Kitija Balcare: Mūsu aizsargkrāsas (49)

2007. gada 16. jūlijā, plkst. 14:38

Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)

Dažkārt tik ļoti gribas neko nesaukt vārdā. Atstāt bez nosaukumiem, etiķetēm, instrukcijām. Atstāt, lai sajustu to, ka Elforijai nav ģeogrāfisko koordinātu. Esmu sapratusi, ka viss īstais ir īss. Esmu mainījusi dzīvesvietu. Esmu kļuvusi izklaidīgāka. Esmu vēl arvien. Gaisa bedrēs. Viena rokas pastiepiena attālumā. Elforijas pierobežā.

Autore.

07.03. 2007. kūku meitene

Sastrēgumstunda Valdemārielas garumā.
Sailgojušies elkoņi. Medusriekstu skūpsti.
Trešais pasaules karš neizdzīvotājās ainās atstāts aiz logiem.
Smieklīgas zobubirstes, smieklīgi spoguļattēli, smieklīgi īsie sapņi.
Apskāviens kā glābšanas riņķis nakts murgu jūrā. Griestu zīmējumi acīs.

Un lai būtu tā, kā Tu saki, ka viegls ir tikai auksts rīta sniegs. Vate.
Un tas, ko es Tev saku, satiekoties, atvadoties un pamostoties.


12.03. 2007. ledenes

Mazā Lasvegasa aiz Tavējā loga.

Gaismiņu miriādēs un trolejbusu švīkoņā pazūd cilvēku kliedzieni, skūpsti, klusēšana.
Stikla bumbiņu dzīslojums.
No dzimumzīmes un dzimumzīmi pārvietojas kūstoša elpa. Distanču elpošana.

Pietura "Durvju zvans", pietura "Zābaku novilkšana", pietura "Saskūpstīšanās", pietura "Acu aizvēršana", pietura "Atsaukšanās", pietura "Mobilo telefonu izslēgšana"...

Trolejbusu švīkoņa starp mūsu plaukstām.
Nebeidzami maršruti uz pirmdienas rītu.


15.03.2007. subtitri

Nakts tarifa sarunas maksā ceturtdienas rīta galvassāpes.
Astoņos no rīta ielās cilvēki nosaluši, ierāvušies, zvirbuļpelēkām sejām stāv pieturās. Gaida nogurušo „Vadītāju - konduktoru”, kam maiņas pēdējais maršruts.
Viņš visus vedīs bez biļetēm.

Bet man starp muguras lāpstiņām pūdercukurs mazliet. Tur sabiruši čuksti.
Kailums ir ilūzija. Vienmēr. Neatkarīgā kino seanss.
Tavu vārdu subtitri izgaismojas ielas spuldžu atblāzmā.

Bet mēs zinām, ka viss reiz būs savādāk. Mēs zinām un ejam. Elpojam. Aizelpojam. Līdz krītam. Ķeramies pie vitamīnu paciņām.
Dzīvesmīnām, kas atmodina jutekļu muskulatūru.

Un sūtam tur augšā debesīs īsziņas.
Lai vēl mazliet ilgāk kā mazliet ļauj ieskatīties katram pašam acīs savās.
No rītiem, kad katrs aiziet uz savu debespusi dzīvot dažas īsās dzīves.


18.03.2007. šahs un mats

Mūsu plakstiņu gliemežvāki vienlaikus aizveras, lai izsapņotu īso atmiņu lentu pērles.
Svētdieniski. Mazliet ar ķiršu garšu.

Es ieraugu viņam acīs tieši to mirdzumu, kas saka priekšā,
kā izskatās dzīstoša pasaule šaha galdiņa rūtīs.

Mobilā telefona taustiņi izkliedz ielūgumu uz šī vakara lēno deju.
Uz vienu vienīgu lēno deju. Puskailumā. Uz palodzēm slidenām.
Un jumtu korēm mirdzošām.

Kāds naktij uzlicis blokmāju aplikācijas.
Ar logiem gaišiem, tumšiem, aizvērtiem, atvērtiem, aizelsotiem, pieskūpstītiem, izdauzītiem.

Džakometti silueti garām skrienošos logos.
Un viņa, mazā, mazā meitene zilajām acīm un gaišajām bizēm pastiepusies uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu augstākajā grāmatu plauktā nolikto grāmatu par Vinniju Pūku.
Tic, ka Milzu Lempjiem svētdienās ir brīvdiena.


17.04. 2007. biļete

Mēs guļam svešās gultās. Dzeram rīta tēju no svešām brokastu krūzēm.
Mēs nevaram būt pirmcilvēki. Mēs vienmēr būsim second hand prece.

Un mēs visi un viņi visi svešās rīta čībās, svešās sienās,
līdz brīdim, kad tiek pārlīmētas tapetes un svešā adrese tiek rakstīta uz aploksnēm
kā sava.

Ieņemam viens otra vietas karuseļos. Tikai biļetes katrs pērkam citā pasaules pilsētā. Citā sekundes simtdaļā.
Katrs ar citu derīguma termiņu.


02.05.2007. snieg

Tauriņa efekts.

Viņi viens otram slīd zemāk un zemāk.
Sajūtu reitingos.

Pārklājas vieni tauriņu bari vēderos ar citiem.
Vieni dzestri rīti nomaina negulēto nakšu neuzrakstītās īsziņas.

Viņu plaksti kā kalendāra lapiņas ik vakaru krīt vienā pasaules malā un ik rītu paver citus horizontus citā.

Slīd zemāk un zemāk. Pārklājas. Skaita laiku.
Starp viņiem. Atņem un saskaita kopā. Negulētās naktis.

Nekas tur nav izpostīts. Jo nav kam sabrukt.

Kautro tauriņu spārnu atvēzieni ir tikai mirklis pirms lidojuma.
Pirms lidojuma uz siltākām zemēm.

P.S. Pagaidām vēl nezinu, kā Tu izskaties, bet zinu Tavu pasta indeksu no galvas.

LV - JŪTU


12.05.2007. sarkans

Glaudiet pret spalvu viens otru. Glaudiet. Tā izliekoties par tiem, vistuvākajiem.
Un tagad kāds taisās kādu glābt?

Viņi met viens otram glābšanas riņķus,
kas patiesībā ir laso, tie paši laso, ar kuriem notver un nelaiž vaļā.

Bet piesien. Piesien pie gultas kājas un liek uzticīgām acēm skatīties.
Tādām tukšām patiesībā, bet to jau neviens neredz.

Jo tai mājā, kur uz sienām sludinājumu lapiņas tapešu vietā,
tai mājā nav neviena spoguļa.
Visi satriekti lausku lauskās paģirainos rītos, kad durvis atstātas pusvirus.

Tad, kad katrs aizsteidzies glaudīt viens otru, bet nu jau citu.
Atkal PRET SPALVU. Neieskatoties paši sev acīs ne mirkli.

Tad, kad Tu atkal gribēsi teikt „labrīt”, vispirms pārliecinies, vai plaukstu locītavās nav ieaugušas virves. Tādas 6mm virves.


30.05.2007. pusdienlaiks

Vēja ziedi sastādīti puķupodos.
Virtuāli pieskārieni novakarēs, kas slīkst jasmīnplaukstās.
Zaļi, sarkani cilvēciņi luksoforos. Reibums. Maigums ieskrējiena joslās.

Pirmās zemenes uz tiltiem lūpās, kas apņemas klusēt, bet tik un tā sūta ziņojumus mēmus.
Tavu smeldžu galaktikās, kur tie ieaug Tavās pirkstu kustībās krampjaini kaucoši kārās ik nakti pirms aizmigšanas.

Katrs savā pasaules malā mēs uzliekam modinātājus uz septiņiem rītā, bet tikpat vienlaicīgi aizguļamies.
Nokavējam kopīgās brokastis viens otra klēpī.

No Tevis līdz manīm vairākas ieskrējiena joslas, gaisa bedres, rīta ievārījummaizītes, pusnakts dušas, otrā stāva gultas, balti palagi, aizlienēts dvielis, mazie negaisi, salstošas pēdas, saldējuma bumbiņas un piloši jumti stikla dzelzceļa stacijās.


06.06.2007. turp - inā - jums

Ja mūsu sirdis ir aizsargkrāsās, tad tām apkārt ir simtiem robežstabiņu.
Bet robežas ir šķiršanās punkti.
Manī tādu nav.

Manī ir gaisa bedres un paceļamie tilti.