Andžela Kārtere: Sniegbaltīte (13)
2007. gada 10. jūlijā, plkst. 23:50
Rubrika: Bibliotēka
Ir ziemas vidus, neuzvarams un nevainojams. Grāfs ar savu sievu dodas izjādē, viņš jāj uz pelēkas ķēves, viņa — uz melnas, ietinusies spīdīgā, melnā lapsas kažokādā, uzvilkusi garus, melnus zābakus ar purpursarkaniem papēžiem un piešiem. Svaigs sniegs krīt uz jau uzsnigušā sniega, tad pārstāj snigt un visa pasaule kļūst balta. „Kaut man būtu meita tik balta kā sniegs,” saka Grāfs. Viņi turpina jāt tālāk. Viņi nonāk pie nelielas bedres, tā ir asiņu pilna. Viņš ierunājas: „Kaut man būtu meita tik sarkana kā asinis.” Viņi jāj tālāk; viņi ierauga kraukli, kas tup uz kaila zara. „Kaut man būtu meita kraukļa spalvas melnumā.”
Tiklīdz viņš izrunā šos vārdus, ceļa malā viņš ierauga meiteni ar sniegbaltu ādu, tumšsarkanu muti un melniem matiem, pilnīgi kailu
un tieši tādu, kādu viņš bija vēlējies; tajā pašā brīdī Grāfiene iedegās pret viņu spīvā naidā. Grāfs viņu uzcēla sev blakus uz zirga, bet Grāfienei prātā bija tikai viena doma: kā lai tiek no meitenes vaļā?Grāfiene nometa sniegā savus cimdus un palūdza meiteni tos sameklēt, lai varētu tikmēr notriekt meiteni ar zirgu, bet Grāfs teica: „Es tev nopirkšu jaunus cimdus.” Tajā brīdī Grāfienei no pleciem noslīdēja kažokāda un apņēma meitenes kailo augumu. Tad Grāfiene iemeta ar dimantiem rotātu sprādzi aizsaluša dīķa āliņģī: „Ienirsti tai pakaļ un atnes man to,” viņa teica, cerot, ka meitene āliņģī noslīks. Bet Grāfs ierunājās atkal: „Vai tad viņa ir zivs, lai peldētu tik aukstā ūdenī?” Tajā brīdī Grāfienes zābaki pārlēca uz meitenes kājām. Tagad Grāfiene bija pilnīgi kaila, bet meitene bija saģērbta un apauta; Grāfam kļuva savas sievas žēl. Viņi nonāca pie ziedoša rožu krūma. „Noplūc man vienu rozi,” Grāfiene teica meitenei. „To es tev nevaru liegt,” atbildēja Grāfs.
Meitene ņem un noplūc rozi, uz ērkšķa sadur pirkstu; asiņo; iekliedzas; pakrīt.
Raudot Grāfs nokāpa no zirga, palaida vaļīgāk bikses un iegrūda savu stingro locekli mirušajā meitenē. Grāfiene turēja savu ķēvi un vērīgi viņu uzlūkoja; viņš drīz beidza.
Tad meitene sāka kust. Pēc kāda brīža no viņas vairs nebija palicis pāri nekas, kā vien spalva, kas izkritusi kādam putnam; asiņu traips no lapsu medībām; un roze, ko viņa bija noplūkusi. Grāfienes drēbes atgriezās pie viņas. Ar savu garo plaukstu viņa noglaudīja kažokādu. Grāfs pacēla rozi, paklanījās un pasniedza to savai sievai; kas, tai pieskardamās, tūdaļ pat nometa to zemē.
„Tā dzeļ!” viņa teica.
No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.
Angela Carter. The Snow Child // Burning Your Boats. — London: Vintage Books, 2006.
rainis teica krā 11.07.07 1:21
absolūti dīvains tulkojums. vai nu tulkotāja brīnišķīgi pārvalda gan latviešu, gan angļu valodu, vai - ne vienu ne otru. katrā ziņā - rezultāts tāds biedējoši vilinošs. visu cieņu (autorei arī, protams).
oi 11.07.07 8:44
pirmās divas trešdaļas gluži kā bārbara kārtlenda, kuras darbu siekalainās vietas aizvietotas ar biku pornografiskām. Pēdējā trešdaļa padara šo visu par pasaku. lai gan es, protams, labprātāk lasītu tīru pornogrāfiju :)
veel viena pasaka 11.07.07 12:21
sarkangalviite aizmieg mezhaa. tuvumaa ganaas govs. lopinsh pluukdams zaali tuvojas sarkangalviites virzienaa. kaapjot paari meitenes galvai, taa tesmenis (komplekataa ar visiem pupiem) paarsliid paari meitenes sejai. sarkangalviite miegaa pasmaida un ar roku atgainjaajot tesmenja pupus slinkuma pilnaa balsii novelk: "zeeni, zeeni... mieriigaak... ne jau visi uzreiz..."