, lai es to izdaru šodien? Nē, es noteikti varēšu tam pieķerties tikai rīt. Tev gultā kokakolas pudeles? Es nopirku vēl, ja gribi. Lolla solījās iegriezties uz vakariņām. Kā iet, mīļumiņ?
— Ko?
— Vai tad tu neteici, ka taisot kaut kādu haltūru Reiniram?
— Viss ir mazliet ievilcies. Es gaidu, kad viņš man atgādās SyQuest disku.
Pievēršos datoram.
— Labi, labi. Tu taču varēsi valkāt šīs apakšbikses? Cerams, nebūs par mazu. Veikalā bija tikai L izmērs. Vai man atnest tev kolu?
— Mammu…
Viņa pienāk klāt un uzliek rokas man uz pleciem. Jūtu viņas krūtis spiežamies pret pakausi.
— Nu labi, manu mīļumiņ. Es netraucēšu tevi. Ko, tu raksti angliski?
— Mammu…
— Ak jā, piedod. Es vienmēr bāžu savu degunu tur, kur nevajag.
Viņa noskūpsta man pakausi un aiziet.
— Nopirku liellopa gaļas fileju. Lolla solījās atnest sarkanvīnu. Mēs gribam tā smalkāk šovakar.
Liellopa gaļas fileja ir mans mīļākais ēdiens. Viņa patiešām ir sadomājusi mani appuišot. Te kaut kas slēpjas.
Ņemos ar pulti, un tad viņas sauc mani ēst. Kabeļtelevīzijā viktorīna What’s on Television? Izskan jautājums: «Ko Eurosport rāda no 10 līdz 11?» Būtu jāceļas agrāk.
Kad ieeju virtuvē, viņas runā par Heidaru, kosmetologu. Lolla izsakās, ka šis viņai patīkot. Man patīk Lolla. Viņai ir vērā ņemamas krūtis un lieliska humora izjūta. Viņa ir no tām, kas daudz smejas. Tiesa, viņai reizēm izdodas izvest mani no pacietības, tomēr viņa bieži atnes smēķus un rada mājās patīkamu gaisotni. Arī Mamma ir interesantāka, kad uzrodas Lolla. It īpaši, ja Mamma ar mums sapīpē. Tad viņa mazliet zaudē savu mammiskumu. Lai gan viņas ir atšķirīgas, tomēr labi satiek viena ar otru. Mammai ir 56, bet Lollai — 37 gadi. Viņas iepazinās Fēru salās. Vai varbūt Mamma bija ieklīdusi kaut kādas sviestainas komitejas sanāksmē. Mammai patīk valsts televīzija, bet Lolla drīzāk ir komerctelevīzijas piekritēja — es gan viņu tik labi nepazīstu, neesmu uz Lollu pietiekami daudz skatījies, viņa raida kodētā režīmā. Viņa konsultē alkoholiķus. Alkonautu padomdevēja. Viņa dāsni stāsta notikumus no žūpu dzīves, it īpaši tad, kad pati ir pielējusies. Skaidrā tak tie stāsti nav ne stāstāmi, ne klausāmi. Mēs dzīvojam Bergtoras gātē un ēdam virtuvē.
Mamma: — Vai apakšbikses derēja? Es šodien nopirku viņam apenītes «Bonusā».
Lolla: — Bonusbikses? Tai nu gan būs paveicies, kurai tās tiks. Vai tās rotā veikala zīmols, rozā sivēntiņš?
Es: — Nezinu.
Mamma: — Vai tad tu vēl neesi tās uzlaikojis?
Es: — Mammu, vai kāposti vēl ir?
Lolla: — Pimpis vienmēr man atgādina rozā sivēntiņu.
Es: — Tiešām?
Lolla: — Jā, tik mīlīgs… un garšīgs.
Viņa smejas. Mamma vīpsnā. Es savelku savu seksīgā jaunuļa smaidu.
Es: — Es domāju, ka tu neēd cūkgaļu? Vai tad tu neesi lesbiete?
Mamma: — Vai kāds nevēlas saldējumu?
Lolla: — Les…Biete. Nē, nē, nē. Es vairāk domāju par tevi, manu Hlīn… tāds sivēntiņš — krājkasīte…
Es: — Ko tu ar to gribi teikt?
Lolla: — Es jau tāpat vien. Tu nemēdz izšķiest sevi sīknaudā. Laikam taupi sevi, gaidot īsto un vienīgo.
Es: — Un kas tas tāds būtu?
Lolla smīnot noskatās uz Mammu, kura pieceļas no galda.
Mamma: — Vai nebūs gana? Varbūt ieēdīsim saldējumu un parunāsim par kaut ko citu?
Es: — Ko tu viņai esi sapūtusi? Vai tiešām cilvēkam šeit nebūs nekāda privātuma?
Mamma: — Viņa tevi tikai ķircina, manu Hlīn. Lolliņ, vai tu esi pārliecināta, ka vairs neēdīsi?
Lolla: — Nē, paldies, esmu pieēdusies…
Es: — …sasūkusies klačas. Kur ir DV[iii]? Varbūt jāuzmet acs sadaļai «Izīrē dzīvojamo platību»?
Lolla: — Tu taču netaisies izvākties?
Es: — Mammu, vai tu nopirki DV?
Lolla: — Vai tik nebūsi nokavējis īsto brīdi? Tev jau ir trīsdesmit trīs…
Man acu priekšā uznirst pamatīgs dzīvoklis, pie kura durvīm nekad nebūkšķ klauvējieni, bet skan pieklājīgs zvans. Es ar sevi divatā, kompis, televizora kaste, sešpadsmit videofilmu vīkendā, viss Vudijs Alens — un simt kilometru attālumā no jebkādām lesbietēm. Kaut kas šajās nekaunīgajās androgīnēs ir — kaut kas no vecenes un veča, gan caurums, gan mēle īstajā vietā. Nudien neizturamas. Tu, cilvēks, nezini, ko viņām teikt. Kļūsti lēmēts. It īpaši tad, ja viņām ir arī krūtis. Tas ir tā, it kā notiktu kaut kāda krāpšana. Patiešām. Sievietēm izskata ziņā dots daudz vairāk nekā mums, tā ir, un cauri. Mums izskata kompensēšanai būtu jāsaņem smadzenes. Bet nu viņas arī tās savākušas sev. Kas tad vēl ir atlicis? Viņas ir dabūjušas visu. Gan ķirbī, gan sejā. Mēs varam vien gulēt, klusēt un masēt bezsmadzeņu draudziņu, līdz tas izvemj pēdējās pelēkās šūnas.
Mamma pieder citai paaudzei, kas dzimusi laikmetā, kad smadzeņu ķirurģija vēl nebija tik izplatīta. Mamma stāv man blakus. Mamma stāv man tieši līdzās.
— Nu, nu, Lollucīt. Mans Hlīnucis taču var dzīvot šeit tik ilgi, cik vēlas.
Pēc saldējuma uzpīpējam zāli. Lolla uztin kāsi. Divus. Viens tiek man. (Reizēm kasīšanās ar viņu tomēr atmaksājas.) Ieejam viesistabā. Zāles reibumā ziņas šķiet panesamākas. Parasti nespēju paciest Islandes TV. Par zivīm vien maļ, un jūra, jūra, jūra. Kuram idiotam ienāca prātā gudrā doma nolaisties jūras dibenā pēc aukstajām uzkodām? Zāles fonā tie sniega sanesumi rosina apetīti kā saldējums. Saldējuma plūdi salas ziemeļos, vaniļas saldējums uz rietumfjordiem. Riekstu saldējums pašos ziemeļfjordos. Bet viņas jau ir apskaidrojušās un atsāk savas runas par apakšbiksēm. Tikai ne to!
Mammucs: — Bet vai tad tu neteici, ka tev vajag apakšbikses? Viņam vienmēr vajag apakšbikses, nezinu, ko viņš ar tām apakšbiksēm iesāk, bet man radies iespaids, ka es to tik vien daru kā visu laiku pērku viņam apakšbikses. Ha, hā.
Lollucs: — Droši vien atstāj kaut kur pilsētas centrā, kad… Tas, protams, ir diezgan parasts gājiens vientuļiem jauniešiem, kuri nevēlas saistības. Nonākuši draudzenes mājā, viņi apzināti pamet tur savas apenes, viscaur… ha, hā… dzeltenas un smirdīgas. Tādējādi mazinās risks, ka meitenes vēlēsies viņus vēl kādreiz satikt.
Manējs: — Nu, dažas no viņām ir kā trakas uz zelta ūdenskritumiem, nevis tikai geizeru izvirdumiem. Ha, hā, vai ne, Lolla?
Lollucs: — Geizeri?…
Manējs: — Jā, Zelta ūdenskritums un Geizers. Vai nu tu nezini. Tas, kurš vairs neizvirst. Tas, kurš tikai smako.
Mammucs: — Hlīn, rimsties!
Manējs: — Mammu, es vēl neesmu pateicis to, ka tieši TU esi tā, kas zaudē apenes.
Lollucs: — Āāāā… Berglind… ha, ha, hā…!
Mammucs: — Hā-hā-hā. Ko tu ar to gribēji teikt?
Manējs: — Mazgātavā.
Viņas nudien ir uzskrūvējušās un pat pārskrūvējušās par tām apenēm un mudina mani tās uzlaikot. Nezinu, kas notika, varbūt esmu sapīpējies ne pa jokam, bet drēbes man vairs mugurā neturas. Pēkšņi atkal ienāku istabā vienās bonusbiksēs. Ieņemu dažādas pozas. Viņām «uh» un «ah», kā dažām sievietēm Chippendales šovā. Sievietes striptīzu skatās citādi nekā vīrieši. Uzreiz liek piektajā robā un noraujas no ķēdes. Veči nolien sevī, pārslēdzas uz zemāku pārnesumu, kļūst tik neizsakāmi nopietni, ka vai ādamābolu norij. Lolla sauc mani pie sevis, ieķeras bikšgumijā un teic, ka biksiņas derot kā uzlietas, tad piebilst: — Ja nemainīsies viņa izmēri. — Un tad abas, smejot vai aizrīdamās, iekrīt dīvānā. Vienacainais idiots — draudziņš ir Lollas acu augstumā, un es jūtu, ka par spīti Mammas klātbūtnei tas vēlas pastiepties ārā, lai ar viņu sasveicinātos. Steigšus jātinas prom.
Pulksten 2315. gadā piezvana Trēsturs. Kad slēdzu laukā TV kasti un kompi, mēs esam tālā nākotnē. Kātoju augšup pa Avotu ielu, kas ir pašā pilsētas centrā. Tuvojas pusnakts. Ledaina tumsa un neskaidra, neaptverama sniegainība, kurā jaušams kaut kas neatminami sens. Primitīva gaisotne — vēl jo vairāk aizvēsturiska tāpēc, ka man jāvelkas tik ilgi vējā appūstām, baltām, stīvām ausīm, kas kļuvušas trauslas, it kā būtu no porcelāna. Kad beidzot dodos iekšā, mēs atkal stāvam uz pirmā spēles lauciņa. 0000. gads.
«Pils» pusnakts stundā. Nevarētu teikt, ka baigi jautra vieta. Sauc, kā gribi, pagrabs ir un paliek pagrabs. «Tuptūzis» būtu piemērotāks nosaukums. Sajūta tāda, kā atkrītot atpakaļ pagātnē. Blūzīgs, žūpīgs atejas caurums. Tumšdrūmas celles, ķieģeļu sienas imitācija, pie tās piekārti (pakaļdarināti?) zobeni un bruņas. No tumbām sparkšķ pērnā gadsimta rokmūzika, sūnaina akustika, it kā plates būtu uzietas arheoloģiskos izrakumos: Black Sabbath, Deep Purple, Led Zeppelin. Brīdī, kad slājam iekšā, es, Trēsturs un Marris, skan Eye of the Tiger. Teogonisks fīlings. Liekas, esmu nonācis vienā no Quantum Leap sērijām. Īsta Sengrieķija, tikai visiem mugurā jakas. Bakhs aiz bāra letes vicina pātagu, vecais lielinkvizitors, rupjais resnis, zvetē pūli, kur pagadās, — mūžīgos alkohola vergus ar vaļējām brūcēm uz muguras —, un viņa aprīkojums ir iespaidīgs. Alus krāni kā moku rīku sviras, uzgriežņi pievelkas ik reizi, kad viņš tiem pieskaras, līksmi smejot, un viņam aiz muguras vēl vesels ieroču arsenāls. Plauktos rindojas dažādi reibinoši dzērieni, Black Death, granātas. Žonglēdams ar pudelēm kā ieročiem, viņš pavērš tās pret saviem upuriem — tām uzmauktie metāla uzgaļi atgādina klusinātājus. Viņš ar zobiem ver vaļā alus pudeles, met tās zālē kā rokasgranātas un jauc Molotova kokteiļus. Lej glāzēs versmojošu skābes maisījumu kā indi biķerī, un apmeklētāji paraksta kredītkaršu čekus, kā apstiprinādami sev nāves spriedumu. Ļoti ugunsnedrošs stāvoklis. Alkonauti benzīna pilnām tvertnēm un šur tur pa streipuļojošai būtnei ar gāzi pildītiem pupiem. Viena tāda (3500) pienāk un prasa piesmēķēt, pielējusies kā zeķe. Kad pastiepju uz viņas pusi aizdegtas šķiltavas, man šķiet, es viņu aizdedzināšu. Es lieku viņai uzliesmot, un viņa pateicas, sniedzot skūpstu, kurā ir 43% alkohola. Nesekmīgi mēģinu izvairīties no zivjeļļainas lūpukrāsas.
Iegarenais bārs atgādina nelielu dārza peldbaseinu. Dziļajā galā pie malas ķeras tie, kuri ir vislielākajā pālī. Pretī bāram sarindoti no nezināma materiāla taisīti dīvāni, kas, šķiet, iesūc sevī gaismu. Cilvēki iekrīt un nozūd tajos kā melnajā caurumā. Izskatās, ka vienīgais gaismas avots ir bāra plauktos sarindotās stikla pudeles — viskijdzeltens mirdzums kā blāva rītausma aiz Kamčatkas kalniem —, ko atstaro trīs auskaru pāri no dīvānu puses. Jā, vēl šur tur pazib smaidā atsegti zobi.
— Es to nevaru izturēt, vecais.
— Nu, nu, attopies, Hlīn. Beidz taču vienreiz klīrēties.
Liekas, Trēstis un Marris intuitīvi atrod šādas vietas. Varbūt es to nespēju izturēt tāpēc, ka šeit varētu iepeldēt mans papucītis. Mamma to sauc par «burāšanu». Nav ne jausmas, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka sendienās bija vairāk vergu galeru. Un šie te jau nav labāki, īsti vergi uz sāls saēstiem soliem, pieķēdēti pie bāra, airējas pāri alus jūrai, laižas lejā viskija atvaros, katram līdzi visi mūža mirkļi, savi irkļi un aura, viss nožēlojamais mūžiņš rociņās. Šī vieta spēj izraisīt reālu jūrasslimību, visi šie ļautiņi, kas vārtās pa zemi.
Mēs piestumjamies pie bāra un atrodam trīs brīvus krēslus. Tie, kuri šeit sēdēja iepriekš, tagad noteikti ir jau miroņi. Briesmīgi, ka cilvēki dzer. Pienākusi mūsu kārta sēsties šajos elektriskajos krēslos, saņemt savu nāvējošo devu. Trēsturs ir slaids, viņam ir rokas un zods. Viņš ir nedaudz garāks par mani. Mans augums ir 1,81 m. Viņam ir šaubīga kazbārdiņa, tāda pašķidra un plušķaina. Izskatās kā nervu gali, kas, izspraukušies no zoda, nokarājas. Viņš ir samērā rausteklīgs putns. Trēsturs trīceklis. Marris ir sīkāks augumā. Marra pilnais vārds ir Marels. Tipa saistīts ar jūru. Viņš brīžiem uzvedas kā krastā izmesta zivs. Viņam ir izvelbtas acis un seja krampjaini raustās. Viens ir putns, otrs — zivs. Es neesmu ne viens, ne otrs.
Tulkojis Dens Dimiņš.
[i] Njāla sāgas (13. gs.) darbības vieta.
[ii] Zemo cenu lielveikalu tīkls Islandē. Logo skatīt tīmekļa vietnē www.bonus.is.
[iii] Populāra dienas avīze, kurā aplūkoti dažādi skandāli, sensācijas u. tml.
sociologs 09.08.07 19:19
Kristiana Krahta "Fāzerlande" par šveici. Irvina Velša "Trainspotting" par Lbritāniju. Halgrīma Helgarsona "101 Reikjavīka" par Islandi. Simptomātiski? Dens Dimiņš kā parasti tulko jaukas lietas un izdara to gaužāl labi.
aija 10.08.07 10:47
ierulleja! uzlaboja garastavokli visai dienai :)))
maija 06.10.07 22:27
izcili. gada laika pirmais makslas darbs, ko varu ta novertet.