Hanna Ārente: Lapsa Heidegers (14)

2007. gada 27. jūnijā, plkst. 22:44

Rubrika: Bibliotēka

Heidegers saka, pavisam lepni: "Ļaudis runā, Heidegers esot lapsa." Šis ir patiesais stāsts par lapsu Heidegeru:

Reiz dzīvoja lapsa, kura tik lielā mērā cieta no viltības iztrūkuma, ka viņai ne tikai nepārtraukti gadījās iekļūt lamatās, bet viņa arī nemaz vairs nespēja uztvert atšķirību starp to, kas ir lamatas un kas nav. Šai lapsai piemita vēl kāds trūkums — tai kaut kas nebija kārtībā ar kažoku, tā ka viņai vislielākā mērā iztrūka jelkāda dabiska aizsardzība pret lapsu dzīves nejaucībām. Tā nu pēc tam, kad šī lapsa bija aizvadījusi jaunību, vazājoties pa svešu ļaužu lamatām un spalva pilnībā bija zaudējusi sākotnējo spožumu, lapsa nolēma mest pie malas lapsu dzīvi un ķerties pie lapsas alas būvniecības. Sava apbrīnojamā stulbuma dēļ attiecībā uz lamatām un nelamatām,

kā arī pateicoties savai neticami bagātajai pieredzei ar lamatām, viņai radās lapsām neraksturīga, pilnīgi oriģināla ideja — viņa ierīkos sev alu kā lamatas, iesēdīsies tur iekšā un izliksies it kā tā būtu visparastākā ala (ne jau aiz viltības, protams, bet gan tāpēc, ka viņa vienmēr visas lamatas bija uzskatījusi par alām). Tāpat viņa nolēma savā īpašā veidā kļūt ļoti viltīga un pašas gatavotās lamatas, kas bija piemērotas tikai viņai pašai, uzdot par lamatām, kurās iespējams iekrist arī citiem. Tas nu atkal ir pierādījums tam, ka viņai vislielākā mērā iztrūka jelkādas nojēgas par lamatu būtību — kā gan kāds būtu varējis iekrist viņas lamatās, ja viņa pati jau sēž tajās priekšā. Galu galā viņa saīgņojās, jo visiem taču ir zināms, ka, neraugoties uz savu viltību, visas lapsas reiz iekrīt lamatās. Un kāpēc gan lamatas, kuras ierīkojusi lapsa ar vislielāko pieredzi lamatu lietās, nespētu sacensties ar cilvēku, mednieku gatavotām lamatām? Protams, tikai tāpēc, ka lamatas pietiekami skaidri nedevās atpazīstamas kā lamatas. Tā nu mūsu lapsai radās doma krāšņi izpušķot savas lamatas un visur sakārt nepārprotamas zīmes, kuras skaidri un gaiši aicinātu: nāciet visi šurp, šīs ir lamatas, pašas skaistākās lamatas pasaulē. Līdz ar to gan kļuva skaidrs arī tas, ka aiz tīras nejaušības neviena lapsa šinīs lamatās vairs neiemaldīsies. Tomēr nāca daudzas, jo minētās lamatas taču kalpoja mūsu lapsai par alu. Ja kāds gribēja apciemot mūsu lapsu viņas alā, kur viņa jutās kā mājās, nekas cits neatlika kā doties viņas lamatās. Ārā, protams, varēja tikt ikviens, izņemot pašu lamatu lapsu. Lamatas, redz, vārds vārdā, bija piemērotas viņas augumam. Taču, neskatoties ne uz ko, lamatās dzīvojošā lapsa lepni teica: redz, cik daudzi iekļūst manās lamatās, es esmu kļuvusi par vislabāko no visām lapsām. Un arī tajā bija kaut kas patiess, jo: neviens cits nepazīs lamatas labāk kā tas, kas visu mūžu tajās nosēdējis.

 

Denktagebuch: 1950 bis 1973 / Hannah Arendt. Hrsg. von Ursula Ludz. — München [u.a.]: Piper, 2002. — S. 617–1230.
Tulkotais fragments atrodams XVII burtnīcā (S.403–404), tā datējums — 1953. gada jūlijs.

No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.

Pēdējie komentāri:

• VS 28.06.07 1:02

  Izskatās pēc ļoti labas anekdotes par M.H.

• paula 28.06.07 1:29

  ļoti labas. izjustas.

• nu 28.06.07 8:59

  pēc diezgan asa uzbrauciena, jāsaka, izklausās vaitāk, nekā pēc anekdoties :D

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma