Komentārs

Ilustrācija - Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis: Zvēru laiks

Biju nodomājis rakstīt tikai par putniem, bet sanāks atkal par cirku. Ja kāds vēl pirms gada vai pusotra būtu iepīkstējies, ka viens no politisko un visu citu diskusiju karstākajiem kartupeļiem Latvijā 2017. gada pavasarī būs cirks un cirka dzīvnieki, es droši vien nospriestu, ka viņš pats ir kaut kāds auša vai klauns. Tikpat grūti būtu bijis iztēloties, ka šī izrāžu mākslas forma un tās nākotne piepeši varētu kļūt par nepārkāpjamu robežu, kas spēj sarīdīt vai pat sanaidot līdzšinējos draugus vai kolēģus, bet tajā pašā laikā būt tieši tik pārkāpjama, lai par domubiedriem padarītu šķietami tik pretējās uzskatu nometnēs mītošas personas kā, piemēram, Saeimas "Saskaņas" frakcijas deputāte Jūlija Stepaņenko un Dainis Īvāns. Kaut gan likumprojekts par aizliegumu cirkā izmantot savvaļas dzīvniekus pirmajā lasījumā ar gariem zobiem tika pieņemts, tā vien šķiet, ka vēl itin nekas nav galā. Savvaļas zvēru dīdītgribētāji turpina rosīties. Viņu izmantotos argumentus var iedalīt vairākās grupās. Vispirms tie ir stāsti par tradīcijas saglabāšanu un to, ka "Rīgas cirks" – kā jau tiešs Alberta Salamonska cirka mantinieks – ir būtiska Latvijas kultūras vēstures daļa. Tālāk, it kā pašsaprotami tiek secināts, ka par vēsturisku šīs tradīcijas posmu uzskatāma arī cirka dzīvnieku dresēšana un šādu numuru izrādīšana publikai. Šo argumentu parasti papildina apšaubāmas kvalitātes ceļojošā cirka trupu pieredzē balstītas zināšanas, ka uz cirku bez zvēriem "neviens nenāk". Lai viss izklausītos vēl pārliecinošāk, tiek norādīts arī uz dzīvnieku ekspluatāciju izklaides nolūkos Rīgas Zooloģiskā dārza pērtiķu būrī vai lāču mājā. Tad vēl ir arī visādas sazvērestības teorijas, taču tās vairs nav pat interesantas.

Par tradīciju vai būtisku kultūras mantojuma daļu, manuprāt, kaut ko var sākt dēvēt vienīgi tad, ja lielai sabiedrības daļai šī parādība vai norise ir kļuvusi par neatņemamu un regulāri kopjamu dzīves piepildījumu – kā došanās uz dievnamu vai lielveikalu, dziedāšana korī un gatavošanās dziesmusvētkiem, gadskārtējo svētku svinēšana, priecāšanās par uzvaru boksā vai medaļu biatlonā, niknošanās par pazemojošu zaudējumu futbola spēlē u.tml. Var jau būt, ka maldos, taču "Rīgas cirks" ar tajā rādīto – ar vai bez dresētiem zvēriem – jau gadiem ilgi ne reizi nav nonācis starp šādiem, parasti nacionālajās ziņās pat vairākas dienas pēc kārtas apspriestiem un visai tradicionāliem notikumiem. Mēs puslīdz regulāri dzirdam par mūsu sportistu sasniegumiem un starptautiski atzītu mūziķu panākumiem, un dažā no šīm jomām patiesi var runāt par nacionālās skolas iezīmēm, taču par jauniem un pārsteidzošiem Rīgas skolas klaunu, akrobātu, trapeces vingrotāju, žonglieru, virves dejotāju, burvju mākslinieku – nu labi, arī zvēru dresētāju – panākumiem ziņots ir ticis gaužām neregulāri. Pat ja šādi panākumi ir bijuši, dzirdējis par tiem būs vien retais. Teiksim, vai zinājāt, ka ik gadu tiek piešķirta balva "Mūža ieguldījums cirka mākslā" un kurš to saņēmis? Arī tā ir tradīcija. Bet atliek vien kaut kur mūsu pusē parādīties kanādiešu "Cirque du Soleil", un par to gan uzzina pat tie, kas varbūt nemaz nevēlas zināt, lai gan zvēru, kā zināms, šajā cirkā nav.

Cirka dzīvnieku priekšnesumu un dzīves apstākļu salīdzinājums ar zooloģiskajos dārzos notiekošo ir īpaši paviršs burvju triks. Lai tam noticētu, ir jāizliekas nezinām, ka zooloģiskie dārzi no izklaidei paredzētiem savvaļas iemītnieku panoptikumiem pamazām vien transformējušies par izglītības un pētniecības iestādēm, kurām šobrīd varam būt pateicīgi par ne vienas vien uz izmiršanas sliekšņa žonglējošas sugas saglabāšanu vai pat populācijas atjaunošanu (kā lasāms ziņās, diemžēl pat šie centieni ne vienmēr ir sekmīgi, un degunradžu ragu mednieki apdraud pat zooloģiskajā dārzā mītošus dzīvniekus). Saprotams, arī Rīgas Zooloģiskais dārzs ir vecs un šaurs, taču pārmest tā darbiniekiem izdarības, ko par piemērotu izklaidi uzskata tie dārza apmeklētāji, kas zvēriem met ēdamas un neēdamas lietas vai ākstās pie pērtiķu būra, nozīmē izlikties neredzam, ka šādas apmeklētāju attieksmes pamatā ir tā pati domāšana, kas ļauj uzskatīt, ka cilvēkam pienākas priecāties par tautastērpā saģērbtu lāci uz velosipēda, ziloni biksēs un roni ar bumbu uz deguna.

Taču par spilgtāko, bēdīgāko un šādas tādas pārdomas jau tolaik izraisījušo zvēru pieredzi man bērnībā nekļuva nedz dresēti tīģeri, nedz lāči vai ziloņi, bet gan kāds priekšnesums "Rīgas cirkā", kurā galvenokārt tika izmantoti dažādi mājdzīvnieki. Šķiet, tur bija pa kādai kazai vai āzim, varbūt arī cūka, un tam visam, kā noprotams, vajadzēja uzburt idilliskas lauku sētas ainu. Lai šī aina būtu pilnīga, arēnas malā butaforiskā ligzdā stāvēja baltais stārķis – netīri pelēks, noplucis un piesiets pie kājas. Nekādus trikus viņš, protams, nedemonstrēja, nav jau arī nekas daudz dzirdēts par tradīcijām un panākumiem stārķu dresūrā. Tā nu vienīgā viņa loma šajā izrādē bija traģisks statists stārķis.

Kā jau minēju, biju nodomājis šo sleju veltīt putniem, nevis cirkam, jo bēdīgo stārķi laiku pa laikam mēdzu atcerēties arī vēl pirms visām dresēto dzīvnieku diskusijām – kaut vai šopavasar, braucot uz laukiem un gaidot, kad tad stārķi beidzot būs atgriezušies savās ceļmalas ligzdās.

Pirms pāris nedēļām stārķu ligzdas vēl bija tukšas, toties kailie uzartie lauki bija pelēko dzērvju pilni. Ja piestāja ceļmalā, tās varēja uzklausīt un aplūkot pavisam tuvu – varbūt ne tik tuvu kā zooloģiskajā dārzā vai cirkā, bet tomēr gana labi. Pēc pāris dienām dzērvēm tajā pašā laukā bija piebiedrojies caurceļojošu un trokšņainu meža zosu pulks, bet pāri ceļam otrā pusē šo visu ļembastu no elektrības vadu augstuma vēroja vanags. Cits lauks, kā jau katru pavasari, bija pilns ar žilbinoši baltiem ziemeļu gulbjiem, gaisā kopā ar cīruļputeņa pārslām virpuļoja cīruļi, no grāvja man acīs ielūkojās lapsa, ceļu pārskrēja smagos ragus nometušu briežu kompānija, neapmierināti gorīdamies un raukdams savas koši sarkanās uzacis, gaisā uzspurdza rubenis, bet no brikšņiem nepārspēta pārākuma apziņā pretī lūkojās alnis. Par katru šādu sastapšanās reizi man ir prieks, jo zinu, ka daudzviet tepat netālās zemēs neko tādu nebūtu iespējams redzēt, pat pērkot ieejas biļeti. Tie nav ziloņi, tīģeri vai lāči, un tomēr savvaļas dzīvnieki mums ir pat ļoti pieejami, vajag tikai atmest slinkumu un doties pie viņiem, nevis uzskatīt, ka to pienākums būtu nākt pie mums un uzdejot.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens > Andaa  

    2017. gada 23. aprīlī, plkst. 12:18

    Cilvēks nevar dabu uzvarēt, jo viņš pats IR DABA.

  • Andaa  

    2017. gada 19. aprīlī, plkst. 12:17

    Nazi, es taču saku, ka runa nav tikai par nežēlību, runa ir par to, ka nav nekādas vēlēšanās skatīties uz dresētiem dzīvniekiem. Ko kurš mājās ar savu suni dara, tas jau ir cits jautājums. Varbūt dzīvnieki pēc kāda laika nāks paši pieteikties darbā uz teātri, jo būs nolēmuši kļūt par aktieriem.

    Par to otru rindkopu, pat negribas ticēt, ka tā nopietni domāta? Runājot par padomjlaiku, tikko man tieši pagadījās trāpīgs Maksima Gorkija citāts, attiecināts gan uz sociālisma literatūru, bet visnotaļ par tēmu:

    «Социалистический реализм утверждает бытие как деяние, как творчество, цель которого — непрерывное развитие ценнейших индивидуальных способностей человека ради победы его над силами природы, ради его здоровья и долголетия, ради великого счастья жить на земле, которую он, сообразно непрерывному росту его потребностей, хочет обрабатывать всю, как прекрасное жилище человечества, объединенного в одну семью»

    Kur ir problēma ar šo ideju? Cilvēki, kuri domāja, ka uzvara pār dabas spēkiem ir cilvēces diženuma apliecinājums, visdrīzāk neiedomājās, ka daba vienā jaukā brīdī patiešām tiks uzvarēta, taču šī uzvara galīgi neliksies priecīgs notikums. Tā bija briesmīgi slikta ideja - gribēt apstrādāt VISU zemi.

  • nazis > Andaa  

    2017. gada 19. aprīlī, plkst. 10:06

    Tā nav nežēlības mazināšana. Lai mazinātu nežēlību var pieņemt dzīvnieku dresēšanas noteikumus, pastiprināt dzīvnieku labturības normas un tamlīdzīgi, bet nekas nav jāaizliedz pilnībā.

    Nav arī lietu, bez kurām mēs varam iztikt. Vajadzības ir neierobežotas, ierobežoti ir tikai resursi. Man visu padomju laiku stāstīja par lietām, bez kurām var iztikt – izrādījās tā nav taisnība, tikai budžets bija par īsu un maks par plānu. Cilvēki ir dažādi, katrs ar savām vajadzībām, un ja kāds (tajā skaitā arī es) domā, ka bez kaut kā var mierīgi iztikt, tad visu cieņu, bet tāpēc jau nevajag visu pasauli “taisīt pēc sava ģīmja un līdzības”. Mums ir izvēle (par laimi) un mēs varam izvēlēties katrs sev vajadzīgo, arī to, ko citi uzskata par pilnīgi lieku. Būtu šausmīgi, ja tā nebūtu.

  • Circus Maximus  

    2017. gada 18. aprīlī, plkst. 21:14

    Būtu interesanti veikt nelielu pētījumu - cik dažādu lietu, pasākumu, procesu ir ticis ar dažādiem tiesību aktiem tā vai cita iemesla (pārsvarā cēlu iemeslu dēļ) aizliegts kopš 04.05.1990.
    Un vai drīz nebūs vienkāršāk kādā mazā, īsā likumiņā uzskaitīt to,kas vēl (pagaidām) ir atļauts...

  • Andaa  

    2017. gada 18. aprīlī, plkst. 19:42

    Nazi, skaidrs, ka tā zvēru lieta nepavisam nav vienkārša, drīzāk pilnīgi pretēji, tā ir galīgi šizofrēniski saputrojusies, tomēr Tavs arguments arī netur ūdeni. Teiksim, Tu taču nedomā, ka, ja nav iespējams māju nosterilizēt tā, ka neviena baktērija nekur vairs nesēž, tad nav jēgas tīrīt.

    Vai cilvēki zina, par ko cīnās. Daži cīnās, lai mazinātu nežēlību. Nevis izskaustu, bet mazinātu. Turklāt, es domāju, ar nežēlību šeit netiek saprasta nogalināšana, bet galvenokārt mocīšana. Tur, kur no šīs mocīšanas var izvairīties, no tās vajag izvairīties. Un tas ir panākts, pret dzīvniekiem izturas mazliet labāk, un varētu vēl labāk. Turklāt atklājas arvien jaunas lietas, bez kurām cilvēki kaut kā iztiek, kad beidzot aptver, kā šie labumi radušies. Piemēram, ziloņkaula izstrādājumi...

    Es ceru, ka nav tālu tas laiks, kad cilvēkiem sāks likties, ka bez desu ēšanas sacensībām arī var iztikt, taču tas nenozīmē, ka jāaizliedz desa.

    Multenes nav problēma, jau tagad multenes vairs nav tādas, kā senāk, un tās vienkārši sekos sabiedrības priekšstatiem. Tieši kur tas viss aizies, protams, nezina neviens no mums.

    Man personīgi patīk tā doma, ka uz dzīvnieku un cirku aizstāvju argumentiem vajag skatīties nevis vienīgi kā uz ĒTISKIEM, bet kā uz ĒSTĒTISKIEM argumentiem. Tas ir estētisks jautājums šī vārda plašākā nozīmē. Runa par mūsu "uztveres formām" vai "jutīguma formām". Ja kādai sabiedrības daļai kaut kas šķiet pretīgs, tad būs grūti ar kaut kādiem loģiskiem argumentiem pierādīt, ka tas tomēr ir smuks. Tas attiecināms gan uz vegāniem, gan desēdājiem.

    Vienai daļai tas apģērbtais lācis vienkārši vairs nešķitīs amizants nekādos apstākļos. Un nesaskries acīs asariņa arī no savas personiskās atvasītes bērnu dārza ludziņā, kas pārģērbta par kovboju, nēģeri vai lieldienu zaķi. Nekas nepalīdzēs. Jo tā vienkārši ir BEZGAUMĪBA.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 23. oktobrī, plkst. 0:10

    Ivars Ījabs: Slēptās puses otrā puse (28)

    Ļaudis pie mums vēlēšanās nebalso par ekonomiskiem jautājumiem. Pilnīgi visu partiju piekritēji vairumā ir kreisi, ciktāl tie vēlas vairāk valsts visās dzīves jomās, un labēji, ciktāl tie ir sociāli konservatīvi.

  • 2016. gada 30. augustā, plkst. 6:01

    Liene Grava: Brīžiem skatuve ir par mazu

    Mēs tikāmies ar horeogrāfi Lieni Gravu pirms pirmizrādes uzvedumam "Tas, ko viņa neredz", lai parunātu par deju, teātri, aktieriem, vīriešiem un sievietēm.

  • 2015. gada 24. septembrī, plkst. 6:09

    Anete Konste: Rakstīt, lai izstāstītu (1)

    Anekdotes uzrakstītas īsi, aprauti, pieņemot, ka lasītājs, esot apveltīts ar bagātīgu iztēli un latviešu literatūras vēstures zināšanām, pats ar pārējo tiks galā.

  • 2013. gada 3. janvārī, plkst. 0:01

    Māris Prombergs: Aiz aizkariem paslēpta pilsoniskā atbildība (15)

    Uzdrīkstēšos atvērt aizkarus pilsētu dzīvojamo māju pirmajos stāvos, atklāt vairākus kontrastus starp privāto un publisko telpu un norādīt, kā tie palīdz saprast pilsētvides sociālās dzīves pieredzi un ietekmē latviešu pilsoniskās atbildības izpratni.

  • 2016. gada 9. decembrī, plkst. 4:41

    Einārs Pelšs: Zaibalisms

    zaibalisms ir izteikti intelektuāls virziens kas aktualizē elitārās mākslas koncepciju literatūrzinātnē zaibalisma dzeja (bieži pārspīlējot) raksturota kā izteikti neformāla

  • 2016. gada 28. novembrī, plkst. 7:11

    Kaspars Zaviļeiskis: Bērzu sula

    Jā, viņš bija īsts uzņēmējs, maksāja mikronodokli un bija par to lepns. "Ko lepojies, muļķi, tas nozīmē, ka tev pensijā nebūs ne sūda!" nesmalkjūtīgi teica mūzikas skolas skolotāja jeb viņa sieva.

  • 2013. gada 14. augustā, plkst. 9:08

    Zanda Jankovska: Videodzeja + kustīgie attēli = "Ūdensgabali" 2013

    Šogad aprit jau trīspadsmit gadi kopš brīža, kad sāka augļoties Jura Boiko, Līgas Miezītes un Dzintara Zilgalvja ideja par Starptautisko video un laikmetīgās mākslas festivālu "Ūdensgabali".

  • 2013. gada 29. oktobrī, plkst. 8:10

    Liene Brizga-Kalniņa: Mans dārgais, izdomātais draugs

    Dukši bija Jurģa izdomātas būtnes, kas parādījās apmēram divu gadu vecumā, pastāvīgi pavadoņi visās dzīves norisēs, spēļu un sarunu biedri. Tas bija kā pastāvīgi ieslēgts radio.