Antons Volkovs: Iztēles kategorijas (29)
2007. gada 25. jūnijā, plkst. 16:43
Rubrika: ¼ Literatūra
Latviešu rakstniekam Antonam Volkovam veltīto nedēļu priecājamies noslēgt ar autora jaunības dzejoļiem! ¼ Satori.
Trīs sniega sajūtas
I
Sniega pārslas ir anestēzija
Mierinājums un prieks
Vīrieša ķermenī hormonu draudze
Ērģeles spēlē un dzied:
„Hei Džūd, jel ne-e-esi Fre-e-eids”
Vēlreiz un vēl vien’ reiz...
II
Ap Rīgas centru sakrājas kupenas.
Kā svaigi aprakti līķi
Un viss ir balts, ja neskaita tiltus
Kur slaveni politiķi
Nāk vēdināt smirdīgās dvēseles
Nebaidoties no preses
III
Dievišķais mirklis - sākusies cope
Un eņģeli ierauj pa vienam.
Mākoņos izcirsts milzīgs caurums:
Tam arī domāta ziema
Lai aiz pūkainās sniega sajūtas
Labāk paslēptu āķus
Iztēles kategorijas
Pa logu paveras
Uz visām pusēm
Pa ielu vazājas
Uz visām pusēm sievas
Nē - sievietes
Jo rokas tām ir kabatās
Bet no sejas
Nevar saprast it nekā
Kailās brokastis
Piemiedz savas acis, puma
Asaras uz tavām ūsām
Liecina par nogurumu
Zinu - neesi gulējusi
Atspiedies pret sienu, slaidā
Novelc nosmērētās drēbes
Pietiks mazus bērnus baidīt
Tagad baidi pati sevi
Jo vienalga nenosargāt
Jūtas šīs no laika tīkliem
Vismaz pacel galvu, dārgā
Izrauj to no dusmu rīkles
Paskaties uz mani, saldā
Saproti, ka viss ir galā
Kārtīm, kas uz tava galda
Griezīgas ir abas malas
Piemiedz savas acis, puma
Asinis uz tavām ūsām
Olīvas un litrs ruma.
Nu jau būsi paēdusi...
Rudens No. 5
Diena kā alpīnists uzkāpj uz pleciem
Es jūtos tik vecs, tik vecs, tik vecs...
Gads ir sapinies piecdesmit bizēs
Un seja kļūst raupja jā ozola miza
Vilcieni ganās pie stacijas trepēm
Kā kumeļi brīvi, kas klejo pa stepēm
Mašīnas sarejas, sakožas, saskrienas
Cilvēki iekāpj, un durvis aizveras
Pajautā kokiem par to, kā saknes
Saārda ikdienas asfalta plakni
Un uzraksti man par to, kā tu cīnies
Ar sekundēm, kuras sprāgst kā mīnas
Nevajag biedēt mani ar stāstiem
Par to, kā piepildās avīžu lāsti
Rudens izģērbs mežus un laukus
Rudens mūs visus saliks pa plauktiem
Nakts kā sitiens pa labo vaigu
Konservē atmiņās pieredzi svaigo
Es gribētu zināt, ar ko tu tagad
Runājies tad, kad tev ir smagi
Lai gan es zinu - tu vienkārši klusē
Tu pagriez galvu uz otru pusi
Un guli sagriezta plānās šķēlēs
Ietīta sapņu plastmasas plēvēs
Sein un Zeit
Ich weisse nicht
Was Ich muss Sag
Ich Weise nicht
Was bringt der Tag
Liebe, liebe, dann Ich sterbe
Allen zu weit auf ganze Erde
Lesen dichtungen am Flucht
Singen dunkel Sehensucht
Teutonicsh traurigkeit
Ich bin geburt bereit
Mein schuldlos blut
Ausschutendte - vor Grosser gut
Sein un Zeit
Existenz Brent
Sein un Zeit
Mitzein, Dasein,
Beisein, Insein
Ļaunā skaistule Šifona
Soļu skaņa kreisajā pusē
Laternu migla un šļakatu krusa
Domas lēkā kā trakas blusas
Kino ir sācies, zālē klusums
Varoņi tiekas pie koka letes
Atskan džezs, zem riteņiem metās
Autors, kurš radīja viņu - Šizeti
Un cigārus, viskiju, tīkliņzeķes
Pēcvārds:
Tāds abstrakti pazīstams tēls,
Kura darbus tu noteikti zini,
Kurš tev ir parādā kaut kādu naudu
Viņa ieraksti stāv tavā plauktā
Tikai meitene, kuras dēļ tas viss sākās
Nav nedz bārā, nedz šeit, nedz pie tevis.
--
Apsnidzis suns
māj ar asti cerību zvaigznei
Nakts sastāv no sešsimt pikseļiem
vārda “cūka”
un kino par to
kāpēc nepārstāj sāpēt
Vari atlaisties samtā
un pārvilkt segu pār galvai
vilciens, uz kuru tu gribēji paspēt
apstājas kapos
Suns skatās un māj
kamēr zvaigzne neiztur
un pamāj viņam pretī
Flamenko dejotāja
Flamenko dejotāja nesteidzas
Kārtojot matus un tērpu
Līdz viņas papēdis uzsit pa grīdu
Un izsit asinis no brūces
Bildi no rāmja, balsi no atbalss
No viņas dzīves ir atlicis
Tikai ritms un skumjas
Vairāk gan skumjas
Nakts ir tik tikko sākusies
Bet tev vairs nav glābiņa
Jūras manevri
Marts. Klāt manevru sezona.
Tēmeklī mēness.
Katra ūdens pile draud ar sūci
Manai zemūdenei
“Kopš kura laika, jūrniek, tu šaujot
pārstāji mērķēt?”
“Kopš tu, mana jūras zvaigzne, atsāki
tumsā smēķēt.”
“Kādai ostai tu vispār piederi?”
“Turpinu meklēt -
manās aprindās piestāt krastā nozīmē -
dzīvot uz sēkļa”
“Ar tevi nav iespējams runāt”
Nopūšas skaistule
“Diez’ kāpēc nav humora izjūtas
zemūdens pasaulē?”
Viņas acis pie horizonta
Divas vientuļas salas
“Tā nav taisnība, tu taču redzi”
Rasa stobra galā
Migla izklīst. Kaijas paceļas spārnos
“Kas to lai zina...”
Migla izklīst, bet viņa joprojām
Nemana mīnas
Nakts Buenosairesā
Impērijas dienvidi iegrimst naktī
Zvaigznes kā blaugznas
Uz debesu krunkainās mantijas
Un mēness līkais deguns
Torņa pulkstenis grabina laiku
Lukturi ielas galā kā pogas
Kreklam, kas atpogāts puslīdz
Sviedri līst pār seju
Asinis, izbraukājušas vēnas
Atgriežas sirds krustojumā
Acs kā luksofors
Liek man apstāties
Pie galda, kur reiz bija viskijs
Un vieglas vakariņas
Vēl ir vīns, tas palīdzēs
Atriebties rietumiem
Atriebties austrumiem
Jeb vismaz pārlaist nakti
Karsti! - dienvidos kliedz
Ziemeļos tikai paceļ uzaci
Bet tumsa piedod visiem
--
Kā nokļūt Parīzē?
Kā nobildēt Eifeli
kā tikt pie absinta
vai sameklēt Triumfa arku,
ja pludmalē satiktais svešinieks
atbildes vietā sāk šaut?
--
Kad Hemingvejs nopirka savu pirmo
Rakstāmmašīnu
Viņš nezināja, ka teksts, nevis karš
Padarīs viņa pirkstus tik stiprus
Lai paceltu glāzi
Un slāpe pēc atklāsmes netiktu remdēta
(Ja neņem vērā sieviešu biksītes
Tur, uz bāra, kur viņš mēdz izsūdzēt grēkus)
Jo Parīzē katram bērnam ir zināms
Ka grāmatās, tāpat kā vēsturē
Galveno raksta ar sarkanu
Visu pārējo raksta ar melnu
