Linda Lapiņa: Saulespuķes (6)
2003. gada 15. decembrī, plkst. 0:00
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
1.
“Piedod, bet es tevi vairs negribu redzēt,” viņa teica.
Īss klusuma brīdis. Es pārdomāju un sapratu, ka
“Es tev rītvakar piezvanīšu,” es teicu un piecēlos. Viņa palika sēžam uz grīdas. Viņa uz mani pat nepaskatījās.
Kad es nonācu līdz durvīm, man likās, ka vēl kaut kas ir jāpasaka. Es paskatījos atpakaļ uz Lieni, kā viņa tur sēdēja, un sacīju: “Es tevi mīlu.” Es to neteicu tāpēc, ka man viņas būtu žēl, un laikam tāpēc pirmajā mirklī man aizķērās balss.
Viņa turpināja skatīties uz grīdu, un man kļuva neērti. Es ātri izgāju no istabas, paņēmu savu mēteli un izskrēju kāpņu telpā. Tur es apģērbos un drusku pastāvēju, domājot, cik draņķīgi no manas puses ir tā vienkārši aiziet.
Bet nekas cits man nenāca prātā.
Tad es izdomāju doties pie Oskara.
Oskars toreiz bija mans labākais draugs.
Es, protams, nezinu, ar ko viņš nodarbojas tagad, bet toreiz viņš bija diezgan liels žūpa. Viņš strādāja reklāmas aģentūrā, dzīvoja labiekārtotos bēniņos centrā, un ne par ko neuztraucās, varbūt tikai par Džozefīni. Mēs parasti sapratāmies. Viņam bija gandrīz viss, ko es tolaik vēlējos no nākotnes.
Tā bija piektdienas pēcpusdiena rudens vidū. Man nebija īpaši tālu jāiet. Es atceros, ka lija lietus un bija diezgan drēgns- mētelis, ko man kaut kādās humpalās bija nopirkusi Liene, diezgan ātri samirka. Turklāt es valkāju tādas kediņas kā visi toreiz, un arī tās nebija īpaši izturīgas pret ūdeni. Es pat necentos izvairīties no peļķēm. Jutos diezgan draņķīgi. Es spriedu, ka Oskars droši vien būs nupat pārnācis no darba, bet vēl nebūs paspējis doties kādā no saviem piektdienas vakaru ceļojumiem.
Man pat bija taisnība.
“Labvakar!” es teicu Oskaram.
“Labdien!” teica viņš, un mēs pa jokam viens otram salutējām.
Tad viņš teica: “Puis, nāc iekšā,” un es pēc viņa balss sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Es nebiju dzēris vispār, un Oskars varbūt par daudz, bet tas bija arī kaut kas cits.
Mēs iegājām īpašajā istabā, kā to sauca Oskars, un es apsēdos lielajā dīvānā. Skanēja kāds dīvains disks, man šķiet, ka manējais, un es atceros, kā Oskars man bija teicis, ka vairs to neklausās. Atskrēja Džozefīne un ielēca man klēpī. Un no letes atgāja Oskars un pasniedza man glāzi ar kaut ko brūnu.
“Viskijs?” es pajautāju, un Oskars pamāja ar galvu.
Es būtu sācis uzreiz stāstīt par Lieni (man ļoti gribējās kādam to izstāstīt), bet Oskara sejas izteiksme mani atturēja. Viņš izskatījās par kaut ko ļoti pārsteigts- pirmoreiz es viņu redzēju tādu.
“Paskaties uz šito!” viņš teica un pasniedza man avīzi. Tur bija mazas, piemīlīgas meitenītes fotogrāfija. Virsraksts: “Atrasts jauns upuris ‘stikla slepkavas’ lietā”.
“Viņa dzīvoja man kaimiņos! Es viņai pirku šokolādi!”
“Stikla slepkava”, kā viņš bija iesaukts, bija kāds vīrs, kas nogalināja mazas meitenītes, nosmacējot viņas zem stikla, apmēram tāpat kā mazās meitenītes taisīja herbārijus.
Tāpēc māmiņas vairs nelaida savas mazās meitenītes ārā.
Oskars bija paņēmis avīzi un skatījās uz fotogrāfiju.
Man gribējās Oskaram kaut ko teikt. Man gribējās viņam pateikt kaut ko tādu, kas izrautu viņu no gūsta avīzes lapā. Lai viņš atkal būtu tikpat vēss un nesaistīts ne pie nekā. Lai būtu kā parasti.
Bet visvairāk man gribējās viņam pastāstīt par Lieni.
“Es to nesaprotu,” nopurpināja Oskars.
Es domāju par Lieni, kā viņa tur palika sēžam uz grīdas.
“Kā var to nodarīt mazam bērnam?” un Oskars iedzēra no savas glāzes.
Es nezināju, kā kaut ko tādu var nodarīt mazam bērnam, un tobrīd es domāju par ko citu. Tā bija tikai vēl viena maza meitene. Man šķita, ka esmu zaudējis savu īpašāko meiteni. Es gribēju, lai Oskars mani nolamā par muļķībām, ko biju sadarījis, un pasaka, ko darīt tālāk.
“Un viņi nespēj neko izdarīt, lai viņu atrastu. Kur mēs vispār dzīvojam?”
Oskars runāja, staigājot šurpu turpu pa savu istabu.
“Ja cilvēks smagi kļūdās, kā to var izlabot?” es jautāju. Man nebija drosmes stāstīt Oskaram kaut ko konkrētāku; viņš nepievērsa man nekādu uzmanību. Viņš bija man ielējis dzeramo, un tagad es droši varēju savā nodabā čubināties.
“Kā tu to nesaproti? To nav iespējams labot! Viņa ir mirusi,” teica Oskars un beidza skraidīt apkārt. Viņš atkrita dīvāna otrā galā. Glāze bija aizmirsta uz letes.
“Zini, man īstenībā vajadzēja tikai atpakaļ vienu savu disku. Man pēc pusstundas jābūt pie Lienes.”
Oskars piecēlās, lai atdotu man disku, un, ieraudzījis savu glāzi, iedzēra vēl.
“Piedod, bet man tiešām jāiet,” teicu es jau pie ārdurvīm.
“Tas nekas. Dažas lietas nevar izlabot. Mēs jau neko nevaram darīt,” teica Oskars. Viņam rokās vēl joprojām bija glāze, jau gandrīz tukša.
Es jutu, ka, līdzko aizslēgs durvis aiz manis, viņš atsāks skraidīt pa dzīvokli un pie sevis bubināt par lietām, ko nevar izlabot.
Vēl nebija vakars, bija vēl gaišs, un es tātad devos mājās.
Ielas bija pilnas ar jauniešiem apmēram manā vecumā, kas visi devās uz centru, tātad pretējā virzienā kā es. Es atcerējos, ka vecāki ir īpašajā operas pirmizrādē, ielūgti par kaut kādiem īpašiem nopelniem mūsu visu labad un būs mājās vēlu, un tāpēc iegāju veikalā nopirkt paciņu cigarešu. Maniem vecākiem, protams, nepatika, ka es smēķēju, bet es biju atmetis Lienes dēļ. Taču tagad man gribējās domāt, ka man viņas domas neko nenozīmē, ka man viņa neeksistē vispār.
Tās nu gan bija pilnīgas muļķības.
Es iegāju savā dzīvoklī. Tur bija tumši un vēsi, un vientuļi; Oskaram viņa nāvīgi stilīgajos bēniņos vismaz bija Džozefīne. Es atbrīvojos no savām slapjajām parpaliņām un ietērpos kādā no māsas pieguļošajiem, mīkstajiem džemperiem. Mana vecākā māsa Marta pirms dažiem gadiem bija nomirusi no leikēmijas, un es pamazām novalkāju viņas drēbes. Tā nu es, tērpts tumšzilā kamieļvilnā, kas reiz izcēla Martas acu krāsu, devos uz virtuvi un sagatavoju sev milzumlielu krūzi piparmētru tējas bez cukura. Tolaik es būtībā dzīvoju no tējas.
Un vēl es uzliku kaut kādu nebūt mūziku.
Savā istabā es atvēru logu un sāniski piezemējos uz palodzes (mēs dzīvojam piektajā stāvā). Tur lejā kāds bērns ar lietussargu kaut kur skrēja, droši vien uz veikalu. Mana roka sajuta lietu. Tas noteikti bija pietiekami skābs, lai mums visiem, stilīgajai jaunatnei bez lietussargiem un cepurēm, mati izkristu līdz 35 gadu vecumam. Es aizsmēķēju. Es iemalkoju tēju. Es skatījos ārā pa logu.
Un tad kaut kas notika. Es to ieraudzīju- pirmoreiz. Tā bija māja ar saulespuķēm apkārt, un kaut kur bija arī mežs, tāds ar lieliem, veciem kokiem. Viss bija vesels. Debesis nebija pat ieplaisājušas.
Es varēju domāt par to, ka kaimiņiem traucē mūzika (arī man tā tikai traucēja). Es varēju sajust palodzi, uz kuras es sēdēju, un vērot peļķes lejā pagalmā. Tomēr, kad es pievēru acis, laika vairs nebija.
Bija tikai saulespuķu lauks ar māju vidū, kurai es virzījos aizvien tuvāk. Es to redzēju pirmo reizi, un tomēr es pazinu katru saulespuķi. Es zināju, kāda izskatās māja no iekšpuses, it kā es būtu tajā nodzīvojis visus savus septiņpadsmit gadus- koka kāpnes, kamīns, sauleszaķīši uz grīdas, ugunsdrošība nulle. Miers un pasaule, kas sākas un beidzas katru dienu.
Un es tai tuvojos. Šķita, ka saulespuķes mani sauc, bet vēl nebija laiks. Es biju tik ilgi bezjēgā vienkārši maldījies. Tagad es zināju mērķi, man vairs nekur nebija tā jāsteidzas.
Mana dzīve bija apmainīta. Es jau biju tur.
Es atjēdzos, droši vien būtu jāsaka- aizmigu atkal, pēc kādām divdesmit minūtēm ar sastingušiem pirkstiem. Skats pa logu bija pelēcīgs, lēnām sāka satumst, un lija vēl joprojām. Taču katra no mazajām lietām spīdēja, katrā lietuslāsē bija varavīksne. Tad es vēl jutos tā, ka esmu atpakaļ tikai uz laiku. Man nepadodas salīdzinājumi, bet viss, ko es biju pieradis vērot pa savas istabas logu- mana ikdiena, ko es, kā jau parasts, biju saņēmis gatavā veidā, šķita apmēram kā figūriņas uz marcipāna kāzu tortes, tieši tikpat neīsta. Tikai saulespuķes bija. Es varēju piemiegt acis un visur saredzēt saulespuķes. Ikdiena bija tik neīsta; tagad es zināju. Vajadzēja tikai piemiegt acis; tā, kā mums mācīja darīt mākslas skolā, lai labāk redzētu gaismas un ēnas robežu.
Kopš tās reizes es gandrīz nepārtraukti esmu pārvietojies piemiegtām acīm.
Taču. Lai kā es tās sargātu, saulespuķes ātri izbalēja un kļuva aizvien neīstākas, drīz vien tās šķita kā kaut kādas bērnības atmiņas- pat neīstākas par ikdienu.
Es mēģināju tās izsaukt, aizverot acis, iedomāties ziedu šūpošanos vējā, bet puķes izskatījās neīstas- vai arī nerādījās vispār.
Es dienām domāju par to, ka tomēr vajadzēja doties uz turieni mirklī, kad to vēl varēja, kad tā vieta vēl bija sasniedzama. Kad tā bija pat tuvāk par šejieni, pasauli, ko pamazām biju sācis ienīst.
Es beidzu satikt draugus vai pat iet ārā no mājas.
Es sēdēju mājās, tērpies savas māsas tumšzilajā džemperī, un gaidīju, lai man atkal parādās māja un saulespuķes, ko es pazinu tā, it kā būtu dzīvojis tur visus savus septiņpadsmit gadus.
Ar katru dienu viss sāka izskatīties vēl bālāks un nedzīvāks.
Es turēju savu mobilo telefonu izslēgtu, necēlu telefona klausuli, nerakstīju
Mani vecāki domāja, ka esmu saslimis, vai arī, ka man ir kāda mērena depresija. Viņi nojauta par šķiršanos ar Lieni un domāja, ka viss ir viņas dēļ. Reizēm viņi nāca ar mani aprunāties. Tad es sēdēju un centos izskatīties tā, it kā visu dzirdētu, tērpies māsas zilajā džemperī, un ēdu to, ko viņi bija man atstiepuši. Es vispār paklausīgi pieņēmu lietas, ko viņi man bija nopirkuši, lai es atgūtu dzīvesprieku. Tomēr es centos izvairīties no skatīšanās uz viņiem. Viss likās caurspīdīgs, un otrā pusē es nespēju saskatīt neko.
Līdz tam man laiku pa laikam kaut kas nebija izdevies, toties bija izdevies ar to samierināties. Tagad es varēju tikai sēdēt un gaidīt, un pamazām apaugt ar piepēm. Dienas pazuda melnajos caurumos.
Saulespuķes vairs nenāca.
2.
Kādu dienu es atkal sēdēju uz palodzes, pārkāris kājas pāri malai, un tās šūpoju. Bija diezgan auksti, laikam tā jau bija agra ziema. Es skatījos pāri māju jumtiem un kā parasti gaidīju saulespuķes.
Tad es netīšām palūkojos turpat lejā, uz savu pagalmu. Tur bija vesels bars manam rajonam tipiski ģērbtu jauniešu. Visi bija sastājušies apkārt vienam. Viss notika ļoti ātri, ātrāk, kā es spēju izsekot līdzi. Kāds no apkārt stāvošajiem iesita pa vēderu tam, kas stāvēja vidū. Laikam stipri, jo viņš nokrita. Vēl kāds, kā izskatījās, iespēra, un tad bars aizgāja. Tad jau laikam piekautais džekiņš bija atdevis visu naudu, kas viņam bija, vai ko nu tiem pārējiem vajadzēja. Tas bija noticis pāris sekundēs. Tagad, kad viņš tur gulēja, es redzēju, ka viņš bija arī ģērbies atšķirīgi un droši vien no cita rajona. Jā, rajona piederība šādās reizēs bija noteicoša.
Varbūt tas džekiņš bija no viņiem dabūjis vēl pirms tam. Acīmredzot, ja viņš tur vēl gulēja.
Es norāpos no palodzes, aizskrēju uz priekštelpu un uzrāvu kājās savas kediņas. Pagāja apmēram minūte, kamēr atradu atslēgas; diezgan ilgi biju izticis bez tām. Vēl kāds laiks pagāja, kamēr noskrēju pa kāpnēm no sava 5. stāva. Manas “prombūtnes” laikā liftu, protams, neviens salabojis nebija. Kad es beidzot biju pagalmā, piekauto džekiņu tur vairs neredzēju. Acīmredzot diez ko smagi piekauts viņš tomēr nebija. Es drusku pastaigāju pa pagalmu, lai paskatītos, vai viņš kaut kur nerēgojas, bet droši vien viņš bija taisījies prom, cik ātri varēja. Es to gluži labi varēju saprast.
Tā nu es devos atpakaļ pie savas kāpņutelpas durvīm. Es spiedu ierasto kodu un brīnījos, kad tas nenostrādāja. Tātad kods bija mainīts, un, tā kā telefonu es līdzi paņēmis nebiju, es nevarēju piezvanīt vecākiem un to noskaidrot. Tā nu es pēc daudziem veltīgiem minēšanas mēģinājumiem apsēdos uz soliņa gaidīt, kamēr kāda no kaimiņu tantiņām ies ārā iznest atkritumus un mani ielaidīs. Man šausmīgi sala. Māsas džemperis bija pūkains un silts, bet ne pietiekami plus diviem grādiem, un apmēram tik auksti es jutos.
Es daudz domāju.
Turklāt pirmo reizi pāris mēnešu laikā es nebiju apmāts ar saulespuķēm. Diezgan ilgi es domāju par cilvēkiem.
Es pēkšņi sajutu, ka viss ir tikai nelādzīgi, stulbi noburts, lai izskatītos kā vienīgā, svarīgākā īstenība. Jā, viss apkārt bija reāls diezgan, īpaši, ja kāds pavisam reāli dabūja pa vēderu. Bet man svarīgi bija neaizmirst, ka saulespuķes vienmēr ir tepat, kaut kur aiz, paslēptas zem visām cūcībām, kas it kā nozīmēja dzīvi. Ka aiziešana no turienes, no saulespuķu mājas, nekad nav pavisam. Tajā mirklī dzīve kļuva pietiekami caurspīdīga, tāda, kāda tā ir tagad. Es skatījos apkārt uz savu pagalmu un jutu, ka vēroju paradīzi, tikai caur drausmīgi netīrām, sērijveida greizo spoguļu brillēm, ko kāds man un vairumam pārējo ir izsniedzis kaut kad bērnībā.
Pēc kādas pusstundas, kad biju pārsalis gandrīz līdz nāvei, pa kāpņutelpas durvīm iznāca kāda sieviete, un es tiku iekšā.
Tajā vakarā es piezvanīju Oskaram un sarunāju, ka ieiešu pie viņa nākamajā dienā pēc skolas. Man ļoti gribējās ar viņu parunāt. Un arī ar Lieni.
Elīna 22.12.03 23:22
'ļoti intiģējoši. Man likās,ka viņam ir paredzēts nosalt pie savas mājas kā Cibiņam, bet beigas bij laimīgas :). P.S.hvordan gor det med din dansk sprog:)?
Nancis 08.01.04 10:53
Man ir mazsaprotami, kāpēc, ja autors ir sieviete (pieņemu pēc pseidonīma), viņas literārajam varonim iznāk būt vīrietim? Manuprāt vīriešu domāšana un psiholoģija ir pavisam citādāka (ja gribi, lasi - primitīvāka), tāpēc stāsts šķiet nedabīgs.
sterila 14.03.04 14:36
khmzs, man arī šī dzimumu maiņa, autors- sieviete, literārais varonis- vīrietis, kaut kā liekas nesaprotama, bet viss kārtībā:)Daudzsološi...