Aleksandrs Solžeņicins: Runa, saņemot itāliešu Žurnālistu savienības prēmiju „Zelta klišeja” (0)

2003. gada 10. decembrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(runa)
1974

1974. gada 31. maijā Cīrihē

Iepazinies ar principiem, saskaņā ar kuriem itāliešu Žurnālistu savienība jau vienpadsmito gadu un, lūk, šodien man piešķir savu prēmiju, es, saprotams, ne tikai izsaku jums pateicību, bet neesmu arī brīvs no lepnuma jūtām, redzot savu priekšgājēju vidū tik godājamus un vīrišķīgus cilvēkus, tai skaitā  visu 1968. gada Prāgas jaunatni kopumā.

Tie, kas šodien pasniedz šo prēmiju, un tas, kurš šodien to saņem, savu dzīvi nodzīvojuši it kā dažādās planētas pusēs, dažādās pasaulēs, dažādās sistēmās, par kurām runā, ka tās šķir bezdibenis, ka tās it visā ir pretišķīgas un viena otru izslēdz. Tomēr, ja tā patiešām būtu, tad mums neatrastos vienojošas vērtības, kas jūs pamudinātu piešķirt šo prēmiju man. Bet, ja reiz šādas vērtības ir atradušās, tad varbūt mēs

Pasaules primitīva sadalīšana divās sistēmās ir politisks, un tātad visai viduvēja līmeņa spriedums. Visi vispārpolitiskie paņēmieni ir operācijas ar gatavām tikumiskām (vai netikumiskām) realitātēm, tie atrodas uz diezgan zema cilvēciskās apziņas un esības līmeņa, tie sairst un mainās īsos periodos, reaģē uz katru situācijas izmaiņu. Ar dedzīgām politiskam birkām mēs drīzāk ļaujamies maldiem, nevis iedziļināmies mūsdienu pasaules stāvoklī. Ja nu mēs tomēr gribam aptvert cilvēces šodienas stāvokļa patieso būtību, tā bezcerības pakāpi un cerību pakāpi — un prese savos augstākajos uzdevumos arī nevar neņemt vērā šo mērķi, — tad mums neizbēgama pacelšanās daudz augstāk par politiskiem raksturojumiem, formulējumiem un receptēm.

Un tad mēs ieraudzīsim, kaut tas varbūt neizrādīsies diez ko patīkami, ka galvenā bīstamība nav vis tai apstāklī, ka pasaule sašķelta divās alternatīvās sociālās sistēmās, bet gan tajā, ka abas sistēmas ir slimas, un pat kopējas slimības saēstas, un tāpēc neviena no sistēmām ar to pašreizējo pasaules izpratni nesola veselīgu izeju. Cauri atsevišķu zemju konkrēto attīstību nejaušībām, arī dažu gadsimtu laikā šī slimība organiski ieaugusi mūsdienu cilvēcē, un mēs varam tai izsekot ilgā laika periodā.

Mēs — visi mēs, visa civilizētā cilvēce, — nosēdināti vienā cieši saistīta karuselī, esam veikuši ilgu, orbitālu ceļu. Tāpat kā bērneļiem uz karuseļu zirgiem, šis ceļš mums likās nebeidzams — tikai uz priekšu, un arvien uz priekšu, ne solīti sāņus vai greizi. Šis orbitālais ceļš bija: Renesanse — Reformācija — Apgaismība — fiziskas asiņainas revolūcijas —demokrātiskas sabiedrības — sociālistiski mēģinājumi. Šī ceļa nevarēja nebūt. Viduslaiki reiz bija sevi izsmēluši, kļuvuši nepanesami, jo Dieva valstību uz zemes cēla neierobežotā varmācībā, despotiski apspiežot personību, atņemot tai būtiskas tiesības par labu Veselumam. Mūs varmācīgi vilka, dzina Garīgumā, un mēs, dabiski, novērsāmies, mēs metāmies un pazudām Matērijā. Tā sākās ilgais humānistiskā individuālisma laikmets, tā civilizācija sāka veidoties pēc principa: cilvēks — visu lietu mērs un — cilvēks ir pāri visam.

Viss šis neizbēgamais ceļš ļoti bagātināja cilvēces pieredzi, bet, lūk, mūsu acu priekšā, arī tas tiek izsmelts: kļūdas pamatnostādnēs, nenovērtētas ceļa sākumā, tagad atriebjas. Nostādot cilvēku — nepilnīgu cilvēku, kas nekad nav brīvs no mantkārības, patmīlas, skaudības, godkāres un kurš pārlieku nesavaldīgi atdevies Matērijai, par visu lietu augstāko mēru — mēs esam nonākuši pie piesārņojuma, pie atkritumu pārpilnības, mēs slīkstam zemes atkritumos, šie atkritumi piepilda, aizsprosto visas mūsu esības sfēras. Materiālajā sfērā šie atkritumi jau visiem pā­rāk redzami, tie saindējuši gaisu, ūdeni, daļu apgūtās zemes virsas, sagandē arī neapgūto; tie kroplīgi vainagojuši mūsu varenos ražošanas pūliņus, gluži tāpat kā atsevišķu cilvēku dzīvē pašas vilinošākās reklāmas, iesaiņojumi un plastmasas pārvēršas bagātīgos pilsētas atkritumos. Bet arī tā saucamo garīgo sfēru šie atkritumi piepilda un nomāc — ar smagajiem apjomiem, ko mūsu acis, ausis, krūtis nespēj aptvert, ar skanīgu vispārinātu, it kā visiem skaidru, bet patiesībā bezpalīdzīgi plakanu ideju, melīgu zinātņu, manierīgu mākslu iebarošanu — mūs visus, kas neapzinās, ka pār viņiem pastāv augstāka atbildība nekā ir Cilvēks, tas ir, — tu, es un mūsu sliecības ļaudis. Dārdošā civilizācija pilnībā atņēmusi iespēju koncentrēt iekšējo dzīvi, izvilkusi mūsu dvēseles partijas vai komercijas tirgū. Sociālā sfērā gadsimtiem ilgais ceļš vienā gadījumā novedis mūs līdz anarhijai, otrā — pie stabilas despotijas. Starp šiem diviem draudīgajiem izejas stāvokļiem viena demokrātiska valdība pēc otras mūsu acu priekšā kļūst nevarīgas, beztiesīgas, tāpēc ka mazie un lielie ļaužu savienojumi nevēlas pašierobežoties Veseluma labā. Šo izpratni, ka ir taču jābūt kādam Veselumam, kaut kam Augstākam, ko mēs esam kaut kur izkaisījuši, kas kaut kad paredzējis robežu mūsu kaislībām un bezatbildībai — šo izpratni modri apsargā mūsdienu cietsirdīgās tirānijas, un to vajadzīgajā brīdī pasniedz ar nosaukumu Sociālisms. Taču izkārtne ir apmāns, pats termins neizpētīts: pietika ar pusgadsimtu, lai kļūtu redzams, ka arī sociālismā masas izmanto, lai augļotu nelielu cilvēku grupu labklājību — turklāt tādu cilvēku, kas ir drazas un būtībā nicināmi.

Tāpēc arī ceļš izrādījās orbitāls, ka no varmācības varas mēs izrāvāmies un varmācības varā atgriezāmies — vēl pagaidām ne visi, taču drīzumā šī slimība, kas atslābinājusi gribu un laupījusi perspektīvu, apdraud visus.

Bet, ja reiz saglabājam gribu nepieļaut tik paze\mojošā kārtā noslēgt šo orbītu, mums jārod sevī spēks pārskatīt cilvēka dzīves un cilvēka sabiedrības fundamentālos formulējumus: vai patiesi cilvēks ir tas visaugstākais un vai pār viņu patiesi nav Augstākā Gara? Vai tas pareizi, ka cilvēka dzīvei un sabiedrības darbībai vispirmāk jābūt materiālās ekspansijas noteiktai? Vai pieļaujams to attīstīt par postu mūsu iekšējās dzīves nedalāmībai?

Kā mums liekas, civilizētā cilvēce šobrīd pienākusi pie pasaules vēstures (dzīves, sadzīves un pasaules izpratnes) pavērsiena punkta, kas tikpat nozīmīgs kā pāreja no Viduslaikiem uz Jaunajiem laikiem — ja vien bezrūpības un gara nomāktības dēļ mēs šo pavērsiena brīdi nepalaidīsim garām. Tieši jūsu zeme, Itālija, kādreiz pirmā pasaulē pavēra iepriekšējā pavērsiena iespēju. Varbūt ka arī tagad jūs vieni no pirmajiem sajūtat mūsu pašreizējā stāvokļa bezizeju, un jūsu jūtīgums palīdzēs atrast tās formas, kas mums atvieglotu pāreju cita līmeņa orbītā, kurā nebūtu, kā Viduslaikos, nolādēta mūsu fiziskā un, vēl jo vairāk, kā Jaunajos laikos, sabradāta mūsu garīgā daba.

Šodienas dzīves draudīgajā tempā šī pavērsiena apjēgsmei un īstenošanai mums atlicis nesalīdzināmi mazāk laika, nekā tapa atvēlēts XIV vai XVI gs. nesteidzīgajā laika plūdumā. Un, ņemot vērā pagājušo gadusimteņu asiņaino pieredzi — arī pašai pārveidojumu formu izvēlei jābūt smalkākai un augstākai: jau esam iemācījušies, ka fiziska valstu satricināšana, varmācīgi apvērsumi paver ceļu nevis gaišākai nākotnei, bet baisai bojāejai, baisai varmācībai. Un, ja arī nākotnē lemtas revolūcijas, kas mūs glābs, tad tām jābūt tikumiskām, tas ir, jaunam fenomenam, kas mums vēl jāatklāj, jāsaskata un jāīsteno.

Tulkojusi Rudīte Kalpiņa.

Piedalies diskusijā: