Čārlzs Šimičs: Dzejoļi (15)
2007. gada 30. jūnijā, plkst. 13:59
Rubrika: Bibliotēka
Čārlzs Šimičs (Charles Simic, 1938) ir dzimis Belgradā. 1953. gadā viņš ar māti un brāli pārceļas uz ASV pie tēva, kurš tur apmeties jau agrāk. Tagad viņš ir Ņūhempšīras universitātes profesors, dzejnieks, 1991. gada Pulicera balvas laureāts.
Šī pasaule
It kā es būtu liels, vecs, ēnains koks
Šķērsielā pie mazas kafejnīcas.
Neona alus reklāma ar spīdošu vārdu „auksts”.
Vasaras mijkrēslis.
Vienīgais klients ir līdzīgs manam tēvam,
Sēž, nolīcis pār grāmatu sīkiem burtiem,
Nemanīdams jauno viesmīli,
Kas atnesis viņam kafiju.
Man ir neskaitāmi daudz lapu,
Neviena no tām nekustas.
Tāpēc ka mēs esam apburti, tā es domāju.
Šajā pasaulē mums nav nekādu raižu.
No krāj. The Book of Gods and Devils (1990)
Hotelis „Zvaigžņotā debess”
Miljoniem tukšu istabu ar ieslēgtiem televizoriem.
Es nebiju tur, bet visu redzēju.
„Titāniks” ekrānā grima kā dzimenes torte.
Poseidons, nakts portjē, nopūta svecītes.
Cik dosim dzeramnaudā aklajam izsūtāmajam?
Trijos no rīta košļenes automāts tukšajā vestibilā
Ar svaigi iedauzīto spoguli
Ir jaunā Madonna ar mazulīti rokās.
Naktī
Vēji vārīja zupu
Bezmiega mocītajiem,
Vējrādītāju zupu.
Krēsls
Šis krēsls kādreiz bija Eiklīda students.
Uz sēdekļa gulēja grāmata par viņa likumiem.
Skolas logi vaļā,
Un vējš šķirstīja lapas,
Čukstēdams lieliskos pierādījumus.
Saule laidās aiz zeltainajiem jumtiem.
Visur pagarinājās ēnas,
Bet par to Eiklīds neizteicās.
Mākoņu pulcēšanās
Dzīve šķita tāda, kā gribējām.
No rīta meža zemenes putukrējumā.
Saule visās istabās.
Divatā kaili staigājām gar jūru.
Dažus vakarus tomēr mēs sajutām
Nedrošību par gaidāmo.
Kā aktieri degošā teātrī.
Putniem virs galvas riņķojot,
Tumšās priedes dīvaini klusas.
Ik olis, kam uzkāpām, saulrieta asinīs.
Mēs bijām uz terases, malkojām vīnu.
Kāpēc vienmēr tas mājiens par bēdīgām beigām?
Mākoņi, gluži līdzīgi cilvēkiem,
Pulcējās pie horizonta, bet viss cits —
Tik jauki — maigs gaiss, mierīga jūra.
Pēkšņi ir klāt nakts, bez zvaigznēm nakts.
Tu aizdedz sveci, kaila to ienes
Mūsu guļamistabā un aši nopūt.
Tumšās priedes un smilgas dīvaini klusas.
Lai domātu skaidri
Man vajag ruksi un eņģeli.
Ruksis lai iegrūž šņukuru silē,
Eņģelis lai pakasa muguru viņam
Un ausī teic mīļvārdiņus.
Ruksis zina, kas viņu sagaida.
Dod viņam cerību, eņģeli, bērns,
No tās „mūžīgi mūžos” sērijas!
Nespoguļojies tik daudz
Miesnieka dūcī
Kā maukas spogulītī
Un neķircini ar priekšautu asiņainu,
Celdams to sev virs ceļiem!
Ruksis ir mitējies ēst
Un nostājas mūsu vidū domādams.
Lūk, rīta tumsā
Jau uzliesmo gaiļa sekste.
Viņš nedzied, bet skatiens skarbs,
Kad soļo pagalmam pāri.
No krāj. Hotel Insomnia (1993)
Brīnumbērns
Es uzaugu salīcis
pār šaha galdiņu.
Man patika vārds “galotne”.
Mani brālēni šķita noraizējušies.
Dzīvojām nelielā mājā
pie romiešu kapenēm.
Lidmašīnas un tanki
tricināja rūtis.
Kāds pensionēts astronomijas skolotājs
man iemācīja spēlēt.
Bija 1944. gads.
Mūsu komplekta melnajām figūrām
krāsa gandrīz nogājusi.
Baltais karalis pazudis:
jāliek vietā kas cits.
Man stāsta, bet neticu —
tovasar es esot redzējis cilvēkus,
pakārtus telefonstabos.
Atceros gan, ka māte
bieži man aizsedza acis.
Bija iemanījusies aši
apķert man galvu
ar sava mēteļa malu.
Šahā arī, skolotājs stāstīja,
meistari prot spēlēt uz aklo,
visstiprākie pat pie vairākiem galdiņiem
vienlaicīgi.
Rotaļlietu fabrika
Šeit ir mana māte
Un arī tēvs.
Viņi strādā nakts maiņā.
Konveijera galā
Viņi uzvelk mantiņas,
Pārbauda atsperītes.
Lūk, mehāniskais
Soda vads.
Paceļ šautenītes.
Notēmē.
Notiesātais krīt un ceļas.
Krīt un ceļas.
Acis aizsietas
Ar plastmasas drāniņu.
Grāvracīši tik labi
Nestrādā.
Lāpstas par smagu.
Lāpstas daudz par smagu.
Varbūt tieši tā
Tam ir jābūt.
Niknuma dzemdināts
Māte Jaunava basa gāja
starp kājnieku mīnām.
Viņa nesa uz rokām veci.
Dūja viņai uz pleca
rēja pret mēnesi.
Zeme bija vecļaužu pansionāts.
Jūda — nakts sanitārs.
Vienā laidā viņš izgāza šīberus Jordānas upē.
Vecim kāju vietā stumbeņi.
Viņš bija pie ķēdes kā suns.
Sv. Pēteris stūma ratus ar lidojošajiem paklājiem.
Tie nebija lidojošie paklāji.
Tie bija asiņaini auti.
Tā bija azartiska nomale.
Austrumu gudrie stāvēja ielu stūros
un tīrīja nagus ar vācu durkļiem.
Vecis iedeva Marijai Magdalēnai
spoguli. Viņa iededza sveci
un noslēpās atejā. Kad uznāca slāpes,
laizīja norasojušo spoguli.
Vēl — Jāzeps. Nabaga Jāzeps.
Viņam bija tikai prusaku māte
palīgos nesamo nest.
Pat uguni iededzinot,
šī nebēga savā šķirbā.
Un ugunis iedegās:
spožas ugunis
sargu torņos.
No krājuma Classic Ballroom Dances (1980)
(c) Charles Simic
No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.
JJ. 30.06.07 17:16
Tumšs, savāds, neierasts dzejnieks. Vismaz spriežot pēc tulkojumiem.
Pēteris Karlovs - JJ 01.07.07 7:10
F. Nīče vērtēja dzejnieku augstāk par univesitātes profesūru. Bet Čarlzs Šimičs ir profesors. Tādējādi viņam jāpaceļas augstāk pār sevi pašu, lai atbilstu Nīčes kritērijiem kā dzejniekam. Situācija diezgan problemātiska. Varbūt tas ir iemesks tavām šaubām?
Pēteris Karlovs 01.07.07 7:13
Lūdzu piedodiet man the printmistake un uzskatīt, ka iemesk vietā lasīt iemesls. Paldies!