Recenzija

Foto - Dagmāra Legante -Celmiņa

Elīna Gulbe: Aktiermākslas anatomikums

Par Pētera Krilova izrādi "Melot (?)!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Ierodoties uz izrādi "Melot (?)!" Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē, skatītājus sveic videoprojekcija ar vienu no slavenākajiem Rembranta darbiem "Doktora Tulpa anatomijas stunda". 17. gadsimtā tapušajā gleznā attēlots bariņš kungu, kuri ieinteresēti nolūkojas līķa sekcijā. Mākslinieka iemūžinātā cilvēka dzīvības noslēpuma izziņa tolaik bija atvērta ikvienam interesentam un tai piemita teatrāla daba – ne velti amfiteātra formas zāles, kurās mēdza notikt šīs publiskās manipulācijas, tika dēvētas par anatomiskajiem teātriem. Savukārt aktieris Kaspars Zvīgulis kopā ar savu bijušo pasniedzēju, režisoru Pēteri Krilovu izrādes-lekcijas auditorijai piedāvā ielūkoties aktiermākslas anatomiskajā uzbūvē.

Monoizrādē pausto ideju pamatā ir franču filozofa un mākslas teorētiķa Denī Didro darbs "Paradokss par aktieri", kas tapis pirms 250 gadiem. Tā centrālā ideja vijas

ap teātri kā prasmīgu atdarināšanas mākslu. "Kā dzīvē!" – vienā no izrādes ainām, saldi iesmejoties, par teātri saka Kaspars Zvīgulis, lai jau pēc mirkļa ar Didro aprakstītajiem argumentiem ņemtos pierādīt, ka uz skatuves redzamajam ar dzīves realitāti ir maz sakara. Tikpat maz, cik aktiera jūtīgumam ar viņa spēli. Lai gan ideju izklāstā Didro radītais teksts ir samērā komplicēts un brīžiem pretrunīgs, būtībā tas definē aktieri kā prasmīgu imitētāju. Autora uztverē aktiermāksla ir vairāk tehniska nekā emocionāla disciplīna. Ņemot vērā jūtu nepastāvīgo dabu, Didro savā filozofiskajā darbā uzsver, ka aktierim jādarbojas ar ķermenisku spēku – prātu, ne sirdi. Jūtīgums, viņaprāt, ir aktiera vājība, kas liedz īstenot nemainīgi kvalitatīvu sniegumu. Par savu ideālo aktieri Didro iedomājas no sadzīves un emocijām atrautu būtni, kas, izmantojot dabas dotos talantus, atdarina un kopē cilvēka dabu, bet pats neizjūt attēlotās emocijas.

Tā kā "Paradokss par aktieri" ir filozofiska eseja, tas ir idejiski blīvs un dažādu piemēru pārpilns teksts. Tomēr izrādes veidotāji ar šo izaicinājumu tikuši galā cienīgi. Tiesa, ir mainīta autora filozofiskā izklāsta struktūra, atbrīvojoties no tur esošās dialoga formas un papildinot to ar piemēriem no mūsdienu teātra pieredzes. Teātra pagātnes un tagadnes saplūšana gan nav notikusi vienmērīgi, bet teksts, kas no skatītāja pieprasa īpašu rūpību, sekojot domu, ilustrāciju un kultūrvēstures atsauču pārbagātībai, Kasparam Zvīgulim ļauj izcili un dinamiski demonstrēt savu spēju amplitūdu diametrāli pretējās izpausmēs, burtiski iedzīvinot Didro premisu – aktieris ir nekas un spēj būt viss. Vienā izrādes epizodē Zvīgulis izteiksmīgi runā par Gunas Zariņas prasmīgi atveidoto Mēdeju un ar līdz detaļai perfektu plastiku atdarina to, bet jau pēc brīža uz skatuves ilustratīvi iedzīvina Didro apjūsmotā 18. gadsimta angļu aktiera Deivida Garika talantu. Šī prasmīgā un zibenīgā tēlu maiņa ir aizraujošs process, kas uzskatāmi demonstrē filozofa idejas par aktiera un viņa atveidotā tēla formālajām attiecībām.

Uz to, ka monoizrāde piedāvā ielūkoties aktiera aroda aizkulisēs, uzskatāmi norāda arī Kristīnes Abikas veidotā, kompaktā scenogrāfija, kas liek domāt par to, ka Nacionālā teātra Jaunajā zālē skatītāju priekšā ir simboliska aktiera darbistaba. Šādas asociācijas visspilgtāk raisa mizanscēnas centrā esošais amatnieka darbagalds, kuru izrādes laikā Kaspars Zvīgulis pielieto pēc vajadzības – gan kā zvilni, kurā atlaisties vai uz kura piesēst, gan paaugstinājumu akrobātiskām manipulācijām. Piemēram, skaidrojot atšķirību starp tik fundamentālu aktu kā nāve uz skatuves un dzīvē, aktieris ar rokām pievelkas pie zāles zemo griestu konstrukcijas, lai pēc mirkļa ar veiklām kustībām atslīgtu uz jau pieminētā galda. Lūk, vēl viens virtuozi īstenots Didro pieminēto tehnisko prasmju paraugs.

Tomēr spilgtākais izrādes scenogrāfijas elements ir stiklotas sienas, kas veido trīsstūra prizmu; tās ieskauj aktieri vairāk nekā pusi no iestudējuma laika. Veidojuma priekšējā plakne viņu uzskatāmi šķir no skatītājiem, bet citreiz, līdzīgi kā pārējās divas, kalpo par vietu videoprojekcijām vai atspulgam. Tikai reizēm Kaspars Zvīgulis šo norobežojumu pamet, lai komunicētu ar skatītājiem no tuvākām pozīcijām. Uz stiklotajām sienām redzamās refleksijas veido tādu kā greizo spoguļu pasauli, kurā aktieris vienlaikus ir gan viņš pats, gan viņam piešķirtais tēls, un abi šie idejiski atšķirīgie atspulgi ir vienlīdz dzīvi. Didro savā darbā raksta – aktieris uz skatuves dzīvo dubultu dzīvi. Pētera Krilova un Kaspara Zvīguļa veikums rāda, ka ir iespējami vēl samezglotāki varianti, it īpaši, ja aktieris no skatuves atļaujas runāt ne tikai savu tēlu vārdā, bet arī pats savā.

Tomēr, vērojot pusotru stundu garo izrādi, nav iespējams neņemt vērā to, ka kopš 18. gadsimta, kad tapa Didro filozofiskais apcerējums, teātris ir mainījies. Ja viņa laikā no teātra mākslas tikai gaidīta poētika un izklaide, tad mūsdienās vieta uz skatuves brīžiem atrodas arī agresīvi naturālistiskām ainām. Veids, kādā tiek runāts ar skatītāju, ir kļuvis par konceptuālu jautājumu. Postmodernisms rāda, ka svarīgāka par pašu vēstījumu var būt tā forma un konteksts, kuru būtiski ir piepildīt ar jēgu. Līdz ar to Didro teksts tikai daļēji spēj izgaismot mūsdienu mākslas un realitātes komplicētās attiecības. Filozofa aprakstītais paradokss starp aktieri un jūtām, it īpaši kontekstā ar 20. gadsimta aktiermākslas pīlāru – kā Konstantīns Staņislavskis un Lī Strasbergs – idejām, nepilnīgi aptver arī aktiera aroda formālos principus. Uz mūsdienu aktieri nav iespējams skatīties kā no emocijām atrautu būtni. To apliecina arī izrāde "Melot (?)!", kuras ievadā Kaspars Zvīgulis stāsta par kādu sapni, kas it kā rosinājis uz skatuves redzamās pārdomas par profesiju, priekšplānā izceļot jautājumu – vai spēlēt nozīmē melot? Šīs un citas epizodes no paša aktiera pieredzes nenoliedzami liek noprast, ka šķetināt šo tēmu Kasparam Zvīgulim ir svarīgi, personiski. It īpaši, ja uz apspriesto profesiju attiecināts tik spēcīgs apzīmējums kā "melis", kas grezno aktiera plaukstu izrādes reklāmas attēlā. Līdz ar to iestudējums iegūst daudz intīmāku dimensiju un vienlaikus arī ātri vien nonāk pretrunās ar Didro apcerēto, pierādot, ka aktieris ne vienmēr ir anonīms, viņam var būt emocionālā saikne ar iestudēto un tas ne vienmēr nozīmē neveiksmi, jo "Melot (?)!" pilnīgi noteikti nevar par tādu nosaukt.

1883. gadā rakstītajos ievadvārdos Londonā iznākušajam Denī Didro "Paradoksa par aktieri" izdevumam britu tā laika teātra ikona Henrijs Ērvings raksta – katram aktierim ir savs noslēpums. Pavisam skaidrs, ka šajā pusotru stundu īsajā aktiermākslas ekskursā Kaspars Zvīgulis un Pēteris Krilovs tikai nedaudz ļauj ielūkoties tajā, kā dzimst aktiera skatuvei veidotais raksturs un kāda vieta šajā norisē ir tēlotāja personībai. Pat ja iespējams līdz sīkumam aprakstīt tehniku, kas zīmīga spēlei uz skatuves, pats radīšanas process ir un paliek mistērija, un jāpiekrīt Kasparam Zvīgulim, ka tikai pats aktieris līdz pēdējām mielēm zina, kādi īsti ir viņa radītie varoņi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2016. gada 11. jūlijā, plkst. 6:39

    Māris Zanders: Huligāniska akadēmisku tekstu lasīšana

    Ar skaudību vērojot portāla darbu kultūras jaunumu atspoguļošanā, piebildīšu, ka par ne mazāk vērtīgiem impulsiem gādā arī pašmāju vēsturnieki.

  • 2012. gada 5. aprīlī, plkst. 11:04

    Ērlenns Lū: Es negribu kļūt par ķīlnieku (5)

    Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.

  • 2014. gada 10. jūlijā, plkst. 6:07

    Kaspars Groševs: "Stūra mājas" konstrukcijas (1)

    Liktens lietas sajaucas ar putekļiem, un nama apskrāpētās sienas pazūd zem video projekcijām, vitrīnām, visādiem krāmiem, konstrukcijām un starpsienām. Bet, kad nams beidzot būs tukšs, tā durvis atkal būs ciet.

  • 2016. gada 20. aprīlī, plkst. 6:31

    Kārlis Vērpe: Tūkstošiem (bēgļu) stāstu divās nedēļās (7)

    Ko ikviens no mums var iesākt, lai palīdzētu risināt migrācijas krīzi? Ārkārtīgi būtiski ir domāt un runāt – iesaistīties diskusijās ar radiem, draugiem, paziņām, kolēģiem, mēģinot pārstāvēt līdzsvarotu un iecietīgu skatījumu uz tēmu.

  • 2012. gada 18. oktobrī, plkst. 23:10

    Anita Mileika: Un no kaut kā pārbīstas sirds (23)

    Bet es pa to laiku vēroju upes krastā stāvošu sievieti. Viņa rūpīgi pēta dzelmi, tur viņas klusā brūce. Tās dēļ viņas bērni vairās pie viņas nākt.

  • 2012. gada 5. decembrī, plkst. 6:57

    Dace Šteinberga: Divpadsmit kraukļi (24)

    Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.

  • 2014. gada 24. septembrī, plkst. 1:09

    Valters Negribs: Kas īsti ir reliģija? (7)

    Vairums cilvēku droši vien varētu nosaukt vairākas reliģijas – varbūt tie pieminētu kristietību, hinduismu, islāmu, budismu, sintoismu, daoismu... Pat ja šie cilvēki nespētu definēt reliģiju, rodas iespaids, ka viņi tik un tā saprot šī vārda nozīmi.

  • 2014. gada 21. maijā, plkst. 8:05

    Saruna ar Bikibuku

    Pagājušajā nedēļā netīšām noķērām Bikibuku, kas šobrīd lepojas ar jaunu dzejas bilžu grāmatiņu laidienu, un iztaujājām viņu par dzīvi, dzeju un bērniem.