Recenzija

Anete Konste: Gaisma, kas nekad nebeigsies

Par Riharda Bargā grāmatu "Plikie rukši".

Tā ir grāmata, ko negausīgi izraut cauri vienā naktī. Vai paņemt līdzi ceļojumā un lasīt lidmašīnā, dzerot rīta kafiju, apsēžoties parkā un ejot gulēt pēc vairākām izdzertām vīna glāzēm. Es zinu vismaz trīs cilvēkus (sevi ieskaitot), kas tieši tā arī darīja. Patīkami viegla gan līdzņemšanai, gan lasīšanai. Autora valoda ir iepriecinoša atslodze pēc mūsdienu latviešu literatūrai raksturīgajām pieckāršajām metaforām un cita veida formas sabiezinājumiem. Nekāda pīlādžogu rūgtuma zem mēles vai augsnes trūdošā smaguma aiz ienadžiem. Visa Bargā superīgā dzīve tīrā formā.

Epizodēm jeb mazajiem stāstiņiem, kas veido grāmatu, nevaru atrast precīzāku apzīmējumu par mūziķa Artūra Skuteļa aktualizēto formulējumu "tvērumi". Izkadrētas un pēc tam retušētas jeb apdzejotas īsākas un garākas ainas no nepabeigtās pilnmetrāžas filmas – Bargā mūža. Pats autors šajos tvērumos ir reizē naivs romantiķis un cinisks mizantrops. Jeb vienkārši pliks ruksis. Pliks, jo ir bijis drosmīgs, atklājot tik lielu daļu savas personīgās dzīves, turklāt vēl arī pieļaujot – kādam būs interesanti to lasīt. Ruksis, jo reizē atklājis pietiekami daudz trešo personu netikumus un netīros darbus, turklāt nereti neslēpjot viņu īsto vārdu. Grāmatas galvenais varonis jeb autors ir mīļš un lempīgs zēns, kurš neapzināti, neko ļaunu nedomādams, iekuļas visādās ķezās. Tas ir līdzīgi tam, kā otram visvairāk pāri nodara tieši tie, kuri to apzināti nemaz negrib, bet vienkārši paši nesaprot, ko dara. Brīžiem šis lempīgais zēns ir patiesi aizkustinošs un apbrīnojami gaišredzīgs, bet brīžiem tā izskatās pēc tīksmināšanās par sevi, apzinātas sevis kariķēšanas un noniecināšanas. It kā viņš mums teiktu: "Ak, es, lielais lempis, esmu tik īpašs un amizants, ka jūs visi noteikti mani par to bezdievīgi mīlat!"

Jau padsmit gadu Latvijā eksistē diezgan noslēgta blogošanas vietne – "Sviesta ciba". Šāda dzīves ikdienišķo mirkļu tveršana un poetizēšana tur nav reta parādība. Tāpat kā savu intīmāko pārdzīvojumu, šaubu un ievainojumu atklāšana. Protams, tikai šaurai un uzticamai cilvēku grupai. Lūk, Bargā grāmata izskatās kā nenoliedzami ļoti talantīga "Sviesta cibas" lietotāja labāko ierakstu izlase. Taču, ja "Sviesta cibā" noteikumi ir skaidri – tā ir mana dienasgrāmata, un es to rakstu par sevi –, tad šāda tipa stāstiņu apkopojums grāmatā tomēr raisa pārdomas un liek uzdot jautājumus. Pirmkārt, paša autora tik tieša klātesamība tekstā brīžam izskatās neveikli un, jā, arī egocentriski. Otrkārt, vai šie stāsti ir uztverami un saprotami ārpus autora paziņu loka? Vai grāmata ir spējīga sasniegt auditoriju, kas nezina personāžu prototipus un atsevišķu notikumu kontekstu? Un, treškārt, vai tā vispār ir literatūra?

Gribas domāt, ka klasiskas formas romāns vai stāstu krājums, kas veidoti pēc rūpīgi izstrādātas struktūras un noteiktas uzbūves, prasa no autora daudz lielāku darbu par mazu, spilgtu dzīves epizožu fiksēšanu. Šādas formas grāmatai trūkst virsmērķa, un par tās centrālo tēmu kļūst paša autora "es", kas neatklājas pastarpināti, bet tiešā veidā. Ir atšķirība, vai notikumi tiek izmantoti, lai virzītu stāstu uz tā mērķi, vai stāsta vienīgais mērķis arī ir konkrētā notikuma aprakstīšana. Ja es kādam sīki izklāstu, kā iepriekšējā dienā iegāzos dīķī, mans mērķis ir sarunas biedru vienkārši izklaidēt, nevis likt viņam aizdomāties par cilvēka ķermeņa uzbūvi, gravitācijas spēku vai lietu nenovēršamo dabu. Tas nenozīmē, ka mans vēstījums ir bezjēdzīgs, varbūt daudzi jutīsies aizkustināti, pārstāstīs to tālāk un dažs pat izlobīs no tā kādu filozofisku jēgu. Bet no literatūras es sagaidu kaut ko vairāk. Vienkārši vajadzēja to – kā Alvim Hermanim – saukt par "dienasgrāmatu". Vienīgi, lai atļautos izdot savu dienasgrāmatu, arī pie reizes ir jābūt vismaz Alvim Hermanim.

"Plikos rukšus" var salīdzināt ar Jāņa Joņeva "Jelgavu 94" vai Dainas Tabūnas "Pirmo reizi". Arī pārējās abas grāmatas rakstītas vieglā valodā, tajās autors kā galvenais varonis ir krietni klātesošs un kā viena no pamattēmām ir jauna cilvēka dzīves ceļa meklējumi un nostāšanās pretī ierastajai pasaules kārtībai. Un tomēr šīs grāmatas ir pierādījušas savu dzīvotspēju plašāka lasītāju loka vidū. Iespējams, tas tāpēc, ka šiem darbiem ir lielākā mērā lineāra struktūra un "es" ir atradis citas pastarpinātas tēmas, caur kurām izpausties. Protams, arī Bargā grāmatai ir iespēja pierādīt to pašu. Tomēr reizē tas raisa pārdomas, kāpēc mūsdienu autoriem tik raiti un viegli izdodas tieši tad, kad viņi raksta par sevi. Tiklīdz viņi cenšas radīt sižetus un ieviest virsmērķi, tā tas bieži kļūst mazliet neveikli un samocīti, un drīz vien pīlādžogu rūgtums jau jūtams zem mēles. Varbūt jāpievienojas kādam "Sviesta cibas" lietotājam, kurš nesen izvirzīja tēzi, ka "vajadzētu aizliegt rakstīt izdomātu prozu un vienkārši lūgt visiem, kam ir talants, garšīgi izstāstīt par savu dzīvi".

Daļa stāstu krājumā – piemēram, "Eļļu pirksi tu" vai pasniedzēja Raimonda Brieža dekoratīvā džemperīša cilāšana – ir spīdoši. Galveno skandālu izklāsti ir līdzvērtīgi aizraujošam kriminālromānam, kurā pie reizes tiek atklātas koķetas epizodes no tev pavirši zināmu paziņu loka. Vairākas frāzes ir citēšanas vērtas – vismaz es nevarēju noturēties un dažas parādīju saviem lidmašīnas blakussēdētājiem. Tikai tāpēc vien varu teikt paldies Rihardam Bargajam par to, ka viņš uzrakstīja šo grāmatu. Vienīgais, pret ko vēl varētu iebilst, ir grāmatas nosaukums. Plikie rukši darbā parādās epizodiski, un daudz lielāks potenciāls kā caurviju motīvam ir autora mīļākās grupas "The Smiths" citātam "Gaisma, kas nebeigsies"*. Lai arī kas notiktu, mūsu dzīvē vienmēr būs gaisma, kas apspīdēs un izgaismos brīžus, kurus ir vērts pierakstīt.

* There is a light that never goes out.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 8. oktobrī, plkst. 9:10

    Pauls Bankovskis: Alkās pēc skaistā (3)

    Jomā, kur runā akmens, bronza un metināmais aparāts, pat ar tik skaļiem vārdiem kā cenzūra it kā taču nevajadzētu spēt nodarīt pārāk lielu kaitējumu. Taču kaitējums ir nodarīts.

  • 2014. gada 4. decembrī, plkst. 6:12

    Prozas lasījumu sarunas: Māris Bērziņš (1)

    Sākoties gadskārtējiem "Prozas lasījumiem", mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – Māris Bērziņš.

  • 2014. gada 25. septembrī, plkst. 7:09

    Jana Kukaine: ...virs miglas jūras

    Vienā brīdī stāsts sāk atgādināt pasaku par velniņiem, un atliek vien sagaidīt izšķirošo brīdi, kad notiks neatgriezeniskās pārmaiņas – cilvēka statusa iegūšana. Nav grūti iedomāties, ka tas varētu būt dzimumakts.

  • 2015. gada 26. augustā, plkst. 6:08

    Ivars Ījabs: Mēs jūs pārspiedīsim (8)

    Nu ir diezgan skaidrs, ka "mūsējie" gatavojas jaunam Aukstajam karam, – kaut arī atklāti par to runāts gluži vēl netiek.

  • 2016. gada 22. jūlijā, plkst. 5:01

    Guntis Kursišs: Mūži, epiteti un figūras studija

    Figūra kā atsevišķs objekts šeit neizgaismojas, jo
    fotogrāfijā iemūžinātais tumsā nav saskatāms.
    Kapu klātbūtne fonā vedina domāt –
    dažādā gaismojumā saturs var mainīties.

  • 2012. gada 6. decembrī, plkst. 0:18

    Rihards Bargais: Tenkas. Fragmenti (63)

    Piedzērušās meitenes iespundēja ledusskapī jauno dzejnieku krišjāni zeļģi, tas ledusskapī sēdēdams saēdās krabju salātus un, kad meitenes atvēra ledusskapja durvis, no tā izkāpa jaunais dzejnieks artis ostups.

  • 2012. gada 11. jūlijā, plkst. 8:07

    Kā (ne)veiksmīgi reklamēt savu grāmatu (5)

    Izdevniecības "Melville House Books" digitālā mārketinga nodaļas vadītājs Kevins Mērfijs nosauc labākos, draņķīgākos un bīstamākos vēstures piemērus, kā autori veidojuši pašreklāmu.

  • 2014. gada 25. jūnijā, plkst. 9:06

    Ieva Melgalve: Melnbaltā nostalģija

    Tās pašas izjūtas, kuras mūsdienu bērniem droši vien sniedz X-cilvēku filmas un supervaroņu komiksi, es ieguvu no vienīgā manas bērnības supervaroņa, kurš figurēja ne vien sabiedriski pieņemamās, bet pat obligātās un katram bērnam nepieciešamās grāmatās – stāstos par V. I. Ļeņinu jeb "Viscilvēcīgāko cilvēku".