Sen-Džons Perss: Trimda (0)

2003. gada 30. novembrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
1941

Trimda nav pretošanās tēls. Tas ir dzejolis par cilvēkam lemto mūžīgo trimdu. Dzejolis, kas dzimis no nekā un radīts no nekā... Dzejniekam brīnumainā kārtā ir tiesības, pat nepieciešamība doties pētīt vistumšākos apgabalus. Taču, jo tālāk viņš dodas šajā virzienā, jo pieaug prasības pēc konkrētiem izteiksmes līdzekļiem. Lai cik tālu viņam izdotos ielauzties šajos iracionālajos un noslēpumainajos apgabalos, viņa pienākums ir izteikties reāliem, no savas dzīves pieredzes aizgūtiem līdzekļiem. ”Sargiet apgabalu, ko jums izdevies atsavināt, un no visa tā veidojiet darbu, kas būtu ārpus vietas un laika, radīts pār-radīšanā...” (Sen-Džons Perss)

Arčibaldam Maklīšam

I
Uz smiltīm atvērtas durvis, uz trimdu atvērtas durvis,
Atslēgas bākas ļaudīm, spīdeklis dzīvs sarauts gabalos uz sliekšņa pliena:
Mans saimniek, jel atstājiet man savu stikla namu smiltīs...
Balta ģipša

II
Šīs dziesmas dzidrā izcelsme nav veltīta nevienam krastam, nav uzticēta nevienai lappusei...
Iekams pārējās ieķeras apgleznotās altāru volūtās tempļos:
Mana slava ir smiltīs! mana slava ir smiltīs!... Un tie nav maldi, ak, Ceļotāj,
Kārot vistukšāko ligzdu, kur uz trimdas sēkļiem pulcināt kādu dižu dzejoli, kas dzimis no nekā, kādu dižu dzejoli, kas radīts no nekā...
Ak, lingas, svelpjiet pār pasauli, ak, gliemežnīcas, dziediet pār ūdeņiem!
Esmu apmeties virs bezdibeņa, viļņu šļakatās un smilšu dūmos. Apgulšos ūdenstvertnēs un tukšos kuģos,
Veltās un smacīgās vietās, kur mīt tieksme pēc diženuma.

“...Aizvien mazāk elpu glaimoja izspiedēju saimei; aizvien mazāk savienību atbalstīja diženās garīdzniecības kārtas.
Kur dziedot aizplūst smiltis, tur trimdas Prinči dodas,
Kur augstu slējās buras, tur vraks, vēl zīžaināks par muzikanta sapni, dodas,
Kur risinājās kara darbi, tur ēzeļa žoklis tagad jau blāvo,
Un jūra visapkārt pār smilšu krastiem dārdina savu galvaskausu troksni,
Un par to, ka viss pasaulē tai ir veltīgs, kādu vakaru pasaules malā mums stāstīs
Vēja uzraugi trimdas smiltīs...”

Putu gudrība, ak, gara lipīgās sērgas sāls sprakšķos un nedzēstu kaļķu piens!
Kāda zinība uzaust manī dvēseles sāpēs... Vējš mums stāsta par saviem jūras laupījumiem, vējš mums stāsta par saviem maldiem!
Kā jātnieks dūrēs sažņaugtiem valgiem pie tuksneša vārtiem,
Plašā arēnā es dzenos nopakaļ krāšņāko zīmju straujajai skrejai,
Bet rīts savu pravietotāja pirkstu velk cauri svētajiem rakstiem.
Trimdai nav pagātnes! Trimdai nav pagātnes! “Ak, pēdas, ak, spriedumi,”
Teic Svešinieks smiltīs, “viss pasaulē man ir kas jauns!...” Un viņa dziesmas piedzimšana viņam ir tikpat sveša.

III
“...Vienmēr ir bijis šis izmisums, vienmēr ir bijis šis spožums,
Kā alkains ieroču varoņgājiens pār pasauli, kā neskaitāmu bēgošu cilvēku straumes, kā pretora pūļa Impērijas dibināšana, ai! kā lūpu piepampums, dižas Grāmatas radot,
Šis lielais kurlais pār pasauli, kas pēkšņi rādās kā skurbums.

...Vienmēr ir bijis šis izmisums, vienmēr ir bijis šis diženums,
Šis klejojošais pa pasauli, šīs lielās šausmas pār pasauli, pār visiem šīs pasaules smilšu krastiem tās pašas elpas dvesta, tā pati banga dvešot
Vienu vienīgu un garu frāzi bez apstājas un mūžam neizprotamu...

...Vienmēr ir bijis šis izmisums, vienmēr ir bijis šis niknums,
Šī paisuma bangu šķelšanās augstām šļakatām viļņu galotnē, vienmēr, vēlmes virsotnē, tā pati kaija uz sava spārna, tā pati kaija izplestiem spārniem savā ligzdā pulcina trimdas stances, un pār visiem šīs pasaules smilšu krastiem, tās pašas elpas dvestas, tās pašas žēlabas bez gala
Dzenas nopakaļ manai numīdieša dvēselei smiltīs...”

Ak, briesmoni, pazīstu jūs! Lūk, šeit mēs atkal aci pret aci. Atsākam garo strīdu vietā, kur reiz stājām.
Savus argumentus jūs varat izgrūst kā zemiskus purnus virs ūdens: ne uz mirkli neļaušu jums ievilkt elpu vai stāt.
Tik daudz apmeklētos smilšu krastos vēl pirms ausmas mazgātas manas kājas, tik daudz tuksnesīgās gultās mana dvēsele atdota klusuma vēzim.
Ko vēl jūs gribat no manis, ak, pirmatnējā elpa? Un jūs, ko domājat jūs, vēl mērķējot uz manām dzīvajām lūpām,
Ak, klejojošais spēks uz mana sliekšņa, ak, Ubadze uz mūsu ceļiem un Devīgajam pa pēdām?
Vējš mums stāsta par savu vecumu, vējš mums stāsta par savu jaunību... Godini savu trimdu, ak, Princi!
Un pēkšņi man viss vēršas par spēku un klātbūtni, kur nebūtības tēma vēl dūmo.

“...Aizvien skaļāks ik nakti šis mēmais izmisums uz mana sliekšņa, aizvien skaļāks ik nakti šis laikmetu lēkts zem zvīņām.
Un pār visiem šīs pasaules smilšu krastiem kāds jambs, tik mežonīgs, kam baroties no manām dzīlēm!...
Tik daudz cildenuma vēl nenoplicina tava sliekšņa stāvo krauju, ak, šķēpu Satvērēj rītausmā,
Ak, ērgļu spārnu Valdītāj un visdzēlīgāko meiteņu Barotāj zem dzelzs spalvas!
Ikkatrs savā piedzimšanā pasaules austrumpusē drebuļos trako, ikkatra topoša miesa gavilē pirmajos gaismas staros!
Un, lūk, pār pasauli varena balsu čala kāpj, itin kā dvēseles dumpis...
Tu taču nerimsies reiz, izmisum! Kamēr es savu cilvēcisko vasaļa pakļāvību kā ādu nebūšu nometis smiltīs. (Kurš gan atceras vēl vietu, kur viņš dzimis?)”

IV
Svešāda bija nakts, kad tik daudz elpu noklīda istabu krustcelēs...
Un kas gan tur pirms ausmas vēl klejo uz pasaules robežām, saucot pēc manis? Kura cēla, atraidīta meitene spārnu svelpienos dodas apmeklēt citus sliekšņus, kura cēla, nemīlēta meitene?
Stundā, kad nenoturīgi zvaigznāji, kas izmaina trimdas ļaužu valodu, izsīkst smiltīs, lūkojot pēc kādas tīras vietas?
Visurklejojošā bija viņas kurtizānes vārds pie priesteriem Sibillu zaļajās alās, un rīts uz mūsu sliekšņa zināja, kā izdzēst kailu kāju iemītas pēdas svētajos rakstos.
Jūs, kalpones, kalpojāt un velti uzslējāt savas vēsās teltis kāda dzidra vārda sagaidīšanai.
Līdz ar tārtiņu klaigām izgaisa žēlabaina ausma, izdzisa raudoša hiāde, meklējot kādu dzidru vārdu,
Un sensenos krastos tika saukts mans vārds... Un Dieva gars kūpēja starp asinsgrēka pelniem.
Un kad starp izžuvušām smiltīm izgaisa šīs gaismas blāvā substance,
Skaistie vēstures mirkļi, vēja dzīti, virpuļodami kļūdām un maldīgiem spriedumiem pilnās debesīs, pavērās sevī, lai izskaidrotu,
Kas bija tur un pacēlās spārnos? Kas šonakt pār manām svešinieka lūpām par spīti man dziedāja šo dziesmu?
Apgāz, ak, Rakstvedi, ar savu atskaņotāja adatu uz smilšu krastu galda vasku, kurā iespiests kāds veltīgs vārds.
Atklātas jūras ūdeņi noskalos, atklātas jūras ūdeņi uz mūsu galdiem, visskaistākos gada šifrus.
Un šī ir stunda, ak, Ubadze, kad uz zvēru midzeņos nostādītu milzu akmens spoguļu neizdibināmās sejas
Dievkalpojuma iezvanītājs, āvies filca apavos un tērpies jēlzīda cimdos, plašiem rokas vēzieniem izdzēš neatļauto nakts zīmju atsegumu.
Tā aiziet miesa sāls saru drānās, mūsu nomoda pelnu auglis, jūsu smilšu pundurroze, naksnīgā līgava, vēl pirms ausmas atpakaļ pavadīta...
Ak! viss veltais atmiņu vēteklī, viss neprātīgais trimdas flautās: brīvo ūdeņu tīrais gliemežtrauks, mūsu sapņu tīrais dzinējs,
Un nakts dzejoļi vēl pirms ausmas noraidīti, pārakmeņojies spārns notverts cēlu dzintara vakardievkalpojumu slazdā...
Ak! lai sadedzina, lai sadedzina uz smilšu strēlēm visas šīs spalvu, nagu, krāsotu matu un netīru lupatu driskas,
Un vakar dzimušas dzejas, ak! vakar zibens žuburos dzimušas dzejas, kas ir kā pelni sieviešu pienā, tik netveramas...
Un viss spārnotais, jums nekam nederīgais, kas rodas, man sacerot kādu dzidru valodu bez pielietojuma,
Lūk, kas mani vēl mudina uz dižu un viegli dzēšamu dzeju...

V
“... kā tas, kurš noģērbjas, lūkojoties uz jūru, kā tas, kurš cēlies godināt pirmo piekrastes vēju pār zemi (lūk, viņa piere samilst zem ķiveres bruņām),
Ar rokām vēl kailākām nekā dzimšanā, ar visbrīvākajām lūpām un ausi, piekļautu koraļļiem, kuros atdusas pagājušo laiku žēlas,
Lūk, es atdots atpakaļ savam dzimtajam krastam... Nav cita stāsta kā vien tas, kas no dvēseles, nav cita remdinājuma kā vien tas, kas no dvēseles.
Ar lidpūku, malārijas odu, zāles stiebriem un smilšu graudiem, ar vistrauslāko un visveltīgāko, vienkārši, pavisam vienkārši, lūk, tur, vienkārši ir būt tur, kad aizplūst gaisma...
Uz pundurputnu skeletiem aiztrauc gaismas bērnība salu drēbēs, piekrastes vējš, vēl vieglāks nekā bērnība ar kaijas un zīriņa dobajiem kauliem, apbur nāras zvīņainās salu drēbēs...
Ak, smiltis, ak, sveķi! sārtie liktens segspārni, kam piekalts acuskats! Uz samierinājušās arēnas trimda un tās tīrās atslēgas, un gaisma kā salu zivs, kuru šķērso smaragdzaļš kauls...
Dienvidus dzied, ak, skumjas!... un šis sauciens ir pasludinājis brīnumu: ak, brīnums! Un nav vēl diezgan tajā smieties caur asarām...
Bet kas gan ir tas, ak, kas gan ir tas, kas visā tik pēkšņi pietrūkst?...”

Es zinu. Es esmu redzējis. Neviens ar to nav mierā! — Un gaisma jau sabiezē gluži kā piens.
Grūtsirdība meklē savu ēnu Arsaka karaļvalstīs; klejojošās skumjas pār pasauli vazā savu dievkrēsliņu garšu, un plēsīgu putnu apdzīvota telpa paliek bez mantinieka...
Gudrais spēj pamanīt šķelšanās dzimšanu!... Debesis ir Sahila, kurp akmenssāls meklējumos aiziet svētceļnieku karavāna.
Vairāk nekā pusgadsimta pārvelk pāri sev plīvuru vēstures spēku izsīkumā...
Un kad, nobriestot vētras domām, samilst ēnas, saule savus skaistos sestercijus ierok smiltīs.
Ak, cietokšņi, zem zaļā ūdens! kaut caur jūras ūdeņiem mirdzošās aļģes mums aizvien vēl stāstītu par trimdu... Bet Dzejnieku nomāc
Šīs lielās kaļķakmens lapas no dzelmes dzīlēm uz sēkļiem: mežģīnes uz nāves maskas...

VI
“...Tas, kurš pusnaktī klaiņo akmens galerijās, lai godinātu kādas skaistas komētas vārdu; tas, kurš paliek nomodā starp diviem kariem milzu kristāla lēcu dzidrumā; tas, kurš pieceļas vēl pirms ausmas, lai iztīrītu strūklas, tas ir lielu epidēmiju gals; tas, kurš kopā ar savām meitām un vedeklām spodrina atklātā jūrā, tur bija diezgan zemes pelnu...
Tas, kurš remdē neprātu gaišzilā krītā izbalsinātās patversmēs, tā ir Svētdiena rudzos, lielas aklības stundā; tas, kurš, ienākot karaspēkam, kāpj vientuļās luktās; kurš kādu dienu sapņo par savādām akmenslauztuvēm, tas ir mazliet pirms dienvidus, lielas atraitnības stundā; tas, kurš pamostas jūrā liegā salas vējā, sīkas smilšu salmenes sausajā smaržā, tas, kurš neiemieg ostās citas dzimtas sieviešu rokās, tā ir vetivērijas garša klusas nakts paduses smārdā, tas ir mazliet pēc pusnakts, lielas necaurredzamības stundā; tas, kura elpa miegā atkal no jauna ir savienota ar jūras elpu, un, bēgumam nomainot paisumu, viņš atgriežas savā guļvietā kā kuģis, kas, mainoties vējam, nomaina kursu.
Tas, kurš iekrāso sarūgtinājumu visaugstāko zemesragu pierē, tas, kurš ar baltu krustu iezīmē rifu seju, tas, kurš ar šķidru kaļķi noskalo lielus ēnainus kazemātus semaforu piekājē, tā ir pelnziedu un būvgružu vieta gudrā tīksmei; tas, kurš noīrē mājokli lietus sezonai kopā ar ločiem un ogļračiem — pie miruša tempļa sarga pussalas nostūrī (uz pelēkzila akmens radzes vai augstas sārta smilšakmens plāksnes); tas, kuru piesaista noteiktais ciklonu kurss kartēs; kuram ziemas naktīs izgaismojas milzu zvaigžņu pēdas; kurš sapnī atritina jaunus jūrniecības un kalnos došanās likumus; tas, kurš zondes galā meklē sārtus mālus no zemzemes dzīlēm, lai veidotu sava sapņa seju; tas, kurš ostās piedāvā apmaksāt kompasus jūrnieku priekam...
Tas, kurš pārstaigā zemi, lai uzietu milzu zālienu vietas; kurš savā ceļā dod padomu, kā kopt ļoti vecu koku; tas, kurš kāpj dzelzs torņos pēc vētras, lai izvēdinātu no tumša krepa šo smaržu no ērkšķkrūmu ugunīm mežā; tas, kurš līdzīgi lieliem telegrāfa pārvadiem paliek nomodā neauglīgās vietās; kurš zina nojumi un balstu, kur pietauvot zemūdens tauvas; kurš kaulu kaudžu un notekūdeņu vietā zem pilsētas (tas ir vēl zem zemes nolobījušās garozas) aprūpē zemestrīču mērinstrumentus...
Tas, kuram uzbrukuma laikā ir ūdens padeves pilnvaras un kurš iet aplūkot lielus, ūdeni attīrošus baseinus, viendieņu kāzu nogurdinātus; tas, kurš aiz zaļi zeltītām dzelzs rūpnīcām pasargā no dumpiniekiem lielas, smacīgas Botāniskā Dārza siltumnīcas; milzu Naudas Kaltuves, Astronomijas Laboratorijas un Tabakas Darītavas; un Bāku Glabātavas, kur pilns ar fabulām un laternām; tas, kurš aplenkuma laikā riņķo milzu hallēs, kur zem stikla sabirst nātru raibeņu un zarkukaiņu aizsargkrāsas bruņas; un spīdina savu lampu skaistās lazurīta silēs, kur trausla princese ar zeltu sastiprinātiem kauliem nobrauc lejup pa gadsimtu straumi, segusies saviem zīda zāles matiem; tas, kurš paglābj no karaspēka ļoti reta Himalaju ērkšķrožu krūma hibrīdu; kurš ar savu naudu Valsts lielajos bankrotos pabalsta zirgaudzētavu skurbo greznību, lapām klātas milzu zirgaudzētavas no raupjiem ķieģeļiem, kuras ir kā sārtu rožu dārzi vētras dūdās, kuras ir kā sieviešu istabas, pilnas mežonīgiem prinčiem, tumsu, vīraku un vīrišķo substanci...
Tas, kurš krīzes laikā noteic apsardzi lieliem arestētiem tvaikoņiem joda un vircas krāsas upes ielokā (uz lieliem stiklotiem aizmirstības pārklātiem klājiem gadsimtiem ilgi ir agaves gaisma, mūžam modra jūrā); tas, kurš kopā ar mazsvarīgiem ļaudīm uzkavējas kuģu būvētavās un pūļu pamestās kravas telpās pēc trīs gadus būvēta kuģa korpusa nolaišanas ūdenī; tas, kura darbs ir vēlīgi sagaidīt kuģus; un tas, kurš kādu dienu atrod savas dvēseles smaržu jaunas burlaivas grīdas klājumā; tas, kurš pieņem apsardzi ekvinokcijai uz doku balstiem, uz lielu kalnu aizsprostu augstām skanīgām kārstuvēm un uz okeānu milzu slūžām; tas, kurš jūt, kā pēkšņi izgaro visa šīs pasaules nedziedināmā elpa lielu skābbarības bedru un koloniālpreču noliktavas pelējuma smakā, tur, kur ziemāju sējas mēnešos piebriest garšvielas un zaļas sēklas kā radīšana savā smacīgajā gultā; tas, kurš pasludina lielu orogrāfijas un klimatoloģijas kongresu beigas, tas ir laiks, kad apmeklēt Dendrāriju un Akvāriju, meiteņu kvartālu, dārgakmeņu slīpētāju darbnīcas un diženu cietēju baznīcu priekštelpas...
“Tas, kurš atver rēķinu bankā gara meklējumiem; tas, kurš augstākajā iedvesmas brīdī uznāk uz sava jaunā darba arēnas, un jau trīs dienas viņa klusēšanā ir noraudzījusies vienīgi viņa māte, un viņa istabā iekļuvušas tikai vissirmākās kalpones; tas, kurš pieved pie avota savu zirgu un pats nepadzeras; tas, kurš seglu darbnīcās sapņo par vēl kvēlāku smaržu nekā vaskam; tas, kurš līdzīgi Baberam starp diviem lieliem un drosmīgiem kariem tērpjas dzejnieka drēbēs, lai godinātu kādas skaistas zemes seju; tas, kurš dodas prom, kad iesvēta jomu, bet velvju pamatnēs ir tādi akmens savijumi, kas ir kā ausis, iebūvētas labai dzirdamībai; tas, kurš zemē bez mantinieka saņem mantojumā pēdējo gārņu ligzdošanas vietu un skaistus sējumus par medībām ar suņiem un piekūniem; tas, kurš pilsētā tirgojas ar dižām grāmatām: almagestiem, portulāniem un bestiārijiem; kurš raizējas par fonētikas negadījumiem, zīmju pārgrozījumiem un lielām valodas erozijām; kurš piedalās lielos strīdos par semantiku; kurš gūst atzinību lietišķajā matemātikā un prieku laika aprēķinos pārnesamu svētku kalendāram (zelta skaitlis, romiešu indikcija, epakta un svētdienas lielie sākumburti); kurš izvērtē dižos valodas rituālus; tas, kuram kādā augstā vietā parāda liesmas neatlaidības nospodrinātus akmeņus...
Tie visi ir trimdas prinči, kuri nezina, ko iesākt ar manu dziesmu.”

Svešinieks visos šīs pasaules smilšu krastos bez audiences un liecinieka piekļauj pie Rietumu auss gliemežnīcu bez atmiņām;
Apšaubāms viesis mūsu pilsētu nomalē, tu nepārkāpsi Loida slieksni, kur taviem vārdiem nav noieta un tavs zelts ir bez vērtes...
“Es apdzīvošu savu vārdu,” bija tava atbilde vaicātājiem no ostas. Bet uz naudas mijēju galdiem tu radīji vien apmulsumu,
Tāpat kā šīs lielās dzelzs monētas, kuras uzracis zibens.

VII
“... Zibens sintakse! ak, tīrā trimdas valoda! Tāltāls ir otrs krasts, kur izgaismojas vēsts:
Divas sieviešu pieres, pelniem iezīmētas, viens pirksts ir skāris; divus sieviešu spārnus pie žalūzijām viena elpa ir radījusi ...
Ak, sirds, lūgsnā par pasauli, ak, Trimdinieka māte, vai gulējāt šonakt zem lielā fosfora koka, kad istabas spoguļos bija iespiedusies viņa seja?
Un tu, kuru tik ļoti iekvēlina zibens, tu, kuru tik ļoti iekvēlina viņa dvēseles trīsas viņā krastā, viņa spēka sabiedrotais un vājum, tu, kura elpa ar viņējo bija uz visiem laikiem savienota,
Vai tu apsēdīsies pamestajā guļvietā savas sievietes dvēseles dusmu trīsās?
Trimdai nav pagātnes! Trimdai nav pagātnes!... Ak, Sieviete, neieredzi Svešzemju putna dziesmu zem sava jumta...
Tu nedzirdēsi, kā vētra tālumā izloka mūsu promdošanās ceļus, jo citādi tavs sievietes kliedziens naktī vēl uzklups divdomīgajam laimes ērglim ligzdā!...”

... Klusē, vājum, un tu, laulātās draudzenes smarža naktī, kas esi kā nakts būtība.
Visur klejojošā pār smilšu krastiem, visur klejojošā pār jūrām, klusē, maigum, un tu, klātbūtne, tērpta spārnos manu seglu augstumā.
Es atsāku savas numīdieša gaitas gar nepiesavināmu jūru... Nevienas verbēnas uz lūpām, vien uz mēles, gluži kā sāls, vēl vecās pasaules ieraugs.
Salpetris un nātrijs ir trimdas tēmas. Mūsu domas trauc rīkoties kauliem pa pēdām. Zibens atsedz man neizmērojamu nolūku gultu. Vētra velti pārceļ prombūtnes robežstabus.
Tie, kuri dodas tikties uz Vestindiju, tie, kuri bezdibeņa dzestrumā apjauš jaunu domu, tie, kuri pūš raga taurēs pie nākotnes durvīm,
Zina, ka trimdas smiltīs svelpj zibens pātagu plīkšķos spirālē saritinātas cēlas kaislības... Ak, Devīgais, Jūnija sālī un putās! jel nosargā dzīvu starp mums savas dziesmas apslēpto spēku!
Kā tas, kurš emisāram teic savu vēsti: “Aizklājiet mūsu sieviešu sejas; un modiniet mūsu dēlu sejas; pavēle ir noskalot jūsu sliekšņa plienu... Pavisam klusi es jums pavēstīšu tā avota vārdu, kur rīt mēs peldināsim kādas šķīstas dusmas.”

*
Un tas ir laiks, ak, Dzejniek, kad nosaukt savu vārdu, savu dzimšanu un savas saknes!

Longbīčas sala (Ņūdžersija)
1941

No franču valodas atdzejojusi Jana Grostiņa.
Pateicība tulkotājai Ievai Lasei

Piedalies diskusijā: