Jana Kukaine: Andželas Karteres 'Asiņainā istaba': balāde, sapnis un pornogrāfija (3)

2007. gada 9. jūlijā, plkst. 14:06

Rubrika: Redzējumi

“Mēs dzīvojam gotiskā laikā”
(Andžela Kārtere)

Stāstu krājuma “Nodedzinot savus tiltus” (Burning Your Boats) pēcvārdā Andžela Kārtere atzīst, ka viņu vienmēr saistījusi gotiskā tautas daiļrades tradīcija - brīnumu un šausmu pilnas pasakas ar pārspīlētiem raksturiem un notikumiem, kas šķiet pārdabiski un tādējādi iemanto simbolisku nozīmi, un, lai šos stāstus padarītu pilnīgi neticamus, Andžela izvēlas krāšņu, pārsmalcinātu izteiksmes veidu, tādējādi parādot, ka, atsakoties no ikdienas valodas lietojuma, arī tas, ko šī valoda apraksta, vairs nav jāuztver burtiski. Piesakot simbolisko lasījumu, ko pārstāv pasaku tēli, Andžela atrisina jautājumu par šo stāstu aktualitāti, lai gan, manuprāt, tam nav tikpat kā nekādas nozīmes, ja vien stāstu krājuma lasītājs nav kaislīgs psihoanalītiskās pieejas piekritējs.

Daudz interesantāk šķiet palūkoties, kā Andželai izdodas “modernizēt” tradicionālos naratīvus un ko viņa liek darīt to personāžiem, citiem vārdiem, izdibināt, kas tad ir gotisks mūsu laikos. Pirmais, par ko jājautā, ir “mūsdienu” precizējums, jo varētu taču gaidīt, ka laikmetīgā Sarkangalvīte dotos pavisam atšķirīgās gaitās, nesot savai vecmāmiņai pīrādziņus iepirkumu maisiņā, taču, kā atzīmē pati autore, “labam rakstniekam ir jāmāk apstādināt laiku”, tādēļ darbības vieta, notikumi un personāži paliek tie paši, kas agrāk, tiek saglabāta arī mītiskā laika sajūta. Stāsti savukārt šķiet mūsdienīgi, pateicoties Andželas stāstnieka talantam, virpuļveidīgiem pavērsieniem stāstu sižetos un pikantām detaļām.

Stāstu krājums “Asiņainā istaba”, kas tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Andželas darbiem, sastāv no “pārstrādātiem” Rietumeiropas pasaku variantiem, kas uzrakstīti barokāli krāšņā, jutekliskā un blīvā valodā, un literatūrkritiķi to dēvē par gotisku, postmodernu un feministisku. Autore ir izkopusi izsmalcinātu stāstīšanas tehniku, viņa vērpj intrigas un rada pārsteidzošus, izteiksmīgus tēlus, komiskas un dramatiskas situācijas, izlaižot tradicionālo “Reiz dzīvoja” ievadu un, ja stāsta beigās jaunais pāris svin kāzas, konvencionālā “nu sākās patiešām lieli prieki un līksmība. Man tā gribētos, lai mēs ar tevi arī būtu bijuši tur klāt[i]” vietā Andžela stāstu noslēdz ar ironisku repliku: “Lai visas sievas, ja viņas tev vajadzīgas, ir bagātas un skaistas; un lai visi vīri, ja tu viņus gribi, ir jauni un vīrišķīgi; un visi tavi kaķi ir tikpat blēdīgi, vērīgi un atjautīgi kā: Runcis Zābakos.”[ii] Turklāt tas nebūt nav vienīgais pārsteigums, ko Andžela sagādā.

Pasaku retorika

Lai arī pasaku tēli un intrigas ir zināmas, vecajā lauku mājā es sameklēju vairākas pasaku grāmatas un pārlasīju dažus pasaku “autentiskos” variantus. Es nezināju, piemēram, ka, Šarla Pero un brāļu Grimmu Sarkangalvītes varianti ir atšķirīgi. Pirmajā gadījumā vilks apsola nokļūt pie vecmāmiņas pirmais un tad aprij meiteni, ar ko stāsts arī beidzas; Brāļu Grimmu variantā vilks iesaka meitenei nesteigties, lasīt ogas un puķes, bet tad, kad vilks aprij gan vecmāmiņu, gan Sarkangalvīti, ierodas mednieks, kas pārgriež vilka vēderu, Sarkangalvīte un vecmāmiņa izkāpj dzīvas un veselas, bet vilka vēderā ieliek akmens bluķi, un vilks aiziet bojā.

Šarla Pero un brāļu Grimmu izpildījums man likās pārsteidzoši lakonisks, jo tajā galvenais uzsvars tiek likts tikai uz notikumu konstatāciju un dialogu atstāstu, piemēram, kad ļaunā pamāte dodas pie Sniegbaltītes, kas kā notikums pats par sevi stāsta kontekstā nav svarīgs, brāļi Grimmi to apraksta šādi: “Viņa devās aiz trejdeviņiem klaniem pie septiņiem rūķīšiem, pieklauvēja pie durvīm un sauca: “Lētas preces, labas preces![iii]”” Uz šāda atturīga vēstījuma fona dažas pārspīlētas detaļas liekas īpaši smieklīgas, piemēram, pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem fantastiskais fināls, kur pamātei, kad tā ierodas kāzās, tiek sagatavotas “uz uguns nokarsētas dzelzs tupeles.”[iv]

No šāda viedokļa raugoties, krājuma “Asiņainā istaba” intonāciju pretstatā šādam lakonismam varētu nodēvēt pat par reālistisku, lai arī ne vārda stingrākajā nozīmē. Krājuma kopiespaids ir lakonismam tieši pretējs - vizualizējot vietu un personāžu aprakstus, attēls veidojas blīvs un pārsātināts, tajā saklausāmas gan paisuma viļņu šalkas, gan muslīna kleitas čaukstoņa. Vēl viena būtiska krājuma iezīme, kas tradicionālo materiālu pielāgo “postmodernajam” standartam, ir spēle ar stāstnieka pozīciju. Piemēram, pasaka “Runcis Zābakos” tiek risināta no kaķa pozīcijas, kurš humoristiski un nedaudz ciniski apraksta sava saimnieka iemīlēšanos, tad sparīgi darbojas, lai izkārtotu viņam tikšanos ar daiļo dāmu - jaunu skaistuli, kas ir izprecināta večukam, kas ir “tikpat greizsirdīgs, cik impotents”. Tam seko abu satikšanās, un runcis, lai arī paliek “uzdevumu augstumos” un diskrēti tup uz palodzes, dalās savos novērojumos: “Mani vienmēr aizkustina šī kautrīgā atturība, ar kādu cilvēciskas būtnes iekāres brīdī atbrīvojas no savām juceklīgajām drānām. Tātad, vispirms viņi uzsmaida viens otram, it kā vēlēdamies teikt “Kāda sagadīšanās, ka arī tu esi te!”, vēl šauboties par otra jūtām. (..) Tad šī dīvainā apmātība izgaist, un es nekad agrāk neesmu redzējis, ka kāds būtu ķēries tam klāt ar vēl lielāku apetīti. Griežoties virpulī, viņi acumirklī norauj viens otram drēbes, un viņa atkrīt gultā, parāda mērķi, viņš izvelk savu šķēpu un nekļūdīgi trāpa desmitniekā. Bravo!”[v]

Lai uzmundrinātu lasītāju, autore tekstā iestarpina arī kādu retorisku figūru - piemēram, brīdī, kad briesmīgais sievu slepkava, “bagātākais vīrs Francijā”, kurš apņēmis par sievu septiņpadsmitgadīgu pianisti, sastingst ar gaisā paceltu zobenu, galvenajai varonei iešaujas prātā doma, ka tagad viņš izskatās uz mata kā Zilbārdis gadatirgū izstādītajās dzīvajās gleznās. Stāstos sastopamas atsauces arī uz literāriem darbiem, pasakām par apburtajām princesēm un bilžu grāmatām, tādējādi smalki nojaucot robežu starp īstenību un literatūru, jo rodas aizdomas, ka pasaku personāžs šajos darbos lasa pasaku, kurā darbojas pats. Krājumā pieminēti arī literāri un muzikāli darbi, darbības vietas atribūti, kā Zilbārža gleznu kolekcija, ko pārstāv Ensors, Gogēns un Fragonārs, Vāgnera operas “Tristans un Izolde” apmeklējumi. Savai jaunajai sievai viņš ielej glāzīti Cointreau.

Lai arī pasakās darbojas telefoni, velosipēdi, mašīnas, advokāti un opija piegādātāji, turklāt stāstam par Transilvānijas pilī mītošo vampīrieti ir skaidri minēts darbības laiks - īsi pirms Pirmā Pasaules kara - Andžela atceļ laika ritējumu, izvēloties darbības vietas, kurām ir pats savs, noslēgts un nemainīgs, laiks, un tieši šī nemainība nereti ir varoņu ciešanu avots: pamestas, apburtas pilis, spoku apsēsti meži, nemīlīgi, no vēja neaizsargāti ciemati, kur vakariņās pasniedz kāpostu zupu un vīri piekauj sievas, kalnaines, apsniguši ceļi, šauras meža taciņas. Vairums stāstu risinās vēlā rudenī vai ziemā, skarbas ainavas un trūkuma apraksti mijas ar pārmērīgas bagātības un pārpilnības ainām kā smacējoši tvanīgu rožu dārzu.

Tik maiga un tik velnišķīga

Labi zināmu stāstu pārstāstīšanai ir jābūt kādam attaisnojumam, akcentu vai skatījuma maiņa, apslēptās morāles izvilināšana - “Ej pa taciņu pieklājīgi, ar svešiniekiem nesarunājies!” un tās apspēlēšana, apvēršana, pārspīlēšana. Tomēr vienīgā morālā funkcija, kas šiem stāstiem piemīt, kā atzīst pati autore, ir provokācija[vi]. Andželas daiļradē bieži atrodamas norādes uz seksuāliem aizliegumiem un to pārkāpumiem, tādiem kā incests, jaunavības laupīšana un izvarošana; piemēram, pasaku par Skaistuli un Briesmoni var uztvert kā metaforisku vēstījumu par ilgām un briesmām, ko sevī slēpj tuvas attiecības. Krājumā ir iekļautas divas šīs pasakas versijas, “Lauvas kunga iemīlēšanās”, kur Skaistules mīlestība paglābj Briesmoni no nāves, tas ir, viņu civilizē, un “Tīģera līgava”, kur Briesmonis, tuvojoties Skaistulei, pārvērš viņu par zvēru. Erotiskā satura atklāšana ir viena no krājuma iezīmēm, turklāt dzimumakts tradicionālajā stāsta naratīvā nereti iezīmē pagrieziena punktu, stāsta apvēršanu vai liktenīgu neizbēgamību.

Andželas devums pasaku statīšanas mākslā ir tradicionālo naratīvu feminizācija, ko viņa panāk, uzsverot spēcīgus sieviešu tēlus, un zīmīgi, ka vīrieši (lai arī tas ir vispārinājums) tiek attēloti kā seksuāli plēsoņas. Vienīgais izņēmums ir stāsts “Mīlestības nama saimniece”, kas vēsta par asinskāru, neparasti skaistu, bet nelaimīgu sievieti, pēdējo Rumānijā mītošo vampīru dzimtas atvasi, kas savāc vientuļus ceļotājus, sniedz viņiem ēdienu un patvērumu, un tad, kad iestājas “īstais” vakariņu laiks, aizved viņus uz savu guļamistabu. Stāstam ir attāla līdzība pasakai par “Apburto princesi” un pilnīgi neparedzamas un traģiskas beigas.

Viens no šādiem izteiktiem sieviešu tēliem ir Sarkangalvīte stāstā “Vilku sabiedrībā”. Dodoties ceļā, viņa savā groziņā ieliek nazi, ko tūdaļ izņem ārā, kad uz celiņa pamana aizdomīgu stāvu. Tālāk Andžela izmanto Šarla Pero pasakas variantu, kur vilks apgalvo, ka viņš zinot īsāku ceļu, kā nokļūt pie vecmāmiņas, un piedāvā noslēgt derības. “Ko es dabūšu, ja nokļūšu tur pirmais?” jautā vilks, un Sarkangalvīte viņam vaicā: “Ko tu vēlies?” “Skūpstu,” vilks atbild. Sarkangalvīte piekrīt un atlikušo ceļa posmu iet lēnām, ar nodomu kavēdamās, lai “šis patīkamais jaunais cilvēks varētu derībās uzvarēt.” Viņa ierodas pie vecmāmiņas, no kuras palicis pāri tikai matu kumšķis, un ierauga vilku, bet neizjūt bailes, lai arī nojauš, ka ir nokļuvusi nāves briesmās.

“Cik tev lieli zobi!” saka Sarkangalvīte un tajā brīdī redz, kā viņa mutē saskrien siekalas. Taču mazā gudriniece nenobīstas pat tad, kad izdzird atbildi: “Lai varētu tevi apēst.” Meitene sāk smieties, jo zina, ka viņa nav nekāds ēdiens; viņa atpogā vilkača kreklu, dāvā viņam skūpstu un paslēpj viņa pinkaino purnu savā klēpī. Zem gultas grab vecmāmiņas kauli, bet Sarkangalvīte nepievērš tiem uzmanību. Sniegputenis norimst, un meitene aizmieg maigā vilka ķepu apskāvienos.

Ja vēlamies interpretēt Andželas stāstus no feminisma viedokļa, tad mūs interesēs tieši brašās meitenes, kas tiek galā ar plēsoņām, ir bezbailīgas un atriebīgas cīnītājas un vienlaikus kaislīgas mīļākās. Stāstā “Tīģera līgava” meitene, ko tēvs paspēlē kārtīs, tiek ieslodzīta Briesmoņa pilī, kurš sola palaist viņu brīvībā ar nosacījumu, ka meitene parādīsies viņam kaila. Meitene pretojas, un viņas monologā saklausāma sievietes subjektivitātes nolieguma problēma: “Es biju jauna un jaunava, tādēļ vīrieši uzskatīja mani par neprātīgu, tāpat kā par tādiem viņi uzskatīja visus, kas nebija viņiem līdzīgi.”

Atkarības no vīrieša, kura lēmumi ierobežo sievietes rīcības brīvību, un vienlaikus sievietes seksualitātes konstruēšanas jautājumi caurvij šo stāstu krājumu, lai arī te tie netiek atrisināti līdz galam, jo sievietes seksualitāte un motivācija tiek atvasināta un tātad - pakārtota vīriešu-plēsēju iekārei; sieviešu personāžiem jāspēlē pēc uztieptiem spēles noteikumiem, izvairoties no izliktajām lamatām un vienlaikus apzinoties, ka notikušais ir neatgriezenisks. Jēra jaunkundzes nolemtības sajūta sastopama teju katrā stāstā, bet tai seko dažādi risinājuma varianti, un dažreiz - pat nedaudz dēmoniski.

Izglītoti cilvēki pret pasakām izturas atturīgi, jo tām ir saistība ar tādām literārām formām kā pornogrāfija, balāde un sapnis.[vii] Stāstu krājums “Asiņainā istaba” sintezē visas trīs šīs “zemās” literatūras formas, jo “skaistuma pieredze ir tuva iekāres sajūtai, tā ir ļaušanās reibumam”, raksta Andžela, tādēļ viņas varoņus apņem caurspīdīgs erotisks plīvurs un viņu liktenis nolasāms kārtīs un kafijas biezumos, bet citkārt vienkārši spoguļojas viņu acīs, kur redzamas šausmas, skumjas un izvairīgs maigums. Tāds ir arī viss stāstu krājums, ja to vajadzētu raksturot vienā teikumā.

Pēdējie komentāri:

• Ž.D. 10.07.07 2:58

  Nu gan iekārdinājāt.

• oi 10.07.07 22:09

  "brašās meitenes, kas tiek galā ar plēsoņām, ir bezbailīgas un atriebīgas cīnītājas un vienlaikus kaislīgas mīļākās" - vai tiešām šis ir feminizētais skatījums uz sievieti? man vairāk šķiet, ka tāda ir sieviete, kādu iztēlojas un iekāro ikviens vīrietis.. ne jau pašu sieviešu stereotipizēto māmiņu-mājsaimnieci...

• Pēteris Karlovs - 11.07.07 7:41

  Vislabākā sieva ir tā, kura uzskata, ka viņai ir vis- labākais vīrs. Tā ir vienas dāmas atbilde vienā konkursā!

Piedalies diskusijā: