Sen-Džons Perss: Sniegi (2)

2003. gada 30. novembrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
1944

Fransuāzai Renē Sen-Ležē Ležē

I
Un tad sniga sniegi, pirmie prombūtnes sniegi, uz milzu audekliem, austiem no sapņa un īstenības; un visas bēdas norima cilvēku atmiņā, pie mūsu deniņiem bija svaigas veļas vēsums. Tas bija no rīta, zem ausmas pelēkās sāls, īsi pirms sešiem, itin kā fortūnas ostā, kādā labvēlības un pateicības vietā, kur lielo klusuma odu spietu palaist brīvībā.

Un augu nakti, bez mūsu ziņas, šajā spalvu varoņdarbā, aiznesot augšup dvēseļu pēdas un nastu, mirdzošu kukaiņu izlodāta pumeka akmens pilsētas nerimās augt un kļūt aizvien burvīgākas sava smaguma aizmirstībā. Tās vienīgās glabāja lietas, kuru atmiņa ir šaubīga un stāsts maldīgs. To daļu, kas šajās nozīmīgajās lietās pieder garam, mēs nezinām.

Neviens nav pārsteidzis,

neviens nav iepazinis visaugstākajā akmens pieresvietā šīs zīžainās stundas pirmo atsegumu, pirmo pieskārienu šim trauslajam un ļoti smalkajam kaut kam, kas ir kā vieglas skropstu vēdas. Uz bronzas apšuvuma un uz hromēta tērauda smailēm, uz porcelānblāviem plēsta akmens mūriem un uz bieza stikla dakstiņiem, uz melna marmora vārpstas un uz balta metāla pieša, neviens nav pārsteidzis, neviens nav aptumšojis šos elpas garaiņus piedzimšanā, kas ir kā pirmās šausmas no atkailināta asmens... Sniga, un, lūk, mēs par to stāstīsim brīnumus: mēma ausma savās spalvās kā milzu pasaku pūce, gara elpas nolaupīta, piepūta savu baltai dālijai līdzīgo ķermeni. Un no visām pusēm tā mūs apņēma, kā brīnums un svētki. Lai salūts apmirdz augstos zemes vaļņus, kur viņvasar Arhitekts mums parādīja lēļa olas!

 

II
Es zinu, ka kuģi briesmās šajā bālo kāpuru ņudzoņā izgrūž savu notrulinātu zvēru māvienu pret cilvēku un dievu aklību; un viss pasaules posts sauc kuģa loci paisuma appludinātu līču ūdeņos. Es zinu, ka lielu upju iztekās aizsākas savādas saistības starp ūdeni un debesīm: naktstauriņu baltās kāzas, ūdenskukaiņu baltie svētki. Un plašās, ausmas apdūmotās piestātnēs, kas šķiet kā palmu birzis zem stikla, pienainā nakts rada āmuļu svētkus.

Un ir rūpnīcu sirēna īsi pirms sešiem, un rīta maiņa tur augšā, milzu ezeru valstībā, kur apgaismotas kuģu būvētavas visu nakti tiecas ievīt kādu zvaigžņotu vīnogulāju stīgu debesu špalerās: tūkstošiem lampu, sniega jēlzīda aplaimotu... Vai tās pārdomāja, ko teikt dziļdzelmes ūdeņiem par milzīgiem, aizvien augošiem perlamutriem, par milzu perlamutriem bez traipa? — Ak, visu lietu atdzimšana, ak, katra atbilde! Un beidzot vīzija bez plaisas un bez traipa!...

Snieg, pār čugunā izlietiem dieviem un pār īsu liturģiju pātagotām tēraudlietuvēm; pār izdedžiem un pār saslaukām, un pār uzbērumu zālieniem: snieg, pār cilvēku drudzi un darba rīku — sniegs, vēl smalkāks nekā koriandra sēkla tuksnesī, sniegs, vēl svaigāks nekā jaundzimušu zvēru pirmpiens aprīlī... Snieg, tur tālu Rietumpusē, pār skābbarības bedrēm un pār rančo, un pār plašiem, telefonstabu soļiem nomērītiem līdzenumiem bez sava stāsta; pār tikko dzimušām pilsētām un reiz uzslietu nometņu mirušiem pelniem; pār skābju saindētām neieņemtām zemēm un pār melnu egļu ordām, kā kara trofejām, plēsīgu ērgļu apsēstām. Ko teicāt jūs, kažokzvēru medītāj, par savām bez darba palikušajām rokām?... Vai celmlauža cirvim kāds satraucošs maigums šonakt piekļāvis vaigu?... Snieg, ārpus kristietības zemēm, pār tikko uzdīgušiem kazenājiem un vēl nepieredzējušiem zvēriem. Mana klātbūtne ar pasauli salaulāta!... Un kādā pasaules malā, kur klusums caurspīd lapegles sapni, skumjas paceļ savu kalpones masku.

 

III
Un nebija diezgan, ka tik daudz jūru, un nebija diezgan, ka tik daudz zemju novirzīja mūsu mūža kursu. Un jaunajā krastā, kur mēs tauvā uzvelkam aizvien pieaugošo dvēseles nastu, mūsu jūras braucienu zvejas tīklu, vai vēl pietrūkst šīs spēcīgās sniega dziesmas, kas aizslaucītu mūsu iemītās pēdas?... Vai pār visplašākās zemes ceļiem jūs pārklājat mūsu mūža jēgu un mēru, prombūtnes devīgie sniegi, nežēlīgie sniegi sieviešu sirdīs, kur apsīkst gaidas?

Un Tā, par kuru es domāju visu citu savas dzimtas sieviešu vidū, no sirma vecuma dzīlēm pavērš maigpilnu seju savam Dievam. Tā ir kāda dzidra izcelsme, kas uztur savu žēlsirdību manī. “Kaut atstātu mūs abus šajā valodā bez vārdiem, kurā sarunājaties jūs, ak, klātbūtne, ak, pacietība! Un itin kā cēls žēlsirdības Ave mums pa pēdām klusi jo klusi dzied kādu ļoti dzidru mūsu dzimtas dziesmu. Tik ilgs laiks aizritējis, kopš mūsos ir nomodā šīs maiguma šausmas...

“Augstās piekrastes Dāma bija jūsu mēmā dvēsele jūsu krustu ēnā; bet nabaga sievietes miesa savā sirmajā vecumā bija jūsu dzīvā sievietes sirds, kura visās sievietēs nogalēta... Skaistās sagūstītās valstības sirdī, kur mēs ērkšķkrūmu aizdedzinām, ir tik daudz dziļas līdzjūtas pret visu vecumu sievietēm, kurām vīriešu rokas bija vajadzīgas. Un kas gan šajā viscēlākajā atraitnībā jūs vada ceļā uz jūsu pazemes Baznīcām, kur lampa ir pieticīga un bite dievišķīga?

...Un visu savas klusēšanas laiku tāltālā zemē es redzēju ērkšķkrūma palsajās rozēs jūsu dziestošās acis bālējam. Un jūs vienīgā bijāt žēlsirdīga šim mēmumam kā melnam akmenim vīrieša sirdī... Jo mūsu laiks ir kā plūstošas smiltis, kur nevienam īpašumā netiek lēnis, taču itin kā cēls žēlsirdības Ave mums pa pēdām tālu jo tālu vēl seko kādas dzidras izcelsmes dziesma; tik ilgs laiks aizritējis, kopš mūsos ir nomodā šīs maiguma šausmas...

Vai šonakt sniga, šajā pasaules pusē, kur jūs sakļaujat plaukstas?... Spēcīga ķēžu šķindoņa ielās, kurp tūlīt trauks ļaudis pie savas ēnas. Un kas gan zināja, ka pasaulē ir vēl tik daudz ķēžu ratu bruņojumam, bēgot uz gaismas pusi. Skaļa lāpstu skrapstoņa pie mūsu durvīm, ak, modrās! Melnie ceļu šķūrētāji dodas uz blaugznaino zemi gluži kā sāls nodokļa iekasēšanas ļaudis. Lampa pārcieš nakts vēzi. Un kāds putns, līdzīgs Tūkstošā Gada Stundu grāmatas putnam, rozā pelnu krāsā no izplēnējušām vasaras oglēm, pēkšņi izgaismo ziemas kapeņu velves... Mana klātbūtne ar pasauli salaulāta, mana cerība ar pasauli salaulāta! Kā gan žilbina mūs vēl iedomu dzestrā elpa!... Un cilvēku skumjas ir cilvēkos, bet šis spēks bez vārda un šī žēlsirdība laiku pa laikam tik ļoti uz viņu smaidu vēl cer.”

 

IV
Vientuļam jāveic aprēķins par šo stūraino telpu, ko apņem sniegu Okeāns.  Nedrošs, vien viesis uz brīdi, cilvēks bez pierādījumiem un liecinieka, vai es atraisīšu savus pamatus kā pirogu no līča krasta?... Tie, kuri uzslien apmetni jo dienas, jo tālāk no savas dzimtās vietas, tie, kuri dzen savu laivu tāltālos krastos, ik dienas jo labāk zina neizprotamo lietu kursu; un zaļu parādību vidū uz upju avotiem tiecoties, viņus pēkšņi bargs gaismas zibsnis skar, un valoda savus ieročus pazaudē.

Pēkšņi bezgala brīvestību pāršķeļot, puskailu cilvēku sniegu Okeānā kāds savāds nodoms pārņem — lai vārdi tik viegli vairs nesatver. Mana klātbūtne ar pasauli salaulāta, mana piesardzība ar pasauli salaulāta!... Un pie pirmatnējiem ūdeņiem atgriežoties līdz ar gaismu, kā ceļotājam jaunmēness svētkos, kura uzvedība bijusi apšaubāma un gaita greiza, lūk, šeit man ir nodoms klaiņot vissenākajos valodas pamatos, visaugstākajos fonētiskajos slāņos: līdz pat valodām tāltālām, līdz pat valodām tik pilnīgām un sīkstulīgām kā dravīdu valodas, kurās nav nošķirtu vārdu, lai sacītu “vakar” un “rīt”... Nāciet un sekojiet mums, tie, kam trūkst vārdu, ko teikt: mēs atjaunosim šo nerakstīto skaidro tīksmi, kur sensena cilvēces frāze vijas; mēs pārvietosimies starp skaidrām elīzijām, starp nogulsnēm no seniem priedēkļiem, kas zaudējuši sākumburtus, un, steidzoties pa priekšu skaistiem lingvistiskiem darbiem, mēs iestigosim jaunus ceļus, kas ved uz vēl nedzirdētiem izteicieniem, kur elpošana padziļinās un elpas modulācijas daudzveidojas pēc pusskanīgo lūpeņu gribas, meklējot dzidras vokāliskas beigu skaņas.

...Tas bija no rīta, pie visdzidrākā vārda, kāda skaista valstība bez ienaida un skopulības, kāda žēlsirdības un pateicības vieta, no kuras celties drošticamām gara zīmēm; un itin kā cēls žēlsirdības Ave mūsu pēdās no sniegiem balts, liels rožu dārzs visapkārt... Dzestrums no čemuriem un no ziedu apvalkiem, dzestrums no augļu pazarēm, ak! tik daudz neraudzētas maizes vēl uz klejotāja lūpām!... Kura jauna flora brīvestības visaugstākajā vietā mums atlaiž puķes un augļa grēkus? Kura kaula atspole sirmu sieviešu rokās, kura ziloņkaula mandele jaunu meiteņu rokās mums audīs visvēsāko veļu dzīvajo deguma brūcēm?... Mūsu pacietība ar pasauli salaulāta, mūsu cerība ar pasauli salaulāta!... Ai! sapņa plūškokam ir mūsu seja! Kā gan žilbina mūs, ak, pasaule! vēl tava iedomu dzestrā elpa!... Tur, kur upes vēl pārbrienamas, tur, kur sniegi vēl izbrienami, mēs šovakar pārejam neizbrienamo dvēseli... Un viņā pusē ir sapņa milzīgie plašumi un laika ritumā tērējama bagātība, kur cilvēks savu fortūnu ieķīlā...

*

No šī brīža šajā lapā vairs nekas netiek ierakstīts.

Ņujorka, 1944

 

No franču valodas atdzejojusi Jana Grostiņa.